Archija Weblogs

Šodien mēģināšu atbildēt uz visbiežāk uzdoto jautājumu, kuru man ir pajautājis principā katrs draugs, un kura diskusijās tika pavadītas neskaitāmas stundas. Jautājums ir vienkārši uzdodams, bet grūti atbildams. Jautājums ir “Vai Vācijā ir skaistas sievietes?”.

Man garšo McDonald’a pārtika. Principā reizi pa reizei es iečāpoju ieskrietuvē, pasūtu burgeri un ar laimpilnām acīm to notiesāju. Bet pašu burgera iegūšanas procesu es neieredzu. Rindā ir jāstāv vismaz 10 minūtes, kas nozīmē, ka ir laiks apskatīties apkārt esošos cilvēkus. Ar lielākiem un mazākiem puncīšiem cilvēki skatās tev virsū, aprunā, jo, pirmkārt tu aizņem viņu vietu, un viņi iegūs burgeri pēc tevis, kas jau nozīmē, ka tevi kāds neieredz. Turklāt var just tādu dīvainu enerģiju, domu apmaiņu “Jā, es zinu, ka šī pārtika sūkā un mēs abi esam neveiksminieki, jo te stāvam”.

Pienākot pie kases, var redzēt pārdevēju sejas, ko pilnībā ir ieskāvušas eļļas molekulas no frī kartupeļu taisāmā aparāta. Jo ilgāk cilvēks strādā, jo lielāka eļļas kārta ir tam uz sejas, kas nav viens no tiem patīkamākajiem skatiem. Pēc burgera apmaksāšanas sanāk uz to skatīties ar nicinājumu, dusmām.. “Ārgh es tevi neieredzu, bet fuck it, ēdīšu tāpat.” Nom nom nom nom.

Nu lūk, tāda apmēram ir mana attieksme pret McDonaldu, taču divas dienas pēc ierašanās Vācijā es sev nosolījos gada laikā nespert kāju burgeru ēstuvēs, un tikai ik pa laikam nobaudīt kādu picu vai kebabu, taču pārējā laikā nedaudz sportot un ēst pēc iespējas veselīgāk. Tas ir tāpēc, ka Vācijā visi iedzīvotāji, un it īpaši sievietes ir ar lieko svaru. Kādi 30% ir absolūti resni.

Šeit gan nevajadzētu pārprast lietas, jo resnumu kā tādu es uzskatu par normālu parādību savā ziņā. Ja organisms niķojas, un notiek nepareiza vielmaiņa, tad jau nav nekādu variantu ko īpaši var darīt, tu vienkārši paliec resns. Bet ja tu apmeklē FastFood ēstuves, tad tu pats esi vainīgs pie tā, ka tev ir liekais svars.

Vakar es apmeklēju peldbaseinu, un es redzēju kādus 8gadīgus bērnus, kuri bija smagāki par mani. Uz ielas jau pamanījos sadzīvot ar visu resnuma padarīšanu, bet peldbaseinā, kur visi ir peldkostīmos, skats ir pabriesmīgs.

Īsumā – sievietes Vācijā ir briesmīgas, un nedēļas laikā esmu redzējis kādas 10 tievas un skaistas sievietes. Pārējos pierodi ignorēt, taču daži eksemplāri vienkārši liek nošausmināties, tāpēc mīļie cilvēki – ēdiet vairāk dārzeņus un izejiet ārā paelpot svaigu gaisu, jo Jūs nevarat iedomāties, kas īsti notiek ar Vācijas cilvēkiem.

Aizmirsu arī piezīmēt, ka Vācijā esmu jau redzējis kādus 4 vai 5 Fat-Wheelchairs. Tie ir tādi aparāti, uz kuriem pārvietojās resni cilvēki, jo vairs nevar paiet, tādējādi tikai palielinot savu svaru.

Pēdējā nedēļa īsumā: esmu ieradies Wilhelmshaven’ā (100km no Brēmenes) un iestājies vācu valodas kursos (Sommerkurs). Šie kursi ir tādi intensīvi, mācos vācu valodu kādas 5 stundas dienā. Vakarus pavadu ar jauniepazītiem draugiem, apmeklējot dažādus kultūras pasākumus. Manā grupā ir paliels bariņš ar studentiem, tajā skaitā ir ieradušies 20 cilvēki no Ķīnas, un šajā ierakstā tad par viņiem.

