Archija Weblogs

[Priekšvārds]
Mani sauc Artūrs Zeļenkovecs, es mācos Latvijas Jūras Akadēmijā un 2008. gada vasaru es pavadīju uz tankkuģa “Kolka”. Šis ir stāsts par visu redzēto, pārdzīvoto, ienīsto un mīlēto. Par darbiem uz kuģa, emocijām, sapņiem un domām. 68. dienas es pavadīju braukājoties pa pasauli, redzot acīm nesaprotamus brīnumus un iepazīstot visu jauno. Bet sanāca tā, ka es iepazinu arī pats sevi.

Materiāls ir rakstīts dienu no dienas, tāpēc var būt nelielas izmaiņas un nesaderības tekstā. Ja kas rakstīts, piemēram, 16. dienā, ar solījumiem ko uzrakstīt/izdarīt 28. dienā, tas nenozīmē, ka tas tā būs. Jūra tomēr dinamiska vide.

[Ievads]
Kā jau daudziem no Jums būs zināms, es mācos Latvijas Jūras Akadēmijas Ostu un kuģošanas vadības fakultātē. Studentiem, beidzot pirmo un otro kursu ir jāiet praksē. Pēc otrā kursa ir jāiet strādāt ostā, bet pēc pirmā kursa prakse ir jāiziet uz kuģa.

Un sagadījās tā dzīvē, ka pirmo kursu es pabeidzu, veselības stāvoklis ir atzīts par derīgu un man ir jāiet jūrā, kas arī notiks pēc pāris dienām. 29. jūnijā es izlidoju uz Amsterdamu, lai kāptu uz tankkuģa Kolka un pavadītu tur vismaz divus mēnešus. Kuģis ir būvēts 2003. gadā, kas nozīmē, ka tas skaitās “jauns” un, cerams, nekādu īpašu starpgadījumu nebūs. (Par kuģi bišķi var palasīt šeit)

Uz kuģiem parasti interneta nav, tāpēc Jūs saprotat, kas notiks ar šo blogu, t.i. būs neierasts klusums. Esmu nolēmis blogu nepamest, t.i. es rakstīšu arī uz klāja, bet publicēšu tikai garākus ierakstus, kad tikšu uz sauszemes pie interneta.

Kā otru opciju esmu atstājis twitter’u, kas nozīmē, ja kas interesants un neparasts notiksies, vai arī es slīgšu garlaicībā, tad es nosūtīšu SMS uz turieni.

Ja kādam vēl mani dažādu iemeslu dēļ tomēr savajagas, kāds grib iedzert vai vienkārši papļāpāt, tad divas dienas vēl Jums ir pieejamas. Lai veicas!

[Iztirzājums]
Diena nr.1:
Kā jau var noprast, šodien bija liela diena, jo nācās uzzināt daudz kā jauna un tieši šodien sākās mans lielais jūras piedzīvojums.

Ap 4 no rīta es pabradāju pa Rīgas lidostu un 5:55 izlidoju uz Amsterdamu. Šeit pēc neliela skrējiena pa lidostas veikaliem mūs sagaidīja “aģents”(bez 007) naudīga turka paskatā un aizveda mūs, t.i. mani, manu kursabiedru un vēl 2 džekus, uz kuģa “KOLKA”.

Tika veikta neliela instruktāža, viss daudz maz parādīts, un divi kadeti, t.i. es un mans biedrs, tikām pielikti pie darba bīdot krāsas mucas. Es jau, protams, saprotu lētā darbaspēka ekspluatāciju, taču tas jau bija pārāk traki – pēc negulētas nakts, lidojuma un čakara tepat Amsterdamā vēl pielikt pie darba…bet pavēles neapspriež.

Lai gari neizplūstu runās, uzdrukāšu pāris faktus, kuri manu ceļojumu krasi iespaidos kaut kādā ziņā:
1) Rīt, 1. jūlijā, kuģis izbrauc uz Lagosu, Nigēriju(Āfrika). Citiem vārdiem sakot 12-14 dienas atklātā jūrā, bez izkāpšanas krastā, komunikācijām ar ārpasauli un pilsētu redzēšanas.
2) Telpu temperatūra ir ļoti savdabīga, visur ir apmēram 16-18 grādi, kas nozīmē ka ir AUKSTS. Ir divi varianti – vai nu pirts tipa karstums, vai arī tāds aukstums, un man ieteica izvēlēties otro. Guļu T-kreklā ar divām segām apsedzies.
3) Sakari ar ārpasauli ir tikai iespējami ostu rajonā, nekāda man pieejama interneta vai telefona uz klāja nav.
4) Ir jāstrādā no 7:30 no rīta līdz 18:00 vakarā, ar padaudz pauzēm. 3 ēšanas pauzes, 3 pīppauzes, tā kā nav jākapā visu šo laiku bez apstājas. Pēc 18:00 esi brīvs un dari ko gribi, kas vietējo jūrnieku prātā nozīmē sēdēt pīpētavā un skatīties TV. Jūtu, ka sākšu jūgties nost, tāpēc atradīšu sev jaunu hobiju(kādu gan vēl nezinu). Jaunnopirktais PSP(Playstation Portable) ar gūzmu spēļu palīdzēs izvilkt šos pāris mēnešus.
5) Baro neslikti, tiešām. Kādi 3-4 gaļas veidi ar 3-4 piedevām, un vēl zupa, kas pēc maniem rādītājiem tika iestūķēti kategorijā “ļoti garšīgi”. Kāds maziņš prieciņš.

Diena nr.2:
No šodienas sākās īstais darbs, visu dienu tīriju klāju no sūdiem(rūsa/sakaltusi nafta un tml) un pārkrāvu visādas ķimikālijas no noliktavas. Lai neizplūstu gari, varu pastāstīt dažas jaunpiefiksētas lietas.

Pirmkārt, cilvēki maksā daudz naudas, lai brauktu atpūsties ārvalstīs, tādējādi nosauļojoties brūni. Vai arī maksā 15Ls par desmit minūšu solārija apmeklējumu, lai arī nosauļotos brūni. Mēdz arī maksāt simtiem latu, lai apmeklētu ik pa reizei kādu sporta zāli vai aerobikas nodarbību. Piedāvāju risinājumu kā ietaupīt kaudzi naudas – iet strādāt uz kuģa. Teikšu godīgi – pusi no dienas atrodaties karstā saulē, plus vēl tannkuģis sakarst un dod papildus siltumu, tātad kopumā brūnums iegūts. Un tas vēl nav viss – no pieres līst simtiem sviedru lāsītes, kas nozīmē, ka arī svars tiek zaudēts, un muskuļi audzēti, tātad nodarbības svaigā gaisā. Domājat tas ir viss? NĒ!! Jūs vēl par to saņemat naudu! Ģeniāli, vai ne?

Otrkārt, man kāds ir stāstījis, ja nogriež matus, tad pazūd orientācija telpā, t.i. Jūs biežāk sāksiet sist galvu pret kaut ko. Un tā IR taisnība. Beidzot sāku novērtēt ķiveres esamību, jo dienas laikā esmu atsitis galvu kādas divdesmit reizes pret visdažādākajām lietām – trubām, stenderēm, vārstiem un pat vienreiz pamanījos to apsist pret griestiem. Daudz lamājos.

Treškārt, biju apskatīties Amsterdamu. Forši gan viņiem dzīvojas. Viss tīrs, sakopts, pārdomāts…izņemot pāris lietas. Piemēram, šamajiem veikalos pārdod alkoholu, kas nav stiprāks par 12 grādiem. Neba ka mani tas ļoti raustītu, jo vispār uz kuģa alkohols ir aizliegts līdz pēdējai pilītei, bet nu tomēr. Un visi veikali slēdzas ciet sešos. Tā kā pilsētu apmeklēju vakarpusē, neko tā arī neizdevās nopirkt. Un tika arī apmeklēta tik interesanta vieta kā “turku rajons”. Visi turki, sarunājas savā valodā un viņiem par visu pārējo pofig. Un nēģeri uz “hi” atbild nevis ar “hi”, bet ar “yo”. Šizzl brothers.

Diena nr.3:
Šodien pamodināja īpaši agri, t.i. četros no rīta, jo tika pabeigtas naftas kravas operācijas, tātad uz kuģa ir iespējams iekraut sauskravu, vajadzīgu dzīvošanai un tml. Atveda 4 paletes ar krāsu klāja krāsošanai un 30 kastes alus, plus vēl visādus niekus.

Pēc divu stundu nēsāšanas aizsūtīja atpūsties. Man jau likās, ka viss ir pa cilvēcīgam – 2 stundas agrāk pamodies, tad 2 stundas vari vairāk pagulēt, bet figu, 7 tāpatās jābūt augšā. Nepamodies, neizgulējies atkal sāku viskautko nēsāt un darīt.

Pēctam atnāca locis(t.i. cilvēks, kurš palīdz izvest kuģi no ostas, jo īsti nevienam nav pārzinami tie ūdens dziļumi, kas ir ostā), un sākās iziešana no ostas. Kādas 2-3 stundas tas notika, ar visiem velkoņiem utt. Visi mani priekšnieki bija aizņemti ar darbu, kas nozīmēja, ka neko īpaši nevajadzēja darīt, tikai stāvēt un skatīties apkārt uz visu. Pēcāk atnācu uz kajīti, un sāku piefiksēt vibrācijas, pietam nopietnas, pat nevarēju iedomāties kā pie tādām var pagulēt.

Bet manas šaubas tika atspēkotas pēc neilga brītiņa, kad iegūlos pasnaust un pamodos pēc 17 stundām.

Diena nr.4:
Pamostoties uzreiz sapratu, ka vibrācijas nav tas trakākais, jo ir parādījusies šūpošanās. Ielejot ūdeni glāzē, ūdens šūpojas turp atpakaļ pa glāzi. Vēl nevemju, bet iekšas īpaši labi nejūtas.

Kad jāpārved pulkstenis pa vienu stundu uz priekšu vai atpakaļ, to paziņo visiem pa skaļruni, ko es tā mazliet nogulēju, tāpēc esmu viens no kaut kādiem 3iem cilvēkiem, kas ir pamodies 5:30.

Tālāk Jums vajadzēs mazliet lietot atmiņu. Esat redzējuši holivudas grāvējos kā bariņš klāja puiku ar birstēm berž grīdu, tā ka putas kuļās zem birstes, kamēr pa starpai šamie dzied kādu uzjautrinošu dziesmeli? Tie ir meli! Meli, ka es Jums saku! Tā birstīte, putas un viss pārējais, protams, paliek, tikai dziesmiņu vaiga sviedros gan negribās dziedāt, pietiek ar pieslēgto iPodu.

Visu rītu berzu klāju kā tāds riktīgs jūrnieciņš, un ienīdu katru sekundi no tā. Kājās nevari nostāvēt, sities ap sienu ik pa brīdim, un pēc 3 stundu mudīšanās secini, ka kāds ir pastaigājies pa tikko izmazgātu grīdu un viss darbs vējā. Bet pārmazgāt nelika, tātad nav tik traki, tikai iekšā bišķi grauž.

Tālāk man un vecākajam matrozim lika saaust vienu viervi kopā. Virve liela, kādi 7cm diametrā(tā ar kuru kuģi piestiprina pie krasta), sāka pārtrūkt kaut kur uz beigām un nācās jaunu gabalu pielikt.

Viss, protams, jauki, ja vien matrozis nav idiots. Nebrīnos, ka visi gudrie iet mācīties un tad strādā atbildīgās vietās uz kuģa, nevis kā pārējie melnstrādnieki. Šī virves sasiešana viņam prasīja 5 stundas. Piecas!! Pēc trešās reizes es jau beidzu skaitīt cik reizes viņš satin satin, un atkal izjauc. Bet man jau īstenībā patīk ar viņu strādāt, labāk ir skatīties pāris stundas kā viens idiots mudās un tēlot, ka it kā kaut ko palīdzi(jo principā darbs ir domāts vienam cilvēkam), nevis staipīt visādus smagumus.

Vēl man pajautāja jautājumu:
-Armijā esi gājis?
-Nē.
-Tad esi sveicināts armijā!
-…

Un es tiešām tā jūtos…

Diena nr.5:
Šodienas rīts sākās ar nelielu nesaprašanu, kāpēc lielākā daļa priekšmetu, kas atrodas manā kajītē neatrodas savās vietās. Izrādās, bija, un ir, vētra, kas pastiprināti šūpo kuģi(25-30 grādi dažbrīd aiziet), kas līdzvērtojas tam, ka visu dienu nejūtos īpaši labi.

Bet tava pašsajūta nevienu īsti neinteresē, un jāstrādā tāpat. Šodiena salīdzinājumā ar pārējām dienām nebija tik intensīva. Visu dienu rosījos pa virtuvi, darot tikai pāris cilvēkiem saprotamus darbus, kā piemēram sienu mazgāšana un lakas noņemšana lakotai grīdai. Protams, ka pēc tam arī uzlikšana. Bet pavēles neapspriež. Nodzīvojos visu dienu ar dažādām ķimikālijām, kas pastiprināja manu nelāgo pašsajūtu.

Atcerieties, kā es teicu, ka nepārvedu vakar pulksteni. Es to neizdarīju…vēlreiz. Un atkal ierados stundu par agru. Vispār, jau 3 stundas atpaliekam no Latvijas laika.

Daudzi drošvien arī nezin tādu faktu, ka uz kuģa ir tāds “veikals”. Ir iespējams iegādāties vitālas nepieciešamības preces, kā piemēram, zobubirstes, cigaretes, alu, viskiju, minerālūdeni, riekstiņus un viss. Bet interesanti ir nevis tas, ka var nopirkt, bet pa kādām cenām. Marlboro bloks – 17$, Heineken/Amstel alus kaste(24 pudeles) – 8$, L&M bloks – 8$, utt.

Dīvaini protams sanāk – uz kuģa sausais likums, bet pārdod alu, tāpēc neliku savai sirdsapziņai mocīties, nopirku kasti alus un kaut kādu pusi izdzēru. Sajutos tiešām daudz labāk un aizgāju gulēt.

Diena nr.6:
Kāda ir Jūsu mīļākā nedēļas diena? Piektdiena, sestdiena, ceturtdiena? Šeit ir iespējams tāds bonuss kā dienas izvēle. Te nav svarīgi, kāds ir datums, bet svarīgi, cik ir pulkstenis. Es izvēlos dzīvot septiņas pirmdienas nedēļā, jo nekas labs te nenotiek, un brīvdienas man rādās sapņos. Bet nekas, lai tiktu uz augšu(koorporatīvais sapnis), jābūt bijušam arī pašā lejā.

Izprasījos nosūtīt vienu e-pastu, kas cerams nozīmē, ka šodien, piektajā jūlijā Ārčija blogā būs nopublicēts jauns ieraksts. Ja kas, atrodos netālu no Portugāles krastiem un pēc nedēļas būšu jau Āfrikā.

Diena nr.7:
Reizi 14 dienās man pienākas pa vienai brīvdienai, kuru varu izmantot kā vien vēlos, un tā sagadījās, ka šodien ir manējā brīvdiena, ko izmantoju ne īpaši interesanti – es visu dienu gulēju. Pamodos pēc 12mitiem, un piecēlos no gultas tikai pāris reizes – aiziet uz tualeti un aiziet paēst.

Pēc pusdienām piefiksēju, ka šī nav parasta “pirmdiena”, bet bonusā tam, ka ir darbadiena, izrādās, ka ir arī mana dzimšanas diena, palika 20 gadi. Nevienam nemaz neteicu, nav ko lieki uzmanību sev pievērst.

Bet kā jau teicu te pāris rindas iepriekš, nekā nesvinēju un neko prātīgi nedarīju. Tukšoju savu alus kasti, skatījos seriālu “weeds”(pa dienu noskatījos 2,5 sezonas) un lūkojos griestos ik pa brīdim pārdomās. Atcerējos kas tik tomēr pēdējos gados nav sadarīts, cik daudz cilvēku iepazīts un vispār kas dzīvē paveikt. Ķeksīts pievilkts, gads nodzīvots godam. Kaut arī tiešām visvisādi sūdi bijuši, esmu kaut kā izķepurojies, un gan jau arī tikšu garām savai praksei.

No kuģa var arī piezvanīt, maksā 1.10$ dolārus minūtē, un es savas pāris minūtes norunāju ar mājiniekiem. Starp daudziem nesvarīgiem faktiem, minēja, ka e-pastu saņēma, kas nozīmē, ka manas iepriekšējās 6 dienas ir nopublicētas, kas ir labi, un tas nozīmē ka turpināšu ik pa pāris dienām publicēt ierakstus. Paldies Kristapam.

Diena nr.8:
Krastā man ir labs miegs, varu gulēt daudzas stundas no vietas, un es nemaz nejūtu, ja kāds staigā apkārt, kaut ko dara, spīd gaisma vai skan mūzika, taču šeit ar to miegu ir kaut kā sūdīgi. Es pastāvīgi naktī mostos, parasti ik pa pāris stundām ne no šā, ne no tā, un vienmēr jāsliecās skatīties pulkstenis.

Domājat – kāpēc gan es nepaskatos pa logu, lai daudz maz noprastu cik ir pulkstenis. Es jau minēju, ka vienmēr ir viena nedēļas diena – pirmdiena. Nu lūk, manā kajītē nav iluminatora, kas nozīmē, ka vienmēr ir tādi paši laikapstākļi un pulkstenis arī vienmēr ir tāds pats. Dzīvoju kā būrī(bildīte pienākas pēc ilga laika).

Latvijas Kuģniecībai uz kuģiem nav tādas profesijas kā stjuarts(cilvēks, kurš uzklāj galdus, mazgā traukus, piepalīdz pavāram utt.). Stjuartu vietā uz kuģiem tiek sūtīti kadeti. Gudrs gājiens, jo kadetam maksā kādas 4 reizes mazāk, bet darbu varētu iemācīt darīt pat pērtiķiem. Viss ir jauki līdz tam brīdim, kamēr tu pats neesi kadets. Un es esmu, tādējādi visu šo nedēļu nāksies vergot virtuvē. Bet es nesūdzos, nav tropu karstumā jāsēž ārā, strādā kondincionieris un darāmie darbi nav īpaši grūti, tikai laikietilpīgi. Atkal sajutos kā filmā – sēž viens nabadziņš ar kaudzi kartupeļu lielāku par viņu pašu un tikai tīra, ar ko es arī esmu bijis aizņemts pēdējās stundas. Nekā sarežģīta, mūzika austiņās un vari par dzīvi padomāt.

Braucām garām Kanāru salām, telefons zonu uztvēra. Uzrakstīju pāris SMS, piezvanīju dažiem cilvēkiem. Un Jūs tiešām nevarat iedomāties CIK ļoti man uzlabojās garastāvoklis. Es manuprāt pat vienubrīd lēkāju. Uzzināju, ka Jums līst lietus. Man gan te bišķi karsts, 30+ grādi un nenormāli smacīgi, plus vēl benzīna smaka pa starpai.

Diena nr.9:
Varbūt kādam gan interesē, bet vakar man uzdeva jautājumu – kādā valodā te sarunājas. Kuģis pieder Latvijas Kugņiecībai, visi jūrnieki brauc no Latvijas. No 20 cilvēkiem kādi 5 ir Ukraiņi, 5 krievi, 3 nepilsoņi un vēl bariņš nezināmas izcelsmes cilvēku. Citiem vārdiem sakot, izņemot ar sevi(nē es neeju sviestā(yeah, right)) un tās nepilnās 5 minūtes pa telefonu, jau gandrīz 10 dienas neesmu pateicis neviena vārda latviešu valodā. Kaut kādi 5 cilvēki te varētu kaut ko saprast angliski, bet visi pārējie – krievi. Kaut gan man pret to nav īsti nekādu pretenziju.

Uz tankkuģiem ir aizliegts lietot šķiltavas, tāpēc ka tās nav ugunsdrošas, jo tās var nokrist, rasties dzirkstele un viss var aizdegties. Ja ostas inspekcija atrod šķiltavas pie kāda, tad sods ne lielāks ne mazāks par 25000$. Man krastā mācīja, ka nekādā gadījumā nedrīkst uz borta tās nest, un tāpēc es savējās izmetu lidostā, jo biju paķēris līdzi kārbas ar sērkociņiem. Bet realitāte ir savādāka, sērkociņus nelieto neviens. Nav jau tur nekas traks, izņemot to faktu, ka man nav ar ko aizšķilt dūmu kociņus, un visu laiku jāprasa kādam, ko es neciešu.

Nodarbojos ar vienu interesantu aktivitāti(nav sakara ar tumšu istabu/mucu) – pulēju krēslu kājas. Man kā praktikantam šeit būtu jāmācās visādas navigācijas, ostu direktīvas, kontroles institūcijas utt., bet es bļ pulēju krēsliem kājas. Te tiešām jādara kaut kas tikai darīšanas pēc, jo tu, kā jau visur, nevienam neinteresē, jo visiem savu problēmu pietiek.

Diena nr.10:
Dodoties jūrā, ir jāiziet pāris medkomisijas un jāiegūst pāris potes. Nezinu gan, vai esmu to stāstījis/rakstījis, bet lai paliek. Piemēram, braucot uz Āfriku ir noteikti jāiegūst dzeltenā drudža pote, jo bez tās brauciens uz šejieni var slikti beigties. Vēl skolā drošvien māca par tādu slimību “malāriju”, ko pārnēsā odi. Viss tas šķiet tāls un neizprotams, līdz vienam jaukam brīdim – kad pašam ar to nākas saskarties.

Šodien tā visiem kopīgi izdalīja tabletes “malārijas profilaksei”. Ja sakož tas nolādētais ods, ir mazāka iespējamība, ka trijās dienās nobeidzās aknas. Visvairāk izbrīnija fakts, ka daži atteicās tableti dzert, saka, ka vēl ļaunāk paliek. Es jau gan pievarot sevi noriju. Runājot, ka ir tikai divi malārijas profilakses veidi – vai nu šīs tabletes, vai katru rītu 100 gramus 40+ grādīga dzēriena izdzerot.

Daudziem sen zināms fakts, ka man ļoti nepatīk tabletes kā tādas – licencētas narkotikas. Esmu vienmēr izvairījies no to lietošanas, parasti ārstējoties ar mājās atrodamajiem līdzekļiem. Nebiju dzēris nevienu tableti/sīrupu jau vairākus gadus, līdz pirms vairāk kā gada saslimu ar tādu klepu, ko vismaz nedēļu nevarēju izārstēt, un māte labos nolūkos iedeva man pāris klepus tabletes. Neriju tās, vienkārši nēsāju kabatā, ja nu tomēr uznāk. Viendienu biju kaut kādā pasākumā, un nenormāli piedzēros, tā tiešām traki, un pārvilkos mājās, mantas izmētājot uz galda. No rīta māte modina ar nopietnu sarunu, tjīp vai es narkomāns neesot, tabletes nelietojot utt. Lūk vēl viens iemesls, kāpēc dajebkādas tabletes ir sliktas, un labāk pieturieties pie tējas ar medu un viskija.

Ja nemaldos, šodien arī iznāk iPhone 3G, un cerams pēc 50 dienām kāds jau šamos būs iemācījies atbloķēt un pa lētām naudām tirgos ebay’ā vai arī LMT jau būs sākuši tirgot ar superinterneta tarifu plānu.

Diena nr.11:
Vai es minēju, ka uz klāja var konkrēti nosauļoties? Lai nosauļotos Latvijā, vajag gulšņāt saulītē daudzas stundas n-tās dienas no vietas.Tagad esmu ekvatora tuvumā un pēdējās divas dienas esmu bijis ārpus telpām divreiz(lielāko daļu laika pavadu guļot/virtuvē), katru reizi ap 30 minūtēm. Un šodien piefiksēju, ka esmu nenormāli apdzedzis. Laikam turpināšu šīs nedaudz mokošās 30 minūšu sessijas turpmākās dienas, lai, kad atkal būs jāatgriežas uz klāja(pēc 3 dienām) stundas laikā neapdegtu tā, ka nevar pakustēties.

Kaut arī internets man nav, ar epasta starpniecību saņēmu pāris komentārus. Pirmkārt, paldies par apsveikumiem dzimšanasdienā. Otrkārt, mēģināšu atbildēt uz pāris jautājumiem:

kaste heinekena par astoņiem zaļajiem?

Var arī izvēlēties starp Amstel’u un Carlsbergu. Cenas līdzvērtīgas, no 7.5$-9$. Ir visādi brīnumi, piemēram pa 7$(vai 8, neatceros) var nopirkt bloku ar L&M cigaretēm. Pringles iepakojums laikam 80 vai 90 centi.

Sākums izklusās diezgan depresīvs. Lai turpmāk veicas vairāk!

Sākums bija diezgan depresīvs, tagad jau kaut kā apradu, labāk palikās. Gaidu Āfriku, ja paveiksies, notusēsimies tur 2 nedēļas, 2 nedēļas brauciens atpakaļ un tad jau pamazām uz māju pusi, velns ar tiem 2 mēnešiem, izdomāšu kādu labu attaisnojumu, lai nokāptu no klāja ātrāk. Negribās vēlreiz uz Āfriku bliezt.

A kā tur pieteikties var un cik maksā? Kādas prasības? Uz cik ilgu laiku tiek slēgts līgums?

1) Jebkura kompānija, kas nodarbojas ar kuģniecību. 2) Prasību kadetiem nav. 3) Līgums uz 2+/-1 mēnešiem. Vari iziet teiksim kādus motoristu kursus pa pāris mēnešiem, tad alga būs 2-3 reizes lielāka.

Nez būs kāda bilde ar no tā visas ?

Somas svara taupīšanas nolūkos lielā kamera netika ņemta līdzi, tik mazs ziepjutrauks. Tādas “es te biju” un “fakta reģistrēšana” bildes gan jau vēlāk sametīšu, palīdzēs vizualizēt manu mazo piedzīvojumu.

par to pēdējo rindkopu domā pasūdzēties?

(attiecībā uz Jūra, ieraksts #2)
Kam? Kompānija mani ņem nevis tāpēc ka man smaids jauks, bet, lai no manis kāda jēga būtu. Kāda jēga no manis, ja es staigāju apkārt, neko nedaru un tikai skatos? Nepatīk – ej nafig. Otrais variants – Akadēmijai sūdzēties. Ā, praksē neko neredzēji…nu tad iesi vēl. Variants atkrīt. Izglītības ministrijai sūdzēties par Izglītības ministrijas nekompetento viņu pašu izdomāto prakses līgumu? Yeah, right, darīt man nav ko. Tātad atbilde – nesūdzēšos, nav kam.

Tad vēl daži jautājumi no lalala jaunkundzes(cerams, ka viņa neapvainosies). Tie gan vairāk privāti bija domāti, bet globāla mēroga, un varbūt kāds iegūs noderīgu informāciju no atbildēm.

Kāds jums Tur uz Tā kuģa cilvēksastāvs? Tautības, kādas valodas, jauni/veci, gudri/ne tik gudri?

Ir tieši 23 cilvēki, kādi 5 letiņi, liela gūzma ukraiņu, krievu un vēl pāris nezināmas nacionalitātes. Valoda praktiski viena – krievu. Visi oficieri(komandsastāvs uz kuģa) laikam jau zina angļu valodu. Lielākā daļa vecu cilvēku, vismaz priekš manis noteikti jau, esmu šeit visjaunākais. Es teiktu, ka vidēji šeit cilvēkiem ir 40+, bet, protams, ar izņēmumiem. Tie, kas sākuši darbu jūras flotē, tiem varētu būt kādi 22+, bet tādu nav daudz, jo darbs šeit – darbs uz mūžu, un lielākā daļa cilvēku nākuši no Padomju Savienības jūras flotes.

