1 gads
Nesenā laikā es savu dzīvi iedalīju 2 periodos – tajā, kas ir bijis pirms jūras, un tajā, kas notika pēc jūras. Nedaudz mazāk kā pirms gada es aizgāju jūrā un pēc pāris mēnešiem atgriezos atpakaļ. Nedaudz parakstīju blogā un apklusu, gandrīz pavisam. 3 sezonas (rudens/ziema/pavasaris) jau cauri, un tik un tā manā blogā ir bijis klusums. Jautāsiet kāpēc? Nezinu, tiešām.
Rudens sākās ar laimes un dzīvības sajūtu. Par ko gan es varētu bēdāties – es mīlēju visu visapkārt esošo, atgriezos darbā, sāku mācības un sāku draudzēties ar vienu meiteni, kuru kā izrādījās vēlāk iemīlēju. Diezgan kruta, jo ko gan vēl 20 gadus jaunam cilvēkam dzīvē vēl vajag – viss bija. Vairāk neko no rudens es īsti neatceros – staigāju pa Rīgas ielām un priecājos par dzīvi.
Nāca ziema, un izskatījās, ka viss ir iegājies rudens takā – naudiņa visam, ko vien varēju iedomāties bija, draudzene pie sāniem bija, mācībās ar dažnedažādām shēmām pamanījos visgrūtākajam akadēmijas semestrim izbraukt cauri un atnāca jaunaisgads. Tie, kas saka, ka laba nekad nevar būt pa daudz – melo. Un tad kas nesaprotams notika, klikšķis, kas mainīja visu.
Mani īsti vairs nesaistīja draudzene, neinteresēja tusiņi, principā – neinteresēja nekas. Miers un klusums bija galvenā prioritāte, kuru vēl kādu laciņu man nesanāca īstenot. Pēc mēneša pietuvojos mērķim – vairs īsti nesatikos ar draudzeni, ar draugiem tā ne īpaši kontaktējos, atmetu ar roku socializācijai, beidzu lasīt viskautko internetā, pametu seriālus un sāku necelt klausuli, kad zvana kāds nepazīstams numurs. Necēlu arī tad, ja zvanīja kāds pazīstams, un pamazām ieaugu savā pasaulē. Principā, gandrīz kā emo, tikai vakaros neraudu un mati vēl joprojām dabīgā krāsā. Vairs nesaistīja darbs, vēl mazāk saistīja mācības, principā neinteresēja nekas.
Vasara jau min uz pēdām, un ir laiks visu mainīt. Šis gads nebija viens no tiem patīkamākajiem, un mana 21ā gadadiena jau min uz pēdām. Un tas ir tas laiks, kad beidzot jāsāk sakārtot sava dzīve.
Pirmkārt, publiski atvainojos visiem, kurus esmu pēdējā gada laikā ignorējis, aizskāris vai neatbildējis uz kādu telefona zvanu. Ja zvanīja, tas nozīmēja kādu kontaktu. Labāk necelt, aizmirst, nevis kaut ko darīt – tāda bija politika.
Otrkārt, esmu sastādījis sev mini-plānu. Pirmais – dabūt darbu. Bet nevis kādu shit-job’u, kurus esmu strādājis gandrīz visa sava mūža laikā, bet tādu nopietnu un respektablu, kur būs jāstaigā šlipsītē un varēs saņemt pietiekami daudz līdzekļu, lai sāktu visu no jauna.
Treškārt, apņemos atkal sākt uzturēt kontaktus ar saviem draugiem. Visiem. Kaut arī man viņu īpaši daudz nav, tomēr mēģināšu draudzēties ar R2VSK komandu, kurus satieku ļoti reti, braukt ciemos uz random Latvijas pilsētām pie akadēmijas tautas, rakstīt katru nedēļu tiem, kas jūrā un beidzot sākt cilvēcīgi izturēties pret sieviešu kārtas pārstāvēm, pret kurām man nekādas cieņas nesenā laikā nav bijis.
Ceturtkārt, es slēdzu ciet uz rekonstrukciju savu blogu. Esošais variants, protams, paliks, kamēr nepienāks versija 2.0. Kad visu būšu daudz maz sakārtojis, tad arī atgriezīšos ar fotogrāfijām, kuras man slinkums publicēt, un rakstiem, kurus nespēju uzdrukāt. Kad tas notiks? Nezinu – bet notiks.
Tāpēc vēlreiz atvainojos, principā – visiem. Meitenēm, draugiem, draudzenēm, lasītājiem, blogeriem, tēvam, mātei u.c., kurus aizmirstu pievienot par savu rīcību. Laiks mainīt dzīvi, jauku visiem vasaru un tiksimies Ārčija 2.0 beta variantā.