Archija Weblogs

Stāsta pirmajā daļā es aprakstīju savus piedzīvojumus Maskavā, taču, kā jau minēju, Maskava nekādīgi nebija brauciena galamērķis, tāpēc šoreiz par diviem Krievijas nostūriem – Permas un Volgogradas pilsētām.

Perma
Perma ir attāla Krievijas pilsēta, kas atrodas Urālu kalnu rietumu pusē, netālu no Sibīrijas robežas, un spilgtākās atmiņas, kas raksturo šo vietu varētu izteikt īsi un kodolīgi: AUKSTS. Otrajā dienā termometra stabiņš gozējās -44 grādu robežās, kas nozīmē, ka ārpusē ir “really f***ing cold”. Ārā bija tik auksts, ka tiešā nozīmē sasala gaiss. Mūsu izelpā ir nedaudz ūdens molekulu, un ja tumsā elpojam prožektora priekšā, tad varēja redzēt kā šīs ūdens molekulas momentāli kristalizējas un pārvēršas “mikrosniegā”. Pilsētu mūsu brauciena laikā ieskāva bieza migla, bet īstenībā tā nebija migla – gaiss vienkārši sasala.

Priecājos, ka bija noorganizēti taksometru braucieni visai mūsu pārvietošanās shēmai, un ārā nevajadzēja atrasties ilgāk par pāris minūtēm, jo nav svarīgi cik liela drēbju kārta ir mugurā, drebināties sāc jebkurā gadījumā. Tā kā īpaši nebiju sagatavojies ekstrēmām temperatūrām, tad mugurā vilku to, kas bija līdzi. T-kreklu, pa virsu plānu džemperi, tad kreklu un žaketi. Šādā ekipējumā vari justies +/- normāli istabas temperatūrās.

Par ārpuses temperatūrām gribētos mazāk runāt, jo īsti ārpusē uzturēties nesanāca. Ne man drēbes pastaigām bija, ne arī tuvumā kāda vieta, ko apciemot. Perma ir paliela pilsēta, ar kādiem 1,5miljoniem iedzīvotāju, taču diemžēl tuvumā īsti nebija civilizācijas. Lai vairāk saprastu kā kas izskatās, varam apskatīties skatu pa viesnīcas logu. Frozen wasteland, lai neteiktu vairāk. Sirreāls aukstums, sniegs un tukšums.

Ēdieni un krievu šņabis
Kā jau kārtīgā trīszvaigžņu viesnīcā, no brokastīm parasti ir jāatsakās. Viena kafija un jāciešās līdz pusdienām. Lai arī man vajadzēja pastaigāties pa dažādiem krievu krodziņiem un izbaudīt vietējās kultūras ēdienus, diemžēl apkārt notiekošā dēļ tas nesanāca, un ēst nācās viesnīcā visu laiku. Nekas īpašs, lai tam veltītu vairāk par pāris rindiņām. Diennakts gaitā tika pielauzts viltots zaķis pīle un vista. Visi trīs iepriekšminētie ēdieni uz mata garšoja pēc vistas. Netrāpījās tas labākais pavārs. Vienīgā brīnumainā lieta – maizes vietā tika piedāvātas plānās pankūkas.

Kā delikatesi pagaršoju plānās pankūkas ar ikriem…un šņabi. Dīvainā kārtā ar Krievijas grādīgo testēšanu neaizrāvos, jo neko īpašu tajā nesaskatīju. Ruskijs Standarts tādās pašās cenās un tādos pašos apjomos kā Latvijas veikalos. Bāra piedāvājumā bija kādi 8 veidi, no kuriem nogaršoju tikai pārīti, jo nekāds baigais eksperts neesmu un diezgan lielu atšķirību nejūtu. Vispār, jo labāks ir šņabis – jo mazāk to jūt, un tā kā tika testētas tās labās pudeles, tad tie visi garšoja pēc nekā (kā tam arī ir jābūt).

Volgograda
Pēc kādas diennakts čakarēšanās pa Krievijas lidostām es ielidoju Volgogradā. Principā par šo vietu agrāk nebiju dzirdējis neko, taču man pastāstīja, ka agrākais pilsētas nosaukums ir Staļingrada, un tas jau sāka atsaukt atmiņās vēstures stundās klausīto. Daudz nē, bet pēc nelielas lasīšanas/skatīšanās gūglē lielā mērā viss bija skaidrs. Pilsēta ir salīdzinoši jauna, jo II pasaules kara laikā tā bija pilnībā iznīcināta un uzcelta no jauna. Pārsteidzoši likās, ka pilsētā vēl ir saglabājusies Padomju Savienības aura. Uz katra stūra stāv kāds piemineklis karavīriem, uz pilsētu atsaucās kā uz “varoņu pilsētu Staļingradu” un tml.