Par gudrību nemāku spriest, bet īsumā varētu pastāstīt, ka uz šo brīdi, visi, kas ietilpst komandējošajā sastāvā, ir pabeiguši jūrskolu un/vai akadēmiju, bet visi pārējie iziet kādus kursus. Bet šeit tas ir relatīvs jēdziens, jo, kā jau teicu, Padomju Savienība – citi likumi. Tā no savas galvas skatoties, ir jau te tādi “īpaši gudrie”, bet ir arī tādi pēc paskata tiešām gudri, kaut arī neesmu ar daudziem no viņiem runājies.

2)Jums tur meitenes ir?

Īsumā – nē nav. Meitenes jūras flotē ir paliels retums, turklāt nevienam īsti viņas uz kuģiem ņemt netīk. Jā, zinu – diskriminācija, bet ko darīt. Gan jau viņiem savi iemesli ir. Bet ja skatās “sieviešu dzimti”, tad vienīgā sieviete uz klāja ir pavāre, taču viņa sen jau vairs nav meitene. Akadēmijā pirmajā kursā kuģu vadības fakultātē sāka studēt kopumā kādas meitenes piecas. Vismaz tik daudz esmu pamanījis, tagad nezinu, vai visas ir palikušas.

3)Ir kādi, ar kuriem domas padomāt, izteikt bēdu/sāpi?

Tā ar kuriem par sirdslietām parunāties – nē. Esmu pat pārliecināts, ka neviens šeit tā nedara, labākais kas notiek – ar kaudzi lamuvārdu savu sāpi var izbļaut skaļumā, bet attieksme uz atbildi ir vai nu strīds, vai arī pilnīgs “ignore”. Bet vispār, var jau varbūt kādu atrast, taču man vēl tas nav izdevies, un diez vai izdosies. Piemēram, šodien es piefiksēju tādu mazmazītiņu faktu, ka es kaut ko teicu kartupelim. Tāds kropls bija, un manuprāt kaut ko tādu es arī nomurmināju. +1 tam, ka eju sviestā

4)Slikta dūša?

Pirmajās dienās, kad izgājām jūrā, bija kā bija, bet tagad jau pierasts pie konstantajām svārstībām, un, jo mazāk par tām domā, jo mazāk šūpo. Lielā divu nedēļu vēmiena arī nebija, maziņā arī ne, un tādad mīts, ka, ja nonāc uz kuģa – vienmēr vem, ir pilnīgi atspēkots. Bet man jau vēl šeit kādu laiciņu jādzīvo vēl.

Diena nr.12:
Joprojām raujos pa virtuvi, nekā īpaši nejēdzīga un/vai jēdzīga nenotiek, taču manam biedram, otram praktikantam, ir mazliet interesantāk. Pirmoreiz pa 12 dienām es tā kārtīgi izsmējos. Krastā man tas notiek biežāk, reizi 2 dienās varbūt – t.i. es smejos vēderu turēdams, līdz asarām vārtoties pa zemi. Un šodien bija tāda situācija. Mans biedrs ārā mazgā pāris trubas un metāla pleķīti zem tām. Nekā komiska, traģiska pat vairāk, jo esam kaut kur pie ekvatora, un karstums ārā nenormāls. Taču šo faktu smieklīgu padara tas, ka līst lietus. Ārā līst kārtīgs tropisks lietus, bet šamo pielikuši pie darba mazgājot klāju. Tagad gan nožēloju, ka nestaipo fotoaparātu kabatā, jo tik lielu nejēdzību reti gadās manīt.

Principā, esmu piefiksējis vēl pāris lietas attiecībā uz sevi:
1) Sāku aizmirst dažus faktus, kas mani noteikti interesēja uz sauszemes, piemēram, sava 16mitā autobusa sarakstu un tml. Vienkārši nezinu un viss.
2) Manuprāt, manī sāk parādīties tiešām kaut kādas depresijas pazīmes, visu rītu staigāju īgns un praktiski nepateicu neviena vārda, kaut arī daži ar mani runājās. Bet nekas tāds ko pāris “How I Met Your Mother” sērijas nevarētu izārstēt.

Piefiksēju arī, ka zeme ir apaļa (duh!). Vakar skatījos tālumā, pēkšņi redzi nelielu gaismiņu, tad redzi “superstructure”(dzīvojamās telpas kuģim, nezinu kā pareizi nosaukt), tad pašu kuģa korpusu. Un arī vakar vakarā skatījos – man virsū spīd saulīte, bet tālumā tāds lietusmākonis redzams – gabals no jūras izrauts, lietus siena, bet visapkārt saule. Skats fantastisks.

Diena nr.13:
Šorīt pamodos ar labā garastāvoklī, smaidīgs, bet minūšu triju laikā man to sabojāja. Sāka braukt augumā, ko es tāds un šitāds, nepareizi visu daru utt. Man liekas, ka es esmu diezgan atbildīgs darbinieks, jo savā mūžā esmu strādājis daudzus “shit-jobs”, un kaut kā esmu jau apradis ar domu, ka, ja liek, tad dari. Lai arī cik stulbs nebūtu darāmais, tev ta kas – pavēlēja, tad dari, kaut arī rezultāts var nebūt graujošs. Šeit tā ir gandrīz katru dienu, bet es jau neko nesaku, vienkārši daru.

Pagājušajā ierakstā es teicu, ka sūdzēties nevienam netaisos par “prakses uzdevumu neizpildīšanu”, bet šodien tas visu maina. Ja liek, tad dari, bet ja sāk braukt augumā – to es nepieļaušu. Noklusēju gan, bet vēlāk pēcpusdienā veicu pāris zvanus. Sūdzēties gan nesūdzējos, teicu, ka to nedarīšu, bet darīju ko savādāku. Man ir nelielas saiknes ar ārpasauli, un, ja vajag palīdzību, tad ir kam piezvanīt. Teica, ka šo lietu nokārtos, un, cerams, ka viss turpmākajās nedēļās mainīsies uz labo pusi. Pavadīju pusi no dienas pārdomās kā īsti šo sistēmu apiet, bet man viens džeks pienāk un saka: “Nedomā, šeit viss jau ir izdomāts tavā vietā”. Pasūtīju tālāk, jo sevi apbižot es neļaušu.

Braucot uz citiem kontinentiem, jāaizpilda deklarācija uz visu tev piederošo un jānodod medikamenti otrajam kapteiņa palīgam. Cik noprotu, tev medikamenti var būt, bet Āfrika tos var nepazīt un norakstīt kā narkotikas, un iemest tevi cietumā/uzlikt naudas sodu.

Vakarā biju uz tiltiņa(vieta, kur atrodas visi radari, komunikāciju ierīces, GPS utt.). Skaties apkārt, redzi kādas divas gaismiņas tālumā. Apskaties radarā – četri kuģi. Neliels mīziens sametās, jo pirātisms ir paliela problēma. Nav kā “karību jūras pirātos”, kur Džeks Sparrovs bļauj tik “arghh”, viss ir nopietnāk, jo, kad tu ved 2-3 miljonus kravas, esi diezgan iekārojams objekts zagļu vidū.

Diena nr.14:
Esam diennakts attālumā no Nigērijas, ārā 35+ grādi, bet ne jau karstums mani baida. Pastāstīšu es Jums par pirātiem. Ir divi pirātisma veidi – sīkais pirātisms un tāds nopietāks.

Sīkie pirāti parasti uzbrūk ostā, piebrauc ar mazu laiviņu, nosūc pāris kannas benzīna un brauc prom. Vai arī populārāks variants – savāc ēdiena čupu, ūdens mucu un lien uz kuģa, kaut kur noslēpjas un cer, ka tiks līdz Eiropai. Saskatījušies amerikāņu filmas, domā, ka viņus te gaida un mīl. Paslīd lielveikalā, un uzreiz saņem miljonu dolāru kompensāciju, bet īstenībā viņi nafig nevienam nav vajadzīgi. Uz mani šis sīkais pirātisms attiecas diezgan tieši, jo man būs jāstāv “pirātu sardzes”, t.i. kaut kādas 6 stundas naktī pāris cilvēki staigā pa kuģi un spīdina lukturīšus, un skatās, lai kāds neuzrāpjas uz borta. Man stāstīja, ka pirms apmēram 1,5 mēnešiem kuģa ekipāža ar bija Nigērijā, viens džeks sēdējis kuģa priekšgalā, sargājis, un nedaudz iesnaudies. Attaisa acis, bet tur 2reiz lielāks nēģeris ar mačeti iet viņu sist nost. Nolecis no 2,5 metru augsta paaugstinājuma un skrējis pēc palīdzības, un, paldies dievam, viss labi beidzies.

Šādus sīkos zaglēnus neviens īpaši neķer, ja ierauga policija/sardze, uzreiz šauj nost. Arī viens džeks teica, ka skatījies situāciju šādu – piepeld pie borta maza laiviņa ar diviem džekiem, sargs to pamana, un vienkārši neskatoties bliež no automāta uz leju. Ja uz kuģa kāds uzlien, principā, arī ir atļauts šaut, uz borta pat ir pāris kalašņikovi un pistoles, bet žēl, ka nakts sargiem iedod tikai dunci un nūju.

Otrs pirātisma veids arī ir izplatīts, taču ne tik ļoti, tas kurš norisinās valsts līmenī. Pirāti ir diezgan bagāti, var atļauties sev ātrus kuģus(30 un vairāk mezglu ātrums(mūsējais tankkuģis peld uz 14)). Tad pirāti ar to kuģi piebrauc, loģiski, ka tiek izsaukta palīdzība un visi mēģina atsisties/slēpties, kur nu kurais. Viņi mierīgi pārsūknē naftu, paņem visu vērtīgo un brauc prom, pēc brīzā atbrauc krasta apsardzes dienests, un loģiski, ka neviena nav. Aizpilda papīrus, bet zagļus neķer. Un tā ir pilnīgi normāla situācija jūrnieku vidū.

Jebkurā gadījumā, ja paveicas, un neviens nemēģina uzlīst uz kuģa, tad vienmēr ir iespējamība, ka tevi nokodīs malārijas odi zvirbuļa lielumā un/vai cece mušas. Tagad Āfrikā sākās pavasaris un ir tieši šo odu pārošanās laiks, kas nozīmē ka viņi ir dusmīgi un viņiem vajag sūkt asinis. Hurray for me!

Diena nr.15:
Beidzot mana vergošana virtuvē beidzās, un sākot ar šo rītu nedēļas dienas pavadīšu ārpusē, tur kur nav gaisa kondincionēšanas un ēdiena cik uziet. Visu dienu ar speciāliem aparātiem* tīriju rūsu nost no margām, lai tās rītdien noklātu ar grunti un tad nokrāsotu.
*speciāls aparāts – nazis un āmurs. Domājāt būs kaut kas speciāli tam izdomāts? Yeah, right!

Šonakt piestājam netālu no Lagosas ostas, laidīsim lejā enkuru. Lagosā lielākā daļa kompāniju/uzņēmēju atmazgā naudu, tāpēc tā ir ļoti populāra osta un te visu laiku ir vidēji 100 kuģu. Osta nespēj uzņemt tik daudz, tāpēc ir jāstāv reidā, t.i. jāgaida rindā, līdz atbrīvosies vieta. Var samaksāt kukuli, tad palaiž bez rindas.

Šo problēmu mēģināja risināt, tika izdalīti kaut kādi miljoni ostas modernizācijai, bet atbildīgais par šo pārbūvi savācis visu naudu un aizbēdzis prom, tāpēc šobrīd situācija joprojām ir kā ir.

Prasīja, vai es nevēloties iet krastā, kad būsim pietauvojušies. Teicu jā, kaut gan man stipri neieteica to darīt, jo pirms kaut kādiem mēnešiem viens pirāts uzlīdis uz krievu kuģa, krievi atraduši viņu un nosituši, tāpēc nēģeri tagad ir dusmīgi uz krieviem. Citiem vārdiem sakot – šauj neprasot jautājumus.

Vēl ziņas, kas varētu iespaidot manu braucienu – nākamā osta – atrodas tepat Āfrikā, Ganā, pēc tam nezinu uz kurieni. Lai leiki nelietu ūdeni, ziņa katastrofāla, kas nozīmē, ka būs vēl vismaz mēnesi jāsēž šajā karstumā, un mājās nemaz tik ātri netikšu.

Diena nr.16:
Āfrikā, izrādās, lietus nav tik reta parādība kā man agrāk likās. Šobrīd šeit ir lietus sezona, un starp lielo karstumu un sauli, bieži vien līst lietus, kā, piemēram, šodien. VIsi klāja darbi atceļas(neskaitot to, ka lietus laikā ārā mazgāju paklāju), un lielākā daļa nodarbju notiek iekšpusē.

Mana darbadiena skaitās 8 stundas gara, bet tā rēķinot, sanāk, ka ir 6 stundas, jo ir 2 ēšanas pauzes (katra pa pusstundai), un 3 pīppauzes(20 minūtes). Tad es šo sešu stundu laikā izslaucīju(ne mazgāju) 4 stāvus. Labi pacenšoties to var izdarīt pusstundas laikā, bet man jau maksā ne par stundām, bet par darāmo, un, ja nav nekā cita jādara…es varu izpausties. Krastā strādājot iemācies visu darīt ātri un efektīvi, šeit ir pavisam otrādi – jāatradinās no tā. Jo lēnāk dari, jo mazāk dari, bet naudas saņem tikpat daudz. Pirmajās dienās bija kā bija, bet tagad esmu iepraktizējies.

Esam nolaiduši enkuru, un tas pavēra iespēju jaunam biznesam – ik pa 20 minūtēm pie kuģa piebrauc pāris melnādaino koka laivā un tirgo viskautko. Kas nav tīri populāri Eiropas valstīs, šeit viss var arī notikt pēc maiņas principa. Salīdzinājumam – džina pudele nopērkot maksā 10$. Turpretim, šo džina pudeli var arī samainīt pret netīru botu pāri. Nav starpība kā norisinās darījums, pudele ir viena un tā pati. Nav arī starpība kādu dzērienu pirkt – džinu, viskiju, šņabi – izskatās, ka šķidrums tiek liets no vienas mucas un vienkārši tiek mainīta etiķete. Bet ne jau tikai alkoholu var iegādāties. Es nopirku Nokia N95 tālruni(jep, viss ir kārtībā) pa 200$. Čigāni paiet maliņā un sāk nervozi pīpēt, šeit ir nākamais līmenis.

Diena nr.17:
Es stāstīju par tām pirātu sardzēm. Nu lūk, ar parītdienu es arī sāku stāvēt šīs sardzes, jo mēs ieejam ostā, taču, kamēr stāvam “uz enkura”, šīs sardzes izpilda bocmanis, kas parasti ir tas cilvēks, kas nodarbina mani ar darbiem. Tā kā viņš nostāvēja visu nakti sargājot, tad pa dienu sanāk, ka viņš guļ, kas nozīmē, ka man nav tiešā priekšnieka, kas noved pie tā, ka neviens īsti nezina, ko man likt darīt, kas līdzvērtīgs tam, ka es neko nedaru. 3/4 savas dienas noblandījos apkārt neko nedarot, tukši klaiņojot, un tikai pēc pusdienām piepalīdzēju matrozim nesvarīgās lietās.

Vakar man likās, ka nekad mūžā nevarētu piespiest sevi dzert to džinu, jo ir tāda dziļa nojausma, ka oktānskaitlis tam šķidrumam ir tieši tāds pats kā benzīnam. Bet nevajadzēja ilgi domāt, jo jau trīs nedēļas neesmu garšojis nevienu stipro dzērienu. Sajaucu ar Fantu, un nebija nemaz tik traki. Pāris glāzītes izdzēru “malārijas profilaksei”(lol :) ), nolēmu paskatīties kādu seriālu un aizmigu.

Diena nr.18:
Attaisīju acis pēc 13 stundām. Nogulēju vakariņas un vispār pazudu no realitātes uz ilgu laiku dziļā miegā, beidzot bez pamošanās nakts vidū un nevarēšanas aizmigt šūpošanās dēļ. Kārtīgi izgulējos un diena varēja sākties. Vienīgais mīnuss – nokavēju vakariņas un sanāk pauze starp maltītēm 24 stundas.

Daudzi sūdzās par savu neganto dzīvi, jo viss ir tik garlaicīgs. Modinātājs, autobuss, darbs, autobuss, tv, vakariņas, miegs. Piecas dienas no vietas, tad brīvdienas. Un atkal viss no sākuma. Jēdziens “rutīna” uz kuģa iegūst jaunu jēdzienu. Nevar izvēlēties ko darbā darīt, nevar izvēlēties savas vakariņas, nevar izvēlēties tv pārraidi. Nu Jūs jau sapratāt. Dažreiz ir tā, ka nekas labs un īpašs visu dienu nenotiek, viss mierīgā rutīnā, bet dienas beigās man nav ne mazākās nojausmas kas es esmu un ko savā dzīvē gribu sasniegt. Un šodien bija viena no tām dienām.

Par godu ēdienam, uztaisīju savā “lietas, kas jāizdara, kad būšu krastā” sarakstā gardumu kategoriju. Obligāti vajag:
rums ar kolu
želejlācīši
lazanja
lulū pica
lazanja
kūpināts siers
salami ar tiem ķiplociņiem
suši
jogurts
enerģijas dzēriens(baterija/burn laikam)
makaroni ar vistu
šašliks
visīts
steiks
sky maize
sālīti riekstiņi
pringles
pupiņu kafija
tā zaļā čipšu mērce
kūpināta gaļa
saldējums
salitos ar laimu
tērvetes aliņš
Un tā ir tikai daļa no saraksta…

Izskatās, ka beidzot tā pa riktīgam iemācīšos “krāsot”. Visu dienu ar lielu krāsas spaini un otu blandījos apkārt krāsojot “relingus”(tās apmales uz kuģa), un vienu dīvainu konstrukciju(ko gan nemācēšu nosaukt). Vismaz kaut kāda jēga no visa šī pasākuma būs.

Rītdien noteikti būsim ostā, jo “pumpman”(nezinu par ko cilvēks atbild, nezinu kā drukāt latviski(nejaukt ar “pimp”)) “uzdāvāja” melnādainajiem tonnu degvielas. Iedomājamies tādu maziņu punduri, tievu pēc vella stiepjam pa 50 litriem benzīna katrā rokā. Acis kvadrātā no šāda skata, un trijatā viņiem sanāca tonnu benzīna izvest uz mazas koka laiviņas. Mērķtiecība.

Diena nr.19:
Esmu saņēmis vienu komentāru epastu, un šodienu sāksim ar pāris jautājumiem/atbildēm.

Kapteinis:

Vai tad sērkociņi nemēdz nokrist?

Gan sērkociņi, gan šķiltavas mēdz nokrist vienlīdz bieži, taču ir viena neliela atšķirība. Var taču tā sagadīties tā, ka šķiltavas nokrīt uz tās “gāzes pogas”, vienlaicīgi radot dzirksteli, tādējādi radot nelielu uzliesmojumu. Protams, uz asfalta tam nav nekāda nozīme, bet šeit ik pa laikam apzināti izgaro naftas tvaikus, kas no tādas mazas liesmiņas bez problēmām aizsvilsies, radot lielu blīkšķi. Protams, tas viss ir mazliet pārspīlēti, taču ideja ir saprotama. Sērkociņi turpretim paši no sevis nekādi neaizdegsies. Viss tas ir +/- marazms, un tādas riktīgi bīstamas uzliesmojuma situācijas gadās diezgan reti, reizi nedēļā apmēram.

Mazdēls:

MOAR!!!!

4chan FTW. Un man tiešām to prikolu pietrūkst, ik pa laikam pārskatu saglabāto bilžu mapīti. Never gets old.

nuucha:

kā tur uz kuģa visi tie džeki apmierina savas .. hmm.. nu TĀS vajadzības? Vai tur nāk talkā arī kaut kādi žurnāli???

Kā jau teicu, sieviešu šeit nav. Ja ar sievieti, nu tad tikai ieejot ostā. Man viens koju iemītnieks stāstīja, ka bijis uz kuģa, kur visa ekipāža sekusāli nogribējušies bija, parasti kādi 70% tautas gāja maukās katrā ostā. Man visi jau paveci, liela daļa precējušos, un domāju parasti kādi 5 cilvēki iet apmierināt savas vajadzības uz pilsētu. Kad biju Berlīnē, atceros, ka sieviete uz stundu maksā 200 eiro(pat neprasiet kāpēc es to zinu(nē, man nekad seksuāls kontakts ar prostitūtēm nav bijis)), šeit Nigērijā – 20-35$ stundā. Vari darīt ko vēlies, un noteikti kāds no vīriem to arī izmanto.
Ja runājot par žurnāliem, nezinu, neesmu redzējis pagaidām, bet ir sanācis ko citu redzēt. Smēķēt uz kuģa var tikai pāris telpās, smēķētavā un kapteiņa kajītē(kur principā smēķē tikai viņš), un smēķētavā ir arī TV. Visiem, kam nav ko darīt, parasti tur tusējas vakaros, spēlē kārtis un skatās kino. Tad nu es iesoļoju ap septiņiem vakarā, skatos, kādi 9 cilvēki sēž un skatās brutālāko pornogrāfiju. :O – tāda bija mana sejas izteiksme. Ātrākā pīppauze ever.

ronis66:

vecie juuras vilki dushaas nemeegina iepaziities tuvaak? :D

Nē. Šeit jau nav kā cietumā kopējās dušas ar slidenām ziepēm, katrai kajītei pa dušai/tualetei pienākas, tātad nē nemēģina. Turklāt neizskatās, ka kāds te netradicionāli orientēts būtu. Kaut arī nekad nevar zināt…

hah:

nu varbuut vismaz beidzot pieaugsi!

Sen jau bija laiks, taču pēc šī…nē diezvai. Joprojām muļķības galvā.

Reinis:

Izklausās, ka tev tur ir riktīgi piegriezies.

Ar katru dienu piegriežas mazāk un mazāk, sāc jau to uztvert kā normu, bet mājās pie ierastajām lietām gribās vairāk un vairāk.

Ģirts/tkb:
Bildes tomēr beigās sametīšu. Ne daudz, tikai tādas svarīgākās, jo dažas lietas no mana stāstītā tik tiešām ir grūti iedomāties.

bush:

man pat sāk likties, ka es arī gribētu uz kuģa. tas nozīmē, ka jāraksta vairāk negatīvais.

mēģinām tevi iegāzt? :)) Nu ir jau visādi pozitīvie momenti, ja no pareizās puses paskatās. Piemēram, vari aizbēgt no problēmām. Visām. Tavas vienīgās problēmas ir pamosties laikā un kafijpauzi nenokavēt, nekādu mācību, darba, ģimenes, attiecību, naudas u.c. problēmas netraucē. Bet nē, nemēģini, nopietni, uz krasta ir labi. Tu pat nenojaut, cik labi

admirālis:

tu izskatās esi paņēmis līdz laptopu vai raksti uz kāda cita aparāta?

Jā, rakstu uz savējā laptopa, tad saarhivēju dokumentu, iekopēju fleškā(nezinu kā to pareizi sauc, zibatmiņa?), aiznesu uz tiltiņa(vienīgā vieta no kurienes nosūtās epasti), saglabāju tur, un divreiz dienā kapteinis [izlasa?!] nosūta epastus, kas iekrīt mana drauga epastā, un tad viņš publicē ierakstu. VIspār, bez laptopa un pleisteišona šeit vispār nebūtu ko darīt, sen jau saietu sviestā, tā spēlējos un skatos seriālus/filmas katru dienu.

Ar to arī jautājumu/atbilžu sessija beidzas, paldies par jaukajiem komentāriem, spēju novērtēt. Vispār daudzas lietas dzīvē es sāku novērtēt, bet tas jau ir cits stāsts.

Vakar jau minēju, ka Āfrikā ir lietus sezona un šodien lietusgāzes turpinās, daudz stiprākas nekā vakardien, varētu pat nodēvēt par “tropu vētru”, bet nezinu kā īsti tā izskatās, tāpēc paliksim pie “spēcīgs lietus”. Ja uz klāja iet nevar, atkal sākās tīrīšana iekšpusē(kas te norisinās jau pēdējās 4 dienas). Nostaigāju apkārt pirmo dienas daļu ar lupatiņu un logu tīrāmo. Palaist atpūsties tevi nevienam tiesības nav, tāpēc nākas nodarboties ar bezjēdzīgām lietām. Nogursti vairāk nekā kaut ko darot.

Lietus turpinājās, bet mans ģeniālais netiešais priekšnieks izdomāja, ka jānotīra viena siena ar “Metalbright’u”. Vienkārši izsakoties, tā ir spēcīga skābe, kas saēd rūsu vienā momentā un metāliska virsma paliek tīra. Šo mazo darbiņu(kuru viņš teica var paveikt 15 minūtēs), protams, nācās darīt lietū, kas visu darāmo padarīja nejēdzīgu, jo tas brīnumlīdzeklis sajaucas ar ūdeni un paliek daudz vājāks, tādējādi rūsa paliek. 3 stundas pilnīgas māžošanās ar krāsas rullīti vējā un lietū specapģērbā, t.i brillēs, ķiverē, lietusmētelī, cimdos utt. Kaut arī ekipējums ir darbam atbilstošs, tomēr ar savu bezatbildīgo attieksmi pret šo nopietno nodarbi(slidināšanās gumijas zābakos pa ūdeni) sanāca dabūt uz zoda ķīmisku apdegumu. Nedaudz šķidruma uzpilēja, uzreiz skrēju mazgāt nost, bet pēc pāris stundām tāpat nedaudz sūrst. Mēģināju likvidēt ar sārmu(ja pareizi atceros, skolā mācīja, ka sārms neitralizē skābi), bet bez īpašiem rezultātiem.

Ar šiem pēdējo nedēļu darbiem nejēdzība ir vienā cilvēkā. Mēģināšu to uzskatāmi parādīt. Sāksim ar “Chain of command” uz kuģa. Mani šefi:

Kapteinis > Vecākais kapteiņa palīgs > bocmanis > junior deck officer(es)

Tā nu sanācis, ka nākamais aiz manīm, bocmanis, ir lohs. Es nevaru uzdrukāt, pat pastāstīt, cik dumjš viņš ir, pietrūkst vārdu. Kuģis ir sadirsts(sarūsējis, nekrāsots), un tā ir viņa vaina, jo gribot ielīst ar mēli tumšā vietā nākamajam šajā ķēdē, viņš nodarbojas ar visādu lietu spodrināšanu, ko pamana vadība, nevis ko vajadzētu darīt, lai kopskats būtu kaut cik cilvēcīgs.

Šo situāciju sarežģī fakts, ka vecākais palīgs un bocmanis ir gruzīni, un bonusā tam viņi ir arī draugi un kaimiņi. Bocmanim savi padotie būtu jāaizstāv, bet te ir otrādi, kā tik kaut ko izdari, viss pastāstās kapteiņa palīgam, un tad arī kapteinim. Kā tāda žurka, ko visi visi zin un redz, tāpēc parasti izvairās no sarunām viņa klātbūtnē. Piemēram, ja kāds iedzer 100 gramus(malārijas profilakse, lol), uzreiz tiek padota ziņa vadībai. Vienvārdsakot sapratāt.

Sāku domāt, ka, ja es tiktu uz cita kuģa, mana prakse varētu būt daaaudz savādāka, bet neko darīt, tāda ir dzīve.

Diena nr.20:
Katram ekipāžas loceklim ar darba sākšanos iedod tādu “Muster & Emergency Duty Card”. Tā ir parasta A4 lapa, kurā ir sarakstīti pienākumi nelaimes gadījumos uz kuģa, un ko šajos gadījumos darīt. Piemēram, ugunsgrēka, cilvēka aiz borta, naftas izplūdes, kuģa slīkšanas u.c. gadījumos. Lielākajā daļā gadījumu ir septiņi īsi un viens garš zvans, kas nozīmē, ka jāsavācās kuģa pakaļgalā un jāseko norādījumiem. Šo lapiņu gadās izmantot vienā no miljons gadījumiem, un parasti tai ir tikai informējošs raksturs, jo neviens īsti to nopietni pie sirds neņem.

