Archija Weblogs

Kā jau būsiet visi piefiksējuši, es nekad neesmu izrādījis īpašas simpātijas mācību procesam. Vienmēr esmu noliedzis kaut ko saistītu ar “uzspiešanu”. Vienmēr likās, ka ja nu kaut kas ir jāiemācās, nekas nespēj tev palīdzēt, izņemot tevi pašu. Īsāk sakot – gribi kaut ko jaunu uzzināt, urbies pats.

Bet, kā izrādās, ir lietas, kuras cilvēks pats nevar iemācīties. Piemēram, iemācīties ķīniešu valodu. Pašam saprast, iemācīties un visādi citādi izdibināt visus simbolus un izrunas būtu praktiski nereāli. Bet tikai praktiski. Miljards cilvēku spēj to iemācīties, bet tu nē? Nonākam dilemmas priekšā – tātad var.

Bet ne par to ir runa. Kā jau te daudzreiz esmu minējis, pagājšgad es sāku mācīties fotoskolā. Paļāvos tikai uz ieteikumiem, nevis “es iegūšu papīrīti pēc beigšanas” metodes. Un lūk, pienāca laiks, un kā nekā, es piebeidzu pirmo kursu G. Aleksikova fotoskolā. Kaut arī par “skolu” to būtu grūti nosaukt. Ko mēs pirmo iedomājamies izdzirdot vārdu “skola”? Principā, tendējoties uz atmiņām, uzreiz nāk prātā skola, kuru Jūs pabeidzāt/pabeidzat/vēl ilgi nepabeidzat. Ēka ar n-tajiem kabinetiem, jautrību, bēdām, cītību utt. Tāda apmēram ir “skola” manā izpratnē, bet maziņu 10m2 lielu telpu, kas tajā pašā laikā ir arī fotostudija, ir grūti nosaukt par skolu.

Tad nu pirmā kursa laikā esmu samācījies daudz gudrību, piemēram, par visdažnedāko apgaismojumu, ēnām, krāsām, gaismām, kompozīciju, dinamiku, ritmu, kontrastiem, rakursiem, perspektīvām utt. Grūti izstāstīt, jo materiāla tiešām ir DAUDZ, un daudz būtu jāstāsta, bet tas nav tas būtiskākais. Svarīgas ir divas lietas – cik no tā daudz es spēšu izmantot. Principā, tas ir kā ar auto un ar tiesībām. Man ir auto, taču es nemāku to izmantot, jo nav tiesību. Ar visām zināšanām es spētu radīt tehniski pareizu, labu, skaistu fotogrāfiju, bet diemžēl tam vajag kaut ko vairāk. Un tieši manos kursos ar to ir arī paveicies – es nemācos “fotogrāfēšanas tehniku”, es mācos fotomākslu. Filosofiju, tēlniecību, izdomu.

Ja nu kāds tomēr izdomā papildināt, uzlabot, un galvenais – krasi mainīt savas zināšans fotomākslā, tad ieteiktu aiziet un pamācīties. Nebūs kā visiem mūsu vietējiem fotogrāfiem – 10stundu lekcijas, kurās it kā iemāca visu, bet īstenībā tik stāsta cik ahūns fotogrāfs viņš ir. Vienīgā grūtība, ka mācības notiek krievu valodā. Man jau it kā tas grūtības nesagādāja, tikai nelielas neērtības, ka tu noklausies tekstu, ātri iztulko to galvā, izveido daudz maz sakarīgu teikumu ar pārīti jaunvārdu un tikai tad raksti.

Šodien biju aizbraucis uz savu pirmo plenēru. Teikšu godīgi, ka sen tik labi nebiju pavādījis laiku. Izskraidījos pa āru, pabildēju viskautko – pilis, muižas, Talsu pilsētu u.c. Latvijas vietas.