Valoda
Acīmredzot, ja jau viņi nāk no ķīnas, tad viņi runā ķīniešu valodā. Īsti nekad nebiju dzirdējis sarunvalodu, taču klausīties ķīniešu valodu ir fascinējoši, viena vareni interesanta valoda. Ja salīdzina ar latviešu valodu, tad mēs runājam daudz garākos vārdos, piemēram, vārds automašīna. Ieklausamies: au-to-ma-šīīīī-na. Ķīniešu valodā vārdi ir daudz īsāki, kaut arī nemaz nevar zināt. Skan kā nī-čī-šī-vo-lo utt. (iespējams, es tikko pateicu “nāvi punduriem”).

Kas mani pārsteidza – ķīnieši izmanto parastu QWERTY klaviatūru. Neviena simbola uz klaviatūras, tieši tāda pati kā man. Lai kaut ko iedrukātu, viņi raksta, piemēram, “Ni Hao” (nozīmē sveiki), kas automātiski pārtaisās uz hireoglifiem (你好). Skatījos viņu sociālos tīklus, viss vienā lielā lielā putrā, vismaz priekš manām acīm. Un Skype’u viņi neizmanto, tikai MSN mesindžeri.

Ēdiens
Vienā no vakariem mani jaunie draugi piedāvāja pievienoties viņiem vakariņām, jo viņi gatavoja tradicionālu ķīniešu ēdienu. Uzreiz piebildīšu – tas, ko Rīgā uzskata par ķīniešu ēdienu (Spagetti ar vistu un saldskābo mērci nav ķīniešu ēdiens) ir kaut kas galīgi cits. Uz galda tīri ātrā tempā tika uzlikti kādi 10 ēdieni mazos šķīvīšos un devos nobaudīt lielāko daļu no tiem.

Teikšu pavisam godīgi – negāja īsti pie sirds. Kas tas bija – nav ne mazākās nojausmas. No kaut kā sarkana sāka asarot acis, kaut kas zaļš baidīja manu acu skatienu, un principā vienīgais, kas man garšoja bija rīsi.

Lieta, kas mani izbrīnīja ir tā, ka lielākā daļa no viņiem neieredz McDonaldu / KFC / tml. junkfood. Ar tāda paša izmēra acīm kā man, viņi skatās uz vāciešiem un prasa man – how can they eat that?! Tāpat ir ar čipšiem, nekādā gadījumā nevienu nestūķē mutē un skatās ar mazu pretīguma sajūtu uz to visu padarīšanu.

Cieņa
Pārsteidza, cik ļoti viņi ciena savu valdību. Ja, piemēram, Ulmanis teiktu – latvieši, taisiet vairāk bērnus, tad lielākoties viņš tiktu izsmiets, nolamāts visos medijos, televīzijās, un pēc laiciņa tas kļūtu par nacionālo saukli komēdijšovā. Ķīnā viss ir nedaudz savādāk: ja līderis teica, tad tā arī būs. Pirms 30 gadiem teica, ka vajag vairāk bērnu – sataisīja, tagad saka, ka tikai vienam jābūt. Ok, nekādu problēmu. Un nav jau tā, ka viņiem būtu ļoti bail no valdības, vienkārši tas ir dziļš respekts.

Tāpat, viņi ciena arī savus vecākus. Vecākiem bērns ir vienīgais, kurā jāiegulda līdzekļi, un, jo vairāk tiek ziedots izglītībā, jo labāk gan vecākiem, gan bērniem. Bērnam vecāka teiktais ir neapspriežama pavēle. Vispār, atminoties stereotipus, šeit lielākā daļa studentu no ķīnas ir ekonomisti, matemātiķi, inžinieri utt. Zināms jau, ka ķīniešiem tie cipari padodas :)

Badass sieviete Čiņg-Šing

Kāzas
Ķīnā valdība ir pateikusi, ka sievietei jāaprecās 22+ gadu vecumā, vīrietim ap 24+. Un tā arī viņi dara, kopumā plāno savu dzīvi, lai +/- apprecētos ap šo vecumu. Vispār, lielākā daļa no viņiem ir mērķtiecīgi, katrs vēlās sasniegt labāko no sevis.