Lielveikali
Maskavā lielveikali ir ļoti līdzīgi mums pieņemtajiem (tikai 5x dārgāki), taču šajās abās pilsētās tie nedaudz atšķirās no pieņemtā. Lielveikals nesastāv no daudziem sīkiem veikaliem, bet vairāk līdzinās vienai lielai telpai ar daudz maziem kioskiem, kur kaukāza paskata kungi mēģina iesmērēt tev kaut kādus sūdus. Tāds kā tirgus zem jumta, lai vairāk neteiktu. Pat, ja vēlētos sev ko jauku iegādāties, tad roka necēlās ko tādu pirkt.

Intourist
Atšķirībā no Permas, kur mana viesnīca atradās sasalušā nekurzemē, Volgogradā skats pa logu bija daudz patīkamāks, jo tā atradās pašā pilsētas centrā. Salīdzinājumam – Rīgā tā atrastos doma laukumā. Intourist ir gandrīz gadsimtu vecs viesnīcu tīkls, par kuru klīst dažādi nostāsti. Padomju laikos ārzemju tūristi varēja apmesties tikai šajās viesnīcās, kas nozīmē, ka katru soli varēja novērot, telefonos bija iebūvētas noklausīšanās ierīces, un drošvien kaut kur pagrabā varēja atrast kādu spīdzināšanas kameru. Jauka vēsture naktsmītnei, taču nebija jau nemaz tik briesmīgi. Vienīgi zemo temperatūru dēļ visapkārt radiatori tiek uzgriezti līdz maksimumam, kas nozīmē ka gaiss ir ļooo(o)ti sauss un man, kā cilvēkam, kas dzīvo jūras tuvumā, pēc stundas galīgi aptrūkās gaiss un naktī reizi stundā vajadzēja pamosties, lai padzertos.

Ūdens
Viena no lietām, kas mani šokēja, un nācās pirkt minerālūdeni, lai izmazgātu zobus – ūdens Volgogradā ir nenormāli hlorēts. Tik hlorēts, ka tam grūti nostāvēt blakus. Šķiet, ka ar tādu daudzumu hlora varētu iznīdēt H1N1 infekciju, ja labi pacenstos, taču to diemžēl ir ielikuši šajā ūdens apgādes sistēmā. Ja kādam ir alerģijas un dodaties uz Krieviju – šo vajadzētu paturēt prātā.

Auto iedarbināšana
Viena no lietām, kas mani pārsteidza bija krievu prasme iedarbināt auto no rīta. Tiešām, kā -45 grādu salā kaut kas startējas? Izrādās, ka atbildi nav tālu jāmeklē – auto vienkārši netiek slēgts ārā pa nakti. Bet man taksists stāstīja par gadījumu, ka esot bijis pat tā, ka šķīdums akumulatorā sasalt, un tad nu gan nesanāks. Viens no variantiem ir arī no mājas ar pagarinātāja palīdžibu ievilkt mašīnā stacionāro sildītāju.

Bonusā tam, pamanījos pabraukāties ar kāda 75. gada laiduma žiguli, kas nebija darīts tīri sen. Lai arī ko tauta neteiktu, mani vienmēr pārsteidza šīs mašīnas ilgdzīvotspēja. Ar saspraudi un diviem sitieniem pa karburatoru principā var salabot katru otro ķibeli.

Sniega tīrīšana
Rīgā es lamājos par Uškurmja nemākulību tīrīt sniegu: paaugstina auto nodokli, paaugstina ceļu nodokli, bet sniegu tāpat tīra 3 mašīnas visā pilsētā. Krievijā sniegputeņiem pilsēta ir gatava, jo sanāca novērot interesantu skatu piecos no rīta – kādas 10 (nepārspīlējot) mašīnas rindā viena pēc otras kolonnā tīra sniegu.

Problēmu tas atrisina tikai daļēji, jo korķi vienalga rodas, tāpēc ka vienmēr ir kāds idiots, kurš nav nomainījis vasaras riepas un pie mazākā pagrieziena viņu sagriež un auto ietriecas kaut kur. Dienas laikā, īpaši nebraukājoties pa pilsētu redzēju kādas 10 avārijas, tāpēc Staļingrada bija apstājusies.

Mud-based / oil-based drilling fluids
Esmu izgājis pusgada kursu ķīmijā. Ūdeņradi skābeklim man pievienot iemācīja, taču nevienam īsti neienāca prātā paskaidrot kā notiek darbība naftas urbumos. Atceros kaut ko no lasītajām lekcijām par naftu un benzīnu (kuras, ja kas, nebija tik sliktas), taču nācās nosēdēt vienu nakti un apgūt īso kursu naftas urbumu ķīmijā, lai saprastu kas pie velna ir tas, par ko visi apkārt runā. Nav jau brīžu, kad dzīvē nav pārbaudījumu, un šoreiz liekās, ka neslikti iemācījos to, ko bija jāzin.