Pēc sūrās un grūtās darbadienas es stundiņu pirms vakariņām nolēmu nosnausties. Apgūlos, ātri aizmigu, viss labi, līdz brīdim kad manā kajītē ārkārtas gadījumu zvans sāk nenormāli rībēt. Skolas zvanu ar šo lietiņu nesalīdzināt, reizes piecas skaļāka. Sakarā ar visām bailēm no pirātiem utt., es šajā brīdī mazliet “охуел”. Pat ne mazliet, es tiešām pārmīzu jēgu, mentāli apdirsos un drošvien pāris mati arī nosirmoja. Ātri paķēru glābšanas vesti, jaku, kedas virsū un skrienu uz mūsu savākšanās punktu. Kamēr skrienu, pa skaļruņiem paziņo, ka tā ir tikai mācību trauksme. Pabrīdināt nevarēja, idioti, es gandrīz sirdstrieku ķēru. Aiz neko darīt(jo joprojām dreifējam jūrā, kamēr gaidam atļauju ienākt ostā) viņi nolēma simulēt “cilvēks aiz borta” trauksmi.

Pēc tam viss stresiņš kā ar roku noņemts, stāvēju nostāk un skatījos kā trīs vīri nolaižās uz glābšanas laivas ūdenī un izglābj bundžu. Pasākums, protams, vajadzīgs, jo nekad jau nevar zināt kas un kā notiksies, bet es nevarēju iedomāties, ka tādus treniņus kāds īsteno arī dzīvē. Pēc noteikumiem visādas trauksmes un komandas gatavību rīkoties negadījumos jāsimulē apmēram reizi 2 nedēļās(dažādas trauksmes – dažāds biežums, bet kopumā skaitot tā apmēram sanāk), bet es nekad nebiju domājis ka kāds tiešām tās īsteno dzīvē.

Neskaitot šo gadījumu, viss pa vecam. Ir nodzīvota trešdaļa jūrā būšanas perioda, joprojām krāsoju visu dienu, ēdu vienā un tajā pašā laikā un vēl nemāku pareģot nākotni un pārvērst ūdeni viskijā. Kurp dosimies tālāk, nezinu, bet ir trīs versijas – Āfrika, ASV, Eiropa. Ideālākais variants, protams, Eiropa, jo tad es varētu nedaudz nošmaukties un ātrāk tikt mājās.

Diena nr.21:
Es vienā no ierakstiem(tajā par manu dzimšanas dienu) stāstīju, ka reizi 14 dienās man ir brīvdiena, un šodiena bija viena no tām, un izrādās, ka pēdējā.

Sāksim stāstu ar vakardienas nakts vidu. Tā kā es zināju, ka šodien ir brīvdiena, atļāvos patusēties un parunāties ar daļu cilvēku. Bija jau pāri diviem naktī, bet es mierīgā ceļā vēl netaisījos iet gulēt, jo zināju, ka šodien ir brīvdiena. Nedaudz rēcām par to, jo noteikti man nedos pagulēt, teiksim rīta pusē bocmanis ieskries, prasīs kāpēc darbā neesmu, tāpēc laba ideja likās ieskriet pie viņa trijos naktī un pateikt, lai mani nemodina. Ideju neīstenojām, un es aizgāju gulēt.

Kā jau paredzēju, 7:30 no rīta mani pamodina. Ieskrien otrs kadets, sašutumā, ātri izstāstot stāstu, ka, ja es šodien neizeju darbā, man neskaitīs nevienu stundu no “overtime’a”.
[Overtime ir manas papildstundas. Lai apietu likumus, man dod stabilu algu un papildlaika algu, ko izmaksā, ja es strādāju sestdienās un svētdienās]

Nolamājos un aizgāju runāties ar kapteini. Sarunu nepārstāstīšu, bet tikai īsu apskatu. Vienvārdsakot, brīvdienas man pienākas pēc Latvijas Republikas, bet šeit nav Latvijas Republika. Esam īstenībā Māršalu salās(kuģis reģistrēts turp), un galvenais tiesnesis/prokurors/advokāts/diktators ir kapteinis, un, ja viņš saka – strādā, tad jāstrādā. Ja kas neapmierina, varu iesūdzēt kompanīju tiesā utt., bet tikai krastā. Tātad, no šodienas manas brīvdienas beidzās. Bet nav tik traki, sanāk tikai viena diena mīnusā(jo 60 un vairāk dienas es TIEŠĀM negribu te atrasties).

Sāk parādīties tāda sajūta, ka esi cietumā. Celies vienā laikā, ēd vienā laikā, ej gulēt praktiski vienā laikā, strādā vienā laikā, neskaitot nelielu platību nevari nekur aiziet.

Kopumā, viss pa vecam, nēģeri vēl nevienu nomušījuši nav, neviens ods arī nav iekodis, lietus beidzies un atkal atgriezāmies pie 35+ grādu temperatūras. Savu pēdējo brīvdienu pavadīju guļot un rakstot epastus.

Random ziņa, ko man te nevajadzētu drukāt, bet kāda gan starpība. Tie, kas atcerās tādu ierakstu “Coffee & Lunch”(es teiktu, ka var sameklēt bloga meklētājā pēc atslēgvārdiem “lunch”). Tas ir kafijas bārs un sendviču ēstuve, kas pirms ļoti neilga laiciņa ir atvērusies(es jau biju jūrā), kas atrodas Alberta ielā, uzreiz pa kreisi no karameles (”Caramel Rouge”). Ja kāds ir bijis, taisās ieskriet, vai netaisās ieskriet, labrāt palasītu kādus viedokļus par iestādi kopumā – dizainu, ēdieniem, kafijas garšīgumu utt. Interesē viss.

Turaties, baudiet vasaru, nododiet kādu ziņu komentāros un vienkārši mīliet dzīvi.

Diena nr.22:
Pašā sākumā es stāstīju, ka šeit baro normāli, taču pēc darba virtuvē un padzīvošanas šeit lietas ir nedaudz mainījušās, taču, par visu pēc kārtas.

Ēšana notiek trīsreiz dienā, 7:30, 11:30 un 18:00. Rīta pusē parasti uz galda atrodās kāda putra(mannā/auzu pārslu/rīsi ar pienu) un 1 litrs piena(apmēram uz 10 cilvēkiem). Pēcāk pusdienās ir kāda zupa, gaļa, salāti un piedevas, kartupeļi vai rīsi. Vakariņās uz galda klāj visu pusdienās neapēsto, kaut ko jaunu pieceptu klāt un saldo ēdienu, kas ir auglis – ābols/bumbieris/apelsīns.

Mans ēdiens rīta pusē: tēja. Viss. Tās putras apnikās pēc pāris dienām, nekādu Kellogs’u (mājās tās pārslas gandrīz katru dienu ēdu), biezpiena, tostermaižu u.c. lietu nav. Tosteris gan tur bija, bet viņu novāca, jo pāris cilvēku(…) mēģināja sacelt ugunsgrēka trauksmi ar tostera palīdzību. Principā, pietiek ar 2 minūtēm un parastu baltmaizes šķēli. Sanāca, ja kas.

Pusdienas: Sāksim ar piedevām – rīsi. Kad sāku tīrīt kartupeļus visai ekipāžai, ar to dienu arī beidzu tos ēst. Izskatās, ka tie novākti 2003. gadā un pēdējos gadus stāvējuši mitrumā un tad kāds tos iesviedis uz kuģa. Tie nenormāli smird, katrs otrais ir gandrīz viss sapuvis, tāpēc no kartupeļiem un kartupeļu ēdieniem arī atsakos. Tāpat ir arī ar dārzeņiem, vakar redzēju ka tieši tādus pašus septiņus gadus vecus burkānus iznīcina. Gaļa – vidēji katru otro dienu ir normāli, gadās kas smaržīgs un iekārojams, gadās arī otrādi.

Vakariņās situācija ir tā pati, tātad sanāk ka vidēji ēdu reizi 24 stundās, pamazām pārvēršos par ķīnieti rijot tikai rīsus.

Ar to visu ēdināšanu ir tā – katram komandas loceklim uz ēdienu tiek izdalīti 7,5$ dienā. Agrāk, pirms gadiem 10, tas bija ļoti daudz, bet tagad cenas ir strauji kāpušas, un neko īsti kvalitatīvu un labu atļauties nevar. Padomājiet paši – kā visu iepriekšminēto trijām ēšanas reizēm ir iespējams nopirkt pa 3Ls?!

Našķēties arī īpaši daudz nesanāk. Kad pēdējo reizi biju uz sauszemes, nopirku ap 1kg konfekšu, kuras pirmajās 3 dienās tika apēstas, kas nozīmē ka man ir totāls cukura trūkums organismā. Vienīgais cukurs ko īsti es dabūju ir no izdzertās Fantas, un 6 šokolādēm pēdējo 3 nedēļu laikā(3 twix, 3 kitkat(cena 40 centi)).

Sāku es stāstīt šo, tāpēc, ka šodien nēģeri atveda veselu laivu ar gardumiem, piemēram, banānus, mango, melones, ananāsus, greipfrūtus. Sūdīgi ir tikai tas, ka visi iepriekšminētie augļi ir zaļā krāsā, izņemot meloni gan, tās ir sapuvušas. Papildus tam, laikam viņiem gadījās arī ievest kaut kādus tropu tarakānus, virtuvē šodien jau divreiz redzēju, kas noteikti nepaaugstina šo produktu kvalitāti. Jūtu, ka pateicoties darbiem un ēdu-tikai-rīsus režīmam sāku zaudēt svaru, kurš jau tā nav īpaši liels(pēdējā svēršanās reizē 65kg).

Pavāre ir kundze gados, diezgan laipna un nekādu pretenziju man nav. Šoreiz atsūtījuši normālu pavāri, un pagājušais pavārs pusceļā aizbrauca mājās, jo viņš bija diezgan bezkaunīgs. Brauca visiem augumā utt., tāpēc viņam nejauši sanāca virtuvē paklupt un atsisties ar galvu pret plīti. Un tā kaut kādas četras reizes.

Diena nr.23:
Vakardiena nemaz tik ātri nebeidzās, ko nācās saprast šorīt no rīta. Sāka vakar skaidrot, ka mans izejošo datu apjoms(par 1kb datu jāmaksā 10 centi) ir pārāk liels, un kaut kā ir jāsamazina. Radās ideja aiziet līdz vienam matrozim un Windows vidē ar maksimālo kompresiju WinRar’ā saspiest. Ienāku iekšā, šamie dzer. Teica, lai pievienojos, un daudz nedomājot to arī izdarīju. Āfrikas kandža(saukta par “blended whiskey”, zinies, nav nemaz tik traka lielos apjomos. Bet, tā kā manus epastus daudzi pārlasa(vadība/kompānija), tad šoreiz iztiksim bez stāsta garumā, un aprobežosimies tik vien ar to, ka pēc 23 dienām tauta ir sapratusi, ka neesmu nekāds nodevējs, nesūdzos, visu korekti daru un kopumā, atšķirībā no tā otra kadeta, esmu normāls pacans. Score!

Paklausījos dažādus dzīvesstāstus, nemaz tik priecīgi neizklausās. Piemēram, vienam džekiņam sieva nomirusi, tagad dzīvokli atņem, nezin ko darīt. Vēl viens īpatnējs kadrs, izrādās, jurā jau ir gandrīz gadu. GADU! Kaut kā nesanāca nomainīties, un vienkārši atsūtīja jaunu kontraktu. Saka, ka jūtās kā mājās. Un tā pusi no nakts…

Šodien vērā ņemama lieta – kaut kāda sistēma ir izgājusi no ierindas, kas tiešām nozīmē “nenormālu spīzdināšanu”. Atceramies to signālu, ko rāda pa TV, kad vēl kanāls nav sācis raidīt(vēlu vakaros/agros rītos), t.i. bildīte ar pāris krāsām un garš PĪĪĪĪ. Jau otro dienu šis pīkstiens neapstājas, un pīkst pilnīgi visur. Dažiem to sanāk veiksmīgi ignorēt, un to sadzird, tikai, kad ieklausās, bet es kaut kā pastiprināti to dzirdu, gāju pat gulēt ar mp3 atskaņotāju, uz visu skaļumu mūziku uzgriezis, lai tikai to pīkstienu nedzirdētu. Ja skaņas bieži atkārtojas, cilvēka prāts spēj tās izslēgt, piemēram, tie, kas dzīvo dzelzceļa tuvumā nekad to vilcienu nedzird. Man tā diemžēl nav, un ceru ka tas pīīīī pēc pāris dienām beigsies, jo darbojās uz nerviem kā maz neliekas.

Vakarpusē pievienojos arī interesantai nodarbei – makšķerēšanai, kaut arī par īsti interesantu es to nevarētu nodēvēt. Man netālu no mājām ir ūdens tilpne, un makšķerēt es varētu kaut vai katru dienu, taču pāris gadu laikā nekad to neesmu darījis. Taču šeit visi jūrnieki, zivis mīl un parasti nostāv kuģa pakaļgalā ar savām makšķerēm līdz rītausmai. Es gan līdz rītam nestāvēju, pat pāris stundas ne, jo tā doma “pieskārties un nosist zivi” īsti pie sirds man neiet, taču nav nekādu pretenziju pret to ēšanu.

Bet parastas zivis te neķeras, noķēru pāris kalmārus(tāds astoņkāja un zivs krustojums) un viss. Citi gan ķēra vēl kaut kādas nezināmas zivis, kuras tiešām pēc zivīm izskatās. Kamēr makšķerēju, redzēju arī:
1) zivis ar spārniem, izlec no ūdens un pāris metrus vēsi noplanē;
2) Delfīnus. Nevis tādus Palangas delfinārijā redzamus maziņus kroplīšus, bet tādus nenormāli pārbarojušos, lielus, masīvus un resnus gabalus;
3) To zivi ar zobenu deguna vietā. Awesome;
4) Zivi- ezi. To, kas, kad piepūšas, izskatās pēc eža.

Principā, viss pa vecam, atsāku darbu virtuvē un monotoni dzīvoju savas n-tās dienas uz kuģa.

Diena nr.24:
Всё заебало.

Diena nr.25:
Esmu sācis piefiksēt vienu lietu – man ir sākušas parādīties garastāvokļa maiņas. Piemēram, vakar pamodos no rīta labā garastāvoklī, un pēkšņi – wham, neieredzu visu pasauli. Bonusā tam nostrādāju gandrīz 12 stundas no vietas, 2 no tām izmircis tropu lietū, un kā tas sarkanais ķirsītis kokteiļos – pēkšņā kuģa sašūpošanās uzgāza man burku acetona virsū. 3reiz iegāju dušā, bet nekādi nepalīdz, un es vienkārši sēžu un smirdu savā nodabā.

Lai arī cik slikta nebūtu bijusi vakardiena, dažas maziņas lietiņas spēj atkal apgriezt manu garastāvokli pretējā virzienā. PIemēram:
1) Pēc 25 dienām jūrā es beidzot dabūju 1 kafijas krūzīti. Nevis to “Maxwell House” šķīstošo draņķi, kuru piedāvā visiem dzert, bet tādu nopietnu pupiņu kafiju.
2) Bonusā tam, kamēr es sēdēju un baudīju savu kafijas krūzīti, pie manis pienāca 3. kapteiņa palīgs un pastāstīja, ka beigu beigās no melno zemes mēs dosimies uz Eiropu, kas nozīmē ka augusta vidū/beigās es drošvien būšu mājās.
3) Es esmu beidzis smirdēt.

Bet šī labā sajūta īsti ilgi neturās, kas nav patīkami. Paiet pāris stundas – un atkal – wham, sāc dusmoties ne no kā. Un tie, kas mani pazīst, apmēram noprot cik bieži sanāk būt dusmīgam…reizi mēnesī? Bet uz klāja gandrīz katru dienu, kas man ļoti nepatīk.

Lieta, kas mani beidz nost visvairāk – viss ir paredzams. Varat nosaukt jebkuru minūti dienas garumā un es varu pateikt ko es šajā brīdī darīšu. Diez kā dievs jūtās šādās situācijās. Būs jānopērk melna emo parūka un jāsāk graizīt vēnas. Domās, ka esmu sagājis sviestā(neizslēdzu iespēju, ka tas varētu notikties) un nosūtīs mājās. Un neviens nebrīnieties, ja nu gadījumā ziņās rāda traku jūrnieku ar bisi, kas apšāvis visus sev klāt stāvošos.

Diena nr.26:
Latvijā dzīvo 2 miljoni iedzīvotāju, un mums ir simtiem reklāmas kantoru, tāpat arī simtiem mājaslapu izstrādes/dizainēšanas biroju. Klientu maz, bet konkurence nenormāli liela, jauni biroji atveras ik dienu. Un es tagad piedāvāju ideju: ieguldīt nedaudz naudas biznesā un nākotnē…Āfrikā!

Pēdējās dienas esmu skatījies pietiekami daudz āfrikāņu TV, lai piefiksētu pāris lietas. Pirmkārt, esmu redzējis interneta adresi tikai vienā reklāmā. Salīdzināsim ar mūsu TV – gandrīz visās reklāmās parasti interneta adreses tiek iestūķētas apakšā, kas ir diezgan bezjēdzīgi, jo, manuprāt, tajās adresēs tāpat visi neienāk. Kamēr mēs aizejam līdz datoram, mēs tāpat aizmirstam tās visas adreses, un tāpat izmantojam gūgli.

Otrkārt, reklāmas pašas par sevi – izskatās, ka tik tikko šeit ir beigušies astoņdesmitie. Reklāmas pilnīgi sūkā, nav nekādas kreativitātes, moderno un stilīgo, galīgi nekā, un visi tāpat skatās, jo lielākajai daļai tautas ir vienalga ko skatīties.

Tātad, ja neko labu netaisa, tātad nav kam taisīt. Piemēram, tepat Lagosā dzīvo apmēram 20 miljoni iedzīvotāju, tikai apbēdina fakts, ka daļai no šiem iedzīvotājiem mājās nav elektrības, kur nu vēl datoru, un visa pārējā valsts dzīvo džungļos ražojot kokaīnu. Bet, kā jau mēs zinam, ir tendence tam visam diezgan strauji mainīties, kaut vai paņemot par piemēru mūsu kaimiņvalsts Maskavu.

Labi, šobrīd te tiešām varētu tādā biznesā pelnīt grašus, bet tikai pagaidām, jo kādudienu arī Āfrika sāks attīstīties, un kā Jūs domājat – dabū cilvēks internetu un visā valstī tikai viens sakarīgs portāls(kuru izveidojat Jūs), ko šis cilvēks lasīs un skatīsies katru dienu?

Stāvēju arī “pirātu sardzē”. It kā nekas nav jādara, vienkārši jāstaigā apkārt un jāskatās melnumā, taču tas spēj gan morāli, gan fiziski nogurdināt. Pirmkārt, tomēr nelielas bailes iekšās ir, ja nu liktenis lēmis, ka tieši tajā brīdī, kad tu stāvi kuģa pakaļgalā kāds nēģeris izdomā paciemoties un nogriezt pāris cilvēkus? Otrkārt, nekā nedarīšana arī nogurdina. Tas ir kā gaidīt kādu paziņu, kas kavējas, tikai ilgāk. Labi, gaidat Jūs 20, 40 minūtes, bet vai kāds ir gaid’jis 4 stundas? Bonusā tam, var klausīties izdalītajā rācijā kaut kādu filipīniešu sarunas, kas sāk nenormāli krist uz nerviem. Bet rāciju izslēgt nevar, jo ik pa laikam jākontaktējas ar tiltiņu un jāziņo par situāciju.

Diena nr.27:
Beidzot esam ienākuši ostā. Šorīt no rīta, sagaidot paisumu sākām pamazām iekuģot ostā. Un tas ir viens no visneparastākajiem skatiem, kādus es savā mūžā esmu redzējis. Sāksim ar situāciju pilsētā vispārībā.

Lagosa ir Nigērijas pilsēta, ar apmēram 30 miljoniem iedzīvotāju(Visā valstī apmēram 140 miljoni). Vienvārdsakot – pilsētā valda haoss. Mašīnu te cilvēki var atļauties, jo tās nemaksā daudz, un benzīnu vienmēr var nozagt vai nopirkt pa lētu naudu. Jūs domājat pie mums uz ceļiem ir haoss? Iedomājaties nenormāli milzīgu pilsētu, kurā nav luksaforu, kurā nav ceļu satiksmes noteikumu vispār. Pilsētu, kuras ceļi ir katastrofālā stāvoklī. Kādi ceļi? Pareizi, ir vienkārši ar smiltīm nobērtas taciņas, ar apmēram pusmetru lielām bedrēm(ir arī asfaltēti, protams, pie tam ne tik maz kā varētu likties). Ja gribi nogriezties no ceļa, uztaurē. Sāc braukt – uztaurē…un visi tikai taurē. Draudzīgs padoms, ja kādreiz vajag gadās būt Nigērijā – nekad nemēģināt uzbraukt uz tilta. Korķis garantēts, un apkārt tūkstošiem cilvēku kaut ko mēģina pārdot/nozagt. Tāds kā Centrāltirgus, pa kuru nebeidzamā kustībā brauc auto. Pārējie iedzīvotāji dzīvo džungļos un/vai dažās lielās pilsētās. Ja negribas, lai kaut ko nozog, tad viena no drošākajām iespējām ir apjost apkārt 3 metrus augstu žogu ar dzeloņdrātīm un nolikt sargu ar M16 karabīni, tad samazinās iespēja, ka kāds Jūs apzags.

Dzīvo viņi tādās mazās būdiņās, ļoti mazās. Vienstāvu mājās, kurās bieži vien nav elektrības, nav logu, dažām nav arī jumta. Kā mums ir tās modernās “rindu mājas”, tā viņiem tas pats…tikai māju simts reizes vairāk un būvētas tās simts gadus atpakaļ. Bet ar to elektrību nav tik traki, vienmēr krustojumā var nopirkt sev dīzeļģenerātoru un ražot elektrību pats.

Bet ne visi šeit dzīvo nabadzībā. Pilsētas vidū ir tāda “saliņa”, saukta par Viktorijas salu. Sala ir apjozta ar milzīgu žogu, un kuru katru te neielaiž. Tā kā Nigērija bija Anglijas kolonija, lielākā daļa iedzīvotāju saprot angļu valodu, un cilvēki no Anglijas nodarbojas šeit ar biznesu. Tur ir veikali, restorāni, debesskrāpji, taču arī tie nav īpaši labā stāvoklī. Viens debesskrāpis ir galīgi nobombardēts, puse tikai palikusi, taču ļaudis dzīvo un strādā tajā ēkā tāpat. Protams, sabiedrības elite ar visiem oligarhiem arī ir, kā pienākas.

Tā kā ostā notiek nenormāla naudas atmazgāšana kuģiem, tad parasti to šeit ir daudz. 12 jūdžu radiusā radars rāda 130+ kuģus, kas nozīmē, ka vietējiem iedzīvotājiem ir iespēja piepelnīties. Var nopirkt/apmainīt dajebko. Sākot ar alu, suvenīriem, sievietēm, narkotikām, un beidzot ar voodoo lellēm un āfrikāņu tradicionālajiem tērpiem, un visas šīs lietas cilvēki parasti ražo paši. Bet dotu garantiju, ka to visu kontrolē mafija. Pārāk jau viņiem tās cenas līdzīgas.

Apkārt valda netīrība, visatļautība, un šī situācija netaisās laboties. Ar Nigēriju ir tā – kopumā tā varētu būt viena no pasaules bagātākajām valstīm. Te ir viss – dimanti, nenormāli daudz naftas, zelts u.c. derīgie izrakteņi, taču politiskās situācijas dēļ īsti neviens bagāts te nav.

Pēc gandrīz 2 nedēļu ilgas dreifēšanas jūrā mēs beidzot esam piestājuši krastā, un pavadīsim te vismaz 4 dienas. Es sāku jau darīt kādu nopietnāku darbu, no kura es pat redzu kaut kādu jēgu, un paralēli novēroju melnos cilvēkus un to dzīvesveidu.

Diena nr.28:
Svētdiena, ne ar ko neatšķiras no citām dienām, bet tam drīz vien būs jāmainās. Piestāšana ir norisinājusies labvēlīgi, un bariņš nēģeru uz klāja sagaidīts. Uz kuģa ir 7 papildus cilvēki – sargi, kravas mērītājs, aģents u.c. Jēgas no viņiem nav, jo viņi visu laiku skatās TV un neko nedara. Piemēram, sargiem ir jāskatās, vai kāds neuzlien uz kuģa un ko nenozog, bet īstenībā jāskatās vai viņi paši kaut ko nezog.

Pēc ilgām prātošanām nolēmu tomēr iziet pilsētā uz 6h stundām un apskatīties to visu no iekšpuses. Jāprasa atļauja kapteinim. Mūsu saruna:
-Sveiki, ir brīvs brītiņš parunāties?
-Jā, lūdzu.
-Varu braukt ar matrožiem uz pilsētu?
-Nē.
-Kāpēc?
-(…)
-Man nauda ir, viss būs OK, uzmanīgs un nekāda alkohola utt…
-(…)
-Uz redzēšanos.

Nenormāli sapriecājos, ka ir parādījušies sakari, cītīgi izmantoju mobilo tālruni. Sarunas uz Latviju 1,5Ls minūtē izejošie un 0,3Ls ienākošie. SMS parastā cenā(cerams). Divas dienas smaida uz sejas garantēts.

Šodien ir 28. diena, tāpēc sanāk, ka četras nedēļas nav uzkāpts uz sauszemes un gandrīz mēnesis ir pavadīts jūrā.

Diena nr.29:
Kādi 95% no mums ik dienas e-pasta kastītē saņem spamu. Sākot ar cialis, viagrām utt., un beidzot ar mēstulēm, kur mums laipni paziņo, ka ir Jums ir nomiris onkulis no Nigērijas un atstājis mantojumā 10 miljonus dolāru, un, lai tos saņemtu, ir tikai jāsamaksā 999$. Triks vecs kā pasaule. Gadu gaitā esam pilnīgi iemācījušies ignorēt šādas vēstules un pēc sekundes aizmirst par tām. Daži varbūt ar šiem cilvēkiem ir čatojuši vai tamlīdzīgi, bet vai kāds ir bijis bankā Nigērijā un mēģinājis saņemt naudu? Tagad es zinu vienu cilvēku, kas to ir darījis.

Rīta pusē matrozis man parādīja lapiņu, saka, ka uz banku brauks naudas saņemšansa sakarā. No sākuma gardi smējos, bet vēlāk sāku domāt – neesmu vismaz Latvijas interneta lappusēs lasījis, ka kāds ar šādu e-pasta būtu apmeklējis Nigērijas banku, un tajā brīdī man sāka palikt interesanti.

Izrādās, ka šādi “vēstuļu nesēji” īsti populāri nav, džeki stāstīja, ka bija kaut kādās 5 bankās, un 4 no tām pret viņiem izturējās ar pilnīgu nopietnību. Piemēram uzreiz pasauc galveno menedžeri, ar kafiju pacienā un tad sāk runāt. Kas mani pārsteidza visvairāk, vienā bankā teica – jā, tik tiešām, naudu Jūs varat saņemt, bet pretendentu ir daudz, un jāstāv rindā. Lai iestātos rindā, jāsamaksā kaut kāda naudas summa.

Bankas kā tādas tur ir nedaudz atšķirīgākas no pārējām ēkām, jo jāiebrauc aiz žoga, jāiziet ieroču pārbaudes utt., turpretim visi pārējie veikali arī ir īpaši savā veidā. Teiksim, ir veikals, kur pārdod visu nozagto no konteineriem. Produktu klāsts: atsevišķas alkohola pudeles, datortehnika, pulksteņi, krekli, banāni utt. Oriģināla “Teachers” viskija pudele cenā 23$, āfrikāņu tautas tērps – 50$.

Naudas maiņas kantori parasti ir 1×1m lielas būdiņas ar kārtīgi resnām nigēriešu omēm. Daži kantori ir automašīnas ar naudas mainītājiem aizmugurē. 100$ ir 10000 Nigērijas naudiņas, tāpēc varat iedomāties cik daudz naudaszīmju parasti ir viņiem.