5000 bildes
Es tā parēķināju, ka vidēji katru dienu bariņš ķīniešu sabildē ap 5000 bildēm. Pa ziepjutraukam katrā rokā, un tik bildē visu, kas kustās. Woah – stabs! Cik-cik-cik, 10 bildes gatavas. Ja pats ķīnietis parādās bildē, tad jārāda “Peace” zīmi, kas Ķīnā nozīmē “Victory”. Un bildē viņi viens otru visos iespējamos leņķos. Ja parādās kāds interesants skats, piemēram, kaija pielido vai kas tml., tad vienu un to pašu kadru bildēs kādas 10 kameras.

Dejot viņiem nepatīk lielā mērā, uzskata, ka viņi no malas izskatās smieklīgi, taču Karaoke dzied labprāt. Neesmu gan vēl dzirdējis, taču nākamnedēļ iesim dziedāt.

Urgh, ir vēl tik daudz ko teikt par viņu kultūru, mūziku, kino un visu pārējo, bet man jau apnika drukāt, pastāstīšu kādu citu dienu. Es stundām ilgi varētu vērot, kā viņi gatavo ēst, sarunājas, kustās un smaida, un tik daudz jautrības sen nav bijis.

Virtuvē. Es neesmu garš pēc Eiropas standartiem. Un viņām ir 20+ gadi, nav 14, tiešām.

Pēdējās pāris dienās ir bijušas pārbāztas un pārpildītas ar informāciju. Es pamazām iedzīvojos savā jaunajā dzīvesvietā Wilhelmshaven’ā, apmeklēju universitāti katru dienu, tāpat esmu iemācījies drošvien simtiem jaunu vārdu vācu valodā. Iepazinos ar desmitiem jaunu paziņu, ar kuriem vakarus pavadu dažādās Wilhelmshavenas vietās, testējot vācu alu. Tāpat arī ar ēdieniem – katru vakaru viens no mūsu bariņa gatavo visiem ēst, kaut ko nacionālajai virtuvei raksturīgu (ja kas, šodien ir mana kārta gatavot, ar ko tautu barot?). Šis ir arī viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc vietnē ir iestājies neliels klusums – tāpēc, ka vienkārši nav brīvu brīžu apsēsties un mierīgi padomāt, kaut ko uzdrukāt. Ir ko teikt – bet negribās visu stāstīt tā sasteigti.

Bet, ar kaut ko ir jāsāk, tāpēc šodien pastāstīšu par Wilhelmshavenas ostu, kura tikai taps nākotnē. Ostu ir plānots atvērt 2012. gadā, un tai ir jākļūst par lielāko konteineru termināli visā Eiropā. Vācijas valdība šajā padarīšanā ir investējusi miljardiem eiro, un šodien mēs apciemojām tieši šo vietu. Es īsti nevarēju nofotografēt šīs vietas masīvos apjomus, tāpēc izmantojiet savu iztēli. Osta ir tik plaša, ka beigas nevar redzēt, plešas tālāk par horizontu.

Par godu ostas atklāšanai, ostas pārvalde arī rīko mazu reklāmas akciju, mēģinot uzstādīt Ginesa rekordu, uzbūvējot lielāko kuģi no Lego klucīšiem. Tāpēc, ja nu viņiem tas sanāk, tad varēšu droši apgalvot, ka savu artavu esmu devis klāt, jo to oranžo konteineri uzbūvēju tieši es!

Manā vācu valodas grupā ir 20 ķīnieši, rītdien noteikti jāvelta ieraksts viņiem. Mēs redzam ķīniešus kino, varbūt dažus ielās, bet padzīvojot kopā ar viņiem pāris dienās – tā ir pavisam cita pieredze. Lūk Jums maziņš ieskats, kā es jūtos pazudis tulkojumā.

Man patīk Vācijas hosteļu viesmīlība, visi šeit ir tik mierīgi un atvērti. Atnākot uz otru hosteli, man nemaz neprasīja kas es esmu, kas interesē un tādā garā. Sagaida paveca vectēva figūra, saka – apsēdies, piedāvā iedzert alu, un tikai tad jautā kādi vēji mani ir atpūtuši uz šo Vācijas nomali un ko man vispār vajag.

Cik nu es esmu redzējis hosteļus, tas, kurā esmu apmeties šodien ir visdīvainākais kādu es jelkad mūžā esmu redzējis. Tas ir iekārtots muzeja stilā, ar galveno tematiku “pirāti”. Tik freaky skatīties uz sienām. Bet nevis tā patīkami dīvaini, bet ar šausmām acīs dīvaini.

