Archija Weblogs

Šī ir pēdējā un noslēdzošā stāsta daļa par manu braucienu uz Londonu (pirmā daļa un otrā daļa). Šoreiz par valsts ekonomiskajiem rādītājiem un politisko situāciju:

Sabiedriskais transports
Valsts līmeni parasti nosaka pēc iekšzemes kopproduktiem un tamlīdzīgiem rādītājiem, bet manā skatījumā šajās tabulās vajadzētu iekļaut tādu rādītāju kā “sabiedriskais transports”. No vienas puses autobuss arī Āfrikā ir autobuss, taču ir zināmas atšķirības, kas radikāli maina braucienu. Šajās dienās pabraukājos ar tiem diezgan daudz, un veicās man tā:

Londonas pazemē kilometru garumā stiepjas dažādi tuneļi un tajos braukā pazemes vilciens – metro. Brauciens maksā 4-6 mārciņas (3-4Ls), un ar metro var nokļūt praktiski jebkurā Londonas punktā. Ja auto Rīgā ir tīri tāda prestiža lieta, tad Londonā auto varētu būt apgrūtinājums, jo metro brauc ar kādām 50 jūdzēm stundām – bez korķiem, luksaforiem un tml. šķērsļiem. Ātri un efektīvi. Kā baigo mīnusu varu minēt draņķīgo ventilācijas sistēmu, jo ar to viss īsti kārtībā nav – bezgaiss un karstums, jo tuneļos pārvietojas milzonīgs daudzums cilvēku.

Bet Anglijā ir arī virszemes vilcieni. Jauni, moderni, klusi. Pretstats mūsējiem. Katrai sēdvietai pienākas rozete, lai varētu uzlādēt klēpjdatoru vai mobilo telefonu, priekšējā vagonā var iegādāties našķus un “dzērienus” vieglākam braucienam. Bet krutie bonusi nenāk bez apgrūtinājuma, jo pagarāks brauciens varētu izmaksāt dārgāk nekā lidmašīnas biļete. Piemēram, ceļš Bristole (dīvaina un patāla pilsēta Anglijas rietumdaļā)-Londona izmaksā 50 mārciņas (30Ls). Ja ir vēlēšanās, var gan rezervēt konkrētu vietu, var iegūt vietu ar palielu galdiņu galda spēlēm vai tml. (un tiešām varēs spēlēt, jo braukšanu principā nevar just)

Pilsētas busi – divstāvīgi monstri, kuri pilnībā pārņēmuši Londonu. Nav tādas ielas un vietas milzonīgā pilsētā, kur ar acu kaktiņu nevarētu nepamanīt sarkano busu. Mani ļoti pārsteidza sabiedriskā transporta precizitāte Anglijā. Vilcienu stacijās ir milzīgs displejs ar pienākšanas laikiem minūtēs, un, ja autobuss atiet 20:00, tad tas tā arī notiksies, nevis 20:05 vai 19:55.

Pirātisms
Kaut kādas 4 naktis pavadīju īstu angļu mājās, un mani pārsteidza viņu DVD un grāmatu kolekcijas. Plaukti piekrauti ar simtiem filmu un grāmatu. Čupiņa ar “Collectors edition” kastītēm, un seriālu sezonu box-seti. Jā, nav kā mums mājās – uz datora cietā diska simtiem gigabaitu piedzīti ar seriāliem, bet lieliskas kastītes, kuras skatās uz televizora ekrāna nevis 13collu datora monitora.

DVD viņiem arī nav lēti..no sākuma. Kad filma parādās veikalos, tad tā maksā kādas 15 mārciņas (10Ls), bet, kad jau tā novecojusi, t.i. pāris mēnešu laikā, tad to mierīgi var pārdot pa 5 mārciņām (3Ls). Ar Box-setiem arī tāpat, piemēram 10 sezonām no kāda pazīstama seriāla: no sākuma cena ir 100 mārciņas (70Ls), taču vēlāk to pārdot pa 40 (25Ls), kas manā skatījumā ir ļoti pieņemama cena.