Diena nr.30:
Vakarnakt, kad stāvēju “nakts sardzē” notika kas dīvains, ļoti. Situācija ir tāda, tu stāvi pašā kuģa priekšgalā, apmēram 200 metrus no dzīvojamām telpām. Apkārt nevienu neredzi, tikai dzirdi n-tās motorlaivas, degvielas sūknēšanas, rūpnīcu u.c. skaņas. Biju nostāvējis sardzē jau kaut kādas 2,5h stundas, līdz pēkšņi sāka nedaudz noreibt galva. Pirms tam viss bija tiešām labi, sarunājos ar otro kadetu, kas bija atnācis parunāties, iestatīju motoristam telefonā kaut kādus uzstādījumus, un ap to brīdi nokritu gar zemi.

Sajūta tāda kā filmās, tajā brīdī, kad galvenais varonis apdullinās, rāda tādu izplūdušu bildi un viņš neko nedzird. Tāpat arī man – kaut kur peldi, piecelies kājās, wtf?! Bams atkal nokrīti. Kabatā mobilais nopīkst, bams. Parubījos vēl kādas 2 reizes, tad atgāja. Kaut arī man palīdzēja aiziet līdz dzīvojamām telpām(nesa), pats arī gāju, pie pilnīgas samaņas. Sožeriz zaļganā krāsā apsēdos uz krēsla, dzēru ūdentiņu un sēdēju, un lamājos. Vairs nav labi, mentālas problēmas pārdzīvot kaut kā var. Jūtu, ka palieku dumāks ar katru dienu, bet veselība pagaidām bija OK, bet tagad jau arī par to vairs neesmu pārliecināts. Pamodos kā vienmēr, nomazgājos, bet darbā neizgāju, iedeva brīvdienu. Ir bailīgi, ja godīgi. Piefiksēju, ka vienā no kritieniem laikam būšu sasitis galvu, nenormāli liels puns parādījies.

Par godu manai mini-kritienu sērijai īsti uz klāja man daudz nedos strādāt, uz virtuvi pārceļ. Labā ziņa – rīt iebraucam vēl vienā Nigērijas ostā, drošvien kāda nedēļa dreifēšanas jūrā, un tad uz Vāciju, brauciens 14 dienas. Tas nozīmē, ka apmēram 25. augustā būšu mājās.

Diena nr.31:
Kuģis pārvadā kravu no vienas ostas uz otru. Kad krava ir atdota, parasti tiek paņemta nākamā un kuģis atkal dodas uz kādu ostu. Taču bieži vien ir tā, ka kuģis kravu atdod, bet atpakaļ nesaņem, un jābrauc uz citu ostu, pat otrā pasaules malā, lai to saņemtu.

Kad kuģis ir pilns ar kravu(parasti piepilda 98% no tilpnēm), tas iegrimst līdz noteiktam līmenim(sauktam par ūdenslīniju). Ja kuģis ir tukšs, šī līnija paceļās par pāris metriem, un tādējādi kuģis zaudē noturību. Lai to novērstu, tiek uzsūkts apkārtesošais ūdens, saukts par balasta ūdeni, tādējādi palielinot noturību un samazinot svārstīšanos.

Ja kuģa pārgājiens nav īpaši garš, tad nav jēgas piepildīt balasta ūdens tvertnes pilnas, kas stipri atspoguļojas ikdienas darbu veikšanā uz kuģa. Šobrīd jūra ir mierīga, viļņi nav īpaši augsti, bet šūpojas trakāk nekā visu iepriekšējo laiku, ko esmu šeit pavadījis. Vairs nav droši atstāt jebkādus priekšmetus uz galda, jo pilnīgi viss – ūdens pudeles, krūzes, grāmatas pāris minūšu laikā noslīd nost. No sākuma tas īpaši neizpaudās, bet šorīt pamodos istabā, kurā izskatās, ka bijusi pamatīga ballīte. Visi priekšmeti guļ uz grīdas, krēsls apgāzts, priekšmeti no skapja izbiruši utt. Tagad jācer, ka nesāksies kārtējā tropu vētra, kas, izrādās, šeit ir diezgan bieži parādība. Parasti Āfrika iztēlē ir zeme, kurā spīd tikai saule, ir putekļains, un līdz tuvākajai ūdens iegūšanas vietai jābrauc 100km. Bet tā nav – 75% no dienām, kurās esmu bijis Āfrikā ir lijis lietus. Parasti saule cepina pāris stundas, tad pēkšņi uzglūn negaiss ar riktīgu lietu, un tad atkal saulīte.

Bet ārpuses temperatūra mani īpaši neskāra, jo virtuvē bija inventerizācija, vajadzēja pārskaitīt visus produktus, kas četrās telpās/kamerās ir atrodami. Nesteidzoties, ar apdomu, mierīgi nočakarējos visu dienu virtuvē.

Diena nr.32:
Uz kuģa klāja ir daudz dažādu iekārtu, trubu, durvju, ventiļu utt. Uz katra no šiem agregātiem ir jābūt rakstītam kas tas ir, daļai no tiem – kurā datumā ir veikta kārtējā pārbaude. Uzrakstu uzlikšana ir makten vienkāršs process – talkā tiek ņemts stencils, un ar otiņu tiek uzkrāsots šis uzraksts.

Tīri loģiska būtu situācija, ja kuģi būvējot un krāsojot šos uzrakstus uzkāsotu, un kuģa pirkuma gadījumā līdzi tiktu dota stencilu čupa, bet mūsu labākie draugi korejieši nav tik atjautīgi(vai arī vienkārši ir slinki), un šos uzrakstus līdzi nedod. Tad nu rodas darbs kadetiem un matrožiem – izgriezt šos uzrakstus, ar ko arī esmu noņēmies visu dienu. Nekādas smirdīgas virtuves, benzīna un acetona smakas, sviedru lāses pār pieri un dejas ar slotu – mierīgi ieslēdzies kajītē, uzliec sev kādu kino un paralēli graizi papīru. Darbs var šķist pietiekami monotons un garlaicīgs, un tā arī ir, bet tā ir tāda pozitīva atslodze no visa iepriekš piedzīvotā. Vēl labāka ziņa ir tāda, ka šo stencilu ir pietiekami daudz, lai es būtu aizņemts pietiekami ilgu laiku. Un es jau nesteidzos, piemēram, stencils “HFO STARBOARD TANK” ar burtiem sprīža lielumā aizņem apmēram 3 stundas mana laika. Es neesmu atsaldēts, vienkārši šeit pilnīgi viss notiek nesteidzoties – jāizdomā kā ko darīt, jāatrod burti, jāsazīmē, jāuzpīpē, jānoskatās seriāls, jāaiziet padzert tēja, jāizgriež utt. Daudzi no tiem, protams, ir bezjēdzīgi, piemēram, uz ventilatora uzraksts “ventilator”, bet es šoreiz nesūdzos, darbs atslodzei, un es labprāt to darītu turpmākās dienas.

Esam atbraukuši līdz Okaras ostai, turpat Nigērijā, un ir sācies gaidīšanas periods, lai varētu saņemt kārtējo kravu. Kā jau minēju iepriekš, tā kā melnie nav īsti aktīvi plānotāji un īpaši steidzīgi ļaudis, tad pēc manām prognozēm dreifēšana pāris desmitus jūdžu no krasta norisināsies vēl tuvākās 10 dienas.

Bet ne jau viss ir tik nesaplānots un neizdomāts kā var šķist. Piemēram, konteineru kuģiem viss ir galīgi savādāk. Uz papīra var redzēt kurā ostā kuģis ienāks pēc 3 nedēļām, ar precizitāti +/- pāris stundas. Manuprāt, pat ejot jūrā jau atpakaļceļa biļeti var nopirkt, un jau uzzināt kad varēs atgriezties pie darbiem pēc mēnešu sēdēšanas mājās. Arī naftas tankkuģiem nopietnās kompānijās ir viss diezgan labi saplānots, bet ne jau šeit. Nedēļas laikā dzirdi visus kontinentus, uz kuriem var gadīties aizbraukt, uz jautājumu “Kad ienāksim ostā?” dzirdi atbildi “Rīt” vismaz 4-5 dienas pēc kārtas, kas, piekritīsiet, nav normāli.

Diena nr.33:
Sāksim ar pāris jautājumiem/atbildēm, jo nupat saņēmu epastu ar pāris komentāriem:
bush:

Kuras būs tās lielās lietas, kuras pa kuģu līniju būsi apguvis un samācījies?

Uz šo brīdi, pēc vairāk nekā mēneša pavadījušam šajā vidē varu droši apgalvot, ka neko. Man būtu jāmācās: “Navigācijas un locijas jēdzieni, kartes koordinātes, navigācijas tehniskos līdzekļus, bākas, bojas, sardzes, manevrēšanas tehnoloģiskās shēmas ostās, kuģanoturību raksturojošie parametri, glābšanas līdzekļi, kravas izvietošanu, starptautisko pārvadājumu attīstību, ostu uzraudzības dienestus, komandas pie tauvošanās/enkurošanās operācijām utt.”. Ja šīs visas lietas saliktu pagarā sarakstā, tad “izpildīts” ķeksi es nevarētu pielikt pie ne vienas. Lai uzrakstītu prakses atskaiti, un to veiksmīgi aizstāvētu, izmantošu veco, labo un pārbaudīto plānu – dari kā māki, lai izdzīvotu. Kaut kādu informāciju varētu vākt vakarpusē, bet tici man – tam vienkārši nav spēka.

Bet ne jau visur ir tik traki, teiksim viens kadets no mana kursa(runājos pāris dienas atpakaļ) arī ir uz Latvijas kuģniecības kuģa. 4 stundas strādā, 4 stundas mācās visu šo, sestdienas/svētdienas brīvas. Viss atkarīgs no kapteiņa, un kā izskatās – man nav īpaši paveicies.

Mārcis:

1.Sazipo ar WinRAR, uzliec 11 simbolu paroli un tad neviens nelasis tavus e-pastus;
2. GPRS arī strādā?

1. Lieta ir tāda, ka man īsti uz MACa nav WinRARs. Lai darītu šādu operāciju, vajag kādu tūli, bet tā kā es nekad nebiju rarojis ar parolēm(nebija nepieciešamība), tad man nemaz tāds tūlis uz datora nav. Pāris reizes gan tādu shēmu izmantoju, bet pēc tam padomāju – kāda starpība, vai lasa vai nē? Tie kas krastā sēž ļaunākajā gadījumā aiziet uz blogu un izlasa. Un es jau arī drukāju gandrīz visu, ko es daru/nedaru, pagaidām visi ieraksti ir publicējušies.
2. Āfrika. GPRS? :)) Bet nē, nestrādā. Turklāt uz šobrīd lietojamā tālruņa nekādu parametru nav, jau biju iedomājies par tādu iespējamību, taču neīstenoju. Un sakari ir kādās 2/3 dienās no 30, tāpēc īsti es uz šādu iespēju nepaļautos.

datelus:

Veģitāriešiem tur nav ko darīt, ne? :)

Uz kuģa viens no maniem darbabiedriem ir veģetārietis, parasti ēd zupas(atsijājot gaļu), piedevas un dārzeņus. Galdā arī klāj zivi ik pēc pāris dienām(tagad biežāk, jo tauta makšķerē katru nakti), tāpēc badā drošvien nenomirtu.

lasītājs:

Tu nebiji starp tiem latviešu jūrniekiem, kurus nolaupīja Nigērijā?

Par laimi nē. Bet kā jau teicu, nēģeru, kas gatavi tev ik brīdi pārgriezt rīkli – pa pilnam. Katrs otrais, bezmazvai. Piemēram, runājos es ar vienu melno, kas bija uz borta. Tas saka: “nu, te krievus, filipīniešus nemīl. Redzi tās mājiņas krastā(kādu 300m attālumā). Tajā tur tumšākajā kreisajā pusē pagājšmēnes 4 filipīniešus nošāva.”

Ar tiem latviešiem bija tā, vismaz kā te runā – tas bija Dāņu kuģis, visi oficieri bija dāņi, pārējie latvieši. Dāņi daudz nedomājot samaksāja izpirkuma maksu, un viņus visus palaida brīvībā. Kā būtu mūsu kuģim – nezinu, bet diez vai tik daudz naudas uzreiz sagrabinātu. Bet tas bija turpat, tajā ostā, kurā mēs bijām. Pirmā dzirdēšana par šo no Latvijas, un tas kļuva aktuāli tikai šodien Nigērijā, neviens neko nemaz nezināja.

Tagad esam pie daudziem naftas torņiem, naktī var kādus 3-4 torņus noteikti saskatīt, pirāti šos rajonus mīl vēl vairāk nekā ostas.

Šodienas jaukā doma: Atcerieties, teicu par to cietumu? Īstenībā, nav tik traki. Mēģināšu piedāvāt citu ainu: Dārzs, jauks augļu un dārzeņu dārzs, ziltumnīca, zemnieks mierīgi strādā un ar mīlestību nobučo katru ābeles lapiņu un saldo tomātu, parušina netīros kartupeļus utt. Principā, tu šeit jūties kā dārzenis. Attīsties fiziski, garīgā attīstība(vai arī degradēšanās, kas nu kuram) vienkārši nepastāv, tāpēc jaunais definējums vārdam tankkuģis būs siltumnīca.

Joprojām pavadu savu ikdienu ar stenciliem, un nekā sevi īpaši nepilnveidoju. Lai saņemtu kravu, vēl 10 dienas jādreifē tepat starp naftas torņiem, un pēc tam…tad jau redzēs.

Diena nr.34:
Kad dzīvojos krastā, man diezgan bieži sanāca aizgulēties. Nokavēt pirmo lekciju, nogulēt autobusu, tādējādi nokavējot darbu vai tml., bet šeit uz kuģa esmu iegājis diezgan dīvainā režīmā, ka katru rītu acis atveras septiņos, un tik ātri aizmigt nesanāk, tādējādi ir laiks ieskriet dušā un pamosties pavisam. Bet pēdējās dienas esmu prātojis, kas notiktu, ja es aizgulētos. Meklēju labu dienu tam, un sagadījās, ka šodien sanāca aizgulēties…trīs minūtes. Darbs man sākās 8:00, un 8:03 viens no matrožiem jau klauvēja pie durvīm, gribot zināt, kāpēc neesmu darbā. Tāpēc pagaidām oficiāli varu apgalvot – aizgulēties un nogulēt darbu n-tās stundas šeit nav iespējams.

Tāpat, gandrīz katru rītu mostos ar domu, ka vakardien es darīju kaut ko nenormāli debīlu, un šodiena noteikti būs labāka, jo kaut ko vēl stulbāku izdomāt nav iespējams, taču man bieži vien sanāk maldīties – bocmanis spēj pārspēt pats sevi.

Piemēram, tagad ir pus četri no rīta, 3 augusts, un es tikko esmu nolicis grīdas lupatu malā. Tagad esam pirātu zonā, bet palielu gabalu no krasta, tāpēc nevajag tik daudz cilvēkus sardzē, un no trim cilvēkiem šis cipars ir sarucis līdz vienam, manīm t.i. Tad nu retards pienāk, un saka, ka jāizmazgā visi 4 piebūves stāvi, un vēl kas jāsatīra, ja paliek laiks. Mierīgā tempā ar grīdas mazgāšanu nodarbojos pēdējās trīs stundas, un pamazām taisos izdzert tēju un iet gulēt. Uz jautājumu “Aber, ja pirāti lien uz borta, es taču neredzēšu viņus?!” saņēmu godīgu atbildi “Šeit neviens nelīdīs”. Jautājumu kāpēc tad man 4 stundas pēc 10h darbadienas nakts vidū jāmazgā grīdas nemaz neprasīju. Vismaz rīt varēšu līdz pusdienlaikam gulēt. Ar katru dienu tiešām paliek arvien ļaunāk un ļaunāk.

No šodienas arī nolēmu vairs nedrukāt kuģa nāktones plānus, jo tagad mēs vairs nebraucam uz Eiropu, bet uz Indiju, un izbraukšana notiks pēc apmēram 20 dienām. Kamēr tas kuģošanas/iekraušanas/izkraušanas process nebūs sācies, neko neteikšu. Principā, no Nigērijas ir jau bijuši plāni kuģot uz Ameriku, Eiropu, Āfriku, Āziju, un nevienam līdz pēdējam brīdim skaidrības nav, tāpēc nav ko cilvēkiem smadzenes putrot.

Diena nr.35:
Parasti daudz dažādus failus, kas man nākotnē varētu likties interesanti es metu vienā mapītē. Kad es nopirku savu otro datoru, šie faili tika pārkopēti un nāca laikam līdzi. Kad pagājšgad pārgāju uz āboļdatoru, šie faili tika sazipoti un iemesti mapītē sakārtot. Tā mapīte tur stāvēja vairāk kā gadu, līdz pienāca brīdis to visu sakārtot un sašķirot.

Atrodoties uz kuģa es parasti domāju par nākotni – ko darīšu, kad atbraukšu, kādu darbu vajadzētu atrast, ko ēdīšu un tml. – vienvārdsakot – nākotnes plāni. Taču šodien, kārtojot to iepriekšminēto mapīti uzgāju 4 gadus vecām MSN messinger’a sarunām(mesindžers pirms tiem gadiem bija ļoti populārs, un tikai vēlāk skype guva virsroku). Piedāvāju Jums šodien 20 faktus par savu pagātni, ar kuriem es nelepojos, dažiem lepojos, par dažiem ir vienkārši kauns, un daži ir vienkārši dīvaini.

1) Es daudz lietoju necenzētus vārdus, gandrīz katrā sarunā bija vairāki;
2) Topa vieta iedzeršanai bija vecrīgas “Fraņču krogs”, kur varēja ienākt ar 10Ls un aizliet mūli, un pat vēl taksim nauda palika;
3) Daudz klausījos “Gustavo” daiļradi, un pat biju uz diviem viņa koncertiem;
4) Interesanta nodarbe pavasarī bija arī izīrēt laivu Rīgas kanālā un braukt zem tilta skatīties kā dzīvo bezpajumtnieki – ar savu tualeti, guļamistabu, noliktavu un dzerstiņu istabu;
5) Esmu ļoti daudzas reizes dīvainos veidos pazaudējis savu telefonu, kādas reizes 10 sava mūža laikā noteikti;
6) Es neatceros daudzas pilsētas, kurās esmu bijis. Labāk teikt tā – es nemaz neatceros, ka uz tām pilsētām būtu jelkad braucis, ir tikai miglainas un ļoti neskaidras atmiņas. Piemēram, Dagda, Rēzekne, Daugavpils, Tukums.
7) Man veicās loterijās, sanāca laimēt nedaudz naudiņas, un pat vinnēt kompaktdisku, samainot to pret saldējuma “pols” kociņu;
8) Gadi ir gājuši, bet man nav ne mazākās nojausmas kur atrodas lielākā daļa no Latvijas pilsētām uz kartes. Pilnīgs topogrāfiskais stulbums, kaut arī kartēs orientējos diezgan labi;
9) Esmu ar riteni braucis uz Ikšķili. Tas gan bija pirms tam, kad es strādāju par velokurjeru, un toreiz tas bija sasniegums;
10) Mēdzu izzust no cilvēku redzesloka uz pāris dienām nevienam neko nesakot, un tad pēkšņi parādoties. Gadās tā darīt vēl šobaltdien;
11) Nekad neatzinu savu vainu, ja varēja gadīties, ka ir iespēja novelt to uz kādu citu. No šīs īpašības laikam esmu ticis vaļā;
12) Piemita neliela kleptomānija, savācu daudzus nenozīmīgus priekšmetus visādās vietās, un pat vienubrīd bija sanācis tā, ka man viena atvilktne ir pilna ar galda priekšmetiem;
13) 2004. gada septembrī man bija ideja noskūt matus. Pēc četriem gadiem sanāca šo ieceri īstenot;
14) Es ļoti labi sapratu matemātiku, atšķirībā no šodienas, tātad biju daudz centīgāks;
15) “Pitagors kvadrātā” skaitījās smieklīgs joks;
16) Viena gada garumā gandrīz katru rītu ieturēju brokastis krogā “Ai, karamba”. Vēlāk brokastis karambā palika par ļoti retu parādību, taču karamba tika apmeklēta diezgan bieži tāpatās līdz tās slēgšanai;
17) Es neklausījos radio, praktiski vispār. Neklausos arī šodien;
18) Nekad nelauzīju un īpaši neuztraucos par mazām problēmām. Ļoti noderīga īpašība, kas man ietaupīja daudz nervu, un taupa vēl arī šodien;
19) Dažas piebildes, kas parasti bija segvārda otrajā pusē: “Autobusi rlzzz; Zem asfalta ir pludmale;Čušš;Zebras;Par sikumiem kontakteties; FUCK”, “I DO WHATEVER THE FUCK I WANT”, “Dziive iet uz priekshu, 13aa diena bez interneta, telefonu dabuuju, plaans izgaazaas”, “Vairāk kā 100km aiz muguras”, “atkal kāzas?!? tas man patīk”, “Guns don’t kill people, Smoking does!”, “pag…pag es daavnladeju”, “…with your feet in the air and your head on the ground…”. Lielāko daļu no šiem teicieniem es šodien vairs nesaprotu;
20) Ar gadiem tomēr palieku gudrāks. Uzvara!

No kuģa ziņām – pateicoties vakardienas sardzei darbadiena ilga 4 stundas, diena paskrēja nemanot un no citām dienām pilnīgi ne ar ko neatšķīrās.

Diena nr.36:
Šodiena sākās ar diezgan priecīgu ziņu: sakarā ar to, ka pēdējās 3 nedēļas atrodamies pirātu bīstamības zonā, visiem tiek piešķirts neliels algas pielikums. Man, piemēram, tas sastādīja 20+% no algas, kas, teikšu godīgi, radīja nelielu smaidu uz sejas. Bet vispār uz kuģa diezgan daudz es nesmaidu. Krastā, satiekot dajebko, vienmēr varēja pasmieties, parunāties, kas paceļ garastāvokli. Šeit ir savādāk, smaidu uz sejas var dabūt pāris reizes dienā, jo pārējo laiku tu domā par velns sazin ko. No bēdīgajām domām es tieku vaļā divos veidos. Pirmais veids ir epasti no mājām, no kādas vitāli svarīgas personas manā mazajā piedzīvojumā. Otrā lieta ir seriāli. Skatoties tos, es spēju atslēgties no domāšanas un iedziļināties seriāla saturā, tādējādi pārtraucot depresīvo garastāvokli. Pēdējā mēneša laikā esmu noskatījies visas sezonas seriāliem “How I Met Your Mother”, “Family Guy”, “Dexter”, “Futurama”, “Office”, “Californication” un “Weeds”. Un šodien ir tā diena, kad es visus iepriekšminētos seriālus esmu noskatījies, kas mani ļoti sarūgtināja, pat nezinu ko darīšu visu atlikušo laiku. Bonusā tam, man beidzās cigaretes, un, kamēr mēs neiesim uz kādu ostu, es tās nespēju dabūt,(jo bode 2 nedēļas ir ciet) tādējādi esmu “nedaudz” nervozs.

Uz kuģa “Kolka” ir 14 degvielas tvertnes. 12 no tām ir domātas degvielas pārvadāšanai, un divas ir “Slop tanki”. Slop tanki ir domāti naftas nosēdumu un palieku glabāšanai. Piemēram, Jūs pārvadājat jēlnaftu, un nākamā krava ir benzīns. Degvielas tilpnes ir jāmazgā, un mazgāšans atliekas(nafta+ūdens) nedrīkst tā vienkārši nopludināt jūrā, tās ir jātur Slop tankā un jānodod ostu pieņemšanas iekārtās. Ja šos naftas nosēdumus izgāztu jūrā, tad draudētu paliels naudassods un cietums. Piemēram, ASV teritorijā par krūzi pilnu ar naftu draud sods 25000$ apmērā, spainis – 100000$, naftas noplūde – miljonu dolāru apmērā. Par to, lai nafta netiktu nopludināta jūrā, rūpējās dažādas organizācijas(blog search – MARPOL), un, ja godīgi, tie ir vienīgie cilvēki, kam tas rūp, jo lielākā daļa no kuģiem šos nosēdumus vienkārši izmet jūrā. Neko nesaku kā tas notiekās šeit, bet Jūs jau varat noprast.

Diena nr.37:
The cake is a lie!

Ap 2000. gadu izgāja spēlīte “Half Life”, kas bija labākais, ko spēļu industrija jebkad redzējusi. 2004. gadā izgāja spēlīte “Half life 2″, arī nopelnot godalgoto gada spēles titulu. Tālāk nāca papildinājumi Half Life 2 spēļukam, un pirms 2 gadiem bonusā Half Life 2: Episode 2 diskam nāca līdzi arī spēle “Portal”. Īsumā – Portal ir loģikas spēle, kur ar teleportācijas palīdzību jānokļūst no vienas vietas līdz otrai. Nekādas šaudīšanās, tīra puzle, kuru noteikti ir interesanti atminēt. Spēles beigās, atšķirībā no visām citām, netiek glābta pasaule vai iznīcināta ļaunā Padomju Savienība, bet Jūs saņemat torti. Labāk to visu varētu saprast, noskatoties youtubē visu, kas atrodams ar atslēgvārdiem “Portal”.

Spēles gaitā bija arī slēpņi, kuros kaut kā varēja ieteleportēties, un šajos slēpņos ik pa laikam uz sienām parādījās uzraksti “The cake is a lie”, “There is no cake”. Bija laikam domāts tā, ka kāds gadiem skraidījis pa labirintiem, sagājis sviestā mēģinot iegūt torti un drukājis nesakarīgus teikumus uz sienām. No tā brīža šie izteicieni kļuva par sava veida leģendu, jaunu frāzi, ko cilvēki izmantoja diendienā attiecībā uz dažādām dzīves situācijām.

Tā kā es šo nedēļu nodarbojos ar stencilu graizīšanu, man Kristaps pameta ideju – uztaisīt stencilu “The cake is a lie”. Daudz nedomājot tajā pašā dienā arī ķēros pie darba un pēc stundas tas bija gatavs. Šī diena, un turpmākā nedēļa iegūst jaunu jēgu – pēc iespējas vairāk uz kuģa uzpūst tādus uzrakstus. Padomājiet paši, reisa galā visiem ekipāžas locekļiem tiek piesolīta milzīga torte, un tad viņi strādā n-tos mēnešus, lai tikai to iegūtu, bet beigu beigās saejot sviestā un beidzot ticēt tortes esamībai, tādējādi aprakstos visās vietās “The Cake Is A Lie”.

No sākuma es uztaisīju maziņu, 1 collu(2.5cm) lieliem burtiem, stencilu un to uzkrāsoju virsū, bet īsti labi tas neizskatījās. Lai remdētu izsalkumu, viena no sienām izpelnījās ar otu uzrakstītu “There is no cake”, taču process turpmākās dienas netaisās apstāties. Jau esmu uztaisījis stencilu ar 4 collas(10cm) lieliem burtiem, un tagad tikai jāizdomā kur un kā šo uzrakstu uzlikt.

Diena nr.38:
Ja uz kuģa rodas kādas veselības problēmas, tad īsti labi Jums pašiem neklāsies. Piemēram, ja sāk sāpēt zobs, tad tuvākos mēnešus apmeklēt zobārstu neizdosies. Jums katru dienu izdalīs pāris sāpes nomācošās tabletes, bet tāda sīkuma dēļ jau uz krastu nebrauks. Var vien tikai paveikties un iegūt brīvu dienu ostā, un pa to laiku aiziet līdz dakterim. Draņķīgāk ir ar nopietnām kaitēm, piemēram, iekšēju asiņošanu kritienu gadījumā, lūzumiem un tml. Jūras vidū lauztu kāju neviens saārstēt nevarēs, un labākais, kas var notikt – dabūsiet pāris sāpes nomācošas tabletītes, tās pašas, kas zobu sāpju gadījumā.

