Iepriekšējās brīvdienās es apmeklēju Nīderlandes pilsētu Groningenu. Groningena ir viena no tuvākajām Holandes pilsētām Vācijas robežai, tāpēc ceļš turp-atpakaļ man izmaksāja 22eiro. Groningena ir tāda īsteni liela studentu pilsēta ar saviem 200′000 iedzīvotāju. Domāju, ka ļoti liela pasaules daļa (it īpaši ASV daļa) domā, ka Amsterdama ir Eiropas ballīšu centrs, jo tikai Amsterdamā ir atļauta marihuānas lietošana, un visi tūristi izklaidējās tikai tur.
Realitāte ir tāda, ka Amsterdama ir pārpildīta ar ārzemju tūristiem un melnstrādniekiem, ka nav vairs ko elpot. Katrs otrais mietpilsonis ir tendēts uz naudas izkāšanu no tūristiem. Groningena turpretim ir neiecienīta tūristu lokācija, un es nekad nebūtu tur braucis, taču mans istabasbiedrs visu savu mūžu ir dzīvojis Nīderlandē, un zināja, kur mani ved. Piektdiena, kurā es apmeklēju Groningenu ir pēdējā studentu brīvā piektdiena valstī, tāpēc 50% pilsētas iedzīvotāju (pilnīgi nopietni, tur 50% ir studenti) ballējās no pirmdienas līdz svētdienai, bez apstājas. Un es iekritu tieši ballītes centrā, jo varēju tikt Studentu biedrībās u.c. vietējo ballīšu vietās. Authentic experience, tā teikt. Bet par 3 galvenajām lietām pēc kārtas.
Pirmā lieta: arhitektūra. Arhitektūru ar Vācijas pilsētu Vilhelmshavenu nesalīdzināt. Atšķirībā no Wilhelmshavenas, katra māja atšķirās no iepriekšējās. Katru var novērtēt, nevis kā šeit, tiek izmantots copy-paste princips.
Pilsēta ir pilna ar maziem veikaliņiem. Bet nevis lielo tīklu apģērbu līnijām (H&M, anyone?), bet ar mazām bodītēm, kur tirgo maziņus sūdiņus, kurus nevienam nekad nevajadzēs. Bet tāpat ir tāda mājīguma sajūta, grāmatas, māksla utt.
Pilsēta ir pilna ar palielu daudzumu pieminekļu, kaut ko veltītu karam pagaidām nav nācies sastapt, tīri tā māksla un tml. Pirmajā bildē esošais zemnieks ar zirgu ir kaut kas ļoti populārs pilsētā, neatceros gan kāpēc.
Diezgan pārsteidza tas, ka autobusā ir ekrāns ar autobusa pienākšanas laikiem dažādās pieturās. Pat ne jau tas, ka uzrāda laiku, bet izrēķina reālajā laikā. Cipari konstanti mainījās pa minūtei turp/atpakaļ. Rīgas satiksme, lūdzu kā nākamo punktu attīstības projektā.
Pilsētā iespējams pabraukāties ar dažādiem taksometriem. Ar auto gan nē, jo Nīderlandē automašīnas no pilsētas centriem ir vienkārši nobanotas. Ja brauc uz pilsētu ar auto, atstāj to ārpus pilsētas un brauc ar riteni. Un tā arī visi dara.
Protams, ir iespēja arī uzkāpt baznīcas tornī, ko labprāt arī vienmēr izdaru.
Kā jau te tikko minēju, pilsētā visi pārvietojas ar riteņiem. Šādas kaudzes riteņu sastopamas uz katra stūra, kādi 20% nepieslēgti. Tas tāpēc, ka daļai ir pilnīgi vienalga par savu riteni. Holandē ir 16 miljoni iedzīvotāju, bet ir reģistrēti 80 miljoni riteņu. 5 riteņi uz vienu iedzīvotāju.
Ok, ja jau Vācijas policiju biju rādījis, tad lai arī iet Nīderlandes policija.
