Archija Weblogs

Pamazām gatavojoties manas mazās Vācijas tūrei, saņēmos beidzot sev salabot zobus. Pēdējoreiz pie zobārsta biju pasen. Īstenībā šādās situācijās cilvēki nelieto vārdu “pasen”, jo tas bija tik sen, ka es neatceros sava iepriekšējā zobārsta vārdu. Un izskatu arī. Aizgāju pie kādas jaunas zobārstes, kura mani informēja par 5 caurumiem, viena zoba izraušanu un higiēnas nepieciešamību. Paldies par informāciju, it kā es pats nezinātu ka no smēķēšanas un kafijas zobi bojājas ne pa jokam.

Tad nu sēžu es zobārsta krēslā un domāju, ka īstenībā nav daudz tādu profesijas pārstāvju, pie kuriem nāk klienti, un visu sadarbības laiku domā ne īpaši pozitīvas domas. No sērijas “Bzzzzzz mirsti, kaut tu nomirtu, zzzzz, drillēt patīk, es tev arī drillēšu bzzzzzzzz”. Katrs tavs apmeklētājs tevi neieredz, negrib pie tevis iet un paniski vēlās tevi mazlietiņ paspīdzināt. nav jau tā, ka sēžot zobārsta krēslā tu domā – cik gan jauks Jums bērns ir. Vai arī “es noteikti novērtētu Jūsu mākslinieciskās prasmes”. Ir vienkārši vēlēšanās ar industriālo urbi izurbt kādam smadzenēs caurumu.

Ja tu esi ārsts-ķirurgs, tu kopumā esi tāds paraugvecis. Tu glāb dzīvības, operē cilvēku orgānus, cilvēka dzīvība ir tavās rokās un tu esi tāds sabiedrības malacis. Bet, piemēram, kurš pēc skolas beigšanas iet studēt par ginekologu? Tur cilvēkam reāli ir jāsēž uz dīvāna un jāplāno – kā es varētu iegūt nedaudz naudiņas, un sapist sev dzīvi pamatīgi. Tas ir zīmogs uz pamatīgu laiku, jo tu visu savu atlikušo mūžu skatīsies uz sieviešu vagīnām dienu no dienas, gadu no gada. Sevi un darbu neieredzi, attiecīgi arī sievu nemīli, bērniem iesist gribās un tā.

Un jā, atpakaļ pie zobārsta. Vēl es neciešu to špricēšanu. Nav jau tā kā man tā urbšana un/vai šprice sāp, vienkārši es neciešu to apziņu, kad tevi urbj vai sadur. Ir gadījies noģībt un pagļukot (pagaidām bez incidentiem), bet skatoties uz 15cm šprici man vienkārši sametas nelabi. Un tad vēl pēc apmeklējuma stundas trīs tu nejūti pusi žokļa, šlupsti un vispār neko nesaproti.

Man patīk arī frāzes “Jūsu smaganas ir nedaudz iekaisušas un dažreiz asiņo”. It kā es speciāli pavēlu savām smaganām “asiņojiet, tagad un tūlīt, aaaiziet, asiņojiet”. Dārgā zobārste – man nav nekādas kontroles par savām smaganām. Nopietni.

Bet ja kas, īstenībā mana jaunā zobārste ir riktīgi forša un jauna, klausās labu mūziku un pa tiem starplaikiem, kad viņu ieredzu, mēs ierēcam par citiem pacientiem un visu pārējo zobārstu vidi. Un vēl viņa teica, ka Colgate un Blendamed ir pārāki sūdi.

Odontofobija – kas tas ir? Trijos vārdos sakot: bailes no zobārsta. Pēdējās divās dienās es tiešām secināju, ka nenormāli baidos no zobārsta. Pēdējo gadu laikā visādi ir bijis, t.i. esmu ģībis zobārsta krēslā(pēc tās špricītes saņemšanas) un tml. Pēdējā saskrasme vienkārši nav bijusi, jo man salaboja zobu, kuram plombe izkrita pēc 3 dienām, bet ko es, gāju sataisīt? Nostaigāju gadu ar nenormāli lielu caurumu priekšējā zobā.

Tad nu pirms neilga laiciņa, ēdot šokolādi, sapratu, ka nu nevar vairs tā turpināties, ka sāp viens zobs un otrajā zobā varu atrast ēdiena paliekas pēc maltītes, ko ēdu pirms 2 dienām. Aizgāju es pirmdien pie zobārsta, likās jau, ka netikšu tik viegli vaļā, un drošvien atradīs vēl pārīti caurumu, kas arī notika – atrada četrus caurumus.

Kas īsti ir nepatīkamākā daļa zobārsta apmeklējumā? Visas, manuprāt. Kaut arī man pirmdien iedūra 2 šprices, ko nemaz nejutu, un izrādās, ka salaboja divus zobus un vēl urba trešo, tāpat es neieredzēju katru sekundi, ko pavadu šajā kabinetā. Man nepatīk tā smaka, nebatīk tā urbšanas skaņa, nepatīk pāris stundu “sāpju atiešanas laika”, nepatīk divu dienu zoba jūtīgums pret aukstumu/karstumu, tas aromāts u.c. no zobārsta apmeklējuma izrietošās sekas.

Bet kā saka – kas jādara tas jādara, un tikai divās pusotru stundu garās sessijās man salaboja četrus zobus, ar ko esmu ļoti apmierināts un priecājos, ka no savas odontofobijas esmu uz kādu pusgadiņu ticis vaļā.