Tāpat uz kuģa arī nesanāks dabūt dažādus profesiju pārstāvjus, kurus ikdienā mēs esam tik ļoti pieraduši redzēt, piemēram, frizierus. Šodien te bija “matu diena”, un kādi 5 cilvēki dabūja vienu no stilīgākajiem matu griezumiem – ar mašīnīti skūtu pauri. Un sanāca arī tā, ka es piedalījos procesā, bet šoreiz nebiju krēslā, bet pats frizierēju nost matus savam biedram.

Vēl viens diezgan interesants fakts. Pāris nedēļas atpakaļ pie krāsošanas darbiem man no otiņas ielidoja pāris pilītes krāsas ūdenī, un tas mani nedaudz šokēja, jo no mazmazītiņas neredzamas pilītes radās sarkans pleķis kāda metra rādiusā. Tas, protams, likās nenormāli stilīgi, un pēc minūtes jau speciāli kratīju otiņu, lai redzētu, kas sanāk. Tā vistiešāk var apskatīties ķimikāliju graujošo efektu – kādas 10 piles krāsas rada ļoti lielu pleķi ūdenī. Vakar situācija atkārtojās, tikai nedaudz savādākā mērogā, un mans pleķis nobālēja šī pleķa priekšā. 17,4 litri krāsas, acetona, u.c. šķidrumu ielidoja jūrā, radot vislielāko pleķi kādu es jebkad uz ūdens virsmas esmu redzējis. Vārdā nenosauktu MARPOL’a pārstāvi sirdstrieka noteikti ķertu. Sāku saprast, kāpēc piesārņojums ir globāla problēma, bet neko nepadarīsi, pavēles ir pavēles.

Diena nr.39:
Šodien kārtējo reizi ārā līst paliels tropu lietus, apkārt ir bieza migla un visi matroži u.c. darbaļaudis strādā iekšā, tīrot visu iespējamo. Tā kā ir vismaz 6 strādājošie, tad ierastie “izmazgā grīdu” un “sakārto pīpētavu” darbi diezgan ātri beidzās, tādējādi ieslīgstot galējībās kā, piemēram “tīri griestus ar logu tīrāmo līdzekli” vai “berz virtuves sienas”. Tā kā visi šie darbi ir ļoti garlaicīgi un morāli nogurdinoši, nebija arī ilgi jāgaida, lai sāktos strīdi. No vienas puses nesaprotu šos cilvēkus, kas strīdās, jo augstāk rangā esošajam vienmēr būs taisnība, taču sava patiesība arī viņiem ir. Matrozis bļauj: “Bļ*, es taču esmu matrozis, es atbraucu uz šejieni sūdos sēdēt, es gribu viss būt notraipīts ar krāsu un izsūcināts mazutā, taču ko pie velna es te daru?!”

Atcerējos arī tādu lietu, ka daži no akadēmijas paziņām, kuri bijuši jūrā vienmēr teica: “Lūk, aiziesi jūrā, kļūsi par īstu vīru.” Šodien es tam beidzu ticēt. Īsts vīrs var būt dažādi saprotams jēdziens, bet tam noteikti ir divi vispopulārākie izskaidrojumi:
1) Īsts vīrs ir Rembo/Terminatora figūras cienīgs džekiņš, kurš visu var izdarīt ar savu nenormāli lielo spēku;
2) Īsts vīrs ir ģimenes galva, apgādnieks, kas pelna naudu un gādā par savas sievas un/vai bērnu labklājību.

Atrodoties jūrā, esmu sapratis, ka par īstu vīru te noteikti nekļūt, drīzāk par īstu sievieti. Atceroties ierasto stereotipu, ka sievietēm ir jārūpējās par bērniem un jātīra māja, ko praktiski es arī te daru – mazgāju traukus, beržu grīdas, slauku putekļus un pienesu ēdienu. No otras puses, protams, šādus tādus īstu vīru darbus sanāk darīt, kā piemēram staipīt smagus priekšmetus, gruntēt, krāsot utt. Tātad fakts, ka jūrā tu kļūsti par īstu vīru ir pilnīgi meli.

Sanāca arī parunāt ar diviem nēģeriem, kuri man beigu beigās atzinās kā tiek veidots vietējais džins/viskijs/rums/brendijs, kas ātri vien lika atskārst, ka pēdējā mēnesī pāris reizes esmu dzēris neko citu kā visparastāko benzīnu. Protams, tas ir filtrēts, attīrīts, sajaukts ar ūdeni utt., bet tomēr tas ir benzīns. Un lielākā daļa no vietējā alkohola ir no tankkuģiem zagtais benzīns, ko mēs tik cītīgi pārvadājam. Dzīvs esmu, tātad viss ir kārtībā.

Diena nr.40:
Agrāk jau biju minējis, ka parasti, ja kuģis stāv netālu no krasta(max kādas 10 jūdzes), bieži vien piebrauc nēģeri laivās, un var viņiem iemainīt kaut ko pret alkoholu/cigaretēm/narkotikām/sievietēm/citām jūrnieku pieprasītām lietām. Izrādās, no viņiem var arī nopirkt dzīvniekus!

Vēl brīnumaināks man likās tāds fakts, ka kāds to tiešām ir darījis, t.i. nopircis sev zvēru, un tas bija nekas cits kā susurs. Jep, visparastākais susļiks. Džekam 3 gadus mājās tāds nodzīvoja, stāstīja visādus “Iz susļika dzīves” stāstus, un tagad varu oficiāli apstiprināt – tas tiešām ir visstilīgākais dzīvnieks, kādu var turēt mājās. Džeks pat to susuru bija samācījis dzert alu. Attaisa pudeli, iedod, susurs aizskrien prom. Pēc minūtēm 20 pie durvīm grabināšanās un dīvainas skaņas. Atkal attaisa, iedod padzerties, susurs aizskrien. Trešo pudeli saņemot susurs vairs nav grabinājies, bet pa ceļam kaut kur nokritis :) Labākais, kas šodien noticis viennozīmīgi.

Diena nr.41:
Man beidzās cigaretes. Kaput. Stāstīju, ka tās var iegādāties pa lētām naudiņām uz kuģa, un joprojām to var darīt, ja tas kambaris ir vaļā, bet jau otro nedēļu tas ir ciet vairāku iemeslu dēļ. Parasti to taisa ciet ostās, lai svešinieki nesalien, un tas arī bija galvenais iemesls pagaidām, bet no šodienas ir uzlikts ultimāts – patiesību vai dzīvosiet bez cigaretēm(attiecīgi, arī bez alus, šokolādēm utt.). Kāpēc?

Uz kuģa katrā kajītē ir atrodama glābšanas veste, elpošanas aparāts un hidrotērps(tas sarkanais kostīms, kurā es peldējos SOLAS laikā). Kopā ir kādi 40 hidrotērpi uz kuģa, un pie pēdējās pārbaudes pāris dienas atpakaļ atklājās, ka 3 no tiem trūkst, un noteikti jāatrod vainīgais, jo katrs no tiem maksā ap 1000$. No sākuma vadība domāja, ka tos iemainījuši nēģeriem pret alkoholu, bet īstenībā tā gan nebija.

Katrs otrais šeit (pat es tajā skaitā, kaut arī man ar to nav nekāda sakara) zina, ka abi tērpi sen jau ir Latvijā, un tos nozaguši 2 džekiņi, bet neviens neko nesaka. Cieš pilnīgi visi, bet visi kā partizāni klusē un savus komandas locekļus nenodod, kas izrādījās par vislielāko šodienas pārsteigumu. Vakara pusē situācija vēl vairāk saasinājās, jo atrada uz ko novelt vainu, kaut arī saprot, ka tas nebija viņš. Tāpēc, lai nenoskaitītu no pašu algām, un tad atrada “melno aitu” un laikam mēģinās viņam kaut ko no algas noskaitīt, bet joprojām par tiem 2 zagļiem neviens neko nesaka. Joprojām brīnos, turpinu klusēt un nesmēķēt.

Diena nr.42:
Parasti uz jūrniekiem skatās kā uz bagātiem cilvēkiem, kuriem dzīvē nekā netrūkst, jūrnieki atpūšas dzerot katru dienu un ikvienam ir pa sievietei katrā pasaules ostā, t.i. visa dzīve kopumā ir viena liela izklaide. Taču realitātē tā nav, jūrniekiem ir ļoti smags darbs, mēnešiem ilgi viņi strādā bez nevienas(!!) brīvdienas, neredz kā bērni sper pirmos soļus, sāk iet skolā un paaugas, neiet uz izlaidumiem un nesvin dzimšanas dienas, un jaunogadu ģimenes/draugu lokā. Tāpat jūrniekiem arī nemaksā algas, viņi ir atbildīgi par kuģa kravu un cilvēkiem, ko tie var savainot savā darbā. Jūrnieka darbs ir nogalinoša stresa pilns. Tāpēc, nevajadzētu domāt, ka šeit ir salda dzīve, viss ir pilnīgi otrādi un naudu nevienam nedod tāpat, par katru dolāru ir jāizlej sviedru lāsīte un jāiznīcina ne mazums nervu šūnu.

[Neliela informācija, kas šeit atradās agrāk vairs nav pieejama]

Diena nr.43:
Ar šodienu man visu nedēļu būs jāstāv nakts sardze no 0:00-4:00. Nekas sarežģīts un īpaši nogurdinošs – jāstaigā pa kuģi visu nakti un jāskatās, vai kāds nelien virsū uz klāja, vai visas durvis ir ciet utt. Par godu sardzei sanāk, ka puse no dienas darba jau ir ieskaitīta, un jāceļās tikai 12mitos, un jāstrādā 4 stundas. Sardzes laikā nekas īpašs parasti nenotiek, bet tāpat ir diezgan bailīgi, sirds salecās uz katru neierasto skaņu – vai ūdens kaut kur skaļi nošļakstās, vai vaļi tālumā izelpo ūdeni caur to nāsi uz pieres vai tml. Bet ir arī patīkamie momenti – mēnessgaisma apspīd daļu okeāna, apkārt ūdens un tālumā maziņas gaismiņas, ūdens viļņojas un uz brīdi var aizmirst to visu, kas piedzīvots un vēl ir jāizcieš, var izbaudīt dabas skaistumu.

Šajā šķietami garlaicīgajā vidē it kā nekas aizraujošs nevar notikt, bet tomēr gadās. Tā kā man jāaizslēdz visas durvis, ir jāiet iekšā arī mašīntelpā. Nekad tur nebiju gājis, jo neredzēju tam jēgu, likās, ka tur viss ir netīrs, stāv pāris dīzeļģenerātoru un trīs datori, bet es stipri maldījos. Kuģim mašīntelpa ir viennozīmīgi visinteresantākā vieta, ko var redzēt uz kuģa.

Mašīntelpai ir trīs lieli stāvi, bet vēl tie atzarojas, sastādot kopējo ciparu ap 5-6 stāviem, simtiem cauruļu, desmitiem turbīnu un neskaitāmiem trepju labirintiem. Labrintiem tāpēc, ka pat ar manām ne-tik-sliktajām orientēšanās spējām izkļūšana no turienes prasīja kādas 10 minūtes. Visa telpa ir izgaismota ar spilgtiem baltas/dzeltenas krāsas prožektoriem un fonā ļoti skaļi dūc ventilators. Vēl tikai ieroču gūzmu sadabūt un filma ar Stīvenu Sigālu galvenajā lomā gatava. Nekā stilīgāka šeit noteikti neatrast.

Diena nr.44:
Sarunāju, ka savas četras stundas atstrādāšu no 14:00-18:00, tādējādi pēdējās divās dienās esmu no vietas dabūjis 8 stundas miega, kas beidzot lika justies kā cilvēkam, dzīves enerģija plūst visapkārt un garastāvoklis ir pacēlies stipri virs vidējā. Var beidzot mierīgi paēst, nomazgāties dušā, paķert pīppauzi un mierīgā tempā sākt strādāt. 2h nostrādā, un te jau arī dienas beigas klāt. Neskaitot to, ka apmēram pusi no nakts sardzes es nosēžu pīpētavā, saņemot par to sūri un grūti pelnītos dolārus, jūtos daudz vairāk apmierināts ar savu ikdienu nekā parasti.

Ja pat kaut ko liek darīt sardzes laikā, parasti nejūtos apbižots, jo nav neviena, kas čakarētu smadzenes, visi apkārt guļ un mierīgā tempā spēju visu paveikt.

Tā kā manu bankas kontu neviens nepierakstīja krastā, tad naudu saņemu “uz rokas”, kas rezuletājās ar to, ka šodien ieguvu dolāru čupiņu, ko nākotnē varēšu gudri un prātīgi notērēt!

Diena nr.45:
Lai arī cik daudz mīnusu nebūtu bijuši manā aizjūras ceļojumā, varu informēt, ka dažas lietas man, kā arī citiem nāk par labu. Aprīļa sākumā viens matrozis, Elviss vārdā, ieradās uz kuģa. Tā džekam nav ne vainas, visu dara korekti, bet no sākuma bija nelielas nesaprašanās starp šefību un viņu, t.i. šefība deva darbu, bet bieži vien viņš to nepildīja, bet, nevis tāpēc, ka negribēja/nevarēja, bet tāpēc, ka nesaprata, ko viņam saka, jo latviski šeit runā ļoti mazs procentuāls daudzums tautas(3-4 cilvēki). Bet viss nav tik traki kā izklausās, džeks pāris mēnešu laikā ir iemācījies runāt krieviski, kas, manuprāt, ir diezgan liels pluss. Vienīgi, tā valoda varētu būt pārlieku vulgāra.

Pirms pāris rakstiem minēju, ka agrāk es diezgan daudz lietoju lamu vārdus savās sarunās. Ar laiku biju ticis vaļā no šī netikuma, un tikai reizēm kas nelāgs varēja izsprukt ārā, bet šeit mani vecie netikumi ir atgriezušies, tāpēc, ka šeit parasti ievieto nevajadzīgus vārdus teikumos. Piemēram, teikums “Man gribās ēst” uz kuģa skanētu “Bļ** eb** vrot kā man nah** gribās rīt”. Lai arī kā es no sākuma centos tam visam pretoties, nelīdzēja, un šodien piefiksēju, ka mana valoda tik tiešām nav tāda kā gribētos. Laikam jāsāk lasīt grāmatas, lai viss atgrieztos normas līmenī.

Uzzināju arī tādu faktu – ja kopējais jūras stāžs ir lielāks par 6 gadiem, tad pēc Anglijas likumiem liecība tiesā vairs netiek ņemta vērā, t.i. cilvēks tiek uzskatīts par nepieskaitāmu. Protams, tā jau cilvēks atbild par savu rīcību, un par slepkavību tiks tiesāts, bet tāpat tas ir pilnīgs vāks, ka tā cilvēki tiek uzskatīti par jukušiem. Kaut arī nebrīnos, ir arī tādi kadri, kas gadiem ilgi nenokāpj no klāja. Viens matrozis pirms tam uz zvejas kuģa bija strādājis, teica, ka bocmanis jau 8 gadus no kuģa nav nokāpis, kontā pāri 100000$, un tuvākajā laikā arī netaisās vēl iet krastā.

Saņēmu kārtējo komentāru pastu un tātad – daži jautājumi/atbildes:
bush:

es pareizi sapratu, ka jums lika 20 litrus krāsas/acetona vnk iegāzt jūrā?

Jep.Tāpat jūrā arī nonāk visa sakaltusī/nederīgā krāsa. Protams, to īsti neafišē, ka lūk – mēs tā daram, taču lielākajā daļā kuģu tas notiek tieši tā – visu nevajadzīgo pāri bortam.

ogre:

Kkādā raidījumā redzēju, ka Āfrikā ar to šmigu vispār ir šķērmi. Benzīna un petrolejas šmiga esot vispopulārākā, bet esot kaut kāds baltajam neaptverams šķidrums, ko dzer vietējie pavisam nabadzīgie. Tas esot vispār pilnīgs pizģec.

Mārtiņš:

Aknas galvenais nenodzert.

1) To baltās krāsas šķidrumu garšoju, pēc smakas spirts, pēc garšas – kaut kas uz šnapsta pusi. Joprojām dzīvs.
2) Es te tiešām daudz nedzeru, bet pēc pāris nedēļām pilnīgā skaidrā esamības arī tas āfrikas benzīns liekas lietojams. Bet jau rakstīju, ka dabūju no konteinera zagtu viskija pudeli, tādu riktīgu, un to ar sanāca iztukšot. Vairs neko, tātad nedaudz vairāk par litru stiprā alkohola 1,5 mēnešu laikā.

Mazdēls:

a tevi nevar izmest no kuģa par tiem stenciliem?

Ja mani mestu ārā no kuģa par stencilu pūšanu, tad šonakt es visu nakti pūstu stencilus līdz pulsa zudumam. 6 nedēļas jau cauri, minimālais prakses apjoms izpildīts un tagad tikai jātinās prom no šejienes. Bet nē, ja šeit nemet ārā par konstantu dzeršanu, avārijas situāciju radīšanu un tml. lietām, tad mani mazie garadarbi nekas nopietns nav.

Taustiņklabeklis:

Vai nav piemērots laiks smēķēšanas atmešanai, starp citu?

No vienas puses – sen jau laiks, no otras – atbilde īsumā: nē. Viena no retajām lietām, kas mani tur pie pilnīga saprāta, ar iespēju no visa šitā atslēgties uz trim minūtēm. Un jā, cigaretes tomēr beigu beigās es dabūju, tika galā ar to hidrotērpu incidentu.

Diena nr.46:
Praktiski pilnīgi visi, ar ko esmu runājis zvanot/rakstot uz mājām prasa vienu un to pašu jautājumu – kad tad nu beidzot es būšu mājās, un parasti mana atbilde ir viena – es nezinu. Šāda situācija rodas nelabvēlīgu apstākļu, t.i. Okaras naftas torņa dēļ.

Mūsu šībrīža pozīcijā, kādu 10 jūras jūdžu rādiusā, ir kādi 6-7 naftas torņi. Katrs no tiem ir atzīmēts kartēs, parādās visādos uzziņas līdzekļos utt. Ar šiem torņiem viss ir skaidrs – fraktētājs(cilvēks, kurš īrē kuģi no kompānijas, lai pārvestu preci no vienas vietas uz otru) nosūta kuģi uz torni, viņi tevi jau sagaida, ātri visu iekrauj un kuģis var doties tālāk ceļā. Naftas cena, teiksim, ir 100$ par barelu un fraktētājs to kādā ostā var pārdot pa 150$ par barelu, tādējādi spējot samaksāt par kuģa īri un vēl tīri smuki nopelnīt.

Bet tā nu ir sagadījies, ka mūsējais tornis, saukts par “Okaru” ir īpašs tornis – birokrātiskā ziņā tas neeksistē. Tam nav nekādu reģistrācijas papīru, tas neparādās nevienā uzziņas līdzeklī, lielākajā daļu karšu šī torņa vispār nav (jāveic koriģēšana un pašam ar flomasteru jāzīmē iekšā(pilnīgi normāla parādība, ja kas). Fiziski, protams, tas pastāv, tālumā var redzēt tā liesmojošo galotni un uz radara tas ir redzams. Parasti šādi torņi ir nelegālas izcelsmes, kaut kur nozagti vai pārpirkti, un torņa īpašnieki parasti maksā bargas summas, lai visi pievērtu acis par šāda torņa eksistenci. Bet kāds tad citiem no šādiem torņiem labums?

Labums ir fraktētājam, jo par barelu naftas vairs nav jāmaksā 100$, bet tikai kādi 20$, un pārdot to var pa tiem pašiem 150$, tātad ir garantēta daudzas reizes lielāka peļņa, tikai būs jāsamaksā kādam “neliela” summa par nepieciešamo papīru izveidi. Tā kā īpaši legālas darbības ar iekraušanas operācijām nenotiek, tad arī īpašas kārtības nav kā tādas – kā sanāk, tā sanāk, un nevar zināt vai kuģis te nostāvēs 2, 3 vai 53 dienas (mēs jau te gaidam kravu 15 dienas). Par kuģi, protams, jebkurā ziņā ir jāmaksā, es teiktu kādi 25000$ dienā, bet tā kā peļņa ir tik nenormāli liela, tad fraktētājs var arī atļauties turēt šo kuģi gatavībā nedēļām, pat mēnešiem ilgi. Piemēram, pirms pus gada mūsu kuģis “Kolka” nostāvēja šeit Nigērijā atklātā jūrā, gaidot kravas izkraušanu, ne vairāk ne mazāk kā trīs mēnešus. Un es tiešām ceru, ka šāda situācija negrasās atkārtoties.

Lūk tāpēc arī mana atbilde uz jautājumu “Kad būsi mājās?” ir “Es nezinu”.

Diena nr.47:
Uz kuģa dažādu iemeslu dēļ ik pa laikam rāda mācību filmas. Šodien Āfrikā kārtējo reizi līst paliels lietus, kamēr aizstaigā no viena kuģa galam līdz otram, tikmēr esi viscaur salijis, tāpēc ģeniālie prāti augšējos klājos izdomāja uztaisīt 2h garu viedo-mācību sessiju visiem ārā strādājošiem par dažādām aktuālām tēmām. Manis pēc – labāk sēdi un skaties kino, nevis strādā. Rādīja trīs īsfilmas – par ieiešanu/iziešanu no tvertnēm, drošību, piesārņojumu, un beigās tas viss ar blakussēdošo jūrnieku ironiju izvērtās par varen jauku pasākumu.

Pirmo kino rādīja sakarā ar ieiešanu/iziešanu no degvielas tvertnēm. Jautāsiet – kāpēc vispār jālien tajās iekšā? Atbilde būtu tāda – ja pārvadā visu laiku jēlnaftu, un tad ir pasūtījums pārvest benzīnu, tad no pirmās kravas paliek diezgan daudz nosēdumi. Tie tiek tīrīti pāris dienas ar spēcīgu silta/auksta (dažādām kravām dažāda ūdens temperatūra) ūdens strūklu, bet ir arī vietas, pie kurām šī strūkla nepiekļūst, tādējādi pārējais darbs ir veicams ar rokām. It kā nekā smieklīga, bet iedomājamies filmas sākumu: tumšā telpā ielien jūrnieks elpošanas maskā, pēkšņi izlec no stūra viens džekiņš ar kalašņikovu un sāk nenormāli šaudīties. Parāda uzrakstu – gāze ir tikpat draudīga kā psihopāts ar automātu.

Nākamā filma bija par MARPOL pirmo un piekto pielikumi, t.i. par nelielām naftas noplūdēm un atkritumu šķirošanu uz kuģa. Protams, filmā rāda modernas atkritumu nodošanas iekārtas, dedzināšanas krāsnis un tml. ierīces, bet visi tāpat zina kur šie atkritumi nonāk. Vienīgā vērtīgā informācija – pasaulē ir 100000 kuģu ar vairāk kā 2 miljoniem jūrnieku. Taču filma paveca, tāpēc šie skaitļi šodien jau būs dubultojušies.

Trešā filma bija saldais ēdiens iepriekš redzētajam – kā noteik dažādi negadījumi uz kuģa. Piemēram, parāda tādu kaulainu nēģeri ar bišķi netipiskas formas seju un jautā kas ar viņu noticis (šajā vietā parādījās varianti “uzkāpa uz krieviem piederoša kuģa” un tml.). Piedāvātie varianti – džeks iebāž galvu spainī ar skābi, vēl kaut kāds tur bija, bet īstā atbilde (protams, tas viss tiek attiecīgi amatieriski nofilmēts) – melnais aizpīpēja cigareti un atvērta tvertnes vāku vaļā. Alternatīva situācija dzīvē būtu galvas iebāzšana giljotīnē un striķīša paraušana pētniecības nolūkos. Četras tādas situācijas un visu vakaru labs garīgais garantēts.

Diena nr.48::
Uz kuģa īsti nav vietas priekam un bēdām, lielākoties sajūtas ir neitrālas. Bet jau otro dienu mans prāts mani informē, ka tam trūkst vienas noteiktas izjūtas – paģiru. Es tiešām gribu pamosties svētdienas pēcpusdienā ar klusu “aargh”, padomāt kur es esmu un kā šeit nokļuvu. Ar paskaļu blīkšķi izvelties ārā no gultas, nesaprašanā kāpēc man tā sāp kāja un kur es vakar biju. Ar domu “Es nekad nekad vairāk nelietošu alkoholiskus dzērienus” aizrāpot līdz ledusskapim un saprast, ka dievs tomēr ir – atvērt plauktā stāvošo auksto alutiņu, apģērbt to pašu smirdīgo vakardienas t-kreklu, paņemt laptopu sānos un iziet svaigā gaisā izdzert to iepriekšminēto alutiņu. Pēc tam pasēdēt nedaudz saulītē pārlasot kas jauns blogos, ierāpot dušā un tikai pēc diviem dienā ieslēgt telefonu, lai saņemtu īsziņas no sērijas “Kur tu paliki?”. Uztaisot pāris sviestmaizes un atrodot minerālūdens pudeli atcerēties vakardienas sākuma sarunu:
-Alu dzersi?
-Dzeršu.
(šeit tiek izlikta šņabja pudele uz galda)
-Tu taču prasīji, vai alu dzeršu?!
-Alu, pusīt, no rīta jādzer.

Turpinājumā parunāties skaipā, un likt ritēt dienai lēnā ritmā. Lai arī kā krastā negribas sastapties ar paģirām, šeit ir pilnīgi otrādi – ļoti gribās. Un par šādiem draudzīgiem brīžiem šeit sanāk domāt nedēļām ilgi, cerot, kad tad būs tā laime izjust šīs sajūtas vēlreiz.

Bet tā viss pa vecam, naktīs sardzes laikā pastaigājos, pagaidu kad visi aizies gulēt un tad paķeru tādu gaaru pauzīti, līdz sagaidu 4 no rīta, un eju gulēt. Tālāk pamostos, paēdu, pastrādāju, un atkal miegā pāris stundiņas, līdz nonākam cikla sākumā.

Diena nr.49:
Ir 49. diena un man ir tāda sajūta, ka es pamazām sāku zaudēt sajēgu par apkārt notiekošo. Vakar pēc ļoti garas darbadienas nenāca miegs, bija jau seši no rīta, bet acis joprojām kvadrātā – ir tikai viena doma galvā – mājas. Šādi bezmiegā guļot es pat spēju aizdomāties līdz vissīkākajām detaļām – kā iekāpšu lidmašīnā, kā lidošu, ko pasūtīšu, kā izkāpšu un kurā vietā RIX’ā izpīpēšu savu pirmo cigareti, pa kādu ceļu braukšu mājās un kurā rokā nesīšu čemodānu.

Domāju, parādība ir pārejoša, jo parasti bija tā viļņveidīgi – ir tā mājupgribēšanas sajūta, bet tad tā noplok, parādās, un atkal noplok, bet izskatās, ka šoreiz ir kas galīgi cits. Ir četri no rīta, un pēc mazāk kā 4 stundām jāceļās, lai nostrādātu kārtējo darbadienu, bet miegs kā nav tā nav.

Sanāk tā – es domāju un gremdējos atmiņās par mājām visu laiku – strādājot, ēdot tos nolāpītos rīsus, skatoties TV, un pat guļot. Sapņus par atpūtu pie dabas un Rīgas asfaltu ir nomainījuši murgi, kur parasti redzi tos sev vismīļākos, bet tālu tālu prom, aizejot bezgalībā, mājot ar roku vai mirstot.

No šīm morālajām mocībām sāc just arī fiziskas sāpes, galva plīst pušu ik brīdi. Kā tablešu nīdējs meklēju “dabīgos ārstniecības līdzekļus”, un viens džekiņš izlīdzēja ar apmēram 20 gramiem viskija. Ne litru, ne simtnieciņu, bet 20 gramus viskija mazā, izmazgātā “nestle” šokolādes trauciņā. Piejaucu tikpat daudz kolas klāt, un izbaudīju katru pilīti. Galva joprojām sāp, miega nav, un domas vēl turpat.