Otrā lieta: cilvēki. Nīderlandē cilvēki ir laipni un izpalīdzīgi. Principā pirmais sastaptais cilvēks aicināja mūs uz savām mājām, ja gribam izmantot viņa virtuvi ēdiena pagatavošanai, un trīs no mums viņš bija gatavs izguldīt uz nakti. Cik bieži Jūs pilnīgiem svešiniekiem piedāvājat apmesties pie sevis uz nakti, m?
Pēc Groningenas apmeklējuma ir sajūta, ka Hitlers eksperimentēja uz Wilhelmshavenas iedzīvotājiem, jo šīs ir divas atšķirīgas pasaules. Cilvēki Nīderlandē ir pozitīvi, atvērti un gaumīgi. Modes blogerēm būtu ko darīt, tas gan.
Trešā lieta: marihuānas lietošana. Nīderlandē marihuānu ir legāli nopirkt, ir legāli pārdot, taču to nav legāli audzēt. To ir iespējams smēķēt Coffeeshop’os un mājās, taču nav atļauts smēķēt uz ielas. Atbildi, kāpēc vienīgā valsts pasaulē, kurā ir atļauta tās lietošana man nav saprotama. Simtiem valstu pateica “Ban Marihuana”, taču Holande atbildēja ar “Ai, lai jau paliek”. Īstenībā tas ir tāpēc, lai vieglāk būtu cīnīties ar nelegālajām narkotikām un vieglāk spētu kontrolēt tās.
Nu lūk, ja jau esmu Holandē, tad kāpēc gan nepamēģināt uzvilkt kādu kāsīti, ja jau valsts domā, ka man tas nekaitēs. Ienākam kafijas veikaliņā, atmosfēra apkārt ir ļoti mierīga un fonā skan Black Sabbath lielākie hīti. Pie ļoti notetuvēta čalīša nopērkam zāli, 10 eur cenā. Kā ar to apieties, man nav ne mazākās nojausmas, taču mani Nīderlandes gidi izlīdz.
Kamēr viņi nodarbojas ar kāša veidošanas procesu, cilvēki nāk un iet. Nopēr kāsi, mierīgi pīpē, lasa avīzi un izbauda dienu.
Cits čalis dzer tēju, grauž kūciņu, izpīpē kāsi un aiziet prom. Nav tas neveiksminieku narkomānu ierastais iedomas objekts, vai ne?
Nepārspīlējot ar daudzumu, un mierīgi izbaudot garšu pamēģinājām gan hašišu, gan marihuānu. Nav tā, kā filmās rāda, ka smiekli nāk un saplūst pasaule vienā krāsu ripulī. Vienīgais veids, kā varu definēt šīs sajūtas, ir tādas, ka ļoti palielinās reakcijas laiks, cilvēks paliek lēnīgs un atslābinājies. Pasēdēju piecas minūtes un gāju bildēt pilsētu. Likās, ka eju kādas 5 minūtes, pagriežos atpakaļ, izrādās, ka esmu tikai kādus 500 150 metrus nogājis.
Pēcāk gājām ēst. Labs atklājums – ēdiens garšo pilnīgi savādāk un garšīgākāk nekā parasi. Apvienojot ar prāta lēnīgumu, liekas, ka ēdiens ir svarīgākā lieta pasaulē. Vienkārši izbaudi ēdienu.
Sajūtas pēc stundas pāriet, un principā var atgriezties ierastās dzīves ritmos. Pirmkārt, bērni – smēķēt marihuānu nav labi, un it īpaši smēķēt, un pēcāk rakstīt par to internetā. Otrkārt, man stāstīja, ka Nīderlandē marihuāna ir apmēram 4 reizes spēcīgāka par citām valstīm, tāpēc esiet piesardzīgi (Tā kā Alkoholā ir promiles, tāpat arī marihuānas spēcīgumu mēra kaut kādos ciparos). Treškārt, ja ziniet ko dariet un galva uz pleciem, Holandes apmeklējumā varat marihuānu tomēr pamēģināt, būs interesanti.
