[Priekšvārds]
Mani sauc Artūrs Zeļenkovecs, es mācos Latvijas Jūras Akadēmijā un 2008. gada vasaru es pavadīju uz tankkuģa “Kolka”. Šis ir stāsts par visu redzēto, pārdzīvoto, ienīsto un mīlēto. Par darbiem uz kuģa, emocijām, sapņiem un domām. 68. dienas es pavadīju braukājoties pa pasauli, redzot acīm nesaprotamus brīnumus un iepazīstot visu jauno. Bet sanāca tā, ka es iepazinu arī pats sevi.

Materiāls ir rakstīts dienu no dienas, tāpēc var būt nelielas izmaiņas un nesaderības tekstā. Ja kas rakstīts, piemēram, 16. dienā, ar solījumiem ko uzrakstīt/izdarīt 28. dienā, tas nenozīmē, ka tas tā būs. Jūra tomēr dinamiska vide.

[Ievads]
Kā jau daudziem no Jums būs zināms, es mācos Latvijas Jūras Akadēmijas Ostu un kuģošanas vadības fakultātē. Studentiem, beidzot pirmo un otro kursu ir jāiet praksē. Pēc otrā kursa ir jāiet strādāt ostā, bet pēc pirmā kursa prakse ir jāiziet uz kuģa.

Un sagadījās tā dzīvē, ka pirmo kursu es pabeidzu, veselības stāvoklis ir atzīts par derīgu un man ir jāiet jūrā, kas arī notiks pēc pāris dienām. 29. jūnijā es izlidoju uz Amsterdamu, lai kāptu uz tankkuģa Kolka un pavadītu tur vismaz divus mēnešus. Kuģis ir būvēts 2003. gadā, kas nozīmē, ka tas skaitās “jauns” un, cerams, nekādu īpašu starpgadījumu nebūs. (Par kuģi bišķi var palasīt šeit)

Uz kuģiem parasti interneta nav, tāpēc Jūs saprotat, kas notiks ar šo blogu, t.i. būs neierasts klusums. Esmu nolēmis blogu nepamest, t.i. es rakstīšu arī uz klāja, bet publicēšu tikai garākus ierakstus, kad tikšu uz sauszemes pie interneta.

Kā otru opciju esmu atstājis twitter’u, kas nozīmē, ja kas interesants un neparasts notiksies, vai arī es slīgšu garlaicībā, tad es nosūtīšu SMS uz turieni.

Ja kādam vēl mani dažādu iemeslu dēļ tomēr savajagas, kāds grib iedzert vai vienkārši papļāpāt, tad divas dienas vēl Jums ir pieejamas. Lai veicas!

[Iztirzājums]
Diena nr.1:
Kā jau var noprast, šodien bija liela diena, jo nācās uzzināt daudz kā jauna un tieši šodien sākās mans lielais jūras piedzīvojums.

Ap 4 no rīta es pabradāju pa Rīgas lidostu un 5:55 izlidoju uz Amsterdamu. Šeit pēc neliela skrējiena pa lidostas veikaliem mūs sagaidīja “aģents”(bez 007) naudīga turka paskatā un aizveda mūs, t.i. mani, manu kursabiedru un vēl 2 džekus, uz kuģa “KOLKA”.

Tika veikta neliela instruktāža, viss daudz maz parādīts, un divi kadeti, t.i. es un mans biedrs, tikām pielikti pie darba bīdot krāsas mucas. Es jau, protams, saprotu lētā darbaspēka ekspluatāciju, taču tas jau bija pārāk traki - pēc negulētas nakts, lidojuma un čakara tepat Amsterdamā vēl pielikt pie darba…bet pavēles neapspriež.

Lai gari neizplūstu runās, uzdrukāšu pāris faktus, kuri manu ceļojumu krasi iespaidos kaut kādā ziņā:
1) Rīt, 1. jūlijā, kuģis izbrauc uz Lagosu, Nigēriju(Āfrika). Citiem vārdiem sakot 12-14 dienas atklātā jūrā, bez izkāpšanas krastā, komunikācijām ar ārpasauli un pilsētu redzēšanas.
2) Telpu temperatūra ir ļoti savdabīga, visur ir apmēram 16-18 grādi, kas nozīmē ka ir AUKSTS. Ir divi varianti - vai nu pirts tipa karstums, vai arī tāds aukstums, un man ieteica izvēlēties otro. Guļu T-kreklā ar divām segām apsedzies.
3) Sakari ar ārpasauli ir tikai iespējami ostu rajonā, nekāda man pieejama interneta vai telefona uz klāja nav.
4) Ir jāstrādā no 7:30 no rīta līdz 18:00 vakarā, ar padaudz pauzēm. 3 ēšanas pauzes, 3 pīppauzes, tā kā nav jākapā visu šo laiku bez apstājas. Pēc 18:00 esi brīvs un dari ko gribi, kas vietējo jūrnieku prātā nozīmē sēdēt pīpētavā un skatīties TV. Jūtu, ka sākšu jūgties nost, tāpēc atradīšu sev jaunu hobiju(kādu gan vēl nezinu). Jaunnopirktais PSP(Playstation Portable) ar gūzmu spēļu palīdzēs izvilkt šos pāris mēnešus.
5) Baro neslikti, tiešām. Kādi 3-4 gaļas veidi ar 3-4 piedevām, un vēl zupa, kas pēc maniem rādītājiem tika iestūķēti kategorijā “ļoti garšīgi”. Kāds maziņš prieciņš.

Diena nr.2:
No šodienas sākās īstais darbs, visu dienu tīriju klāju no sūdiem(rūsa/sakaltusi nafta un tml) un pārkrāvu visādas ķimikālijas no noliktavas. Lai neizplūstu gari, varu pastāstīt dažas jaunpiefiksētas lietas.

Pirmkārt, cilvēki maksā daudz naudas, lai brauktu atpūsties ārvalstīs, tādējādi nosauļojoties brūni. Vai arī maksā 15Ls par desmit minūšu solārija apmeklējumu, lai arī nosauļotos brūni. Mēdz arī maksāt simtiem latu, lai apmeklētu ik pa reizei kādu sporta zāli vai aerobikas nodarbību. Piedāvāju risinājumu kā ietaupīt kaudzi naudas - iet strādāt uz kuģa. Teikšu godīgi - pusi no dienas atrodaties karstā saulē, plus vēl tannkuģis sakarst un dod papildus siltumu, tātad kopumā brūnums iegūts. Un tas vēl nav viss - no pieres līst simtiem sviedru lāsītes, kas nozīmē, ka arī svars tiek zaudēts, un muskuļi audzēti, tātad nodarbības svaigā gaisā. Domājat tas ir viss? NĒ!! Jūs vēl par to saņemat naudu! Ģeniāli, vai ne?

Otrkārt, man kāds ir stāstījis, ja nogriež matus, tad pazūd orientācija telpā, t.i. Jūs biežāk sāksiet sist galvu pret kaut ko. Un tā IR taisnība. Beidzot sāku novērtēt ķiveres esamību, jo dienas laikā esmu atsitis galvu kādas divdesmit reizes pret visdažādākajām lietām - trubām, stenderēm, vārstiem un pat vienreiz pamanījos to apsist pret griestiem. Daudz lamājos.

Treškārt, biju apskatīties Amsterdamu. Forši gan viņiem dzīvojas. Viss tīrs, sakopts, pārdomāts…izņemot pāris lietas. Piemēram, šamajiem veikalos pārdod alkoholu, kas nav stiprāks par 12 grādiem. Neba ka mani tas ļoti raustītu, jo vispār uz kuģa alkohols ir aizliegts līdz pēdējai pilītei, bet nu tomēr. Un visi veikali slēdzas ciet sešos. Tā kā pilsētu apmeklēju vakarpusē, neko tā arī neizdevās nopirkt. Un tika arī apmeklēta tik interesanta vieta kā “turku rajons”. Visi turki, sarunājas savā valodā un viņiem par visu pārējo pofig. Un nēģeri uz “hi” atbild nevis ar “hi”, bet ar “yo”. Šizzl brothers.

Diena nr.3:
Šodien pamodināja īpaši agri, t.i. četros no rīta, jo tika pabeigtas naftas kravas operācijas, tātad uz kuģa ir iespējams iekraut sauskravu, vajadzīgu dzīvošanai un tml. Atveda 4 paletes ar krāsu klāja krāsošanai un 30 kastes alus, plus vēl visādus niekus.