Biju arī pāris grāmatu veikalos, un par brīnumu manas acis neizsprāga no ārprātīgajām cenām (kā notiek Valterā & Rapā vai tml.). Jaunākās grāmatas maksā lētāk par 10Ls, vecākas trīsreiz lētāk. Ir arī iespēja pa latu vai mazāk nopirkt lietotas (vienreiz izlasītas) grāmatas, ko tikai nesen sāka piedāvāt RobertsBooks Latvijā.

Internets
Ar internetu Anglijā ir pašvakāk. Es kādu brīvi lamājos, ka man mājās ir tikai 10mbps, kamēr Lattelecom jau slēdz citiem klāt 100mbps, taču tas laikam nevietā, jo nespēju novērtēt to, kas man ir.

Viens pazīstams latvietis, kas dzīvo Londonā izmanto mobilo internetu (mūsu Tele2 analogs), un viņam sanāk maksāt apmēram 5 mārciņas (3Ls) / 1GB. Divi seriāli – piečuks, un izdevīgāk pat ir nopirkt to pašu DVD veikalā. Biju arī ciemos pie čaļa, kam ir 20mbps, bet viņš maksā ārprātā lielu summu par interneta pakalpojumiem.

Ko arī piefiksēju viesojoties pie ciemiņiem – viņiem mājas ir pilnas piekrautas ar dažādiem gadžetiem, konsolēm, netbūkiem u.c. nevienam nevajadzīgām figņām. Bet tas ir OK, jo skatoties uz kopējo cenu līmeni, visa elektronika tur ir nenormāli lēta. Reāli man nopirkt sviestmaizi veikalā ir dārgāk nekā viņiem nopirkt iPodu. Piemēram, mums veikalā iPod Shuffle maksā 45Ls, bet pie viņiem – 30 mārciņas (20Ls). tas tikai tā, salīdzinājumam.

Kopumā tas arī laikam viss, ko gribēju minēt un esmu piefiksējis tajā zemē. Pārējais – +/- tas pats. Vienīgais, ko esmu secinājis – tā noteikti ir vieta, kurā es vismaz pāris gadus sava mūža gribētu padzīvot. Tiem krīzes skartajiem, kuriem tomēr ir nedaudz lieku līdzekļu, tiešām iesaku aizbraukt paskatīties kā dzīvo briti.

Pirms pāris dienām guvu kārtējo jauno pieredzi kino baudīšanas jomā. Iepriekšējo reizi Cinamon baudīšana galīgi nepadevās, tāpēc šoreiz būtu jāveicas, vai tad ne?

Trīsdimensiālo kino apmeklēju pirmoreiz, un varu atzīties godīgi, ka man bija tikai neliela nojausma, kādu pasākumu es apmeklēšu un kas mani pēc biļetes uzrādīšanas sagaida. Sagaidīja vēl viens forumcinemas darbinieks, un iedeva palielas “trīsdimensionālās brilles”. Ja netiek nekas rādīts, tad principā – caurspīdīgi stikli. Testēju dažādās vidēs, bet nekādu atšķirību nemanīju.

Sākās treileru rādīšana, un tad es apmēram sāku saprast, kas ir 3D kino…awesome! Pēc pirmajām minūtēm krēslā burti lidinājās pie acīm rokas stiepiena attālumā, un telpiskuma efekts bija lieliski pasniegts. Sākās U2 koncerts, un kino baudīšana varēja sākties.

Koncerts ilga pusotru stundu, un skatīšanās sajūtas brīžiem ir fantastiskas. Tātad, pozitīvie momenti:

1) Tie burti! Nopietni, neko iespaidīgāku par digitāli veidotiem burtiem tas kino nepiedāvā;
2) “Klātbūtnes efekts”. Viena no kamerām bija uzstādīta kaut kur pūļa vidū, un tiek viedota ļoti telpiska bilde – redzi roku un galvu miljonus, pēcāk skatuvi un ekrānu.
3) “Tuvplāna efekts”. Uz koncertiem esmu bijis daudz un dažādiem, bet tik tuvu skatuvei nav sanācis būt (neskaitot Mettalicu, hehe). Ekrānā ir redzamas lūpu kustības, katras ģitāras stīgas strinkšķināšana un Bono sviedru lāsītes uz pieres.
4) Skaņa – lieliska! Nav ko teikt – dzidra, patīkama un koncertam atbilstoša.

