Archija Weblogs

Pēdējo mēnešu laikā esmu piefiksējis, ka man konstanti kaut ko lūdz uz ielas. Varbūt man paskats tāds laipns, varbūt sejas vaibsti liecina par maniem izpalīdzīgajiem nodomiem, bet fakts paliek fakts – man diendienā piesienās dažādi cilvēki, prasot kaut ko uz ielas.

Domāju, ka vispopulārākais, ko prasa ir nauda. Piemēram, pirms neilga laika man viens čalis uzstājīgi lūdza 50 santīmus aliņam. Ok, ja nu uz pohām gribās, tad lai ņem. Iedodu, šamais paiet pāris metrus un jau nākamajiem stāsta to pašu stāstu. Kretīnisms.

Otrais laikam būtu cigaretes. Hell, neviens normāls cilvēks stacijas rajonā uzpīpēt vairs nevar, neizdalot puspaciņu ikdienas dīkdieņiem.

Nevar arī nepiefiksēt reklāmas, kuras palikušas diezgan populāras pēdējā laikā – Glābiet bērnus, glābiet slimnīcas, palīdziet valstij, ziedojiet tam un tam.

Starp visām ierastajām lietām, man ir piedāvāts nopirkt smaržas/ķēdītes/narkotikas, palīdzēt ar naudiņu grūtā dienā, ziedot jehovas lieciniekiem, nopirkt krišņu grāmatas, iedot naudu dīvainiem pasākumiem un tml.

No sākuma neatteicu dažādiem lūgumiem, ik pa laikam kādai omei latu iedevu vai kapeikas iemetu tiem 3 džekiem ar ģitārām stacijas tunelī, bet šobrīd situācija ir tāda, lai teiktu “Ejiet dirst”. Visiem grūti, laiks cīnīties pašam nevis dzīvot uz garāmgājēju labvēlības.

Kāpēc? Tāpēc ka viena no lietām ko es patiesi nicinu ir 20 gadīgi čaļi, kas stāv pie McDonalda un prasa pāris latiņus ēdienam. Gribi ēst – strādā nevis centies izspiest santīmus no kāda. Mēs visi esam atkarīgi no kaut kā (kafija / cigaretes / alkohols / internets / kino / saldumi / hobiji / grāmatas / lalala) (izņemot mani, manai personībai visādas atkarības nepielīp!), un ja gribam apslāpēt savu vēlmi, jāsāk domāt ar galvu.

Ja kāds izdomā pēkšņi, ka lūk, nav ko darīt – jāmēģina kādam draugam Londonā nosūtīt ēdienu, cigaretes un alkoholu – varat nemēģināt.

Lieta tāda, ka man viens draugs no gada sākuma mācās Londonā(viņa blogs, ja kas) un pēc skype videočata nonācām pie secinājuma, ka jānosūta viņam šis tas no Latvijas. Teica, ka būtu gatavs nogalināt par lido šašliku. Tad nu aizgāju uz veikalu, nopirku visu vajadzīgo, bet redziet – nevar nosūtīt.

Pirmkārt, nekādā gadījumā šķidrumus nedrīkst sūtīt ar pasta starpniecību. Pilnīgi izslēgts. Otrkārt, arī cigaretes atsūta atpakaļ, jo no 15. jūnija tās nekādīgi netiek pāri UK robežai. Gaļu es neuzdrošinājos sūtīt.

Ja kādam zināms kāds kurjerpasts, kurš to var paveikt – dodiet ziņu!

Remember kids smoking is not big or clever and it WILL kill you, but if you want to die you may as well die with warm hands!

Protams, daudz un visos iespējamos veidos visiem ir zināms par inflāciju, bet es to šodien tā konkrēti izjutu uz savas ādas. Man vajadzēja bikses – melnas džinsas, kuras varētu nēsāt uzvalk-bikšu vietā pie mana formastērpa.

Ja tā padomā, letiņzemes veikalos es pasen nebiju iepircies. Sapirkos es Berlīnē, kad biju jaunajā gadā, sapirkos arī ottreiz, kad biju vasaras beigās. Dažas random apģērb-lietas es, protams, biju pircis – bet staigājis ar domām – vajag tādas un tādas tādā krāsā – piedošanu, bet ne.

Tad nu pēc pastaigas U/V centrs un citiem centrā esošiem veikaliem secinājums bija viens – пиздец. Atceros, ka pirms pāris gadiem ar 40Ls varēja justies labi. Varēja nopirkt bikses un maiku. Tagad visi vērā ņemamie eksemplāri maksā vismaz 50, kas lielā mērā nogāza mani no kājām – vai nu es tiešām sen neesmu iepircies, vai arī veikalu īpašnieki vienā dienā izdomāja pielikt klāt 30% visam apģērbam.

Pēc stundiņas es tomēr vajadzīgo atradu – Stockmann veikalā pa neierastām naudiņām – paliku bez maikas, iespējams pusbadā visu nākamo nedēļu, bet ar smukām biksēm ja.

P.S. Produkts no suck, ziema taču nāk, jāekipējas ;)