17. marts – St. Patrick’s day
Mūsu mīļajai tautai ir viena slikta (protams, no otras puses arī laba) īpašība – tā ēd visu, ko tai iebaro. Piemēram, mums te patīk lietot vietējo pārtiku. Uzlīmē zaļās karotītes uzlīmi, un tad mēģina iegalvot, ka nekā labāka par šito nav. Vienalga, ka leišu piens ir divreiz lētāks, un nekādu atšķirību 99% no tautas nemanīs. Vot zaļā karotīte – tā ir manta, tāpēc lietosim tikai šos produktus un barosim biedrību “Mārketinga padome”, jo viņi taču rūpējas par mums.
Tāpat ir arī ar svētkiem, piemēram, valentīndienu. Tas nekas, ka tie ir par godu jaunavu izvarošanai un slepkavošanai, jo valentīndiena taču simbolizē mīlestību. Kādam bija izdevīgi ienest šos svētkus mūsu dieva pamestajā valstiņā, kāds vēlējās nopelnīt, tāpēc arī mēs tos “svinam”.
Bet ir tā sagadījies, ka Svētā Patrika dienu vēl neviens nav iedomājies “ievest” Latvijā, tāpēc lielākā daļa populācijas par šādiem svētkiem nav dzirdējuši. Sv. Patrika diena, principā, ir īru svētki, kurus pirms pāris gadsimtiem svinēja dievticīgie īri. Mūsdienās tie izpletušies pa visu pasauli, un dažnedažādas pasaules kultūras iedzer par godu īriem, visi saģērbjas zaļās drēbēs un priecājas par dzīvi.
Lai kliedētu garlaicīgos darbadienu vakarus, šogad arī daži latvieši savācās, lai godinātu īru kultūru. Bez atļaujas gan nav smuki citus cilvēkus publicēt blogā, tāpēc šoreiz tikai es īru dienas svinībās:
Uz krekla uzraksts “17. marts. Diena, kad visi letiņi kļūst par īriem”. Uz žetona – “Mani sauc Ciarann. Šovakar visi kļūst par īriem!”. Cepure paštaisīta no diviem kartona gabaliem un nelielu daudzumu līmes.
Apsolos – pēc gada būs svinības, tādas, kur visi būs ielūgti un varēs labi pavadīt laiku. Bez ieejas maksām un citām muļķībām, jo ideālā pasaulē par izklaidēm taču nebūtu jāmaksā.