Pēc divu stundu nēsāšanas aizsūtīja atpūsties. Man jau likās, ka viss ir pa cilvēcīgam - 2 stundas agrāk pamodies, tad 2 stundas vari vairāk pagulēt, bet figu, 7 tāpatās jābūt augšā. Nepamodies, neizgulējies atkal sāku viskautko nēsāt un darīt.

Pēctam atnāca locis(t.i. cilvēks, kurš palīdz izvest kuģi no ostas, jo īsti nevienam nav pārzinami tie ūdens dziļumi, kas ir ostā), un sākās iziešana no ostas. Kādas 2-3 stundas tas notika, ar visiem velkoņiem utt. Visi mani priekšnieki bija aizņemti ar darbu, kas nozīmēja, ka neko īpaši nevajadzēja darīt, tikai stāvēt un skatīties apkārt uz visu. Pēcāk atnācu uz kajīti, un sāku piefiksēt vibrācijas, pietam nopietnas, pat nevarēju iedomāties kā pie tādām var pagulēt.

Bet manas šaubas tika atspēkotas pēc neilga brītiņa, kad iegūlos pasnaust un pamodos pēc 17 stundām.

Diena nr.4:
Pamostoties uzreiz sapratu, ka vibrācijas nav tas trakākais, jo ir parādījusies šūpošanās. Ielejot ūdeni glāzē, ūdens šūpojas turp atpakaļ pa glāzi. Vēl nevemju, bet iekšas īpaši labi nejūtas.

Kad jāpārved pulkstenis pa vienu stundu uz priekšu vai atpakaļ, to paziņo visiem pa skaļruni, ko es tā mazliet nogulēju, tāpēc esmu viens no kaut kādiem 3iem cilvēkiem, kas ir pamodies 5:30.

Tālāk Jums vajadzēs mazliet lietot atmiņu. Esat redzējuši holivudas grāvējos kā bariņš klāja puiku ar birstēm berž grīdu, tā ka putas kuļās zem birstes, kamēr pa starpai šamie dzied kādu uzjautrinošu dziesmeli? Tie ir meli! Meli, ka es Jums saku! Tā birstīte, putas un viss pārējais, protams, paliek, tikai dziesmiņu vaiga sviedros gan negribās dziedāt, pietiek ar pieslēgto iPodu.

Visu rītu berzu klāju kā tāds riktīgs jūrnieciņš, un ienīdu katru sekundi no tā. Kājās nevari nostāvēt, sities ap sienu ik pa brīdim, un pēc 3 stundu mudīšanās secini, ka kāds ir pastaigājies pa tikko izmazgātu grīdu un viss darbs vējā. Bet pārmazgāt nelika, tātad nav tik traki, tikai iekšā bišķi grauž.

Tālāk man un vecākajam matrozim lika saaust vienu viervi kopā. Virve liela, kādi 7cm diametrā(tā ar kuru kuģi piestiprina pie krasta), sāka pārtrūkt kaut kur uz beigām un nācās jaunu gabalu pielikt.

Viss, protams, jauki, ja vien matrozis nav idiots. Nebrīnos, ka visi gudrie iet mācīties un tad strādā atbildīgās vietās uz kuģa, nevis kā pārējie melnstrādnieki. Šī virves sasiešana viņam prasīja 5 stundas. Piecas!! Pēc trešās reizes es jau beidzu skaitīt cik reizes viņš satin satin, un atkal izjauc. Bet man jau īstenībā patīk ar viņu strādāt, labāk ir skatīties pāris stundas kā viens idiots mudās un tēlot, ka it kā kaut ko palīdzi(jo principā darbs ir domāts vienam cilvēkam), nevis staipīt visādus smagumus.

Vēl man pajautāja jautājumu:
-Armijā esi gājis?
-Nē.
-Tad esi sveicināts armijā!
-…

Un es tiešām tā jūtos…

Diena nr.5:
Šodienas rīts sākās ar nelielu nesaprašanu, kāpēc lielākā daļa priekšmetu, kas atrodas manā kajītē neatrodas savās vietās. Izrādās, bija, un ir, vētra, kas pastiprināti šūpo kuģi(25-30 grādi dažbrīd aiziet), kas līdzvērtojas tam, ka visu dienu nejūtos īpaši labi.

Bet tava pašsajūta nevienu īsti neinteresē, un jāstrādā tāpat. Šodiena salīdzinājumā ar pārējām dienām nebija tik intensīva. Visu dienu rosījos pa virtuvi, darot tikai pāris cilvēkiem saprotamus darbus, kā piemēram sienu mazgāšana un lakas noņemšana lakotai grīdai. Protams, ka pēc tam arī uzlikšana. Bet pavēles neapspriež. Nodzīvojos visu dienu ar dažādām ķimikālijām, kas pastiprināja manu nelāgo pašsajūtu.

Atcerieties, kā es teicu, ka nepārvedu vakar pulksteni. Es to neizdarīju…vēlreiz. Un atkal ierados stundu par agru. Vispār, jau 3 stundas atpaliekam no Latvijas laika.

Daudzi drošvien arī nezin tādu faktu, ka uz kuģa ir tāds “veikals”. Ir iespējams iegādāties vitālas nepieciešamības preces, kā piemēram, zobubirstes, cigaretes, alu, viskiju, minerālūdeni, riekstiņus un viss. Bet interesanti ir nevis tas, ka var nopirkt, bet pa kādām cenām. Marlboro bloks - 17$, Heineken/Amstel alus kaste(24 pudeles) - 8$, L&M bloks - 8$, utt.

Dīvaini protams sanāk - uz kuģa sausais likums, bet pārdod alu, tāpēc neliku savai sirdsapziņai mocīties, nopirku kasti alus un kaut kādu pusi izdzēru. Sajutos tiešām daudz labāk un aizgāju gulēt.

Diena nr.6:
Kāda ir Jūsu mīļākā nedēļas diena? Piektdiena, sestdiena, ceturtdiena? Šeit ir iespējams tāds bonuss kā dienas izvēle. Te nav svarīgi, kāds ir datums, bet svarīgi, cik ir pulkstenis. Es izvēlos dzīvot septiņas pirmdienas nedēļā, jo nekas labs te nenotiek, un brīvdienas man rādās sapņos. Bet nekas, lai tiktu uz augšu(koorporatīvais sapnis), jābūt bijušam arī pašā lejā.

Izprasījos nosūtīt vienu e-pastu, kas cerams nozīmē, ka šodien, piektajā jūlijā Ārčija blogā būs nopublicēts jauns ieraksts. Ja kas, atrodos netālu no Portugāles krastiem un pēc nedēļas būšu jau Āfrikā.

Diena nr.7:
Reizi 14 dienās man pienākas pa vienai brīvdienai, kuru varu izmantot kā vien vēlos, un tā sagadījās, ka šodien ir manējā brīvdiena, ko izmantoju ne īpaši interesanti - es visu dienu gulēju. Pamodos pēc 12mitiem, un piecēlos no gultas tikai pāris reizes - aiziet uz tualeti un aiziet paēst.

Pēc pusdienām piefiksēju, ka šī nav parasta “pirmdiena”, bet bonusā tam, ka ir darbadiena, izrādās, ka ir arī mana dzimšanas diena, palika 20 gadi. Nevienam nemaz neteicu, nav ko lieki uzmanību sev pievērst.

Bet kā jau teicu te pāris rindas iepriekš, nekā nesvinēju un neko prātīgi nedarīju. Tukšoju savu alus kasti, skatījos seriālu “weeds”(pa dienu noskatījos 2,5 sezonas) un lūkojos griestos ik pa brīdim pārdomās. Atcerējos kas tik tomēr pēdējos gados nav sadarīts, cik daudz cilvēku iepazīts un vispār kas dzīvē paveikt. Ķeksīts pievilkts, gads nodzīvots godam. Kaut arī tiešām visvisādi sūdi bijuši, esmu kaut kā izķepurojies, un gan jau arī tikšu garām savai praksei.

No kuģa var arī piezvanīt, maksā 1.10$ dolārus minūtē, un es savas pāris minūtes norunāju ar mājiniekiem. Starp daudziem nesvarīgiem faktiem, minēja, ka e-pastu saņēma, kas nozīmē, ka manas iepriekšējās 6 dienas ir nopublicētas, kas ir labi, un tas nozīmē ka turpināšu ik pa pāris dienām publicēt ierakstus. Paldies Kristapam.

