Archija Weblogs

Šuriks paliek maliņā un nervozi sāk pīpēt:

Stāsts sākās sestdienas vakarpusē, kad svinējām manam draugam Matīsam dzimšanasdienu. Vakars sākās superīgi, daudzas sarunas un sen neredzētas sejas. Atceros, ka tajā vakarā Matīss stāstīja, ka viņam neiet. Vienkārši neiet – izsit mašīnai stiklu pie mājām, pēc mēneša, tieši viņa dzimšanasdienā “Ivars-pidars” ienesās viņam mašīnas aizmugurē un sašķaidījis bamperi. Es personīgi viņam neticēju, līdz sākās šodienas stāsts.

Šajā vietā es izlaižu lielāko daļu no pasākuma un mēs draudzīgi nonākam līdz Essential’a ieejai pus5 no rīta, kad biju pazaudējis savus biedrus un ar kājām devos uz Āgenskalnu pie Matīsa palikt pa nakti.

Eju es pa tramvaja sliedēm, klausos mūziku un principā nevienam netraucēju. Pienāk džeks, prasa cigaretes, prasa piezvanīt, un mana atbilde bija “pasūtīt viņu tālāk”. Pēc tam džeks izvelk nazi, rāda man viņu un saka, lai iedodot piezvanīt, uz ko es, protams, atbildēju ar “Idi na***”. Tad viņš mani pagrūda un izrāva mobilo tālruni no kabatas. Ap to brīdi jau bijām pienākuši pie dzīvokļa, un, tā kā bijām radījuši lielu troksni, tad Matīss pamanījis to pa logu skrēja lejā man izlīdzēt, un pa to laiku laupītājs aizskrēja prom.

Jau atmetis ar roku domai ieraudzīt savu tālruni, nolēmām iet augšā gulēt, bet bāc – tieši tas pats džekiņš nāk mums pretī. Daudz nedomājot metāmies viņam virsū, bet šamais ar nazīti šņaks, un iegriež manam draugam Matīsam un skrien prom. Skrēju viņam pakaļ kaut kādu laiciņu, bet paklupu un džekiņš aizskrēja prom.

Izsaucām ātros, jo naža griezums bija pie zoda un radīja konkrētus asinsplūdus, kā arī pie reizes policiju. Pēc pāris minūtēm gan policija, gan ātrā palīdzība bija klāt un mēs iesēdāmies katrs savā mašīnā. Matīss aizbrauca prom ar ātrajiem, bet es paliku runāties ar policiju.

Šamie man busiņā saka – gribi rakstīt iesniegumu? Es saku, ka jā, bet viņi uzreiz atbild – “Kāda jēga tev te čakarēties, mēs tāpat viņu nemeklēsim.” Pēc šīs frāzes sapratu, ka neko rakstīt jēgas nav un sāku slimnīcas meklējumus, lai draugu aizvilktu mājās.

Pa to laiku Matīss bija līdz slimnīcai aizbraucis, kur sapratis, ka šī vieta no Maximas atšķiras tikai vienā lietā – produktus tur nepārdod. Bet rindā plkst. 6 no rīta jāsēž tāpat. Kaut kādu pusstundu rindā vajadzēja sēdēt. Pēcāk rindu izsēdējis, šuves uzliktas un mēs devāmies mājās.

Šeit atkal ir stāsta pārtraukums, bet beigu beigās mēs sēžam policijas iecirknī rakstot iesniegumu. Cirks pa rubli, nopietni. Piemēram, iedomājamies skatu – stāv divi džeki: viens ar nobintētu seju, asiņainu jaku un otrs blakus. Cilvēks pilnā nopietnībā jautā – “Kuru no Jums sagrieza?”. Vai arī saruna:
- Jūs taču pilnībā nepārzinat latviešu valodu…
- Nē, pārzinam, latvieši esam!
- Nu bet tomēr, nu nepārzinat laikam…
- Nu kā, mēs taču latviešu skolā 12 gadus nomācījušies.
- Ā skaidrs…bet nu tomēr uzskatīsim ka ne pilnībā pārzinat…

Piemēram, prasa kāds viņš izskatās. Nu kā, ar melnu ādas jaku, treniņbikses, laikam trīs svītras… Forši, pusi no rajona būtu jānoķer! :)

Vienvārdsakot, cirks pa rubli. Lietas ko iemācījos un piefiksēju -
1) Viņam tiešām neiet
2) Sūds ar telefonu, nopietni. Tajā brīdī, kad tev sagriež draugu, un principā, 5cm būtu viņu nosituši, māca to – ka ne jau materiālajām lietām šajā dzīvē ir vērtība. Ja kāds piedraud ar nazi, atdodat visu uzreiz, sūds ar lietām.
3) Welcome to Latvia. Kārtības, labas medicīniskās aprūpes un miljons urlu zemē.

