Pēdējoreiz stāsts apstājās Rīgas lidostā 12 dienas atpakaļ, kad pirmo reizi pēc jūras brauciena spēru kāju tēvzemītē. Šis raksts būs par sajūtām, kas pārņem un turās esot atpakaļ šeit – Latvijā.
Pirmā sajūta, kas pārņēma mani izkāpjot no lidmašīnas bija laime. Laime, ko sen nenācās izbaudīt. Smaids atplauka sejā, sirdī parādījās miers un dzīve varēja sākties. Uz kuģa man likās, ka būs jāatgūst viss zaudētais, jāieslidina dzīve vecajās sliedēs, bet es maldījos. Turpat RIX’ā es sapratu, ka jaunais “es” ir šeit. Tas pats Ārčijs citā veidolā.
Tajā pašā vakarā braucot mājās es redzēju cilvēkus, daudz cilvēkus, kas bija patīkams pārsteigums. No stundas būšanas tēvzemē, ģimenes redzēšanas un citiem faktoriem jutos nedaudz apdullis, nesapratu kas notiek. Kāpēc ir tik daudz cilvēku, ko viņiem vajag, un kāpēc viņi neskatās TV un nepīpē vienā palielā istabā. Tik ļoti apdullis, ka miesīga māte jau prasa, vai tik tiešām neesmu sagājis sviestā?
Atlikušo vakara daļu es ēdu gaļu, dzēru alu un lasīju ziņas. Dīvaini, ka notiek referendumi, nācijas karo, viss mainās, bet tev nav ne mazākās nojausmas kas notiek pasaulē. Pāris stundiņas pavadīju pie datora un aizgāju gulēt.
Nākamais rīts sākās ar stipriem kāju krampjiem, kas mani pamodināja paagri no rīta. Atvēru acis un nodomāju – esmu dzīvs. Laiks dzīvot un satikt cilvēkus. Diena un vakars tika pavadīts awesome kompānijā, joprojām staroju kā saulīte – bez bēdām, nožēlas vai dusmām. Vienkārši gribās visus apķert un bļaustīties apkārt. Esmu dzīvs.
Pavīdēja arī doma, ka visi letiņi mums tādi neapmierināti, valdība sūkā, ceļi slikti, ēkas sagrautas. Bet tā noteikti nebija man, es saskatīju skaistu Rīgu. Visi šeit bija tik jauki, mājas tik skaistas ar saviem putekļiem un netīrumiem, cilvēki apmierināti ar dzīvi un pārmaiņas pēc – balti! Viss it kā palicis tāds pats, bet tomēr tik ļoti mainījies.
Ar jaunas nedēļas sākumu nolēmu neņemt brīvdienas, bet atgriezties mācībās. Vecie kursabiedri, jauni priekšmeti, tik daudz kas runājams un redzams. Bolderāja, mana mīļā Bolderāja, sveika! Nejutos neapmierināts ar ierasto miegainību, garlaicīgajām(lielākoties) lekcijām un apnicīgo celšanos no rīta, ikdienas ritms varēja sākties
Nedēļa paskrēja garām fenomenālā ātrumā. Pa starpai satiku dažnedažādas neredzētas sejas, ēdu 4x dienā ko vēlējos, pastaigājos pa pilsētu un joprojām priecājos. Pēc tik tiešām īsa, septiņu dienu, laika perioda prakse man likās kas ļoti tāls un izbijis. Sāku secināt, ka esmu iemācījies novērtēt visu, kas man ir blakus. Mazsvarīgie sīkumi, ko diendienā uzskatīju par ierastu parādību tagad liekas tik burvīgi un nepieciešami. Svaiga kafija, īsziņa, avīze, alus, bikses, nejaušs garāmgājējs, radio, epasts, jogurts. Miljoniem sīkumu ik reizi izraisa maziņu “forši” sajūtu, un es te namz vēl nepieminu tās lielākās, globālās un man personīgi svarīgākās lietas.
Tūlīt tūlīt jau būs divas nedēļas no brīža, kad es te blandos apkārt. Šobrīd liekas, ka nemaz tik ļauni nebija. Neliela dzīves pieredze gūta, domas beidzot sakārtotas, miegs ir atgriezies, laime atrasta un var sākt izbaudīt visus labumus, ko šī apkārt esošā pasaule piedāvā. Jauna lappuse lielajā grāmatā pāršķirta.