Daudz šo nebūs, bet ir jāpieraksta negatīvie momenti arī:

1) Dažus kadrus es noteikti nebūtu uzņēmis 3D. Ik pa brīdim noņēmu tās bildes apskatīties, kā ir skatīties bez tām, un rezultāts dažbrīd bija labāks, nekā ar visiem efektiem. Esmu nolūrējis desmitiem dažādu koncertu DVD, un varu noteikti apgalvot, ka dažbrīd šis 3D efekts bija traucējošs.
2) Pati pa sevi sēdēšana kinoteātrī. Ir pierasts, ka nav jātrokšņo, skaļi jāēd vai jāsarunājas, un pārmaiņas pēc kinoteātrī šādu skatu arī sanāca novērot. Koncerts, kurā būtu jālien pūlī un jābļauj “HELLOO HELOOOO”, bet tu sēdi krēslā dīvaina paskata brillēs un tikai skaties.

Kopumā, vienu varu apgalvot droši – lai iepazītu 3D kino, U2 koncerts ir viena no labākajām iespējām. Nav jāskatās kāda multfilma, vai filma, kas imdb.com novērtēta ar 1,4 ballēm. Varam iepazīt 3D, paklausīties kvalitatīvu skaņu un labi pavadīt kādu no darbadienas vakariem.

P.S. Šo to interesantu var apskatīties U23D mājaslapā.

Šovakar tika apmeklēts cinamon kinoteātris. Iešana uz kino nebija viena no tām pozitīvākajām pieredzēm, bet vienā rindiņā šo visu pasākumu neizskaidrot, tāpēc sāksim no paša sākuma.

Dzīvojam mēs 21. gadsimtā, tāpēc, protams, biļetes tika pirktas internetā. Pāris minūtēs atkožot biļešu iegādes sistēmu, vinnējot nelielu cīņu ar Javu biļetes tomēr tika nopirktas. Pateicoties tam, ka Java karināja manu datoru, vietas nemaz nevarēju izvēlēties.

Izvēle iet uz cinamon krita arī tāpēc, ka man atnāca uz e-pastu piedāvājums, ka iegādājoties vienu biļeti, otru saņemšu par velti. Turklāt, darbojās vēl iepriekšējā akcija, un popkorns un pepsis man arī pienācās par brīvu. Bet nekas no šī man netika piešķirts, rezultātā: 4 biļetes pa 16Ls, nekādi akcijas piedāvājumi nedarbojas.

Izmaldoties pa Alfas labirintiem kinoteātris tika atrasts, un varēja sākties klaustrofobijas lēkmes, jo viss bija tik saspiests, cilvēku miljons, apkārt visi bļaustās un ventilācija vēl īsti nestrādā.

Pēc pāris minūšu interjera pētīšanas(kurš, starp citu, man patīk) tika nolemts iegādāties vienu paciņu popkorna, tādējādi izstāvot kādu 50 cilvēku rindu. Biļetes un ēdiens pārdodas pie vienas un tās pašas kases. Tātad, ja esmu iegādājies biļetes internetā un izprintējis tās mājās, man vienalga jāstāv rindā ar cilvēkiem, kuri vēlas iegādāties biļetes. Pēc pirkuma nākamā mini-vilšanās: vidējais popkorns ir Forumcinemas mazā popkorna lielumā, garšo labi, bet 3 cilvēkiem galīgi nepietiekams daudzums.

Tālāk secinājām, ka līdz filmai ir vēl kāda pusstunda, un vajag kaut kur uzgaidīt. Nav nevienas vietas, kur piesēst, apkārt 3 restorāni (pica/suši/kafija), bet parastu soliņu nav. Gribot negribot 1,5ls par kafiju jātērē.