Diena nr.8:
Krastā man ir labs miegs, varu gulēt daudzas stundas no vietas, un es nemaz nejūtu, ja kāds staigā apkārt, kaut ko dara, spīd gaisma vai skan mūzika, taču šeit ar to miegu ir kaut kā sūdīgi. Es pastāvīgi naktī mostos, parasti ik pa pāris stundām ne no šā, ne no tā, un vienmēr jāsliecās skatīties pulkstenis.

Domājat - kāpēc gan es nepaskatos pa logu, lai daudz maz noprastu cik ir pulkstenis. Es jau minēju, ka vienmēr ir viena nedēļas diena - pirmdiena. Nu lūk, manā kajītē nav iluminatora, kas nozīmē, ka vienmēr ir tādi paši laikapstākļi un pulkstenis arī vienmēr ir tāds pats. Dzīvoju kā būrī(bildīte pienākas pēc ilga laika).

Latvijas Kuģniecībai uz kuģiem nav tādas profesijas kā stjuarts(cilvēks, kurš uzklāj galdus, mazgā traukus, piepalīdz pavāram utt.). Stjuartu vietā uz kuģiem tiek sūtīti kadeti. Gudrs gājiens, jo kadetam maksā kādas 4 reizes mazāk, bet darbu varētu iemācīt darīt pat pērtiķiem. Viss ir jauki līdz tam brīdim, kamēr tu pats neesi kadets. Un es esmu, tādējādi visu šo nedēļu nāksies vergot virtuvē. Bet es nesūdzos, nav tropu karstumā jāsēž ārā, strādā kondincionieris un darāmie darbi nav īpaši grūti, tikai laikietilpīgi. Atkal sajutos kā filmā - sēž viens nabadziņš ar kaudzi kartupeļu lielāku par viņu pašu un tikai tīra, ar ko es arī esmu bijis aizņemts pēdējās stundas. Nekā sarežģīta, mūzika austiņās un vari par dzīvi padomāt.

Braucām garām Kanāru salām, telefons zonu uztvēra. Uzrakstīju pāris SMS, piezvanīju dažiem cilvēkiem. Un Jūs tiešām nevarat iedomāties CIK ļoti man uzlabojās garastāvoklis. Es manuprāt pat vienubrīd lēkāju. Uzzināju, ka Jums līst lietus. Man gan te bišķi karsts, 30+ grādi un nenormāli smacīgi, plus vēl benzīna smaka pa starpai.

Diena nr.9:
Varbūt kādam gan interesē, bet vakar man uzdeva jautājumu - kādā valodā te sarunājas. Kuģis pieder Latvijas Kugņiecībai, visi jūrnieki brauc no Latvijas. No 20 cilvēkiem kādi 5 ir Ukraiņi, 5 krievi, 3 nepilsoņi un vēl bariņš nezināmas izcelsmes cilvēku. Citiem vārdiem sakot, izņemot ar sevi(nē es neeju sviestā(yeah, right)) un tās nepilnās 5 minūtes pa telefonu, jau gandrīz 10 dienas neesmu pateicis neviena vārda latviešu valodā. Kaut kādi 5 cilvēki te varētu kaut ko saprast angliski, bet visi pārējie - krievi. Kaut gan man pret to nav īsti nekādu pretenziju.

Uz tankkuģiem ir aizliegts lietot šķiltavas, tāpēc ka tās nav ugunsdrošas, jo tās var nokrist, rasties dzirkstele un viss var aizdegties. Ja ostas inspekcija atrod šķiltavas pie kāda, tad sods ne lielāks ne mazāks par 25000$. Man krastā mācīja, ka nekādā gadījumā nedrīkst uz borta tās nest, un tāpēc es savējās izmetu lidostā, jo biju paķēris līdzi kārbas ar sērkociņiem. Bet realitāte ir savādāka, sērkociņus nelieto neviens. Nav jau tur nekas traks, izņemot to faktu, ka man nav ar ko aizšķilt dūmu kociņus, un visu laiku jāprasa kādam, ko es neciešu.

Nodarbojos ar vienu interesantu aktivitāti(nav sakara ar tumšu istabu/mucu) - pulēju krēslu kājas. Man kā praktikantam šeit būtu jāmācās visādas navigācijas, ostu direktīvas, kontroles institūcijas utt., bet es bļ pulēju krēsliem kājas. Te tiešām jādara kaut kas tikai darīšanas pēc, jo tu, kā jau visur, nevienam neinteresē, jo visiem savu problēmu pietiek.

Diena nr.10:
Dodoties jūrā, ir jāiziet pāris medkomisijas un jāiegūst pāris potes. Nezinu gan, vai esmu to stāstījis/rakstījis, bet lai paliek. Piemēram, braucot uz Āfriku ir noteikti jāiegūst dzeltenā drudža pote, jo bez tās brauciens uz šejieni var slikti beigties. Vēl skolā drošvien māca par tādu slimību “malāriju”, ko pārnēsā odi. Viss tas šķiet tāls un neizprotams, līdz vienam jaukam brīdim - kad pašam ar to nākas saskarties.

Šodien tā visiem kopīgi izdalīja tabletes “malārijas profilaksei”. Ja sakož tas nolādētais ods, ir mazāka iespējamība, ka trijās dienās nobeidzās aknas. Visvairāk izbrīnija fakts, ka daži atteicās tableti dzert, saka, ka vēl ļaunāk paliek. Es jau gan pievarot sevi noriju. Runājot, ka ir tikai divi malārijas profilakses veidi - vai nu šīs tabletes, vai katru rītu 100 gramus 40+ grādīga dzēriena izdzerot.

Daudziem sen zināms fakts, ka man ļoti nepatīk tabletes kā tādas - licencētas narkotikas. Esmu vienmēr izvairījies no to lietošanas, parasti ārstējoties ar mājās atrodamajiem līdzekļiem. Nebiju dzēris nevienu tableti/sīrupu jau vairākus gadus, līdz pirms vairāk kā gada saslimu ar tādu klepu, ko vismaz nedēļu nevarēju izārstēt, un māte labos nolūkos iedeva man pāris klepus tabletes. Neriju tās, vienkārši nēsāju kabatā, ja nu tomēr uznāk. Viendienu biju kaut kādā pasākumā, un nenormāli piedzēros, tā tiešām traki, un pārvilkos mājās, mantas izmētājot uz galda. No rīta māte modina ar nopietnu sarunu, tjīp vai es narkomāns neesot, tabletes nelietojot utt. Lūk vēl viens iemesls, kāpēc dajebkādas tabletes ir sliktas, un labāk pieturieties pie tējas ar medu un viskija.

Ja nemaldos, šodien arī iznāk iPhone 3G, un cerams pēc 50 dienām kāds jau šamos būs iemācījies atbloķēt un pa lētām naudām tirgos ebay’ā vai arī LMT jau būs sākuši tirgot ar superinterneta tarifu plānu.

Diena nr.11:
Vai es minēju, ka uz klāja var konkrēti nosauļoties? Lai nosauļotos Latvijā, vajag gulšņāt saulītē daudzas stundas n-tās dienas no vietas.Tagad esmu ekvatora tuvumā un pēdējās divas dienas esmu bijis ārpus telpām divreiz(lielāko daļu laika pavadu guļot/virtuvē), katru reizi ap 30 minūtēm. Un šodien piefiksēju, ka esmu nenormāli apdzedzis. Laikam turpināšu šīs nedaudz mokošās 30 minūšu sessijas turpmākās dienas, lai, kad atkal būs jāatgriežas uz klāja(pēc 3 dienām) stundas laikā neapdegtu tā, ka nevar pakustēties.

Kaut arī internets man nav, ar epasta starpniecību saņēmu pāris komentārus. Pirmkārt, paldies par apsveikumiem dzimšanasdienā. Otrkārt, mēģināšu atbildēt uz pāris jautājumiem:

kaste heinekena par astoņiem zaļajiem?

Var arī izvēlēties starp Amstel’u un Carlsbergu. Cenas līdzvērtīgas, no 7.5$-9$. Ir visādi brīnumi, piemēram pa 7$(vai 8, neatceros) var nopirkt bloku ar L&M cigaretēm. Pringles iepakojums laikam 80 vai 90 centi.

Sākums izklusās diezgan depresīvs. Lai turpmāk veicas vairāk!