Vispār, es zinu, ka esmu slinkojis kādu laiciņu un otrā daļa nāca nedēļām ilgi, un šoreiz nav tik daudz stāstāmā, jo brīvdienās daudz kas izlidoja no galvas. Jebkurā gadījumā – laimīgu jauno tīģergadu, neslinkojiet, atmetiet smēķēšanu un nepadodieties krīzei (jo tā jau pie visa vainīga). Varu novēlēt nākamajā gadā aizbraukt uz Krieviju un apskatīties kā viņi dzīvo, nenožēlosiet. Bet brauciet vasarā (kaut vai tāpēc, ka -40 grādu salā fotoaparāts atsaka ieslēgšanos)!

2009. gada nogalē man izteica piedāvājumu apmeklēt Krieviju, un, ilgi nedomājot, es tam piekritu. To izteica angļu kompānija Zirax, kas nodarbojās ar ķimikāliju pārdošanu naftas urbumu īpašniekiem. Respektīvi – nevar dumi izurbt zemē 2km garu caurumu un cerēt ka nu sāks plūst miljonu dolāru vērts melnais zelts. Process ir jāuzmana un periodiski tam jāpievieno vairākas ķimikālijas – gan urbšanas, gan sūknēšanas procesā.

Kas tad es īsti meklēju Krievijā? Dziļā Krievijas ziemā ir kompānija Polyex, kura ražo dažādu ķīmiju urbšanas procesiem. Kompānijas produkcijas klāsts ir diezgan interesants, taču viņi paši to īsti nemāk izmantot. Gada apgrozījums sasniedz ap 10milj $, taču Zirax uzskata, ka šo potenciālu varētu desmitkāršot, ja pareizi pieiet pie pārdošanas. Man īsti neinteresē kādi ir viņu uzskati, jo mans darbs bija angļu-krievu tulks, kam jāpalīdz šajos darījumos. Šis būs stāsts par redzēto, izjusto un iegūto Krievijā. Sāksim ar Maskavu.

Maskava-Rīga lidojums
No Rīgas uz Maskavu var lidot vai nu ar Aeroflot, vai nu ar airBaltic lidmašīnām. Atšķirība starp Ryanair un Aeroflot ir uzreiz jūtama, jo cilvēki uzvedas kultulārāk, ir klusāki un pie lidmašīnas apstāšanās uzreiz nelec kājās pēc savām somām. Šo daļu es vispār nesaprotu – tāpat vēl 5 minūtes jāsēž, kamēr atvērs durvis, nu kāpēc jāģērbjas un nervozi jākņudinās ejā?

Atpakaļceļā es lidoju ar airBaltic lidmašīnu, un jutos tīri šokēts nedēļas iespaidā, jo šī bija vienīgā no 6 aviosabiedrībām, kurā nācās maksāt par ēdienu/dzērienu. Pat kaut kāda reģionāla Krievijas aviosabiedrība, kam pieder viena lidmašīna, kas lido vienā un tajā pašā maršrutā piedāvā gan ēdienu, gan dzērienus (arī alkoholiskus) par brīvu.

Sasmējos, ka ierastā pilota John Doe vietā šodien lidmašīnu vada Jurijs Sergejevičš un stjuarte ir Zinaida Mihailovna. Pēc 1,5 stundu lidojuma dzirdu paziņojumu, ka esam veiksmīgi piezemējušies Maskavā un temperatūra aiz borta ir -20 grādi. Ar šausmām acīs nonāku Maskavas Scheremetyevo lidostā un ar lielākām šausmām acīs skatos uz pilsētu.

Maskava
Ja Londonas vārds manā atmiņā atsaucas kā “awesome”, tad Maskavu vairāk raksturotu “epic”. Pirmais kultūršoks ir n-tie kaukāzu гостарбайтеры*, kuri mēģina piedāvāt taksometru, taču prātā palikusi milzīga izgaismota zīme lidostās”Nesēdieties nezināmos takšos”. Saprastu, ja brauciens tiktu piedāvāts 3x lētāk, taču pie viņiem tas izmaksā 3500rub, taču pie oficiāla lodziņa taksometra brauciens izmaksā 3100rub (apmēram 100$).
*гостарбайтер – strādnieku kārtas pārstāvis ar vājām krievu valodas zināšanām, kurš no tālām zemēm atbraucis meklēt laimi uz Maskavu