Pēc 15 minūšu gaidīšanas nolēmām iet iekšā, un pārsteigums – mūs nelaiž iekšā. Jāuzgaida vēl 5 minūtes. Iekšā laidējs ir viens džekiņš uz 6 zālēm, un aktīvākajās stundās drošvien rodas paliela burzma, kad kādu laiž, un kādu nelaiž iekšā.

Pēc brītiņa gaidīšanas tomēr mūs palaida, un mēs tikām iekšā zālē, kurā gaidīja nākamais pārsteigums(kurš principā mani vairs nepārsteidz) – zāle bija maza…ļoti maza. Respektīvi, tajā bija piecas rindas. Zālē sasēžas kādi 40 cilvēki. Kad pirku biļetes, jau redzēju šo ciparu, bet man jau likās, ka kādas kļūmes dēļ man nerāda pārējo zāli. Maldījos

Apsēdāmies krēslos, kuri sākumā man patika. Bet šobrīd(6 stundas pēc seansa sākuma) esmu galīgi citās domās par tiem:
1) Tie šūpojas. Ja filma garlaicīga, pārējos zālē sēdošos noteikti var nokaitināt. Mēģināju izstaipīt kājas – nejauši pieskāros priekšā sēdošajam cilvēkam – sāk šūpoties;
2) To forma ir tiezgan tizla, plus vēl sēžot trešajā rindā(no piecām) nācās diezgan daudz galvu atliekt atpakaļ, kas rezultējas tajā, ka man joprojām sāp kakls;
3) Parasti savas drēbes smuki saloku un pabāžu zem sēdekļa, lai tās netraucē kino skatīšanās laikā. Arī tas man tagad ir liegts.

Tālāk sāka rādīt reklāmas. Gaismas ieslēgtas, neko nevar saprast un sanāk tāda maziņa antireklāma. Ok, jūs jau teiksiet, ka var aizvērt acis(kinoteātrī, lol) un klausīties, taču jauns pārsteigums – kreisajā pusē skanda čarkst. Kur nu vēl labāk?! Izrādās, ka var…

Pateicoties savai bonusainajai vietai varēja diezgan viegli piefiksēt vēl vienu foršu parādību – šķībo projektoru. Ok, tas nebija saliekts par 30 grādiem, bet tomēr diezgan manāmi.

Sākās kino, un atkal patīkams pārsteigums, šoreiz no skaņas puses. Kurš pie velna skaņoja sistēmu. Man jau skaļa mūzika patīk, Dolby Digital skaņas efekti vienmēr ausis tikai priecējušas bija, bet šoreiz…ehh, pa skaļu. Ticiet man..PĀRĀK SKAĻI!

Noskatījāmies ar mokām kino, un ejam prom, protams, ka pa tām pašām durvīm. Aizgāju dabūt savu bonusu karti pie izejas, atkal kārtējais nepatīkamais pārsteigums. Respektīvi – ne tikai viņi mani appisa uz vienu biļeti, popkornu un pepsi, bet pati karte arī ir viens liels appisiens. Par katriem 50 notriektajiem santīmiem kinoteātri Jūs iegūstat 1 bonuspunktu. 10 bonuspunkti līdzvērtīgi 25 santīmiem. Dumi rēķinot mums jānotērē 50 lati kinoteātrī, lai iegūtu par brīvu popkornu. Bonuskartes sistēmas ieviesējam žetons!

Ejam uz stāvvietu – prieks. Par to vismaz nav jāmaksā.

Kopumā – Cinamon ir viens no drausmīgākajiem kinoteātriem, kādā esmu bijis. Pat Daile un Oskars man patika daudz labāk. Ja vēlaties slikti pavadīt laiku, un pilnīgi neizbaudīt kino apmeklējumu, tad noteikti iegriezieties jaunajā “Cinamon”!

1) Fight Club
2) Requiem for a dream
3) Into the wild

Tādā secībā. Kāpēc? Kurmis tā teica pirms pāris dienām. Viens “noskatītājs”, teica ka fufelis. Es saku, ka viss notiek.