Pirms apmēram gada es nopirku Nokia’s tālruni(cipari 8810 laikam). Modelis bija apmēram 4 gadus vecs, taču maksāja vēl normālu naudu. Tam īsti nebija nekā iekšā, bet pats pa sevi aparāts bija baigi foršs, jo bija taisīts no metāla. Izrādījās dzīvotspējīgs, jo parasti krita un lidoja gandrīz katru dienu, taču no visiem šiem kritieniem vienā nejaukā dienā nobeidzās skaļrunis.

Tad nu sāku skatīties uz jauna aparāta iegādi, apmēram vēl pusgadu nostaigājot ar Nokia’s 6610(varu maldīties) tālruni. Pēc n-to variantu izskatīšanas un lietotāju labajām atsauksmēm šodien iegādājos sev jaunu tālruni – Nokia e51.

Neko daudz pastāstīt vēl nevarēšu, bet tā īsumā tikai:

Pirmkārt, pats tālrunis. Tas ir nedaudz garāks par lielāko daļu modeļu, ir nedaudz pasmags, kas man patīk, tāpēc ka tiek izmantotas metāla daļas korpusa uzbūvē. Rokā ieguļās labi, kas ir patīkami lietošanai.

Otrkārt – funkcijas. Vecajām nokiām +/- visām bija vienāda izvēlne, pie kuras tad gadu gaitā arī biju pieradis. Šim aparātam viss ir galīgi savādāk. Kaut arī visādās tech-lietiņās īsti stulbs neesmu, tomēr “iebraukšana” visās štellēs man prasīja labu laiku. Tad nu ko tas spēj?

Principā – visu! Nokiai e51 ir symbian operētājsistēma, kas tad ir kontrolējama visos prātam neaptveramos veidos. Varam konfigurēt ko vien sirds kāro! Un ne tikai konfigurēt, arī uzstādīt. Piemēram, LIELS sarakstiņš ar programmām (no pods.lv). Taču arī iebūvētās programmas dara visu ko vajag dzīvei- gan mūziku spēlē, gan internetā var ložņāt ar wi-fi(!!) palīdzību, gan modina no rītiem, gan Powerpoint’a prezentācijas/Word dokumentus/.pdf failus ver vaļā utt. Sarakstu varu turpināt bezgalīgi, jo pateicoties programmu instalācijai iespējas ir neierobežotas.

Treškārt – sinhronizācija. Ļoti patikās, ka praktiski ar vienu pogas spiedienu sinhronizējās mans kalendārs, kontakti ar datorā atrodamajiem, kas beidzot mani piespieda sakārtot visus tālruņa nr., un izdzēst tos, kuriem es noteikti vairāk nekad nezvanīšu. Ērti – izdzēs uz datora un no paša tālruņa tajā pat mirklī arī pazūd.

Ceturtkārt – tas ir smuks. Konservatīvs, plāns, izskatīgs. Punkts.

Piektkārt – kas nāk līdzi. USB kabelis un austiņas, nezinu gan vai kvalitatīvas, jo lietot tāpat īpaši netaisos. Un vēl lietotāja pamācība 100lpp biezumā, kuru arī diezvai izlasīšu!

Kopumā, pilnīgu review varētu atstāt uz vēlāku laiku, jo gan jau kaut kādas nepilnības atradīšu, bet pirmie iespaidi ir superīgi, tiešām iesaku.

Jau gandrīz gadu es biju vislabākā telefona īpašnieks, kam Somi bija devuši vārdu Nokia 8910i. Telefons man patika, ļoti, jo varētu uzskatīt, ka tas bija mans mīļākais gadžets.

Patika aparāts man tāpēc, ka tas bija izturīgs, t.i. tas bija apvīts ar titāna korpusu. Gandrīz ik dienas tas pamanījās izkrist no manas kabatas, un atsisties pret grīdu, nolidot pa trepēm, bet beigu beigās tāpat saglabāt dzīvību.

Neskaitot iepriekšminēto labumu, ar to arī varēja piezvanīt. Tas gan nebija apveltīts ar veselu 0,3 megapikseļu kameru un mākslas šedevrus tas neradīja, taču īsziņu gan spēja nosūtīt un internetu pabrauzēt.

Bet pirms pāris dienām tas piedzīvoja nelāgu kritienu. Vismaz man liekas, ka tas varētu būt nelāgs kritiens, jo pats īsti faktu neatceros, taču sekas man ir skaidras – tas tūlīt tūlīt taisās nomirt. Bet panikā es nekritu, un nolēmu iepirkt jaunu tālruni. Tieši tādu pašu kā mans iepriekšējais, tikai mani apstādināja loģiskais saprāts(laikam tā to sauc). Lieta tāda, ka šis telefons maksā vairāk, nekā es to pirku pirms gada. Oficiāli iegūstam titulu – viena no retajām elektronikas precēm, kas paliek dārgāka, nevis lētāka kā pārējās 214234 lietas, ko pārdod elkors.

Bet nav jau viss tik sliktā kā izskatās, es atradu čeku un ceru salabot šo, ja ne dabūt jaunu tādu pašu modeli. Vai arī nāksies pakārties.