Sākums bija diezgan depresīvs, tagad jau kaut kā apradu, labāk palikās. Gaidu Āfriku, ja paveiksies, notusēsimies tur 2 nedēļas, 2 nedēļas brauciens atpakaļ un tad jau pamazām uz māju pusi, velns ar tiem 2 mēnešiem, izdomāšu kādu labu attaisnojumu, lai nokāptu no klāja ātrāk. Negribās vēlreiz uz Āfriku bliezt.

A kā tur pieteikties var un cik maksā? Kādas prasības? Uz cik ilgu laiku tiek slēgts līgums?

1) Jebkura kompānija, kas nodarbojas ar kuģniecību. 2) Prasību kadetiem nav. 3) Līgums uz 2+/-1 mēnešiem. Vari iziet teiksim kādus motoristu kursus pa pāris mēnešiem, tad alga būs 2-3 reizes lielāka.

Nez būs kāda bilde ar no tā visas ?

Somas svara taupīšanas nolūkos lielā kamera netika ņemta līdzi, tik mazs ziepjutrauks. Tādas “es te biju” un “fakta reģistrēšana” bildes gan jau vēlāk sametīšu, palīdzēs vizualizēt manu mazo piedzīvojumu.

par to pēdējo rindkopu domā pasūdzēties?

(attiecībā uz Jūra, ieraksts #2)
Kam? Kompānija mani ņem nevis tāpēc ka man smaids jauks, bet, lai no manis kāda jēga būtu. Kāda jēga no manis, ja es staigāju apkārt, neko nedaru un tikai skatos? Nepatīk - ej nafig. Otrais variants - Akadēmijai sūdzēties. Ā, praksē neko neredzēji…nu tad iesi vēl. Variants atkrīt. Izglītības ministrijai sūdzēties par Izglītības ministrijas nekompetento viņu pašu izdomāto prakses līgumu? Yeah, right, darīt man nav ko. Tātad atbilde - nesūdzēšos, nav kam.

Tad vēl daži jautājumi no lalala jaunkundzes(cerams, ka viņa neapvainosies). Tie gan vairāk privāti bija domāti, bet globāla mēroga, un varbūt kāds iegūs noderīgu informāciju no atbildēm.

Kāds jums Tur uz Tā kuģa cilvēksastāvs? Tautības, kādas valodas, jauni/veci, gudri/ne tik gudri?

Ir tieši 23 cilvēki, kādi 5 letiņi, liela gūzma ukraiņu, krievu un vēl pāris nezināmas nacionalitātes. Valoda praktiski viena - krievu. Visi oficieri(komandsastāvs uz kuģa) laikam jau zina angļu valodu. Lielākā daļa vecu cilvēku, vismaz priekš manis noteikti jau, esmu šeit visjaunākais. Es teiktu, ka vidēji šeit cilvēkiem ir 40+, bet, protams, ar izņēmumiem. Tie, kas sākuši darbu jūras flotē, tiem varētu būt kādi 22+, bet tādu nav daudz, jo darbs šeit - darbs uz mūžu, un lielākā daļa cilvēku nākuši no Padomju Savienības jūras flotes.

Par gudrību nemāku spriest, bet īsumā varētu pastāstīt, ka uz šo brīdi, visi, kas ietilpst komandējošajā sastāvā, ir pabeiguši jūrskolu un/vai akadēmiju, bet visi pārējie iziet kādus kursus. Bet šeit tas ir relatīvs jēdziens, jo, kā jau teicu, Padomju Savienība - citi likumi. Tā no savas galvas skatoties, ir jau te tādi “īpaši gudrie”, bet ir arī tādi pēc paskata tiešām gudri, kaut arī neesmu ar daudziem no viņiem runājies.

2)Jums tur meitenes ir?

Īsumā - nē nav. Meitenes jūras flotē ir paliels retums, turklāt nevienam īsti viņas uz kuģiem ņemt netīk. Jā, zinu - diskriminācija, bet ko darīt. Gan jau viņiem savi iemesli ir. Bet ja skatās “sieviešu dzimti”, tad vienīgā sieviete uz klāja ir pavāre, taču viņa sen jau vairs nav meitene. Akadēmijā pirmajā kursā kuģu vadības fakultātē sāka studēt kopumā kādas meitenes piecas. Vismaz tik daudz esmu pamanījis, tagad nezinu, vai visas ir palikušas.

3)Ir kādi, ar kuriem domas padomāt, izteikt bēdu/sāpi?

Tā ar kuriem par sirdslietām parunāties - nē. Esmu pat pārliecināts, ka neviens šeit tā nedara, labākais kas notiek - ar kaudzi lamuvārdu savu sāpi var izbļaut skaļumā, bet attieksme uz atbildi ir vai nu strīds, vai arī pilnīgs “ignore”. Bet vispār, var jau varbūt kādu atrast, taču man vēl tas nav izdevies, un diez vai izdosies. Piemēram, šodien es piefiksēju tādu mazmazītiņu faktu, ka es kaut ko teicu kartupelim. Tāds kropls bija, un manuprāt kaut ko tādu es arī nomurmināju. +1 tam, ka eju sviestā

4)Slikta dūša?

Pirmajās dienās, kad izgājām jūrā, bija kā bija, bet tagad jau pierasts pie konstantajām svārstībām, un, jo mazāk par tām domā, jo mazāk šūpo. Lielā divu nedēļu vēmiena arī nebija, maziņā arī ne, un tādad mīts, ka, ja nonāc uz kuģa - vienmēr vem, ir pilnīgi atspēkots. Bet man jau vēl šeit kādu laiciņu jādzīvo vēl.

Diena nr.12:
Joprojām raujos pa virtuvi, nekā īpaši nejēdzīga un/vai jēdzīga nenotiek, taču manam biedram, otram praktikantam, ir mazliet interesantāk. Pirmoreiz pa 12 dienām es tā kārtīgi izsmējos. Krastā man tas notiek biežāk, reizi 2 dienās varbūt - t.i. es smejos vēderu turēdams, līdz asarām vārtoties pa zemi. Un šodien bija tāda situācija. Mans biedrs ārā mazgā pāris trubas un metāla pleķīti zem tām. Nekā komiska, traģiska pat vairāk, jo esam kaut kur pie ekvatora, un karstums ārā nenormāls. Taču šo faktu smieklīgu padara tas, ka līst lietus. Ārā līst kārtīgs tropisks lietus, bet šamo pielikuši pie darba mazgājot klāju. Tagad gan nožēloju, ka nestaipo fotoaparātu kabatā, jo tik lielu nejēdzību reti gadās manīt.

Principā, esmu piefiksējis vēl pāris lietas attiecībā uz sevi:
1) Sāku aizmirst dažus faktus, kas mani noteikti interesēja uz sauszemes, piemēram, sava 16mitā autobusa sarakstu un tml. Vienkārši nezinu un viss.
2) Manuprāt, manī sāk parādīties tiešām kaut kādas depresijas pazīmes, visu rītu staigāju īgns un praktiski nepateicu neviena vārda, kaut arī daži ar mani runājās. Bet nekas tāds ko pāris “How I Met Your Mother” sērijas nevarētu izārstēt.

Piefiksēju arī, ka zeme ir apaļa (duh!). Vakar skatījos tālumā, pēkšņi redzi nelielu gaismiņu, tad redzi “superstructure”(dzīvojamās telpas kuģim, nezinu kā pareizi nosaukt), tad pašu kuģa korpusu. Un arī vakar vakarā skatījos - man virsū spīd saulīte, bet tālumā tāds lietusmākonis redzams - gabals no jūras izrauts, lietus siena, bet visapkārt saule. Skats fantastisks.

Diena nr.13:
Šorīt pamodos ar labā garastāvoklī, smaidīgs, bet minūšu triju laikā man to sabojāja. Sāka braukt augumā, ko es tāds un šitāds, nepareizi visu daru utt. Man liekas, ka es esmu diezgan atbildīgs darbinieks, jo savā mūžā esmu strādājis daudzus “shit-jobs”, un kaut kā esmu jau apradis ar domu, ka, ja liek, tad dari. Lai arī cik stulbs nebūtu darāmais, tev ta kas - pavēlēja, tad dari, kaut arī rezultāts var nebūt graujošs. Šeit tā ir gandrīz katru dienu, bet es jau neko nesaku, vienkārši daru.