Tā kā laika man nebija daudz, tad izvēlējos braukt ar taksometru, kas arī bija mana lielākā kļūda. Gūgles karte rāda 70km ceļu starp divām lidostām, kuri jābrauc pa MKAD (Maskavas apvedceļš), un kopumā braucienam nevajadzētu aizņemt ilgāk par stundu. Sliktā ziņa: izrādās, ka uz šosejas veidojas korķi, un Maskavā apzīmējums “korķis” ieguva jaunu vārda nozīmi. Šo ceļu es veicu apmēram četrās stundās, jo vidējais ātrums uz šosejas (iedomājamies Rīga-Jūrmala) ir vidēji 15km/h…visu ceļu! Apkārt ir miljoniem mašīnu, smogs ir redzams tālumā un uz ceļa ir pilnīgs haoss. Ja vēlies mainīt joslu, tad maini to. Bez jebkādiem pagriezieniem vai skatīšanās spogulī – vienkārši pārkārtojies. Principā sirdstrieku var noķert vairākkārt braucot par šo apvedceļu. Pēc šīm 4ām stundām tiku galamērķī, un atvieglots gāju uz savu nākamo lidmašīnu.

Atpakaļceļā pa tieši šo pašu maršrutu es izvēlējos ātrvilciens+metro+ātrvilciens combo, kas nozīmēja, ka vienā lidostā ir jāiesēžas ātrvilcienā, kas tevi nogādā “centrā” (nav tā, ka Maskavas centrs ir vecrīgas lielumā, bet kas masīvāks), tad tu pārsēdies uz metro, pabrauc pāris pieturas, izlien virszemē un iesēdies ātrvilcienā, kas tevi aizdev uz otru lidostu. Teorijā tas izrādās viegli, taču ir maziņa aizturēšanās ko sauc par “metro”…

Metro
Maskavas metro ir kāda burvīga vieta 50 metrus pazemē, kur izteiciens “cilvēku jūra” iegūst jaunu jēdzienu. Iedomājieties kādu istabu, kur nekomfortabli jūtās 100 cilvēku, tā saspiesti un neērti. Tagad iebāziet tajā pašā istabā 300 cilvēkus un paskatieties kas notiek…apmēram tas pats kas metro stacijā. Momentāli iebāzu savu somu jakā, jo sajust kā nozūd maks ir tīri neiespējami. Pēc 20 minūšu stāvēšanas rindā pēc biļetes, jo elektroniski to iegādāties nav iespējams jūs tiekat maģiskajā pazemes transportā. Pēc informācijas vākšanas no dažām tantiņām es beidzot uzzinu, ka dodos pareizajā virzienā un ceļam būtu jābūt veiksmīgam.

Laipnība
Pēc ārzemju ceļojumiem mēs parasti ar šķību aci skatamies uz vietējo iedzīvotāju nelaipnību un vārda “paldies” neesamību viņu leksikā, taču Krievijā mūsu nelaipnība ir viņu laipnība. Katrs trešais sarunu partneris skatīsies uz tevi dusmīgi, katram otrajam pārdevējam uz sejas ir “ko tev bļ* no manis vajag” izteiksme un katrs piektais uz tevi sāk bļaut nezināmu iemeslu dēļ. Tiešām.

Radio
Atcerieties ar ko nodarbojas AKKA/LAA? Mūzikas autortiesības, autortiesības tur un šur…ziniet kā ir ar autortiesībām Krievijā? Visiem ir dziļi vienalga. Tiešām. Radio skandina angļu melodijas ar krievu vārdiem pa virsu. Gan populāras, gan ne tik ļoti, vecas un jaunas ārzemju dziesmas…ar krievu vārdiem. Respektīvi, jēdziena “pirātisms” īsti nav.

Pirātisms
Ja pat tīri teorētiski autortiesības Krievijā pastāv, tad praktiski legālu filmu/mūzikas tur ir ļoooti maz. Tie 9in1 filmu diski vai superhitu izlases pārdodas uz katra stūra, veikalos un bodītēs, un nevienam tas īsti neinteresē. Biju iečāpojis gan legālu disku veikalā, taču tādi tur bieži nav sastopami. Biežāk redzēsiet kādu čigānu 1×1m bodītē, kurš tirgo savu produkciju neviena netraucēts.

Kafija & Kūciņas
Maskavā galvenais ir atrast īsto vietu, kur izdzert kafiju. Ja paķeram kafiju no kāda turka dzelzceļa stacijā, tad tā neizmaksā dārgāk par 30 santīmiem, taču man, kvalitātes>kvantitātes piekritējam garšo kas stiprāks un ne-šķīstošs, tātad jāieskrien kādā CoffeeShop’ā, kas ir paliela kļūda, ja nezini, kur esi ieskrējis. Kafija un kūciņa man izmaksāja nedaudz mazāk par 10Ls. Un nav jau tā tikai ar kafiju, tā Maskavā ir principā ar visām lietām.

Bet mana ceļojuma galamērķis nebija Maskava, tā bija pilsēta Perma un Volgograda, kas atrodas 1000+km lidojumā no Maskavas, bet par to nākamajās daļās.