Diena nr.50:
Kā jau stāstīju, kuģa noturība ir atkarīga no dažādiem faktoriem, bet nemaz nevarēju iedomāties, ka tā TIK lielā mērā ir atkarīga no vēja. Kad ir nolaists enkurs, tad parasti kuģis pagriežas pret viļņiem, bet mūsējais nezinu kāpēc negriežas. Pēdējās dienās šī negriešanās atspoguļojās pastiprinātas šūpošanās veidolā. Šodien to arī ļoti iespaidoja vējš, kura pūšanas virziens sakrita ar viļņu virzienu, t.i. pret mūsējo bortu, un sanāca tā, ka šūpo trakāk nekā jebkad.

Neskaitot ierasto lietu lidošanu uz grīdas un pāris saplīsušo trauku, vairāk nemaz nevar nostāvēt uz vietas, ejot pa koridoru sitos pret sienām. Gulēt arī īpaši vieglāk nepalika. Mājās parasti aizmiegu pagriezies uz viena no sāniem, taču šeit nācās aprast ar domu, ka nu vairāk nesanāk – ir jāguļ uz muguras vai vēdera, jo tāpat pēc pāris minūtēm šūpošanās dēļ es pārveļos uz vienu vai otru pusi. Bet šodien aizmigt bija vēl grūtāk, jo pat guļot uz muguras mazākā kustība izraisīja apgriešanos uz vēdera. Beigās neizturēju un izvilku matraci no gultas, pēc tam noliku to uz grīdas perpendikulārā virzienā pret gultu(visas gultas uz kuģa vērstas vienādā virzienā – paralēli bortam_. Es zinu, ka tas nav īpaši labi, ka pusi no nakts mana galva atradās zemāk par kājām, bet tiešām ir daudz vieglāk aizmigt, ja šūpojies galvas-kāju virzienā, nevis no vieniem sāniem uz otriem.

Diena nr.51:
Šodien beidzot kāds pastāstīja kādu joku, no dzīves gan. Pirms manis, kadeta, bija arī vēl divi džekiņi. Tad nu vienā jaukā vakarā, dabūjuši aliņu un sēdējuši pīpētavā kārtis spēlējuši. Kā jau gadās ar pastiprinātu aliņa lietošanu, mūzika palika pa klusu, un tāpēc šamie izdomāja to uzgriezt skaļāk. Spiež to “+” pogu, spiež spiež, un pēkšņi čušš – visam kuģim pazūd elektrība. Šamie ne pa jokam pārbijušies skrējuši katrs uz savu kajīti slēpties un gaidīt rītu. Pamostās no rīta – tēlo, ka neko nezin. Īstenībā, izrādās, ka tieši tajā pašā mirklī mašīntelpā kaut kas sagājis grīstē, tāpēc arī elektrība pazudusi :)

Šodien arī kārtējo reizi atcēla kravas iekraušanu. Iekraušana jau ir pārcelta piecas reizes(1., 8., 11., 14. un 19. augustā), un mājās tikšanas sajūta izzūd ar katru dienu vairāk un vairāk. Nebrīnos, ka puse no pasaules grib atskaldīt/nosist visus nēģerus. Atradīsies te tūlīt tauta, kas bļaus “Rasists, rasists!”, bet lielākoties visi bļāvēji būs tie, kas nemaz tā pa nopietnam nav ar melnajiem saskārušies. Ja ar pātagu neuzsist, viņi vispār neko nedarīs, un tikai skatīsies kā jūs apšmaukt. Protams, katrs otrais baltais arī Jūs gribēs apšmaukt, bet domu, cerams, sapratāt.

Diena nr.52:
Tieši šajā pozīcijā, t.i. 20 jūdzes no krasta noenkurojušies mēs atrodamies jau gandrīz mēnesi, un tas sāk atspoguļoties uz cilvēku prātiem.

Pirmkārt, virtuvē sāk beigties ēdiens. Sen jau vairs nav svaigu dārzeņu un augļu. Pēdējās dienās salāti pie ēdiena ir “sīpolu salāti”. Kā tādus taisa? Sagriež sīpolu, uzlej eļļu pa virsu, samaisa. Gatavs pasniegšanai. Lai jau paliek tie augļi un dārzeņi, uz šo brīdi ir palikuši apmēram 15kg cukura, kas ir salīdzinoši maz, jo mēnesī te apēd apmēram 50kg, ir beigušās pilnīgi visas šokolādes “maģiskajā kambarī”, drīz arī beigsies kartupeļi u.c. piedevas, pienam derīguma termiņš jau cauri, bet ir 50+ litri palikuši, tāpēc ir iestājies supertaupības režīms.

Otrkārt, lielā mērā atrodoties uz enkura daudziem īsti darbs nav. Stūrmaņi vairs praktiski nedarbojas ar kartēm, jo mēs nekur nebraucam. Atbildīgais, teiksim, par ēdienu – tāpat, jo mēs neiepērkam nekādu ēdienu. Kravas iekrāvēji(pumpman un tml. zvēri) – nekādas dzīvības, jo mēs neko neiekraujam. Vecākajam palīgam vispār vairs nav ko darīt, un tad tik sāk izdomāt visādas figņas un ģeniālos plānus kā izlīdzēt tautai.

Treškārt, 6 cilvēkiem(tajā skaitā arī mani) kontrakts iet uz beigām, vai jau sen ir beidzies(cilvēki atrodas jūrā 6 un vairāk mēnešus četru vietā), un vienīgā doma ir – kā tikt mājās!

Ceturtkārt – 6 cilvēki ik dienas kaut ko krāso uz borta, tādējādi nonāk diezgan tuvā saskarsmē ar acetonu u.c. ķimikālijām, kas diezgan slikti iespaido veselību, un nekādas pretvielas(parasti virs 40 grādiem) arī nav pieejamas. Labi, var ostīt to acetonu dienu, divas, bet ja osta mēnesi no vietas – noteikti neatstāj labu iespaidu uz veselību.

Šie ir tikai daži no iemesliem, kāpēc gandrīz visi iet sviestā. Katrs savā noteiktā veidā ar tikai viņam saprotamam izdarībām, bet ticiet man – tas nav normāli. Ja šādi turpināsies vēl pāris nedēļas, tad apvienojot visus iepriekšminētos faktorus, būs jākrāso uzraksts “kolka” ciet un jānomaina ar “zoodārzs”. Bet, ir arī daži, kas jau iemācījušies stāvēt pretim visam, kas šeit notiekās, piemēram, kapteinis. Viņam vispār šeit sanāk tāds kā atvaļinājums – katru dienu brīvajā laikā makšķerē, saņem epastus, dara savu darbu. Viņu pabaro, noliek gulēt un vispār vairs nav nevienas problēmas. Atbrauks mājās – noteikti kas uzradīsies, varas nebūs un vispār jutīsies vientuļi, bet šeit: at-pū-ta!

Diena nr.53:
Sāksim ar nelielu jautājumu/atbilžu sesiju:

rick’james:

kādā rakā iespējams nozagt veselu naftas torni?

nu ok, platformas jau laikam aizbuksē līdz tai vietai kur ir
oficiālais urbums. Un kā nozog? pa nakti klusām pārbuksē citur?
strādnieki turpina strādāt, tikai viņi vēl īsti nezina ka ir nozagti
kopā ar platformu :D

Nu labi, nedaudz nepareizi izteicos. Naftas torņus parasti, kad taisa, stūķē kaut kur Ziemeļos. Kad nafta izsūknēta, vai nostrādājusi jau savus 20 gadus būs, nemetīsi taču konteinerā ārā, kaut kā lietderīgi jāizmanto, un kāpēc gan tad to nepārvest uz Āfriku. Domāju, par tāda torņa uzturēšanu jāmaksā normāli nodokļi, bet šeit Āfrikā 80% tautas nezina vārda “nodokļi” nozīmi. Protams, var jau arī būt brutālāks variants – samaksāt kādam, lai tiktu pārrautas komunikācijas, teiksim – elektrība nozustu, uzrāpot ar kalašņikoviem tornī, visus nošaut un torni aizvest. Bet vispār – man nav ne mazākās nojausmas kā tas darās.

Astoņkājis:

100 000 / 8 = 12 500 / 12 = 1041$ mēnesī … tas tak ir sasodīti maz.

Protams, priekš mums 1000$ mēnesī liekās gaužām mazs cipars, bet kā, teiksim, ir Urālu kalnos dzīvojošiem? Vai no tālajiem Krievijas Čeļābinskas apgabaliem? Tur ar 100$ mēnesī vari justies ļoti komfortabli :) Ja godīgi, arī letiņiem īpaši vairāk nemaksā. Nu labi, varbūt kādas 2,5x vairāk(īsti nezinu cik bocmanis saņem), bet sadali, ka pusi no laika tu esi mājās, tad arī nemaz tik daudz nesanāk.

KAC:

uzraksti kā tika galā ar hidrotērpu incidentu :)

Ar hidrotērpu incidentu īsti netika galā vēl šobaltdien. Atrisināja visu sarunas draudzīgā ceļā – nav cigaretes, nav darba, t.i. tauta rīt neiet strādāt, jo lielākajai daļai cilvēku nemaz nebija nekāds sakars ar tiem tērpiem, un kāpēc tad viņiem jācieš?! Pārrakstīja papīrus un izdalīja katram, kas vēlējās pa blokam.

Mjāa:

Nu vecīt, prieks manīt jaunas dzīvesprieka pazīmes šitajā Tavā
ierakstā, lai veicas! :)

Dzīvesprieks? Kas tas tāds?!

Lemons:

Nēesi domājis šito visu beigu beigās publicēt kā grāmatu? Lasāmais ļoti labs un ļoti daudziem tā patiktu, kuri nesēž pie neta(vai nav nets), tāpēc arī nevar izlasīt to te!

Lai izdotu grāmatu, vajag:
1) Laiku;
2) Naudu;
Man nav ne viena, ne otra. Labi, abus varētu kaut kā sadabūt, ja labi vēlētos, bet pagaidām ideju augšgalā ir doma – izprintēt tās lapas(beigās būs domājams kādas 100 A4 lpp pierakstītas) kādos 10 eksemplāros, un palaist Jūras Akadēmijā tautās – gan kojās iedot, lai cirkulē pa istabiņām, gan vēl kādam izdalīt, lai tauta lasa. Turklāt, es nedrukāju blogu, lai pelnītu naudu, man vienkārši patīk to darīt.

Ar jautājumiem un atbildēm laikam viss. Šodienas stāstu sākšu ar to, kā tiek sūtīti mājās cilvēki no kuģiem. Parasti visu organizē personā krastā ar amata nosaukumu superintendants. Šī persona skatās, kad kuram jābrauc mājās, meklē aizvietotājus, un tad samaina jūrniekus – viens brauc mājās, otrs strādāt. Lai organizētu braukšanu mājās, katrā pilsētā strādā aģenti – cilvēki, kas organizē jūrnieku nogādāšanu līdz lidostai. Piemēram, manā gadījumā aģents sarunātu kuteri, atrbauktu pakaļ man uz kuģi, iesēdinātu kuģī, aizvestu līdz krastam, iesēdinātu taksī un aizvestu līdz lidostai, iesēdinātu lidmašīnā un saņemtu par to nesliktu atalgojumu.

Tad nu pēcpusdienā no mūsējā superintendanta atnāk vēstule: (šeit lietderīgi atgādināt vakardienas faktu, ka ar mani lidos prom vēl vismaz 6 cilvēki) “Jums daudziem cilvēkiem taču līgumi sen jau cauri, cilvēki jūrā atrodas vairāk par 6 mēnešiem, studentiem uz mācībām jābrauc utt. – kad un kā sūtam viņus mājās?” Uz to kapteiņa atbilde bija: “Eiropā sūtīsim, tagad jau viss labi, vēl pagaidīsim šeit nedaudz, viņiem jau nav nekas pret.” Šeit ir vērts pieminēt faktu, ka ļoti bieži kuģi gaida kravu Āfrikā 2 un vairāk mēnešus.

Tā bija viena no tām retajām situācijām manā mūžā, kad man nebija ko teikt. Parasti varu parunāties par dajebko, bet šajā situācijā bija klusums, man pietrūka vārdu ko viņam atbildēt. Kāpēc viņš tā dara es īsti pateikt nevaru, bet tā kā kapteinis skaitās kompānijas pārstāvis, tad viņš droši vien mēģina taupīt kompānijas naudu, kas attiecīgi viņam pie algas pieliks kādu bonusu par līdzekļu ietaupīšanu. Un tad nu es sapratu, ka pat, ja tu neesi slikts cilvēks, dzīve vienalga nav godīga pret tevi, bet tas nekas, es apsolu, ka nodzīvošu to kā nākas.

Diena nr.54:
Drošvien jūs domāsiet, ka, ja esmu nodzīvojis Āfrikā pusotru mēnesi, būšu nosauļojies tik brūns, ka nevarēs atšķirt no nēģera. Nepareizi – esmu tikpat balts, cik biju todien, kad izbraucu no Latvijas. Jā, šajā galā arī saule ir sačakarēta.

Pirmkārt, Āfrikā esot neesmu redzējis nevienu burvīgu dienu ar zilām debesīm un spožu sauli. Saule spīd, karstums ir, bet tā spīd caur tādu dūmaku, it kā plāniem mākoņiem.

Otrkārt, sanāk tā, ka 1 nedēļu dzīvojos tikai pa iekštelpām, 1 nedēļu ārpusē, un viss iedegums, ko es iegūstu nedēļas laikā nonāk nost. Jautāsiet kā tad tā – nevar būt, bet šeit arī iedegums ir nepareizs. Nav Latvijas brūnganais, ir kas īpašs – kā netīrumi, var mierīgi noberzt nozt 2-3 dienu laikā.

Pārējās ziņās – viss pa vecam, viena un tā pati virtuves rutīna. Going fucking insane.

Diena nr.55:
Atkritumus, atrodoties jūrā, parasti daudz nedomājot met pāri bortam, taču šeit, stāvot uz enkura, tauta palikusi piesardzīgāka(jo esam diezgan tuvu krastam un ir ducis kuģu visapkārt), un plastmasu nemaz nemet ārā pāri bortam. Tā kā mēs te jau pailgu laiku stāvam, ir savākusies paliela kaudze ar miskasti, kur to liks – nodos pieņemšanas iekārtās, vai metīs ārā, kad būsim atklātā jūrā – nezinu. Parasti šo plastmasu saspiež mašīntelpā, lai tā aizņemtu mazāk vietas, bet prese ir salūzusi, un šodien bocmanis pārspēja pats sevi. Principā, šodienas skats pārspēja visu, ko vien esmu šeit redzējis. Kas tad notikās?

Bocmanis izdomāja uztaisīt to presi pats, izdomājot ļoti viltīgu iekārtu. Uzliekam uz klāja vienu paleti, pa virsu tai saspiežamo materiālu, t.i. 4 maisus ar plastmasu, tad pa virsu vēl vienu paleti. Tā kā nekas nespiedās, iekārta tika papildināta ar četrām 200l mucām un atstāta uz neilgu laiciņu. Pudeles lielākoties ir aizskrūvētas, tātad no šīs saspiešanas, maigi sakot, nebija nekādas jēgas. Papildus tam apkārt radās paliela netīrība (saplīsa miskastes maisi un visas pudeles izbira pa klāju), un uzradās jauna problēma – kā no tā ūdens tikt vaļā, jo nevar jau tā dumi tonnu ūdens izgāzt uz klāja, jālej pa drusciņai. Nekas ģeniālāks par veco-labo benzīna atsūknēšanas metodi nenāca – ieliec trubiņu, iesūc, gaidi, kad ūdens izlīs. 4 maisu saspiešanas mēģinājums prasīja apmēram 5 stundas 3 cilvēku darba, tātad pavisam oficiāli varu apgalvot – debilākais, kas jebkad ir bijis. Ja vēl paspēšu, rīt noteikti aiziešu nofotografēt šo ierīci, jo kaut ko tik unikālu bieži redzēt nesanāk!

Diena nr.56:
Bocmanis beidzot saprata, ka atkritumu saspiešanas ierīce izrādījās par jauna definīciju jēdzienam “epic fail”, tāpēc ģēnijs izdomāja jaunu ierīci: “Saspiedējs v.2.0.”. Galīgi cits agregāts, respektīvi 2 plāksnes ar pagariem rokturiem. Ieliec pudeli iekšā, hdšš, un pudele saspiesta. Jā, tieši viena pudele, nevis viss maiss. Mašīntelpa visu nakti strādāja, lai šo agregātu sametinātu, un rezultāts jau ir redzams. Bet atkal parādās problēma – kuram tad jāstāv pie saspiedēja dienas 2-3, lai saspiestu visas pudeles, jo profesijas “pudeļu saspiedējs”(ir tikai “pudeļu tukšotājs”) pārstāvja uz kuģa nav, un par atkritumiem ir atbildīgs pats bocmanis. Varbūt izdomās, ka katram pa pudelei jāsaspiež? Manis pēc, bet es jau ar kāju arī to varu izdarīt. Laiks rādīs.

Pirms kādiem 10 gadiem diezgan liela kaite bija pāršalkusi Rīgas pilsētu – gandrīz katrā padomjlaiku deviņstāvu mājā dzīvoja tarakāni. Pāris gadus ar tiem cīnījās nesekmīgi, līdz katrs sapirka kaudzi līdzekļu, un lielākā daļa no tiem tika iznīdēta. Šos brīnumainos kukaiņus vairākus gadus nebiju redzējis, līdz nāca šodiena. Sākot spaidīt tos atkritumu maisus, tika ielīsts dzīļā stūrī, un paceļot vienu maisu, paprāvs bariņš ar tarakāniem sāka tekalēt pa sienu. Kā filmās, kad paceļ kaut ko, mākonis ar kukaiņiem izlien no nekurienes, un te bija tāpat. Domāju, ka tie tika ievesti uz borta ar pagājušo āfrikāņu ēdiena sūtījumu, un mēneša laikā tie smuki savairojās. Tika uzsākta cīņa ar kukaiņiem, un atbildīgais uzdevums tika uzticēts man un vienam matrozim. Protams, man nebija ne mazākās nojausmas kā tikt vaļā no āfrikāņu XXXL izmēra tarakāniem, bet nāca risinājums.

Mēs paņēmām 25litru spaini, un izveidojām speciālu tīrīšanas līdzekli. Tas sastāvēja no žurku indes, mušu indes, tarakānu indes, hlora, veļas pulvera, trauku mazgāšanas līdzekļiem (4), grīdas mazgāšanas līdzekļa, veļas pulera, acetona, metalbright’a, un vēl pāris nezināmas izcelsmes šķidrumiem, bonusā tam vēl mūsu pašu siekalām, katram gadījumam zinies. Respektīvi – viss, kas bija atrodams ķīmijas kambarī. Ja es kādu dienu nonākšu ķīmijas biznesā, šis noteikti būs tas līdzeklis, ko es ražošu, jo tas izrādījās efektīvāks nekā plānots. Ar pāris birstes vēzieniem šķidrums tika galā ar gadiem iestāvējušies netīrumiem zem miskastes mucām, nedaudz vairāk paberžot nonāca nost arī rūsa, un beigu beigās arī krāsu tīri smuki varēja dabūt nost. Pēcāk noskalojām to visu nost ar ugunsdzēšamo šļūteni, kuras ūdens spiediens ir tīri spēcīgs, lai mani diezgan vēsi nogāztu no kājām. Cerams, cīņa ir uzvarēta!

Citās ziņās, esmu atkal uzlikts nakts sardzes postenī, un visu nedēļu es dienās gulēšu, bet naktīs strādāšu. Ir beigusies astotā nedēļa, t.i. mans pilnais prakses laiks, un atlicis tikai viens uzdevums – tikt atpakaļ mājās.

Diena nr.57:
Uz tiltiņa parasti darbojas 2 radari, kas uztver jebkādu kustību kuģa radiusā, kas nedaudz pārsniedz laivas izmērus. Radari ir arī savienoti ar datoru, un visa kustība ir arī redzama uz elektroniskas kartes. Šodien pētīju, kas tur notiekās, un pamanīju pāris interesantas lietas.

Pirmā lieta, svarīgākā no divām – ir redzami visi naftas torņi mūsu apkārtnē, un pie katra no tām stāv 1-3 kuģīši, taču pie vajadzīgā, Okaras torņa – tukšums. Otrkārt, piefiksēju tādu lietu kā kuģu nosaukumi. Uz radara tie var parādīties divos dažādos veidos(uzstādāms uz kuģa) – vai kā kuģa nosaukums vai arī kā IMO numurs(International Maritime Organization (Starptautiska jūrniecības organizācija, pelna čupu ar naudu un izdomā dažādus noteikumus)). Pamanīju arī tādu kuģīti ar nosaukumu “:) :)”, kas nozīmē, ka bariņš filipīniešu vai citu džekiņu nomainījuši tā nosaukumu. Āfrikā par to visiem ir pilnīgi vienalga, bet tiklīdz kā viņi iebrauks vērojamā zonā – vērotājiem parādīsies smaids sejā. Sešciparu skaitļa soda nauda, un kapteinis atkal atgriezīsies matroža amatā.

Par matrožiem runājot, šodien izsmējos kārtīgi. Vienam matrozim bija dots uzdevums nokrāsot trubu, ko viņš pamazām dienas gaitā pildīja. Krāso, krāso, un pienāk bocmanis, un saka: “Es aizmirsu tev pateikt, bet kāpēc tu vēl neesi to izdarījis?”. Es tiešām nokritu no kājām, viņš izdomā kaut ko īpaši atjautīgu kārtējo reizi, bet citiem tas jau ir jādara, pat neizdzirdot pavēli.

Slikta ziņa: kārtējo reizi pārcēla iekraušans datumu. Viņiem ir shēma – nedēļas sākumā pārceļ uz nedēļas beigām, bet nedēļas beigās taču viņi netaisās strādāt, un pārceļ atkal uz pirmdienu. (šeit ieliekam apgāztu 8, bezgalības figņa). Kaut arī to varēja paredzēt, un ar katru dienu cerība tikt projām no šejienes sarūk, vienalga tas nedaudz mani ik reizi sarūgtina. Jāturās pie pozitīvā, piemēram, vai daudzi no Jums svinēs jaunogadu Āfrikā? Domājams, ka ne!

Diena nr.58:
Iesākumam, atbildēšu es uz pāris jautājumiem:

Lemons:

Kāds to pienu ar beigušos derīguma termiņu arī pērk? Ja nē, tad kur viņi viņu liek? Arī izgāž pāri bortam?

Piens jāpērk nav. Reisa sākumā uz apmēram 10 cilvēkiem deva 1 paciņu piena, otrajā pusē jau divas pakas dienā, pašā pēdējā nedēļā pirms termiņa beigām deva jau trīs paciņas, bet paliels kvantums vienalga palika pāri. Jāpērk ir cigaretes, alkohols, šokolāde, limonādes.

Kur liek – turpat, katru rītu izdala pa 3 pakām uz 10 cilvēkiem, negribi-nedzer, tavas problēmas, bet lielākajai daļai tautas šeit tas termiņš ir pie vienas vietas. Ja kas nepatīk, vari sūdzēties dajebkam, visiem tāpat vienalga. Man tas piens arī īpaši neinteresē, tik vien cik pie kafijas katru rītu lēju, tagad neleju, izmantoju saldo krējumu (random fakts – saldais krējums nevienam nav pieejams, bet tā kā mums ir kuģis ar krieviem pilns, un kas vien nav piesiets, ir zogams, tad es arī īsti neļauju sirdsapziņai mocīties. Piemēram, man būtu jādod katru mēnesi 400$ bonusā par to, ka strādājam bīstamā zonā, bet pieliek labi ja 200$. Pārējais viss augstāk stāvošiem bonusā ieskaitās. Cilvēki, kuri 10k $ mēnesī saņem, vēl no manis 200$ zog. Negodīgi, bet fakts. Tā kā strādāju virtuvē, izmantoju šo situāciju savā labā un našķojos, kad vien vēlos.).

Gastonz:

Solīji regulāri iet uz klāja pa kādām 5min pasauļoties, a tagad saki, ka esi tikpat balts kā izbrauci no Latvijas

Daudz kas man sākumā likās, bet beigās izrādās savādāk. Kur es varēju zināt, ka Āfrikā 3 no 4 dienām līst lietus?! Āfrikā! Tāpat arī tas iedegums dīvains, bišķi iededz, 3x ieej dušā, atkal balts ;)

Mazdēls:

obligāti gribēšu tevi satikt, lai redzētu cik ļoti esi nojūdzies.

Joprojām ceru uz to labāko, un, ka šī ir tikai pārejoša fāze, t.i. es pats esmu iesaldējis sevi 2 mēnešus tālā pagātnē, un kad atbraukšu, pamazām kļūšu es pats. Kaut kā tā ;) Pirmajā dienā tad tikai jāskatās – nekoordinētas roku kustības, nesaprotama vervelēšana, bļaušana un ārdīšanšās. Skatiens bezgalībā un dumjš smaidiņš uz sejas. (ļoti atgādina sevi pēc litra viskija).

Bet ja pa nopietnam runājot, tad būs vien kāds mini pasāciens jāsaorganizē, lai arī cik brīvi un nepiespiesti es te izsakos, tomēr ir vēl lietas, ko tikai klātienē varu teikt. Stāsts no nedaudz cita skatu punkta, tā teikt! Stāstīja man, ka tikai kāds “blogeru pikniks” esot bijis, kas izrādījās totāls “epic fail”, bet ko nu es zinu, ko stāstīja, to saku. Tāpēc kāds burziņš nevienam nenāks par ļaunu!

Tas laikam arī pagaidām viss. Šodien atkal pāris stundas piestrādāju virtuvē. Neskaitot iepriekšminētos faktus, ka sāk beigties cukurs, nav dārzeņu un augļu, šodien arī piefiksēju vēl pāris lietu zudums. Gandrīz jau vairs nav kafijas, sulas, un pats galvenais – gaļas. Visvairāk tas atspoguļojas ēdienu dažādībā, un viss, kas ir pieejams, ir zivis, kuras komandas locekļi brīvajā laikā noķer. Tagad varu ēst zivju salātus, zivs kotletes, saceptu zivi un vēl ēdienu variācijas, kurās figurē “zivs”.

Šeit jau vispār tauta satrenējusies, pamanījušies pat haizivi noķert. Haizivs īpaši liela nebija, kāda metra garumā, tikai žēl, ka no viņas jēgas nav. Vienīgā atraktīvā aktivitāte, ko visi izdomāja, bija “nofotgrafēties un palaist brīvībā”, jo ēst viņu nevar. Labi, meloju, var jau, bet čakars pārāk liels. Neskaitot to, ka nomirstot tā sāk nenormāli smirdēt pēc urīna, lielākā daļa no haizivs nemaz nav ēdama, var tikai pagatavot haizivs pleznas, kuras arī n-tās stundas jāvāra un vēl sazinkas ar tām nav jādara.

Diena nr.59:
Jau otro nakti pēc kārtas šeit līst lietus, bet pārmaiņas pēc tāds stiprāks nekā parasti. Daudz stiprāks, t.i. tāds pērkona negaiss sen nav piedzīvots, un tas atspoguļojas it īpaši, ja atrodamies jūrā. Lietus dēļ vairs nav redzamas visapkārt esošās naftas torņu uguntiņas, zibens liesmo nepārtraukti, reizi kādās 30 sekundēs, pērkons ir nenormāli stiprs, un tā dārdieni atbalsojas desmitiem jūdžu tālumā, kas nozīmē, ka katrs dārdiens ilgst kādas 10 sekundes. No sākuma es taču neiebraucu, jo pērkonu šeit nebiju piedzīvojis, un likās, ka kāds ietriecies kuģī, bet, kad tas sāka atkārtoties, tad sirds palika mierīgāka.