Pagājušajā ierakstā es teicu, ka sūdzēties nevienam netaisos par “prakses uzdevumu neizpildīšanu”, bet šodien tas visu maina. Ja liek, tad dari, bet ja sāk braukt augumā - to es nepieļaušu. Noklusēju gan, bet vēlāk pēcpusdienā veicu pāris zvanus. Sūdzēties gan nesūdzējos, teicu, ka to nedarīšu, bet darīju ko savādāku. Man ir nelielas saiknes ar ārpasauli, un, ja vajag palīdzību, tad ir kam piezvanīt. Teica, ka šo lietu nokārtos, un, cerams, ka viss turpmākajās nedēļās mainīsies uz labo pusi. Pavadīju pusi no dienas pārdomās kā īsti šo sistēmu apiet, bet man viens džeks pienāk un saka: “Nedomā, šeit viss jau ir izdomāts tavā vietā”. Pasūtīju tālāk, jo sevi apbižot es neļaušu.

Braucot uz citiem kontinentiem, jāaizpilda deklarācija uz visu tev piederošo un jānodod medikamenti otrajam kapteiņa palīgam. Cik noprotu, tev medikamenti var būt, bet Āfrika tos var nepazīt un norakstīt kā narkotikas, un iemest tevi cietumā/uzlikt naudas sodu.

Vakarā biju uz tiltiņa(vieta, kur atrodas visi radari, komunikāciju ierīces, GPS utt.). Skaties apkārt, redzi kādas divas gaismiņas tālumā. Apskaties radarā - četri kuģi. Neliels mīziens sametās, jo pirātisms ir paliela problēma. Nav kā “karību jūras pirātos”, kur Džeks Sparrovs bļauj tik “arghh”, viss ir nopietnāk, jo, kad tu ved 2-3 miljonus kravas, esi diezgan iekārojams objekts zagļu vidū.

Diena nr.14:
Esam diennakts attālumā no Nigērijas, ārā 35+ grādi, bet ne jau karstums mani baida. Pastāstīšu es Jums par pirātiem. Ir divi pirātisma veidi - sīkais pirātisms un tāds nopietāks.

Sīkie pirāti parasti uzbrūk ostā, piebrauc ar mazu laiviņu, nosūc pāris kannas benzīna un brauc prom. Vai arī populārāks variants - savāc ēdiena čupu, ūdens mucu un lien uz kuģa, kaut kur noslēpjas un cer, ka tiks līdz Eiropai. Saskatījušies amerikāņu filmas, domā, ka viņus te gaida un mīl. Paslīd lielveikalā, un uzreiz saņem miljonu dolāru kompensāciju, bet īstenībā viņi nafig nevienam nav vajadzīgi. Uz mani šis sīkais pirātisms attiecas diezgan tieši, jo man būs jāstāv “pirātu sardzes”, t.i. kaut kādas 6 stundas naktī pāris cilvēki staigā pa kuģi un spīdina lukturīšus, un skatās, lai kāds neuzrāpjas uz borta. Man stāstīja, ka pirms apmēram 1,5 mēnešiem kuģa ekipāža ar bija Nigērijā, viens džeks sēdējis kuģa priekšgalā, sargājis, un nedaudz iesnaudies. Attaisa acis, bet tur 2reiz lielāks nēģeris ar mačeti iet viņu sist nost. Nolecis no 2,5 metru augsta paaugstinājuma un skrējis pēc palīdzības, un, paldies dievam, viss labi beidzies.

Šādus sīkos zaglēnus neviens īpaši neķer, ja ierauga policija/sardze, uzreiz šauj nost. Arī viens džeks teica, ka skatījies situāciju šādu - piepeld pie borta maza laiviņa ar diviem džekiem, sargs to pamana, un vienkārši neskatoties bliež no automāta uz leju. Ja uz kuģa kāds uzlien, principā, arī ir atļauts šaut, uz borta pat ir pāris kalašņikovi un pistoles, bet žēl, ka nakts sargiem iedod tikai dunci un nūju.

Otrs pirātisma veids arī ir izplatīts, taču ne tik ļoti, tas kurš norisinās valsts līmenī. Pirāti ir diezgan bagāti, var atļauties sev ātrus kuģus(30 un vairāk mezglu ātrums(mūsējais tankkuģis peld uz 14)). Tad pirāti ar to kuģi piebrauc, loģiski, ka tiek izsaukta palīdzība un visi mēģina atsisties/slēpties, kur nu kurais. Viņi mierīgi pārsūknē naftu, paņem visu vērtīgo un brauc prom, pēc brīzā atbrauc krasta apsardzes dienests, un loģiski, ka neviena nav. Aizpilda papīrus, bet zagļus neķer. Un tā ir pilnīgi normāla situācija jūrnieku vidū.

Jebkurā gadījumā, ja paveicas, un neviens nemēģina uzlīst uz kuģa, tad vienmēr ir iespējamība, ka tevi nokodīs malārijas odi zvirbuļa lielumā un/vai cece mušas. Tagad Āfrikā sākās pavasaris un ir tieši šo odu pārošanās laiks, kas nozīmē ka viņi ir dusmīgi un viņiem vajag sūkt asinis. Hurray for me!

Diena nr.15:
Beidzot mana vergošana virtuvē beidzās, un sākot ar šo rītu nedēļas dienas pavadīšu ārpusē, tur kur nav gaisa kondincionēšanas un ēdiena cik uziet. Visu dienu ar speciāliem aparātiem* tīriju rūsu nost no margām, lai tās rītdien noklātu ar grunti un tad nokrāsotu.
*speciāls aparāts - nazis un āmurs. Domājāt būs kaut kas speciāli tam izdomāts? Yeah, right!

Šonakt piestājam netālu no Lagosas ostas, laidīsim lejā enkuru. Lagosā lielākā daļa kompāniju/uzņēmēju atmazgā naudu, tāpēc tā ir ļoti populāra osta un te visu laiku ir vidēji 100 kuģu. Osta nespēj uzņemt tik daudz, tāpēc ir jāstāv reidā, t.i. jāgaida rindā, līdz atbrīvosies vieta. Var samaksāt kukuli, tad palaiž bez rindas.

Šo problēmu mēģināja risināt, tika izdalīti kaut kādi miljoni ostas modernizācijai, bet atbildīgais par šo pārbūvi savācis visu naudu un aizbēdzis prom, tāpēc šobrīd situācija joprojām ir kā ir.

Prasīja, vai es nevēloties iet krastā, kad būsim pietauvojušies. Teicu jā, kaut gan man stipri neieteica to darīt, jo pirms kaut kādiem mēnešiem viens pirāts uzlīdis uz krievu kuģa, krievi atraduši viņu un nosituši, tāpēc nēģeri tagad ir dusmīgi uz krieviem. Citiem vārdiem sakot - šauj neprasot jautājumus.

Vēl ziņas, kas varētu iespaidot manu braucienu - nākamā osta - atrodas tepat Āfrikā, Ganā, pēc tam nezinu uz kurieni. Lai leiki nelietu ūdeni, ziņa katastrofāla, kas nozīmē, ka būs vēl vismaz mēnesi jāsēž šajā karstumā, un mājās nemaz tik ātri netikšu.

Diena nr.16:
Āfrikā, izrādās, lietus nav tik reta parādība kā man agrāk likās. Šobrīd šeit ir lietus sezona, un starp lielo karstumu un sauli, bieži vien līst lietus, kā, piemēram, šodien. VIsi klāja darbi atceļas(neskaitot to, ka lietus laikā ārā mazgāju paklāju), un lielākā daļa nodarbju notiek iekšpusē.

Mana darbadiena skaitās 8 stundas gara, bet tā rēķinot, sanāk, ka ir 6 stundas, jo ir 2 ēšanas pauzes (katra pa pusstundai), un 3 pīppauzes(20 minūtes). Tad es šo sešu stundu laikā izslaucīju(ne mazgāju) 4 stāvus. Labi pacenšoties to var izdarīt pusstundas laikā, bet man jau maksā ne par stundām, bet par darāmo, un, ja nav nekā cita jādara…es varu izpausties. Krastā strādājot iemācies visu darīt ātri un efektīvi, šeit ir pavisam otrādi - jāatradinās no tā. Jo lēnāk dari, jo mazāk dari, bet naudas saņem tikpat daudz. Pirmajās dienās bija kā bija, bet tagad esmu iepraktizējies.

