Par izglītības sistēmu LJA/Latvijā
Kā izrādās, esmu jau trešā kursa students Latvijas Jūras Akadēmijā, un šodien es aizdomājos – kāpēc mācīšanās LJA, un, iespējams, Latvijas augstkolās kopumā ir nenormāls sūds.
Kādos 95% lekciju scenārijs ir vienāds. Ierodas pasniedzējs, atver kādu powerpoint’a prezentāciju, kur lekcijas saturs ir uzrakstīts, nolasa katru slaidu, pagaida, kamēr studenti pārrakstīs slaida saturu un nogaida līdz lekcijas beigām. Katrs slaids ir pārbāzts ar tekstu, kurš ļoti cītīgi norakstīts no kādas grāmatas.
Tātad, pasniedzējam maksā par to, ka viņš no wikipēdijas/grāmatas pārkopē tekstu, un katru dienu bariņam studentu nolasa. It kā mēs paši lasīt nemācētu.
Manā uztverē laba lekcija būtu nevis slaidu lasīšana, bet diskusijas veidošana. Diskusijā, kurā katrs students varētu piedalīties, izteikt savas domas. Pirms kāda gada man mācija tādu priekšmetu kā “Ostu likumdošana”. Atnāca kungs gados, advokāts pēc profesijas un paziņoja: “Gribiet nākat, gribiet nenākat, jo man ir vienalga. Es salikšu visiem 8 semestra beigās, un visi būsiet priecīgi.” Šī pasniedzēja lekcijas bija interesantas, jo viņš dalījās ar pieredzi. Tā kā tās nebija īpaši apmeklētas (apm 30% no grupas), varēja rasties diskusija un varēja iegūt atbildes uz katru jautājumu. Cilvēks stāstīja to, ko neraksta likumos un grāmatās, viņš stāstīja par darba knifiem, likuma apiešanu un likumdošanu Latvijā kopumā.
Šogad, diemžēl, tādu pasniedzēju vairs nav. Piemēram, šorīt bija mārketinga lekcija. Mums ir jāizvēlās kāds produkts, par kuru jāizveido prezentācija un jāatstāsta visiem. Tajā jābūt iekļautam “4P“. Es jautāju, vai varu izvēlēties kādu produktu, kuram īsti šo 4P nav, turpretim varu pretim piedāvāt interesantu informāciju, par kuru grāmatās neraksta. Man tieši pasaka – esmu šeit, lai mācītu Jums mārketinga pamatus, un 4P ir mārketinga pamati. Manā nozarē šie 4P ir (viņa pārdod Danone jogurtus), tāpēc izvēlies ko citu, un, principā, netraucē lasīt un ej dirst.
Un lūk šī ir tā attieksme, kas lektoros jāmaina. Ir jābeidz strādāt ar 100 gadus vecām metodēm, jāiet laikam līdzi, lai augstskolas tiešām sagatavotu nozares profesionāļus, nevis deģenerātus, kuriem vairāku gadu garumā, pa n-tajiem tūkstošu latu, ir dienu no dienas lasītas grāmatas. Ir 21. gadsimts, visiem ir pieejams internets, kas ievelk cilvēkus ar savu brīvību. Mēs varam izvēlēties ko lasīt, varam diskutēt, klausīties un redzēt.
Ja lektoram nesanāk laikam iet līdzi, tad varbūt jāmaina profesija, nevis jāstāsta viens un tas pats, kas gadu no gada stāstīts jau pēdējos 20 gadus.