Šādas bailes no dārdiena man parādījās šodien, jo pa dienu, atrodoties uz klāja, kādu 2 jūrasjūdžu rādiusā riņķoja velkonis(kuģītis, kas parasti ieved/izved kuģi no ostas). Riņķo, riņķo, un pēkšņi pagriežas mūsu virzienā un iet tieši virsū. Man acis kvadrātā, skatos, ka kapteinis jau izskrējis ārā ar binokli, skatās kas notiekās. Radari sāk pīkstēt par tuvojošos objektu un iestājas visaptveroša panika. Stāvējām un nospriedām, ka pirāti tomēr nav, kaut kā pārāk lēni tas tuvojās. Izrādījās, ka taisnība, jo tas pagāja mums garām kādu 50 metru attālumā no pagaļgala, bet baidos tāpatās. Nav īstais laiks mirt, nav vēl!

Bet, ja pirāti nebūs tie, kas šeit mani nobeigs, tad vienmēr var atrast ko citu. Šodien bija uzdevums krāsot margas, bet šoreiz nevis tās, kas iet apkārt galvenajam klājam, bet tās, kur atrodas antenas. Sanāk kāpt augšup uz piekto stāvu pa mazām trepītēm, pa ceļam redzami uzraksti “high radiation area”, brīdinājuma zīmes un tml. krāsojumi. Ne jau plutoniju mēs pārvadājam, bet tur atrodas vairāki agregāti, kuri izstaro sazinkādus starus. Visbīstamākais(tieši tas, pie kura bija jākrāso) izskatās pēc sēnes, burtiskā nozīmē, tikai kādu 2,5 metru augstumā, nodrošina šī sēne pieeju satelītam. Protams, atrašanās stundiņu šajā zonā īpaši manu veselību neiespaidos, bet vairāku gadu garumā šeit strādājošiem ar bērnu masveida ražošanu es aizrauties neieteiktu. Vēl jo vairāk tāpēc, ka uz kuģa pastāvīgi ir diezgan spēcīgs magnētiskais lauks, kas iespējams veido kādas ģenētiskas mutācijas. Bet ne jau es būšu tas, kam par to spriest.

Diena nr.60:
Uz kuģa ir pieejami vairāki ūdens veidi. Pirmais ūdens būtu tas, ko ikdienā lietoju pārtikā, t.i. dzerot (dienā vidēji 2 litri tiek izlietoti). 12 pudeļu iepakojums maksā 3 eiro. Protams, dzeramais ūdens ir pieejams par brīvu, taču īsti šādu ūdeni dzert nav vēlams, jo tas ir tas pats okeāna sāļais ūdens – trīs reizes izvārīts tikai, bez jebkādām organismam vajadzīgām vielām, ļoti tuvs destilētam ūdenim. Otrais veids būtu krāna ūdens, kas pēc sastāva ir tas pats dzeramais ūdens, tikai tek no krāna, dušas, mazgāšanas šļūtenēm un tml. ierīcēm. Viss netīrais ūdens nekur tālu nenonāk, to lej pāri bortam.

Vēl ir trešais ūdens veids, aizborta ūdens, kam īsti jēgas nav, vismaz tā liekas no pirmā acu uzmetiena, bet situācija ir nedaudz savādāka. Pirmkārt, to izmanto ugunsgrēka gadījumos, vai arī tāpat – klāja mazgāšanai, jo ūdens spiediens ir desmitkārt lielāks nekā citām ierīcēm. Problēma ar šo ūdeni ir tāda, ka tas ir sāļš, un tāpat jānoskalo vēlreiz, arī pēc kārtīgas kaut kā mazgāšanas. Un šodien es atklāju vēl vienu veidu, kā šo ūdeni izmantot. Respektīvi, aizborta ūdens ir arī savienots ar vienu dušu kuģa pakaļgalā. Pēc dienas sakarsušā saulītē nevar būt nekas ideālāks par nelielu peldi šādā dušā (tas nekas, ka to drīkst izmantot tikai tādos gadījumos, ja esat pats aizdedzies un nav kur likties). Atspirdzinošs ūdens bez apstājas pārņem katru ķermeņa daļiņu, un sālīts ar jau ne pa jokam, dzert gribās vien no tā, ka nostāvēts zem šīs strūklas dažas minūtes.

Citās ziņās, viss pa vecam – mājupbraukšanas datums nezināms un atrodas tālā nākotnē, ēdiena joprojām nav, dienās strādāju, naktīs stāvu sardzēs un pa vidam guļu. Lai arī par ko es nedomātu, vienmēr šīs domas dodas vienā virzienā.

Diena nr.61:
Šodienas tēma manam monologam būs “tualetes uz kuģa”. Sāksim tualešu darbības principu uz kuģa – pods kā pods, tikai ar nedaudz savādāku sistēmu. Pati sistēma līdzinās tualetēm kosmosā, nospiežot ūdens nolaišanas pogu, visas cilvēka izdalītās vielas ar vakuuma palīdzību tiek iesūktas iekšā trubās. Tālāk tās nonāk filtrācijas iekārtā, un beigās no šīs masas tiek vaļā, izsūknējot to pāri bortam.

Sistēma ir diezgan delikāta, un mazākais svešķermenis to aizdambē, kas arī pēdējās trīs dienās ir noticis…divreiz. Pirms trim dienām nevarēju saprat, kāpēc pods nestrādā, un man pastāstīja, ka kāds podā bija iemetis nelielu (2×1.5cm) oranigskā stikla gabaliņu. Situācija atkārtojās arī vakar, tikai šoreiz sistēmā bija iesprūdusi lupata. Par visu tualešu sistēmu ir atbildīgs 4.mehāniķis, un tad katru dienu 4-5 stundas no viņa darba laika tika veltītas sistēmas tīrīšanai(ja kādam interesē, tad šī amata pārstāvja alga mēnesī ir apmēram 3000+$).

4. mehāniķis ir diezgan pozitīvs tēls, smaida parasti, bet šie atgadījumi viņu kārtīgi sanervozēja un pēc vakariņām tika sasaukta sapulce, lai ar komandas biedriem kārtīgi aprunātos. Kapteinis ieradies nebija, un sākās strīdi savā starpā – kurš tad to īsti dara. Vienubrīd pat sāka velt vainu uz studentiem, jo to taču var darīt tikai cilvēks, kurš nezin kā šī sistēma darbojas un kas par čakaru ir tās tīrīšana. Man gan attaisnojums bija, jo aizdambē sistēmu kāds labajā bortā dzīvojošais, taču es dzīvoju kreisajā pusē. Pēc pusstundas konstantas lamu vārdu plūšanas pie atrisinājuma tā arī neviens nenonāca, un visi izklīda, kur nu kurais.

Ja jautātu man, tad tīri viegli varētu atrast vainīgo, taču tā dumi rādīt ar pirkstu uz kādu arī nevar. Labajā bortā dzīvo 9 cilvēki, 3 no tiem oficieri, tāpēc tie diez vai būs tie vainīgie. Paliek 3 matroži, vecākais matrozis, students un pirmais kapteiņa palīgs. Tā kā tika iemesta lupata, tad paliek tikai 4 matroži, jo pārējie lupatām reti pieskarās. Ar organisko stiklu parasti darbojas tikai viens cilvēks (pieņemu par faktu, ka organiskais stikls/lupata podā iekritusi nejauši, kārtojot dabiskās vajadzības) – vecākais matrozis. Elementāri, dārgais Vatson! :) Principā, ja gribās ceturtajam mehāniķim ļoti ieriebt, katru dienu dažādos podos jāiemet pa maziņam sadzīviskam preikšmetam, un problēmas to izdarīt nebūtu, neviens jau kajītes ar atslēgu ciet netaisa, tāpēc brīva pieeja visiem podiem uz kuģa.

Diena nr.62:
Vakar visu dienu lija lietus, tāpēc kārtējo reizi krāsošanas darbi atkrita, un šefība izdomāja nodarbi 6 cilvēkiem – jāpārbauda ugunsdzēšanas šļūtenes. Tika savāktas visas 26 uz borta atrodamās šļūtenes, un tās tika savirknētas vienā lielā, 400+ metrus garā desā. Tika atvērta ūdens padeve un vajadzēja skatīties, vai kaut kur nav sūce. Ja ir – atzīmējam ar sarkanu flomasteru un ejam tālāk. Vēlāk notika šo šļūteņu lāpīšana, t.i. to vietu, kur ūdens šļakstās ārā nogriež nost un pārbīda metāla galu uz griezuma vietu. Vēlāk, protams, šļūtenes atkal jāsbāž kastēs, un tur sāk rasties problēmas.

Lai šļūtene nesaliptu un vajadzīgajā brīdī nepieviltu, tās laiku pa laikam ir jāpārloka pretējā stāvoklī. Nezinu, kā lai labāk noraksturo šo darbību. Par piemēru piedāvāju salmiņu. Saplacinam salmiņu (šādi šļūtene izskatās sākuma pozīcijā), un tālāk saspiežam kopā sānu malas, tādējādi salipinot pretējās malas kopā. Skaidrāk pastāstīt, piedotiet, nesanāk. Šodienas četras stundas tika veltītas “pārlocīšanas” nodarbei. Nav tik viegli kā izklausās, šļūtenes iekšpusē ir taisītas no gumijas, kas vairākus mēnešus ir atradusies vienā pozīcijā, un vēlāk tās ir arī jāsaritina, lai šļūtenes ielien diezgan mazā kastītē, tātad kopumā process diezgan laikietilpīgs. No sākuma locījām divatā, un vienas šļūtenes pārlocīšana prasīja minūtes desmit, bet tad mani piespieda pildīt šo atbildīgo uzdevumu vienam pašam. Temps samazinās – stunda un piecpadsmit minūtes – 2 šļūtenes. Visi pirksti sāp, ceļi noberzti, tāpēc klusiņām nozudu 45 minūtes pirms darba beigām. Tāpat arī jau otro dienu nepildu sardzē uzlikto pienākumu mazgāt grīdas, un joprojām neviens nav bildis ne vārda. Sanāk es te vienīgais naktīm neguļu, blandos pa klāju un izlieku pats sevi slepkavībai (jo no sākuma jau sargu pirmo jānovāc, lai tālāk ielenktu kuģi), un man vēl pa šo laiku jāpaspēj četri stāvi izmazgāt. Bet pareizi vien ir, ka neko nesaka, ko tad man izdarīs – atlaidīs un nosūtīs mājās?!

Šodien ir arī tā diena, kad mans termiņš – 2 mēneši – ir iztecējis. Divus mēnešus neesmu spēris kāju uz sauszemes, neesmu ēdis tās lietas, kuras gribu ēst, neesmu dzēris atspirdzinošu alu, un redzējis vairāk par 22 dažādiem cilvēkiem. 2 mēnešus esmu staigājis un strādājis apmēram 2000 kvadrātmetru lielā platībā, dzīvojis 3×2,5metrus lielā skapī bez logiem, esmu ieturējis maltītes vienā un tajā pašā vietā, un pēdējā laikā, es arī ēdu vienu un to pašu. Es neesmu saticis un redzējis cilvēkus, kuri man ir svarīgi, neesmu apģērbis džinsas (jep, staigāju visu laiku šortos) un pastaigājies pa daiļajām Rīgas ielām, neesmu pieslēdzies internetam un neesmu atpūties gandrīz nevienu dienu. Un pats trakākais, neesmu izmantojis vairāk par divdesmito daļu sava prāta spēju, kas pamazām smacē nost mani no iekšpuses. Āmen.

Diena nr.63:
Es nezinu, vai šo pieklājas rakstīt pie vakardienas vai šodienas, jo stāsts sākās četros no rīta. Pēc kārtējās sardzes aizgāju nosūtīt epastu, izmazgāju zobus un iegūlos gultā. Parēķināju, ka sanāks pagulēt kādas 8 stundas, un tas mani priecēja. Kārtējo reizi sāku domāt par viskautko, kas krastā noticis, un pamazām mēģināju iemigt, taču nesekmīgi. Ap plkst. pieciem man sagribējās ēst, bet neko nepadarīsi – virtuvi uz nakti slēdz ciet (apzagt varot, redz :)) ), tāpēc labs plāns bija mēģināt ātrāk iemigt, sagaidīt rītu un dabūt ēdienu.

Ap plkst. sešiem manas acis joprojām bija kvadrātiskā stāvoklī, un jušanās, maigi sakot, draņķīga, jo ap šo brīdi jau biju nenormāli izsalcis, un miega kā nebija, tā nebija. Ap plkst. septiņiem es jau biju izdomājis, ka nav jēgas mēģināt iemigt, tūlīt jau brokastis būs. Piecēlos, izmazgāju zobus…vēlreiz, apģērbos, un gāju brokastīs, kur man laipni piedāvāja pussaskābušu pienu, rīsus, vakardienas bekona atliekas un tēju. Izvēlējos savākt 3 maizes gabaliņus un iet tos nokost pīpētavā, joprojām “wtf?” garstāvoklī. Ap astoņiem aizmigu.

Pirms divpadsmitiem zvanīja modinātājs, un piecēlos es diezgan braši, jo nekas taču sliktāks šodien vairs nevarēja notikt. Nobiedēju sevi, uzmetot acis spogulim, un diena varēja sākties. Sākās darbs, ierodos kā parasti ģērbtuvē un gaidu bocmani, lai saņemtu šodienas superuzdevumu. Gaidu 10 minūtes, 20 minūtes, bet kā nav tā nav. Pagriezos otrādi un aizgāju skatīties TV, ne jau man vajag viņu meklēt. Dienas otrajā pusē tā arī bocmani nesameklēju. Apjautājos, bet izrādās, ka dzīvs joprojām esot, tikai šodien īpaši acīs rādījies nav, bet man jau labāk. Vēl viena diena paradīzē gandrīz nodzīvota. Pārmaiņas pēc šodien nekas īsti slikts nenotika, apbēdina tikai, ka miega problēmas ir atpakaļ. F!

Nobeigumam nedaudz jautājumu/atbilžu:

Taustiņklabeklis:

vai seko līdzi kaut kādiem jaunumiem un ziņām no ‘ārpasaules’, piemēram par olimpiādi, karu, referendumiem,Lembergiem u.c. ūbersvrīgām lietām? :)

Domāju, kā lai atbild uz šo jautājumu. Laikam vispareizākā atbilde būtu daļēji, nedzīvoju jau pilnībā mucā (nav tālu no tā). Ziņas parasti saņemu epastos, ja ko uzraksta. Zinu šo to par olimpiādi, karu Gruzijā un ugunsgrēku Latvijas Balzāmā, dolāra kursu un citām mazsvarīgām lietām. Parasti, ja kāds saņem ziņu, uzreiz to kādam pastāsta, un nepaiet ne pāris stundas(parasti 2-3 kafijpauzes), kad jau jaunākā informācija ir uztverta. Vēl arī 2x mēnesī no pašas kuģniecības atnāk tāds neliels ziņu apkopojums, kādas 6-7 A4 lapas ar pāris rindkopām par kaut ko, kas licies viņiem svarīgs.

Toms:

Un – kā Tu domā atgriezties: būsi laicīgi vai arī ar nokavēšanos, ja tas kas nogādā uz mājām cilvēkus, neizdomās aizkavēties?

Domāju, ka būšu mājās ar 3 nedēļu kavēšanos. Šodien jau 2 mēneši un 1 diena, tātad termiņš “atsēdēts”. Protams, ka ceru uz to labāko, taču nav īpaši viegli uz to paļauties.

viņš:

Būs interesanti uzzināt, vai tavas prombūtnes laikā lapas apmeklētāju skaits būs pieaudzis vai samazinājies.

Tiešām nezinu. Parasti jau vasaras laikā samazinās, skolēni pa laukiem dzīvojas un tauta kopumā atpūšas. Uz manu izbraukuma dienu feedburner skaitītājs rādīja apmēram 390 RSS lasītājus, ko tagad rāda nezinu, īstenībā pat nezinu vai vispār tas strādā.

le:

Moš vari iegādāties grāmatas no melnajiem draugiem-veikalniekiem, kas šmigu/benzīnu piedāvā? Pieļauju, ka visi seriāli un filmas ir beigušies vai apnikuši.

Kapteinim nevar piesieties par likumpārkāpšanu? Ja jau līgums ir beidzies, tad varbūt vari viņu spiest kārtot tavus mājupceļa dokumentus.. Es saprotu, ka viņš ir ietiepīgs losis, bet vai nav vērts mēģināt?

Grāmatas…Āfrika? :) Īstenībā šo to atradis esmu, bet gan krievu valodā. Runāt māku labi, ar to lasīšanu ir kā ir, neburtojas tik ātri kā latviski, taču cīnos. Lasāmviela zemākās klases, 34 rubļu cena vēl nenokasīta(ja nemaldos, ap 70 santīmiem), bet kā saka “Desperate times call for desperate measures” (citāts, iespējams no kāda kino). Seriāli jau pirms kāda mēneša beidzās, skatāmās filmas arī jau visas pa divām reizēm redzētas. Vakaros aizraujos ar dambretes un backgammon spēlēšanu, kaut kā vismaz prātu nodarbina. Bet visātrākais veids, kā nosist laiku ir vienkārši mēģināt gulēt.

Par likumpārkāpumu kapteinim piesieties var. Var iesūdzēt tiesā, sūdzēties arodbiedrībai un tamlīdzīgām iestādēm, bet…to visu jādara krastā. Vecais, tici man – es mēģinu viskautko izdomāt gandrīz katru dienu, bet pagaidām viss tika nolemts neveiksmei. Turpinu cīnīties!

Uldis:

vai gultas vellu maina katru nedeelu vai kaa vecos laikos reizi menesii??!!Un ir normalas velasmasiinas kur mazgaat darba un privataas dreebes??!!

Gultas veļu maina ik pa 10 dienām, matrozis, kurš to nelielo piemaksu saņem par mazgāšanu, strādā labi. Ir arī divas XXL izmēra veļasmašīnas, viena darba drēbēm, otra privātajām, vēlākās nakts stundās parasti brīvas. Ar rokām pat zeķes nemazgāju, tāpēc varu droši apgalvot, ka ar veļu viss ir OK.

Lemons:

Tas zibens ir tāds pats kāds Latvijā, vai kā filmās, kur saplūst 10 kopā un veidojas Mega zibens mākonis?

10 saplūdušus kopā nemanīju, taču noteikti spēcīgāks, spilgtāks un efektīgāks, nekā Latvijā. Varbūt tāds efekts rodas tāpēc, ka šeit jau redzamība paliela, nav nekādu šķēršļu. Vakar, piemēram, staigājos savā nakts sardzē, man lietus nelīst, turpretim skatos tālumā – atkal zibeņo.

Pumpis:

Vai pēc šādas pieredzes vēl kādreiz kāpsi uz kuģa, lai dotos līdzīgā misijā?

Nē. Nē nē nē. Protams, ja dzīve piespiedīs, tad jākāpj vien būs, bet savu nākotni nekādi nevēlos saistīt ar ikdienas darbu uz klāja, pietiekami daudz var arī krastā nopelnīt, ja labi pacenšās. Nākamā missija būs iesēsties cietumā un pusgadu no turienes rakstīt :)

Uz atvadu nots vēlos sveikt visus skolēnus un studentus ar mācību sākumu. Sveicieni arī skolotājiem un mācībspēka vecākiem(jā, mammu, es apsveicu arī tevi. puķes pēc kāda laika). Lai ieplānotais izdodas un visu gadu ir jautri. Tiem, kas iestājušies Jūras Akadēmijā – izsaku līdzjūtību.

Diena nr.64:
Red letter day: noun; a day that is pleasantly noteworthy or memorable; ORIGIN early 18th cent.: from the practice of highlighting a festival in red on a calendar.

Latviešu mēlē runājot – izteiciens nozīmē svinamu dienu, laimīgu dienu, dienu, ko atzīmē ar sarkaniem burtiem kalendārā. Un, kā izrādās, pirmais septembris būs tā diena, kuru es mūžam atcerēšos un atzīmēšu kalendārā ar sarkanu aplīti.

Savu stāstu es sākšu ar šodienas diviem dienā, kad uzkāpu pie kapteiņa, lai nosūtītu pāris iesniegumus uz Rīgu. Vienu es uzrakstīju akadēmijai, ziņojot, ka neparedzētu apstākļu dēļ es būšu atpakaļ tikai pirmajā oktobrī. Otro rakstīju Latvijas kuģnicībai, lai sūta mājās, jo uz mācībām jāsteidzās. Par šādu rīcību kapteinis sāka smieties, jo redz – man taču pašam būtu jāsaprot, ka mājās mani sūtīs tikai no Eiropas, jo no šejienes tas ir neiespējami, un sūtīšana nenormāli dārgi izmaksās. Iesnieguma pieņemšanu gan viņš atteikt nevar, un solījās tuvākajā laikā nosūtīt.

Pēc plkst. četriem sēdēju es savā kajītē, diezgan domīgs un prātoju – es taču šeit neizvilkšu vēl vienu mēnesi, gals klāt. Kāds klauvē pie durvīm. Trešais kapteiņa palīgs nāk iekšā ar milzonīgu smaidu uz sejas. Kas noticis?

Kā jau minēju agrāk, mums vairs gandrīz nav ēdiena, un kritiskais punkts ir 10. septembris, kad viss ēdiens beigsies pavisam, tāpēc jebkurā gadījumā būtu jābrauc tam pakaļ tuvākajās dienās. Un ir pienākusi ziņa no kompānijas, ka iespējams, ar ēdiena piegādi savāks arī mūs un sūtīs mājās. Noejam lejā pīpētavā, runājamies, ka cik gan jauki būtu šonedēļ aizlidot utt. Sarunā iesaistās arī otrais kapteiņa palīgs, pastāstot vienu svarīgu faktu, kurš mums noteikti bija jāzin – mūsu biļetes no Lagosas lidostas uz Rīgu jau ir pasūtītas…uz rītdienu! Tas gan superīpašu sajūsmu neizraisīja, jo jūrnieku biļetes var bīdīt turp un atpakaļ pa datumiem nedēļām uz priekšu, taču viens bija skaidrs – pavisam drīz māšu “Kolkas” virzienā atvadas no mazas laiviņas, kas vedīs mani uz lidostu.

Vakars paskrēja piecas minūtēs un es attapos bišķi pirms četriem rītā, kad viss tinās lēnā filmā, jo jutu, ka pavisam drīz pienāks tas brīdis, kuru es gaidīju divus mēnešus. Ieslēdzās automātiskais pofigs uz visu, un tikai viena doma galvā. Ilgi grozījos, pirms aizmigu.

Diena nr.65:
Kārtējo rītu nozvanīja modinātājs pēc trim gulētām stundām, bet pārmaiņas pēc vairs nebija tās noguruma sajūtas – žirgti izlecu no gultas un skrēju ārpusē. Apbēdinājums – joprojām stāvam uz vietas, un neizskatās, ka kaut kur taisamies braukt. Nedaudz sabēdājos, bet nekas, ir vēl 8 dienas, kas jāiztur, un viss būs kārtībā.

Dzīvojos ierastajā dienas ritmā, pastrādāju virtuvē, stundiņu pavārtījos kajītē, atkal virtuvē darbs. Bija viens dienā, viss mierīgi, līdz pie manis pienāk viens motorists, prasa – kādā sakarā tu vēl te, mūs pēc divām stundām jau ved prom! Mute vaļā ar frāzi “ideāli”(nedaudz rupjākā formā). Kaut gan nebija vairs tā superpacilātības sajūta, par ko brīnījos, bet iestājās tāds sirdsmiers. 2 stundas, lai aizpildītu čupu ar dokumentiem, saņemtu pases, tiktu skaidrībā ar algām, sapakotu somas, sabildētu pēdējās bildes, atvadītos no visiem un izmazgātu kajīti. Bet nekas nenotika ātros tempos, viss ar laimes sajūtu sejā un mieru sirdī. Līdz plkst pus trijiem visu jau biju paveicis un sēdēju pīpētavā gaidot tālāko.

Pienāca plkst. trīs. Pienāca arī četri, bet es vēl joprojām sēdēju pīpētavā un skatījos pulkstenī. Tad pienāca septiņi, un bija laiks iet mazgāt virtuvē traukus. Jā, savā pēdējā dienā uz borta es mazgāju traukus. Atkal pīpētava, pienāca jau plkst. deviņi. Ja laiva neatnāks līdz divpadsmitiem, tad uz šodienas lidojumu nemaz nepaspēt, bet neko citu nevarēja darīt, kā vien gaidīt.

Tā sēžot pienāca arī divi naktī, un izskatījās, ka šodien nēģeri nebrauks mums pakaļ. Traps jau nolaists, bet laivas kā nav tā nav. Nolēmu uzdrukāt neilielu šodienas pārstāstu(šis te augstāk, un aiziet gulēt. Kamēr vēl drukāju, izdomāju, ka varētu padalīties ar tām 25 lietām, kuras noteikti jāizdara Latvijā:

1) Nosvinēt dzimšanas dienu;
2) Lietas, ko es gribu ēst/dzert: rums ar kolu; lazanja; lulū pica; kūpināts siers; salami ar tiem ķiplociņiem; suši; jogurts; enerģijas dzēriens; makaroni ar vistu; šašliks; visīts; steiks; sky maize; sālīti riekstiņi; pringles; pupiņu kafija; tā zaļā čipšu mērce; kūpināta gaļa; saldējums; salitos ar laimu; želejlācīši; tērvetes aliņš; bigmaks un čīzburgers ar saldskābo mērci; statoila hotdogs; svaigi spiesta sula; džins ar toniku, m&m, školoāde, ķiploku grauzdiņi, jēra gaļa;
3)Dabūt daudz jaunas mūzikas;
4)Aiziet uz kino;
5)Nopērc puķes
6)Ebay: samaksāt 15$, Nopārdod N95; PSP; iPodu; 300D; nopirkt iPhone; 450D;
7) Aiziet pie ārsta;
8) Redzēt rudeni;
9) Redzēt kādu awesome koncertu;
10) Salabot riteni
11) Beidzot uztaisīt vienu kārtīgu stencilu;
12) Makbukam: jauna baterija, kalibrēšana, apdeiti, uzlīmes un nokrāsošana
13) Samaksāt Hansabankai par studiju kredītu un EGO.
14) Uztaisīt bildes: vakariņas un kvadrātaino;
15) Iemācīties gatavot steiku;
16) Uzrakstīt blogā apkopojošo rakstu, izprintēt un izdalīt visiem kojās;
17) Noskatities seriālus un filmas, kas iznākušas prombūtnes laikā;
18) Redzēt Rīgu;
19) Iekārtoties jaunā darbā;
20) Noskatīties “heima” ;
21) Uztaisīt prakses atskaiti;
22) Pasūtīt MOO cards ar bildēm no flickr;
23) Iziet HL2 un portal. Vēlreiz;
24) Dabūt jaunas zippo šķiltavas;
25) Izlasi trīs draugus;

Diena nr.66:
Izlaidīsim ierastos stāstus “es nervozēju, jo mūsu kuteris nenāk”, kas man liedza gulēt jau pēdējās pāris diennaktis un uzreiz nonāksim trijos dienā šodienā. Sēdēju es pīpētavā un runājos ar trešo kapteiņa palīgu. Pienāca ziņa, ka kuterim, kuram mūs vakar bija jāsavāc vienkārši “nesanāca mūs atrast”. Melnie esot meklējuši mūs 5 stundas, un beigu beigās aizbraukuši mājās. Sākās spriedelēšana par to, vai taču viņam nav radara, lai mūs redzētu, vai viņi nevar sazināties ar mums pa rāciju, lai uzzinātu mūsu atrašanās vietu…

Pienāca plkst. četri, un atbilde atnāca pati par sevi. Es gulēju, un skaļrunī izskanēja paziņojums “visiem prom braucošiem būt gatavībā”, kas mani momentā pacēla no miega. Pienāca laiks, lai brauktu mājās. Izlecu no gultas, ātri sapakoju visas atlikušās mantas un skrēju ārpusē, lai redzētu, kā pienāk mūsu kuteris. Bet diemžēl, tas nebija kuteris.