Esam nolaiduši enkuru, un tas pavēra iespēju jaunam biznesam - ik pa 20 minūtēm pie kuģa piebrauc pāris melnādaino koka laivā un tirgo viskautko. Kas nav tīri populāri Eiropas valstīs, šeit viss var arī notikt pēc maiņas principa. Salīdzinājumam - džina pudele nopērkot maksā 10$. Turpretim, šo džina pudeli var arī samainīt pret netīru botu pāri. Nav starpība kā norisinās darījums, pudele ir viena un tā pati. Nav arī starpība kādu dzērienu pirkt - džinu, viskiju, šņabi - izskatās, ka šķidrums tiek liets no vienas mucas un vienkārši tiek mainīta etiķete. Bet ne jau tikai alkoholu var iegādāties. Es nopirku Nokia N95 tālruni(jep, viss ir kārtībā) pa 200$. Čigāni paiet maliņā un sāk nervozi pīpēt, šeit ir nākamais līmenis.

Diena nr.17:
Es stāstīju par tām pirātu sardzēm. Nu lūk, ar parītdienu es arī sāku stāvēt šīs sardzes, jo mēs ieejam ostā, taču, kamēr stāvam “uz enkura”, šīs sardzes izpilda bocmanis, kas parasti ir tas cilvēks, kas nodarbina mani ar darbiem. Tā kā viņš nostāvēja visu nakti sargājot, tad pa dienu sanāk, ka viņš guļ, kas nozīmē, ka man nav tiešā priekšnieka, kas noved pie tā, ka neviens īsti nezina, ko man likt darīt, kas līdzvērtīgs tam, ka es neko nedaru. 3/4 savas dienas noblandījos apkārt neko nedarot, tukši klaiņojot, un tikai pēc pusdienām piepalīdzēju matrozim nesvarīgās lietās.

Vakar man likās, ka nekad mūžā nevarētu piespiest sevi dzert to džinu, jo ir tāda dziļa nojausma, ka oktānskaitlis tam šķidrumam ir tieši tāds pats kā benzīnam. Bet nevajadzēja ilgi domāt, jo jau trīs nedēļas neesmu garšojis nevienu stipro dzērienu. Sajaucu ar Fantu, un nebija nemaz tik traki. Pāris glāzītes izdzēru “malārijas profilaksei”(lol :) ), nolēmu paskatīties kādu seriālu un aizmigu.

Diena nr.18:
Attaisīju acis pēc 13 stundām. Nogulēju vakariņas un vispār pazudu no realitātes uz ilgu laiku dziļā miegā, beidzot bez pamošanās nakts vidū un nevarēšanas aizmigt šūpošanās dēļ. Kārtīgi izgulējos un diena varēja sākties. Vienīgais mīnuss - nokavēju vakariņas un sanāk pauze starp maltītēm 24 stundas.

Daudzi sūdzās par savu neganto dzīvi, jo viss ir tik garlaicīgs. Modinātājs, autobuss, darbs, autobuss, tv, vakariņas, miegs. Piecas dienas no vietas, tad brīvdienas. Un atkal viss no sākuma. Jēdziens “rutīna” uz kuģa iegūst jaunu jēdzienu. Nevar izvēlēties ko darbā darīt, nevar izvēlēties savas vakariņas, nevar izvēlēties tv pārraidi. Nu Jūs jau sapratāt. Dažreiz ir tā, ka nekas labs un īpašs visu dienu nenotiek, viss mierīgā rutīnā, bet dienas beigās man nav ne mazākās nojausmas kas es esmu un ko savā dzīvē gribu sasniegt. Un šodien bija viena no tām dienām.

Par godu ēdienam, uztaisīju savā “lietas, kas jāizdara, kad būšu krastā” sarakstā gardumu kategoriju. Obligāti vajag:
rums ar kolu
želejlācīši
lazanja
lulū pica
lazanja
kūpināts siers
salami ar tiem ķiplociņiem
suši
jogurts
enerģijas dzēriens(baterija/burn laikam)
makaroni ar vistu
šašliks
visīts
steiks
sky maize
sālīti riekstiņi
pringles
pupiņu kafija
tā zaļā čipšu mērce
kūpināta gaļa
saldējums
salitos ar laimu
tērvetes aliņš
Un tā ir tikai daļa no saraksta…

Izskatās, ka beidzot tā pa riktīgam iemācīšos “krāsot”. Visu dienu ar lielu krāsas spaini un otu blandījos apkārt krāsojot “relingus”(tās apmales uz kuģa), un vienu dīvainu konstrukciju(ko gan nemācēšu nosaukt). Vismaz kaut kāda jēga no visa šī pasākuma būs.

Rītdien noteikti būsim ostā, jo “pumpman”(nezinu par ko cilvēks atbild, nezinu kā drukāt latviski(nejaukt ar “pimp”)) “uzdāvāja” melnādainajiem tonnu degvielas. Iedomājamies tādu maziņu punduri, tievu pēc vella stiepjam pa 50 litriem benzīna katrā rokā. Acis kvadrātā no šāda skata, un trijatā viņiem sanāca tonnu benzīna izvest uz mazas koka laiviņas. Mērķtiecība.

Diena nr.19:
Esmu saņēmis vienu komentāru epastu, un šodienu sāksim ar pāris jautājumiem/atbildēm.

Kapteinis:

Vai tad sērkociņi nemēdz nokrist?

Gan sērkociņi, gan šķiltavas mēdz nokrist vienlīdz bieži, taču ir viena neliela atšķirība. Var taču tā sagadīties tā, ka šķiltavas nokrīt uz tās “gāzes pogas”, vienlaicīgi radot dzirksteli, tādējādi radot nelielu uzliesmojumu. Protams, uz asfalta tam nav nekāda nozīme, bet šeit ik pa laikam apzināti izgaro naftas tvaikus, kas no tādas mazas liesmiņas bez problēmām aizsvilsies, radot lielu blīkšķi. Protams, tas viss ir mazliet pārspīlēti, taču ideja ir saprotama. Sērkociņi turpretim paši no sevis nekādi neaizdegsies. Viss tas ir +/- marazms, un tādas riktīgi bīstamas uzliesmojuma situācijas gadās diezgan reti, reizi nedēļā apmēram.

Mazdēls:

MOAR!!!!

4chan FTW. Un man tiešām to prikolu pietrūkst, ik pa laikam pārskatu saglabāto bilžu mapīti. Never gets old.

nuucha:

kā tur uz kuģa visi tie džeki apmierina savas .. hmm.. nu TĀS vajadzības? Vai tur nāk talkā arī kaut kādi žurnāli???

Kā jau teicu, sieviešu šeit nav. Ja ar sievieti, nu tad tikai ieejot ostā. Man viens koju iemītnieks stāstīja, ka bijis uz kuģa, kur visa ekipāža sekusāli nogribējušies bija, parasti kādi 70% tautas gāja maukās katrā ostā. Man visi jau paveci, liela daļa precējušos, un domāju parasti kādi 5 cilvēki iet apmierināt savas vajadzības uz pilsētu. Kad biju Berlīnē, atceros, ka sieviete uz stundu maksā 200 eiro(pat neprasiet kāpēc es to zinu(nē, man nekad seksuāls kontakts ar prostitūtēm nav bijis)), šeit Nigērijā - 20-35$ stundā. Vari darīt ko vēlies, un noteikti kāds no vīriem to arī izmanto.
Ja runājot par žurnāliem, nezinu, neesmu redzējis pagaidām, bet ir sanācis ko citu redzēt. Smēķēt uz kuģa var tikai pāris telpās, smēķētavā un kapteiņa kajītē(kur principā smēķē tikai viņš), un smēķētavā ir arī TV. Visiem, kam nav ko darīt, parasti tur tusējas vakaros, spēlē kārtis un skatās kino. Tad nu es iesoļoju ap septiņiem vakarā, skatos, kādi 9 cilvēki sēž un skatās brutālāko pornogrāfiju. :O - tāda bija mana sejas izteiksme. Ātrākā pīppauze ever.

ronis66:

vecie juuras vilki dushaas nemeegina iepaziities tuvaak? :D

Nē. Šeit jau nav kā cietumā kopējās dušas ar slidenām ziepēm, katrai kajītei pa dušai/tualetei pienākas, tātad nē nemēģina. Turklāt neizskatās, ka kāds te netradicionāli orientēts būtu. Kaut arī nekad nevar zināt…

hah:

nu varbuut vismaz beidzot pieaugsi!

Sen jau bija laiks, taču pēc šī…nē diezvai. Joprojām muļķības galvā.

Reinis:

Izklausās, ka tev tur ir riktīgi piegriezies.