Ieeja

Pagalms

Vannasistaba

Bet dīvainību var jau paciest kaut kādā ziņā, un tas nemaz netraucē gulēt. Gulēšanai traucē blakus esošā baznīca, kur kādam zvanu-zvanītājam (nevaru izdomāt kā nosaukt šo profesiju) ir lieliska humora izjūta. Cītīgi pildot savu darbu, džeks reizi stundā nozvanīja zvanus līdz diviem naktī. Varbūt zvanīja arī vēlāk, taču pa miegam laikam nedzirdēju.

Skats no loga

Zvanīšana atsākās 6 no rīta un līdz desmitiem turpinājās ar intervālu viena stunda. Desmitos no rīta zvanītājam pamodās radošais potenciāls, un zvani skanēja 15 minūtes no vietas. Šo esmu ierakstījis no sava loga, lai apmēram rastos priekšstats kas ir kas: http://archija.info/Mp3/zvani.m4a

Ja nu kāds vienā jaukā dienā nonāk Wilhelmshavenā, nepalieciet Pirātu hostelī. Citās ziņās vēl daudz kā jauna, bet par to vēlāk. Vispār, minimālistiski ieraksti parādās arī Archija twitter kontā (noteikti ātrāk par blogierakstiem), tāpēc ja nu kāds nezin, tveriet linku.

Brēmene ir visdraudzīgākā pilsēta riteņbraucējiem, un šodien pašam sanāca par to pārliecināties. Es izīrēju riteni pa 2eiro dienā. Jā, nevis 1.5eur stundā kā tas ir mūsu draudzīgi zaļajai aviokompānijai, bet pa divi eiro dienā, un braukājos pa Brēmeni kādas 3 stundas. Vienīgā bilde gan, kurā ritenis iekļuvis ir šī:

Pirmais iemesls, kāpēc Brēmene ir riteņotāju paradīze, ir tāds, ka pilnīgi visā pilsētā ir veloceliņi. Pāris stundu laikā man sanāca pabūt uz vienas mazas ieliņas, kurā ar sarkanu bruģi nebija izlikta sarkana līnija riteņotājiem.

Otrkārt, visa pilsēta ir pilna ar velosipēdu stāvvietām. Nav tādas vietas pilsētā, uz kuru paskatoties neredzēsiet pusduci riteņu.

Treškārt, uzmetam aci zemāk esošajai bildei:

Šeit luksofori nav domāti gājējiem, bet gājējiem un riteņotājiem. Dažās vietās ir arī speciāli luksofori (kā raksta šo vārdu?) tieši riteņbraucējiem. Tālāk redzam arī ceļazīmi, kur parādīta kilometrāža tieši riteņbraucējiem. Nevis lūk gājēji – ejiet tur, bet riteņbraucēji – brauciet tur.

Vēl viena ceļazīme, ko es īsti nesaprotu – nē ieročiem, nē narkotikām, nē nažiem…no plkst 20:00-08:00. Pārējā laikā principā atļauts, dari ko gribi.

Bet ja nopietni runājot, ar noziedzības apkarošanu šeit gan ir viss kārtībā. Piemēram, pieejot Latvijā pie policista, un sakot, ka tev ir kaut kas nozagts, parasti atbildes vietā saņemsiet to slaveno “Ej dirst” skatienu, un vārdos tiksiet nolamāts par policista traucēšanu, jo ko gan viņš var palīdzēt.

Braucu pa pilsētu, redzu divi policist skrien kaut kam pakaļ. Pagriežos un lēnām braucu viņiem pakaļ. Bams – no stūra parādās divas policijas mašīnas. Pēc īsa brītiņa vēl divas mašīnas, un tad braucējiem pievienojās arī busiņš. Respektīvi, kādi 15 policisti tvārsta kādu čali, kas ir kaut ko nozadzis.

No sākuma domāju, ko gan viņš tādu varēja paķert, ka 15 policisti dzenas viņam pakaļ, bet tad ieraudzīju veikaliņu ar draudzīgām pulksteņu cenām. Skatlogā stāvēja kādi 20, tad jau varbūt bija tomēr vērts skriet pakaļ. Šlesers nobāl. Bet par cenām tā, īpaši nepārsteidza. Ko tad, Abramovičam ar Swatchu staigāt?

Jānopērk ritenis, riktīgi forši šeit braukāties.