Viena lieta, ko pamanīju, un kas likās nenormāli dīvaina, ka apmēram 50km aiz Rīgas ir bieza sniega kārta. Apmēram 60km aiz Rīgas varam novērot dīvainu skatu – vienā ceļa pusē lauks ir aizsnidzis, otrā pilnīgi zaļš. 80m aiz Rīgas – pavasaris!

Pārējās bildes flickr setā. Šis ir pārītis, kura uzņēmu ar digitālo aparātu, bet viss patīkamais būs uz filmiņas(vismaz es tā ceru), taču pāris dienas jāpagaida.

Pirms kāda laika rādīju Jums govi. Parādīšu vēlreiz:

Tātad, emocijas Jums par šo bildi varētu būt dažādas, taču varu pastāstīt, kas tieši šajā bildē ir nepareizs.

Iedomāsimies govi. Kas uzreiz nāk prātā? Ragi, liels purns, tesmenis, aste, noteikta forma. Šajā bildē govs nobildēta neprecīzi, mēs nevaram pateikt pilnīgi, vai tā ir vai nav govs(teļš). Katram bildējamam objektam forma jānorāda līdz galam, lai nebūtu iztrūkstošu detaļu. Ja govi nedaudz pagrieztu, tā radītu vēl labākas sajūtas iepriekšminētajā bildē.

Kopš vakardienas esmu iestājies vienos fotokursos. Un ne šādos tādos nezināmos pazemes kantoros, bet pie Grigorija Aleksikova(bilde(bildējis esošais students Mr. Zavadskis)). Kursi norisinās divreiz nedēļā vakaros, katru reizi pusotru stundu. Pirmajos mēnešos noris tikai drukāšana, ar uzskatāmiem piemēriem kāpēc tas ir tā un ne savādāk, kā izskatīsies labāk utt.

Un nē, tādu informāciju NEVAR atrast gūglē vai kādos citos tuturiāļos, to jau jāiet klausīties pie viņa. Pie tam, netiek jau pasniegts kā “no grāmatas nolasot”, pasniegts kā “māksla” augstākajā pakāpē.

Vispār mācības notiek krievu valodā, bet es neesmu vienīgais, kas tur klausās krieviski, tulko un tad pieraksta latviski, redzēju vismaz divas kladītes ar garumzīmjumainiem burtiem. Kaut vai, palasiet dažus citātus no pirmās nodarbības:

Kad mēs mēģinam bildēt sižetu, mēs vadamies ne tikai pēc izjūtām par priekšmetu, bet arī jūtu pārdzīvojumiem, kas aptver mūs tajā momentā. Uz mums rada iespaidu arī apkārtējā vide un saikne starp elementiem, kuri ir piesaistījuši mūsu uzmanību. Visi šie faktori liek mums domāt, kas pamudina mūs radīt fotogrāfiju. Bet rezultātam nav nekā kopīga ar to iespaidu, kuru mēs izjutām tajā brīdī. Kāpēc? Vispirms Jums jāapgūst tas, ka nevar būs mākslas, dēļ kura attēls būtu mērķis – tā nebūs māksla, bet kaut kas bezjēdzīgs. Lai radītu mākslu, ir jārada spilgts, lakonisks, redzams notikums, kas spēgījs skatītājam izraisīt spilgtas asociācijas. Ir jāzin, kādi priekšmeti izsauc vislielāko interesi un jākoncentrē sava uzmanība tieši uz to, cenšoties no kadra izvākt mazsvarīgo.

Tā ir tā nelielā daļa, kuru es pierakstīju lekcijas sākumā, bet apmēram var noprast, kādā noskaņā lekcijā tiek runāts. Turklāt man ir prasta versija, jo es īsti nemāku precīzi definēt četrpadsmitburtainus krievu vārdus latviešu valodā.

Vispār, maksā 50Ls mēnesī(8lekcijas) un mācības turpinās 3 gadus. Jāatnes mājasdarbs uz nākamo reizi, gan jau pastāstīšu kā gāja.