Ar katru dienu piegriežas mazāk un mazāk, sāc jau to uztvert kā normu, bet mājās pie ierastajām lietām gribās vairāk un vairāk.

Ģirts/tkb:
Bildes tomēr beigās sametīšu. Ne daudz, tikai tādas svarīgākās, jo dažas lietas no mana stāstītā tik tiešām ir grūti iedomāties.

bush:

man pat sāk likties, ka es arī gribētu uz kuģa. tas nozīmē, ka jāraksta vairāk negatīvais.

mēģinām tevi iegāzt? :)) Nu ir jau visādi pozitīvie momenti, ja no pareizās puses paskatās. Piemēram, vari aizbēgt no problēmām. Visām. Tavas vienīgās problēmas ir pamosties laikā un kafijpauzi nenokavēt, nekādu mācību, darba, ģimenes, attiecību, naudas u.c. problēmas netraucē. Bet nē, nemēģini, nopietni, uz krasta ir labi. Tu pat nenojaut, cik labi

admirālis:

tu izskatās esi paņēmis līdz laptopu vai raksti uz kāda cita aparāta?

Jā, rakstu uz savējā laptopa, tad saarhivēju dokumentu, iekopēju fleškā(nezinu kā to pareizi sauc, zibatmiņa?), aiznesu uz tiltiņa(vienīgā vieta no kurienes nosūtās epasti), saglabāju tur, un divreiz dienā kapteinis [izlasa?!] nosūta epastus, kas iekrīt mana drauga epastā, un tad viņš publicē ierakstu. VIspār, bez laptopa un pleisteišona šeit vispār nebūtu ko darīt, sen jau saietu sviestā, tā spēlējos un skatos seriālus/filmas katru dienu.

Ar to arī jautājumu/atbilžu sessija beidzas, paldies par jaukajiem komentāriem, spēju novērtēt. Vispār daudzas lietas dzīvē es sāku novērtēt, bet tas jau ir cits stāsts.

Vakar jau minēju, ka Āfrikā ir lietus sezona un šodien lietusgāzes turpinās, daudz stiprākas nekā vakardien, varētu pat nodēvēt par “tropu vētru”, bet nezinu kā īsti tā izskatās, tāpēc paliksim pie “spēcīgs lietus”. Ja uz klāja iet nevar, atkal sākās tīrīšana iekšpusē(kas te norisinās jau pēdējās 4 dienas). Nostaigāju apkārt pirmo dienas daļu ar lupatiņu un logu tīrāmo. Palaist atpūsties tevi nevienam tiesības nav, tāpēc nākas nodarboties ar bezjēdzīgām lietām. Nogursti vairāk nekā kaut ko darot.

Lietus turpinājās, bet mans ģeniālais netiešais priekšnieks izdomāja, ka jānotīra viena siena ar “Metalbright’u”. Vienkārši izsakoties, tā ir spēcīga skābe, kas saēd rūsu vienā momentā un metāliska virsma paliek tīra. Šo mazo darbiņu(kuru viņš teica var paveikt 15 minūtēs), protams, nācās darīt lietū, kas visu darāmo padarīja nejēdzīgu, jo tas brīnumlīdzeklis sajaucas ar ūdeni un paliek daudz vājāks, tādējādi rūsa paliek. 3 stundas pilnīgas māžošanās ar krāsas rullīti vējā un lietū specapģērbā, t.i brillēs, ķiverē, lietusmētelī, cimdos utt. Kaut arī ekipējums ir darbam atbilstošs, tomēr ar savu bezatbildīgo attieksmi pret šo nopietno nodarbi(slidināšanās gumijas zābakos pa ūdeni) sanāca dabūt uz zoda ķīmisku apdegumu. Nedaudz šķidruma uzpilēja, uzreiz skrēju mazgāt nost, bet pēc pāris stundām tāpat nedaudz sūrst. Mēģināju likvidēt ar sārmu(ja pareizi atceros, skolā mācīja, ka sārms neitralizē skābi), bet bez īpašiem rezultātiem.

Ar šiem pēdējo nedēļu darbiem nejēdzība ir vienā cilvēkā. Mēģināšu to uzskatāmi parādīt. Sāksim ar “Chain of command” uz kuģa. Mani šefi:

Kapteinis > Vecākais kapteiņa palīgs > bocmanis > junior deck officer(es)

Tā nu sanācis, ka nākamais aiz manīm, bocmanis, ir lohs. Es nevaru uzdrukāt, pat pastāstīt, cik dumjš viņš ir, pietrūkst vārdu. Kuģis ir sadirsts(sarūsējis, nekrāsots), un tā ir viņa vaina, jo gribot ielīst ar mēli tumšā vietā nākamajam šajā ķēdē, viņš nodarbojas ar visādu lietu spodrināšanu, ko pamana vadība, nevis ko vajadzētu darīt, lai kopskats būtu kaut cik cilvēcīgs.

Šo situāciju sarežģī fakts, ka vecākais palīgs un bocmanis ir gruzīni, un bonusā tam viņi ir arī draugi un kaimiņi. Bocmanim savi padotie būtu jāaizstāv, bet te ir otrādi, kā tik kaut ko izdari, viss pastāstās kapteiņa palīgam, un tad arī kapteinim. Kā tāda žurka, ko visi visi zin un redz, tāpēc parasti izvairās no sarunām viņa klātbūtnē. Piemēram, ja kāds iedzer 100 gramus(malārijas profilakse, lol), uzreiz tiek padota ziņa vadībai. Vienvārdsakot sapratāt.

Sāku domāt, ka, ja es tiktu uz cita kuģa, mana prakse varētu būt daaaudz savādāka, bet neko darīt, tāda ir dzīve.

Diena nr.20:
Katram ekipāžas loceklim ar darba sākšanos iedod tādu “Muster & Emergency Duty Card”. Tā ir parasta A4 lapa, kurā ir sarakstīti pienākumi nelaimes gadījumos uz kuģa, un ko šajos gadījumos darīt. Piemēram, ugunsgrēka, cilvēka aiz borta, naftas izplūdes, kuģa slīkšanas u.c. gadījumos. Lielākajā daļā gadījumu ir septiņi īsi un viens garš zvans, kas nozīmē, ka jāsavācās kuģa pakaļgalā un jāseko norādījumiem. Šo lapiņu gadās izmantot vienā no miljons gadījumiem, un parasti tai ir tikai informējošs raksturs, jo neviens īsti to nopietni pie sirds neņem.

Pēc sūrās un grūtās darbadienas es stundiņu pirms vakariņām nolēmu nosnausties. Apgūlos, ātri aizmigu, viss labi, līdz brīdim kad manā kajītē ārkārtas gadījumu zvans sāk nenormāli rībēt. Skolas zvanu ar šo lietiņu nesalīdzināt, reizes piecas skaļāka. Sakarā ar visām bailēm no pirātiem utt., es šajā brīdī mazliet “охуел”. Pat ne mazliet, es tiešām pārmīzu jēgu, mentāli apdirsos un drošvien pāris mati arī nosirmoja. Ātri paķēru glābšanas vesti, jaku, kedas virsū un skrienu uz mūsu savākšanās punktu. Kamēr skrienu, pa skaļruņiem paziņo, ka tā ir tikai mācību trauksme. Pabrīdināt nevarēja, idioti, es gandrīz sirdstrieku ķēru. Aiz neko darīt(jo joprojām dreifējam jūrā, kamēr gaidam atļauju ienākt ostā) viņi nolēma simulēt “cilvēks aiz borta” trauksmi.

Pēc tam viss stresiņš kā ar roku noņemts, stāvēju nostāk un skatījos kā trīs vīri nolaižās uz glābšanas laivas ūdenī un izglābj bundžu. Pasākums, protams, vajadzīgs, jo nekad jau nevar zināt kas un kā notiksies, bet es nevarēju iedomāties, ka tādus treniņus kāds īsteno arī dzīvē. Pēc noteikumiem visādas trauksmes un komandas gatavību rīkoties negadījumos jāsimulē apmēram reizi 2 nedēļās(dažādas trauksmes - dažāds biežums, bet kopumā skaitot tā apmēram sanāk), bet es nekad nebiju domājis ka kāds tiešām tās īsteno dzīvē.