Pie kuģa pienāca laiva, visparastākā laiva ar četriem nēģeriem tajā, kas bija atveduši kartupeļus, cukuru, u.c. ēdienus. Uz jautājumu “Vai tas ir tas, kas vedīs mūs mājās?” atbilde bija “Jā.”. Un šajā brīdī sākās šodienas stāsts. Pusstundas laikā uz borta iekrāva visu pārtiku, un pienāca laiks mums, t.i. pieciem jūrniekiem, sēsties iekšā laivā. Bija jānolaižās pa parastām virves trepēm laivā, kas jau radīja pirmās šaubas par mūsu braucienu. Nebija normāla mini-kutera, kas mūs vestu uz krastu, bet parasta laiva ar motoru. Minūtes 15 mums prasīja iesēšanās tajā, jo bija jānokāpj pa parastām virvju trepēm metrus 10 lejā aiz borta. Nostājies uz pakāpiena – vilnis nāk, un visas kājas slapjas. Vienubrīd turējos galīgi sarāvies, tikai ar rokām pieraujoties pie virves, lai es netiktu saslapināts.

Bet viss noritēja veiksmīgi, četri nēģeri, no kuriem neviens nerunā angļu valodā, un pieci baltie bija laivā, lai sāktu ceļu uz krastu. iedomājieties skatu – okeāns, viļņi kāda metra augstumā, un mēs braucam ar laivu krasta virzienā. Pēc minūtēm trijām visi jau bijām slapji, bet ceļš tika turpināts, jo tiešām gribējās tikt mājās. Bija jāpieveic apmēram 80km gabals, līdz mēs nonāksim līdz sauszemei, kas izrādījās par lielāku problēmu, nekā tas sākumā varētu šķist.

Mēs braucām pāri neskaitāmiem viļņiem un n-tajām bojām, līdz pie horizonta parādījās palmas. Sajūta bija vienreizēja, jo pie acīm rēgojās krasts, kas arī bija ceļojuma galamērķis. Bet viss nešķita tik labi, kā sākumā varēja domāt – desmitiem laivu apkārt, un sajūta tāda, ka katra dodas mūsu virzienā, lai mūs apzagtu, taču tas viss bija fufelis – mums vajadzēja piestāt krastā, lai paņemtu degvielu.

Mēs nogriezāmies vienā līcītī un piestājām krastā. Vieta izskatījās pēc degvielas uzpildes stacijas laivām. Kādi 50 nēģeri stāv krastā, runājās, kaut ko dara savā nodabā, un tad viņi pamana baltos – 5 vīrus laivā. Sarunas apklust, ir redzams kā tiek iekurts ugunskurs, un rodas sajūta, ka vāks ir klāt, mūs taču ēdīs. Lieli plakāti – “Jesus is our savior” ar melnu jēzu rēgojas pie apvāršņa. Atvadījāmies viens no otra, katram gadījumam, un piestājām krastā. Uzreiz trīs cilvēki ielec laivā, kaut ko sāk runāties, borēt kaut ko par ticību, un iekšēji rausta sajūta, ka gals ir klāt. Vienīgais glābiņš izskatījās paresns nēģeris tērpies baltā uzvalkā, melnā kreklā, ar baltu apkaklīti…tātad svētais tēvs. Vienīgi nedaudz neuzticību radīja viņa pusducis zelta gredzenu un zelta pulkstenis, tātad mafija. Bet mums par labu viss noritēja gludi, mēs saņēmām degvielu, un varējām doties tālāk, vienīgi nelielas šaubas izraisīja vēl 2 melnie, kas piesēdās klāt laivā. Kas tie bija – nav ne mazākās nojausmas.

Tā kā mēs bijām iebruakuši upē, laivas ārums palielinājās, un atkal tas izraisīja bažas, ka tik neuzbrauc kādam peldošam kokam virsū, jo ik pēc 10 metriem kāds nezināms objekts izglūnēja no ūdens. Papildus tam, pa ceļam es saskaitīju kādus 10-15 lielu kuģu vrakus, kas bija uzbraukuši mīnām un noslīkuši. Teiksim tā – sajūta nav viena no tām labākajām. Pusstundu mēs peldējām pa upi, pienāca plkst. septiņi, kas nozīmē, ka Āfrikā sāk palikt tumšs.

Papildus uznākošajai tumsai, sākās stirps lietus, kas mūsu braucienu nepadarīja patīkamāku. Lietus sitās sejā, jau ir gandrīz pilnīga tumsa, un mēs braucam pa upi, kuras krastos nav nevienas uguntiņas, tikai būdiņas un pāris melnie, kas rosās savā nodabā. Jušanās kā Discovery kanālā – vienā krastā palmas, otrā krokodili, un mēs traucamies starpiņā ar palielu ātrumu. Acis lielas no šī skata, bet kā izrādās – tā bija viena no mazākajām šīvakara problēmām – ap plkst. astoņiem mēs piestājām “ostā”.

“Osta” bija ļoti tumša vieta, un vienīgās norādes, kur mums piestāt, bija melnais ar lukturīti, kas spīdēja mūsu virzienā. Tikai laivas, nekādu kuģu, desmitiem to, visapkārt, un mēs esam piestājuši galamērķī. Izlienam no laivas un nonākam tirgū. Visīstākais Āfrikas tirgus – viena lēdija nes uz galvas metrīgu saišķi, otrs melnais veļ pa ceļu trīs 100litrīgas mucas, trešais tāpat pastaigājas ar kalašņikovu, bet mēs steidzamies starpā uz mūsu automašīnu. Paejam simts metrus līdz tikšanās vietai – auto nav. Saka, ka jāgaida, un šajā brīdī man palika bail par savu dzīvību, visvairāk šovakar. Katrs met acis uz mūsu pusi, jo reāli lielākā daļa no cilvēkiem savas dzīves laikā nav redzējuši nevienu balto. Ir pilnīga tumsa, tālumā spīd pāris spuldzītes, netīrība, un mēs pa vidu tam. Rokas trīc, jo sajūta, ka gals ir klāt, uzglūn no muguras.

Pēc 15 bailīgi nostāvētām minūtēm tomēr bijām dzīvi un mēs pamanījām automašīnas lukturus – glābējus. Iesēdināja mūs automašīnā, aiztaisīja duvis ar palielu slēdzeni, aizvilka ciet logu stiklus, un sāka vest nezināmā virzienā. Vešana arī izrādījās unikāla parādība – pilsēta lielāka par Rīgu, bet nav neviena luksofora. Iebrauc pagriezienā, uzpīpini, un brauc. Nekādu noteikumu, nekādas kārtības, daži mēģina pārskriet pāri ielai, daži mēģina ierāpties mašīnā, tāpēc mēs neapstājamies, tikai braucam, un pēc 20 minūtēm nonākam galamērķī – viesnīcā.

Šoferis piebrauc pie 2m lielas sētas, notītas ar dzeloņdrātīm, uzpīpina, tiek atvērti melni vārti, un mēs esam klāt – viesnīcā. Uzvara, mēs esam dzīvi!! Šajā brīdī es izjutu tāāāādu atvieglojumu, kādu es sen sen nebiju izjutis – esmu dzīvs.

Mums tika dotas 20 minūtes, lai izpakotos un ietu uz ēdnīcu. Nolēmu nomazgāties, tikai žēl, ka numuriņā nebija dvielis(tāpat arī palagi un spilvendrānas). Tāpat ielīdu sarūsējušā vannā, un noslaucījos ar pāris netīriem tkrekliem no reisa, jo sālsūdens bija katrā mana apģērba vīlītē no laivas brauciena, tāpēc duša bija neizbēgama lieta. 2 pavadoņi sagaida mūs, pārved citā ēkā, kas atrodas tajā pašā viesnīcas teritorijā. Restorāns. Apsēdāmies, pasūtījām cāli, rīsus, svaigus dārzeņus un alu. Importētais Heinekens garšoja ideāli, gaļa tāpat, un pēc 1,5 nosēdētas stundas mūs pavadīja atpakaļ. Gulēt arī interesanti bija, manīju 2 ķirzakas numuriņā vakara gaitā.

Tika doti norādījumi, ka rīt no rīta sešos jāceļās, tāpēc jāiet gulēt, taču mēs, protams, tam nepiekritām. Nogājām lejā bārā, 5$ par “Black Label” viskija glāzi, un vakars varēja sākties. Daži paklīda ar sievietēm(nopirktām par naudu(50$ – nakts)), daži, piemēram, es sēdēja līdz 3. no rīta un dzēra viskiju, gaidot nākamo dienu. Šajā brīdī ir pus4 no rīta, nolēmu uzdrukāt ierakstu, pirms dodos pie miera, kamēr emocijas ir svaigas. Bet vēl ir priekšā rītdiena ar 12 stundām gaidīšanu lidostā, 2 lidojumiem līdz Eiropai un cīņu par izdzīvošanu…

Diena nr.67:
Šodienas rīts sākās sešos, kad saņēmu zvanu no reģistratūras. Mūsu melnie kolēģi bija piezvanījuši un teikuši, lai mūs modinot, pavadot uz brokastu telpu, un 7:15 izveduši ārā no telpām, lai 8:45 sēstos lidmašīnā no “Port Harcort” lidostas, un lidotu uz Nigērijas galvaspilsētu Lagosu. Manas brokastis bija garšīgas, jo savā izvēlē es nekļūdījos. Pasūtīju tēju. Tie, kas ņēma omleti un/vai maizi bija mazāk priecīgi, acīmredzami omlete sagatavota aizpagājšpiektdien, pēcāk tā ietīta celofāna iepakojumā, un īstajā brīdī padota klientam.

Ātri paēdām brokastis, sakravājām čemodānus, izgājām ārā no telpām, bet pavadoņus nesatikām. Pēc pusstundas stāvēšanas pagriezos un gāju snauduļot uz istabiņu, jo bez manis jau tāpat neaizbrauks, un gaidīt nēģerus, kuri nevienu reizi nebija ieradušies laikā, arī nebija jēgas. Pēc stundas pie manis ieskrēja tauta, lai es zvanot aģentam, jo mūsu lidmašīna nokavēta un bēdas klāt, t.i. vēl diennakti būs jāpavada šeit. Sazvanīju, problēmu daļēji atrisināju, un likos atpakaļ gulēt.

Ap plkst. 12iem ieradās aģents ar divām VW Golf Mark II automašīnām, un ceļš uz lidostu varēja sākties. Kaut arī nebija īpaši ilgi jābrauc, minūtes 25as, taču šo skatu es neaizmirsīšu nekad. Jau iepriekšējā ierakstā stāstīju par īpatnējo situāciju ielās, taču šodien mēs braucām, kamēr ārā bija gaišs, un varēja novērot vēl pāris interesantas lietas. Piemēram, ja melnajam galvā uzmaukta berete un ir uzpleči, kaut ar mazmazītiņu svītru – uz ielām var uzreiz justies drošāk, jo krustojumos tevi palaidīs pirmo, un neviens nemaz nemēģinās pīpināt tavā virzienā. Bet kopumā situācija tā pati – brauc kā gribi, jo nav noteikumu un ceļazīmju. Īstenībā, ceļu policija arī tur nemaz nepastāv, tāpēc galvenais nosacījums ir palikt dzīvam, un pie katras darbības ar stūri uzpīpināt citam braucējam.

Atbraucām mēs uz lidostu, un spilgtākā šodienas ainas varēja sākties. Ubagojošie nēģeri vairs nav sastopami, var jau just, ka ar lidojošo putnu lido bagātāks tautas slānis, taču nevarēja justies droši nevienu brīdi. Ieejot lidostā uzreiz visi uz tevi skatās kā uz staigājošu naudas maisu, robežzsargi glūn jūsu virzienā, meklējot iespējamību kā viegli nopelnīt.

Pirmā lieta, kas noteikti paliks atmiņā ir čemodoānu pārbaude. Lidostā, kā jau noprotams, nav rentgenstaru aparāta, kas nozīmē, ka visa bagāžas pārbaude tiek veikta ar rokām. Noliec savu somu uz galda, un vari izvēlēties – kratīšana pusstundas garumā un iespējama mantu zādzība, vai neliela dāvaniņa 5$ apmērā. Tā kā man slēpt nebija ko, un arī nebija žēl visu somas saturu atdot, teicu, lai pārbauda. nemaz nepaskatījās iekšā, un vienkārši palaida garām. Taču manam kolēģim klājās sliktāk – viņš bija nopircis suvenīru no ziloņkaula, ko, kā izrādās, nedrīkst izvest no valsts. Viņa iespējas bija – 15$ vai mēs tevi vispār nelaižam prom. Protams, izvēle liela nav, un nauda jāastāj. Kā tik nēģeri ierauga zaļganas krāsas 10×4cm lielu papīrīti ar cipariņiem virsū – uzreiz saskrien bars, jo nevar jau tā – iedot pāris dolārus vienam un pārējos atstāt sausā. Bet nepadevāmies, un gājām tālāk.

Viens maziņš solītis garajā ceļā noiets, tālāk rokas bagāžas pārbaude. Šoreiz gan advancētāk – ar visu metāla detektoru. Izeju cauri, pīkst, uzreiz pieskrien divi cilvēki – un sāk pārbaudīt. Saku, ka es taču baltais, un ieročus nenēsāju, vienkārši eju garām. Tie saskatās, un atmet manis kratīšanai ar roku. Ja rastos situācija, ka vajag ienest lidmašīnā kasti ar automātiem, tad nevajadzētu neko citu, kā vien ar līmlenti pielīmēt 100$ banknoti pa virsu kastei, un grūtākā terorakta daļa jau īstenota. Tā kā lidmašīnas arī īsti pēc noteikta saraksta nelido, tad nācās 4h stundas tupēt palielā telpā ar 100 melnādainajiem un bez gaisa kondincionēšanas. Diena vēl tikai sākās, bet jau visi spēki izsīkuši.

Tomēr lidmašīnā tikām, stundiņu lidojām, un ja neskaita vienu maziņu melnu bēbi, kas akurāt stundu bļāva aiz neko darīt, lidojums bija tīri veiksmīgs. Izkāpšanas procedūra kā parasti, tikai čemodānu saņemšana bija interesantāka. Nav ritjoslas kā visās lidostās, bet daudz vieglāka shēma. Visus čemodānus no lidmašīnas iekrauj kravas automašīnā. Kravas mašīnu piedzen pie ieejas telpās un viss. Viens nēģeris koriģē visu padarīšanu, un ātrākais veids, kā dabūt bagāžu ir ierāpties pēc sava čemodāna pakaļ pašam.

Tālāk ierastā shēma – sagaidam aģentu, brauciens pa Lagosu, par kuru kārtējo reizi šausminājos. Kaut kā jau pieradu pie visa ārprāta, kas te darās, un pat izvilku fotoaparātu, lai nofilmētu pāris klipiņus, jo visam stāstītajam par Nigēriju ir diezgan grūti noticēt. Mūs atveda uz viesnīcu un uzreiz secinam – vakar mēs gulējām vienkārši ideālā viesnīcā. Šī ir…īpatnējāka. Piemēram, vakardien man nepiešķīra dvieli vannasistabā. Šodien neskaitot dvieļa iztrūkumu, arī gaisma vannasistabā tika apdalīta. Pilnīga tumsa. Paskats istabai vienkārši krimināls, tarakāni skraida pa grīdu, un ne jau neomolīgi tur jutos, man pat bija bail atrasties šajā telpā, sēdēju pie kaimiņa visu laiku.

Pēc pāris stundu “atpūtas”, vienas varen pretīgas maltītes un stundas brauciena pa pusmetru lielām bedrēm mēs beidzot nonācām lidostā. (es tiešām šeit nepārspīlēju, mašīnas apakšējā daļa pieskārās zemei reizes 10 brauciena laikā. Nav tā kā Latvijā, kad ka tik kas automašīnai grabēt sāk, tā uzreiz uz servisu. Šeit uz servisu brauc, kad mašīna vairs nebrauc, nevis tiek sasista apdzīvota tirgus rajonā)

[Šeit būs neliels stāsts, kāpēc man puse pases ir pierakstīta ar matemātikas formulām. Pirms pusotra gada, kad kārtoju eksāmenu matemātikā, eksāmena laikā uz galda varēja tikai atrasties rakstāmpiederumi un pase. Ģeniāls veids likās formulu/zīmīšanu padošana ar pases palīdzību. Kopš tās dienas ar zīmuli manā pasē ir pierakstītas algebriskas formulas vīzu vietā, gaidot savu dzēšanas datumu. Bet tā kā manos plānos tuvāko gadu laikā nebija iegūt ārvalstu vīzu, tad arī formulas ārā dzēstas netika.(citiem vārdiem sakot - slinkums]

Atkal jāiziet somu kratīšana, bet bonusā tam, arī jāiet runāties ar imigrācijas dienestu. Pēc stundas čakarēšanās ar pārbaudēm un palielas es-neatdošu-savas-mantas-cīņas izcīnīšanu, tomēr nonācām līdz pēdējam punktam pirms izlidiošanas – imigrācijas dienestam. VIņi uzmet acis manai pasei, un uzreiz actiņas iedegās – nav vīza (man tiešām nebija Nigērijas vīzas), bet to vietā kaut kādi ķēpājumi. Saka, ka viss, vāks tev, es tevi nelaižu cauri, beigas tev klāt, iemetīsim cietumā utt. Citiem vārdiem sakot – iedod man naudu, un ej tālāk. Tomēr pēc pieredzes, pāris stundas atpakaļ, minūtes 20mit stāstīju, ka naudas man nav, saķēpājusi pasi mazā māsa (ar logoritmu formulām), un viņi var iet ieskrieties. Uzspieda zīmodziņu, un palaida tālāk, laikam tiešām noticot, ka naudas man nav.

Pēc neilga laiciņa iesēdāmies AirFrance starptautiskajā lidmašīnā, un smaids atplauka sirdī – uzvara! Šoreiz tāda riktīga, 2 dienu šausmas Nigērijā bija beigušās, esam atpakaļ civilizācijā. Lidmašīna, ja kas, bija viskrutākā, kādā jebkad esmu lidojis. Katram pienākas neliels ekrāns, kurā var spēlēt spēles, skatīties kino(kādas 50 filmas, 20 no tām filmētas šogad), klausīties mūziku, vai vienkārši sekot līdzi lidojumam reālā laikā. Tāpat arī katram iedod maziņu spilvenu, sedziņu, ausu aizbāžņus, un austiņas, lai skatītos pārraides. Bet pats galvenais – mūs baroja. Pēc 2 dienu reāla bada(ēdu 2x cāli un pāris cepumus) piedāvāja ēdienu šī vārda vistiešākajā nozīmē. Sacepta gaļa, kartupeļi, augļi, svaigas bulciņas, alus, tējas, brendijs(25 grami, apetītei tā teikt) – viss par brīvu. Un pat ja nebūtu, vienalga pirktu. Šajā brīdī iestājas atvieglojums, jo sirdī jau jūti, ka labā dzīve drīz būs atpakaļ. Uzliku skatīties “Forgetting Sarah Marshall” un aizmigu.

Diena nr.68:
Šodiena sākās tajā pašā AirFrance lidmašīnā, kad ap sešiem rītā laipns fraņču izcelsmes kungs mani pamodināja, un palūdza piesprādzēties, jo lidmašīna gatavojās nolaisties. Pa miegam izbaudīju visklusāko un gludāko nosēšanos, kāda jebkad ir baudīta, t.i., tā nebija jūtama pavisam. Atveru acis – jau tauta spraucās garām uz izeju. Mierīgā gaitā piecēlāmies, izgājām pasu kontroli, un gājām meklēt īsto terminālu, no kura ir paredzēts pēdējais posms manā mazajā piedzīvojumā – lidojums Parīze-Rīga. Un vārds “meklēt” bija vispareizākais, kādu es izmantoju savā teikuma konstrukcijā, jo Parīzes lidosta ir reizes 20-30 lielāka par Rīgas lidostu, kas nozīmē, ka termināla atrašana varētu ieilgt, taču viss ģeniālais ir vienkāršs – iesēžamies vilcienā, 5 minūšu brauciens, un esam to atraduši. Tālāk balsojām – braukt uz centru vai nē. Vinnēja pārliecinošs nē, jo 2 no 5 braucējiem gribēja vienkārši iedzert, es biju pārāk noguris, lai vispār kaut kur kustētos, un pārējie 2 braucēji Parīzē jau bija bijuši.

Iekārtojāmies uz viena no soliņiem, un atlika gaidīt lidojumu apmēram 6 stundas. Bet atšķirībā no Port Harcort lidostas šeit laiks paskrēja demitiem reižu ātrāk. Tam bija vairāki iemesli. Pirmkārt, es pieslēdzos internetam. Pēc 2 mēnešu offline’a man pienāca vairāk kā 500 epasti, bija apmēram 200 sarkani iekrāsoti paziņojumi draugos, un skaips no ienākošajiem ziņojumiem bija gatavs uzsprāgt, kas nozīmēja, ka man vajadzēja pāris stundas, lai visas ziņas ātrā tempā pārbaudītu. Otrkārt, es beidzot dabūju brokastis, šī vārda tiešākajā nozīmē. Pupiņu kafija, svaigi spiesta apelsīnu sula, šokolādes kruasāns, sendvičs, jogurts. Kā kārtīgs eiropietis notriecu 15 eiro, un šī bija pēdējo mēnešu laikā vislabāk iztērētā nauda. Treškārt, vairs nevajadzēja baidīties, ka mūs kāds nomušīs, varēja mierīgi pastaigāties pa veikaliem un nonākt sarunās ar kārtīgiem cilvēkiem, kas izrādījās par patīkamu nodarbi. Pateicoties šim trim lietām manas gaidīšanas stundas paskrēja nemanot, un mēs bijām gatavi doties mājās.

Ar nelielu kavēšanos atlidoja airBaltic lidmašīna uz Rīgu, iesēdāmies iekšā. Patīkams pārsteigums – latviešu prese. Kaut arī man nepatīk airBaltic, jo cenas ēdienam/dzērieniem ir neadekvāti augstas(tēja, piemēram, maksā 2ls), tomēr iekāpjot lidmašīnā sajutos neticami pacilāts. 2 stundu lidojums, kas paskrēja garām neticami ātri, Bolderājas mols redzams pa logu, un jau gaidam čemodānus, lai izietu ielās pie latviešiem.

Tā kā mans 68 dienu jūras piedzīvojums sākās Rīgas lidostā, tad arī es nolēmu, ka stāsts šeit arī beigsies. Tomēr arī vēl visu nākamo nedēļu Jums nāksies gremdēties manos jūras piedzīvojumos, taču šoreiz multimēdiju veidā – katru dienu ārčija blogā sagaidāmi video, foto materiāli, protams, ar adekvātu nobeigumu un apkopojumu. Pateicos visiem, kuri mani savā ziņā atbalstīja un lasīja visu šeit noteikošo. Ja esat izlasījis visas 68 dienas, tad varu sevi apsveikt, jo īsti noturēt cilvēku interesi 68 dienas, rakstot no vienas un tās pašas kajītes, praktiski par vienu un to pašu tēmu, nebija viena no tām vieglākajām rakstu sērijām.

Daddy’s back!

[Nobeigums]
Pēdējoreiz stāsts apstājās Rīgas lidostā 12 dienas atpakaļ, kad pirmo reizi pēc jūras brauciena spēru kāju tēvzemītē. Šis raksts būs par sajūtām, kas pārņem un turās esot atpakaļ šeit – Latvijā.

Pirmā sajūta, kas pārņēma mani izkāpjot no lidmašīnas bija laime. Laime, ko sen nenācās izbaudīt. Smaids atplauka sejā, sirdī parādījās miers un dzīve varēja sākties. Uz kuģa man likās, ka būs jāatgūst viss zaudētais, jāieslidina dzīve vecajās sliedēs, bet es maldījos. Turpat RIX’ā es sapratu, ka jaunais “es” ir šeit. Tas pats Ārčijs citā veidolā.

Tajā pašā vakarā braucot mājās es redzēju cilvēkus, daudz cilvēkus, kas bija patīkams pārsteigums. No stundas būšanas tēvzemē, ģimenes redzēšanas un citiem faktoriem jutos nedaudz apdullis, nesapratu kas notiek. Kāpēc ir tik daudz cilvēku, ko viņiem vajag, un kāpēc viņi neskatās TV un nepīpē vienā palielā istabā. Tik ļoti apdullis, ka miesīga māte jau prasa, vai tik tiešām neesmu sagājis sviestā?

Atlikušo vakara daļu es ēdu gaļu, dzēru alu un lasīju ziņas. Dīvaini, ka notiek referendumi, nācijas karo, viss mainās, bet tev nav ne mazākās nojausmas kas notiek pasaulē. Pāris stundiņas pavadīju pie datora un aizgāju gulēt.

Nākamais rīts sākās ar stipriem kāju krampjiem, kas mani pamodināja paagri no rīta. Atvēru acis un nodomāju – esmu dzīvs. Laiks dzīvot un satikt cilvēkus. Diena un vakars tika pavadīts awesome kompānijā, joprojām staroju kā saulīte – bez bēdām, nožēlas vai dusmām. Vienkārši gribās visus apķert un bļaustīties apkārt. Esmu dzīvs.

Pavīdēja arī doma, ka visi letiņi mums tādi neapmierināti, valdība sūkā, ceļi slikti, ēkas sagrautas. Bet tā noteikti nebija man, es saskatīju skaistu Rīgu. Visi šeit bija tik jauki, mājas tik skaistas ar saviem putekļiem un netīrumiem, cilvēki apmierināti ar dzīvi un pārmaiņas pēc – balti! Viss it kā palicis tāds pats, bet tomēr tik ļoti mainījies.

Ar jaunas nedēļas sākumu nolēmu neņemt brīvdienas, bet atgriezties mācībās. Vecie kursabiedri, jauni priekšmeti, tik daudz kas runājams un redzams. Bolderāja, mana mīļā Bolderāja, sveika! Nejutos neapmierināts ar ierasto miegainību, garlaicīgajām(lielākoties) lekcijām un apnicīgo celšanos no rīta, ikdienas ritms varēja sākties

Nedēļa paskrēja garām fenomenālā ātrumā. Pa starpai satiku dažnedažādas neredzētas sejas, ēdu 4x dienā ko vēlējos, pastaigājos pa pilsētu un joprojām priecājos. Pēc tik tiešām īsa, septiņu dienu, laika perioda prakse man likās kas ļoti tāls un izbijis. Sāku secināt, ka esmu iemācījies novērtēt visu, kas man ir blakus. Mazsvarīgie sīkumi, ko diendienā uzskatīju par ierastu parādību tagad liekas tik burvīgi un nepieciešami. Svaiga kafija, īsziņa, avīze, alus, bikses, nejaušs garāmgājējs, radio, epasts, jogurts. Miljoniem sīkumu ik reizi izraisa maziņu “forši” sajūtu, un es te namz vēl nepieminu tās lielākās, globālās un man personīgi svarīgākās lietas.

Tūlīt tūlīt jau būs divas nedēļas no brīža, kad es te blandos apkārt. Šobrīd liekas, ka nemaz tik ļauni nebija. Neliela dzīves pieredze gūta, domas beidzot sakārtotas, miegs ir atgriezies, laime atrasta un var sākt izbaudīt visus labumus, ko šī apkārt esošā pasaule piedāvā. Jauna lappuse lielajā grāmatā pāršķirta.

[Audio/Video materiāli]
Jūra: ieraksts #23 – Video #1
Jūra: ieraksts #29 – Video #2

Jūra: ieraksts #24 – Bildes #1
Jūra: ieraksts #25 – Bildes #2
Jūra: ieraksts #26 – Bildes #3
Jūra: ieraksts #27 – Bildes #4 (Panorāmas)
Jūra: ieraksts #28 – Bildes #5

[Viedoklis]
Komentāri, atsauksmes, lamuvārdi un jautājumi šajā adresē:
http://archija.info/index.php/2008/09/17/1172