Neskaitot šo gadījumu, viss pa vecam. Ir nodzīvota trešdaļa jūrā būšanas perioda, joprojām krāsoju visu dienu, ēdu vienā un tajā pašā laikā un vēl nemāku pareģot nākotni un pārvērst ūdeni viskijā. Kurp dosimies tālāk, nezinu, bet ir trīs versijas - Āfrika, ASV, Eiropa. Ideālākais variants, protams, Eiropa, jo tad es varētu nedaudz nošmaukties un ātrāk tikt mājās.

Diena nr.21:
Es vienā no ierakstiem(tajā par manu dzimšanas dienu) stāstīju, ka reizi 14 dienās man ir brīvdiena, un šodiena bija viena no tām, un izrādās, ka pēdējā.

Sāksim stāstu ar vakardienas nakts vidu. Tā kā es zināju, ka šodien ir brīvdiena, atļāvos patusēties un parunāties ar daļu cilvēku. Bija jau pāri diviem naktī, bet es mierīgā ceļā vēl netaisījos iet gulēt, jo zināju, ka šodien ir brīvdiena. Nedaudz rēcām par to, jo noteikti man nedos pagulēt, teiksim rīta pusē bocmanis ieskries, prasīs kāpēc darbā neesmu, tāpēc laba ideja likās ieskriet pie viņa trijos naktī un pateikt, lai mani nemodina. Ideju neīstenojām, un es aizgāju gulēt.

Kā jau paredzēju, 7:30 no rīta mani pamodina. Ieskrien otrs kadets, sašutumā, ātri izstāstot stāstu, ka, ja es šodien neizeju darbā, man neskaitīs nevienu stundu no “overtime’a”.
[Overtime ir manas papildstundas. Lai apietu likumus, man dod stabilu algu un papildlaika algu, ko izmaksā, ja es strādāju sestdienās un svētdienās]

Nolamājos un aizgāju runāties ar kapteini. Sarunu nepārstāstīšu, bet tikai īsu apskatu. Vienvārdsakot, brīvdienas man pienākas pēc Latvijas Republikas, bet šeit nav Latvijas Republika. Esam īstenībā Māršalu salās(kuģis reģistrēts turp), un galvenais tiesnesis/prokurors/advokāts/diktators ir kapteinis, un, ja viņš saka - strādā, tad jāstrādā. Ja kas neapmierina, varu iesūdzēt kompanīju tiesā utt., bet tikai krastā. Tātad, no šodienas manas brīvdienas beidzās. Bet nav tik traki, sanāk tikai viena diena mīnusā(jo 60 un vairāk dienas es TIEŠĀM negribu te atrasties).

Sāk parādīties tāda sajūta, ka esi cietumā. Celies vienā laikā, ēd vienā laikā, ej gulēt praktiski vienā laikā, strādā vienā laikā, neskaitot nelielu platību nevari nekur aiziet.

Kopumā, viss pa vecam, nēģeri vēl nevienu nomušījuši nav, neviens ods arī nav iekodis, lietus beidzies un atkal atgriezāmies pie 35+ grādu temperatūras. Savu pēdējo brīvdienu pavadīju guļot un rakstot epastus.

Random ziņa, ko man te nevajadzētu drukāt, bet kāda gan starpība. Tie, kas atcerās tādu ierakstu “Coffee & Lunch”(es teiktu, ka var sameklēt bloga meklētājā pēc atslēgvārdiem “lunch”). Tas ir kafijas bārs un sendviču ēstuve, kas pirms ļoti neilga laiciņa ir atvērusies(es jau biju jūrā), kas atrodas Alberta ielā, uzreiz pa kreisi no karameles (”Caramel Rouge”). Ja kāds ir bijis, taisās ieskriet, vai netaisās ieskriet, labrāt palasītu kādus viedokļus par iestādi kopumā - dizainu, ēdieniem, kafijas garšīgumu utt. Interesē viss.

Turaties, baudiet vasaru, nododiet kādu ziņu komentāros un vienkārši mīliet dzīvi.

Diena nr.22:
Pašā sākumā es stāstīju, ka šeit baro normāli, taču pēc darba virtuvē un padzīvošanas šeit lietas ir nedaudz mainījušās, taču, par visu pēc kārtas.

Ēšana notiek trīsreiz dienā, 7:30, 11:30 un 18:00. Rīta pusē parasti uz galda atrodās kāda putra(mannā/auzu pārslu/rīsi ar pienu) un 1 litrs piena(apmēram uz 10 cilvēkiem). Pēcāk pusdienās ir kāda zupa, gaļa, salāti un piedevas, kartupeļi vai rīsi. Vakariņās uz galda klāj visu pusdienās neapēsto, kaut ko jaunu pieceptu klāt un saldo ēdienu, kas ir auglis - ābols/bumbieris/apelsīns.

Mans ēdiens rīta pusē: tēja. Viss. Tās putras apnikās pēc pāris dienām, nekādu Kellogs’u (mājās tās pārslas gandrīz katru dienu ēdu), biezpiena, tostermaižu u.c. lietu nav. Tosteris gan tur bija, bet viņu novāca, jo pāris cilvēku(…) mēģināja sacelt ugunsgrēka trauksmi ar tostera palīdzību. Principā, pietiek ar 2 minūtēm un parastu baltmaizes šķēli. Sanāca, ja kas.

Pusdienas: Sāksim ar piedevām - rīsi. Kad sāku tīrīt kartupeļus visai ekipāžai, ar to dienu arī beidzu tos ēst. Izskatās, ka tie novākti 2003. gadā un pēdējos gadus stāvējuši mitrumā un tad kāds tos iesviedis uz kuģa. Tie nenormāli smird, katrs otrais ir gandrīz viss sapuvis, tāpēc no kartupeļiem un kartupeļu ēdieniem arī atsakos. Tāpat ir arī ar dārzeņiem, vakar redzēju ka tieši tādus pašus septiņus gadus vecus burkānus iznīcina. Gaļa - vidēji katru otro dienu ir normāli, gadās kas smaržīgs un iekārojams, gadās arī otrādi.

Vakariņās situācija ir tā pati, tātad sanāk ka vidēji ēdu reizi 24 stundās, pamazām pārvēršos par ķīnieti rijot tikai rīsus.

Ar to visu ēdināšanu ir tā - katram komandas loceklim uz ēdienu tiek izdalīti 7,5$ dienā. Agrāk, pirms gadiem 10, tas bija ļoti daudz, bet tagad cenas ir strauji kāpušas, un neko īsti kvalitatīvu un labu atļauties nevar. Padomājiet paši - kā visu iepriekšminēto trijām ēšanas reizēm ir iespējams nopirkt pa 3Ls?!

Našķēties arī īpaši daudz nesanāk. Kad pēdējo reizi biju uz sauszemes, nopirku ap 1kg konfekšu, kuras pirmajās 3 dienās tika apēstas, kas nozīmē ka man ir totāls cukura trūkums organismā. Vienīgais cukurs ko īsti es dabūju ir no izdzertās Fantas, un 6 šokolādēm pēdējo 3 nedēļu laikā(3 twix, 3 kitkat(cena 40 centi)).

Sāku es stāstīt šo, tāpēc, ka šodien nēģeri atveda veselu laivu ar gardumiem, piemēram, banānus, mango, melones, ananāsus, greipfrūtus. Sūdīgi ir tikai tas, ka visi iepriekšminētie augļi ir zaļā krāsā, izņemot meloni gan, tās ir sapuvušas. Papildus tam, laikam viņiem gadījās arī ievest kaut kādus tropu tarakānus, virtuvē šodien jau divreiz redzēju, kas noteikti nepaaugstina šo produktu kvalitāti. Jūtu, ka pateicoties darbiem un ēdu-tikai-rīsus režīmam sāku zaudēt svaru, kurš jau tā nav īpaši liels(pēdējā svēršanās reizē 65kg).

Pavāre ir kundze gados, diezgan laipna un nekādu pretenziju man nav. Šoreiz atsūtījuši normālu pavāri, un pagājušais pavārs pusceļā aizbrauca mājās, jo viņš bija diezgan bezkaunīgs. Brauca visiem augumā utt., tāpēc viņam nejauši sanāca virtuvē paklupt un atsisties ar galvu pret plīti. Un tā kaut kādas četras reizes.

Diena nr.23:
Vakardiena nemaz tik ātri nebeidzās, ko nācās saprast šorīt no rīta. Sāka vakar skaidrot, ka mans izejošo datu apjoms(par 1kb datu jāmaksā 10 centi) ir pārāk liels, un kaut kā ir jāsamazina. Radās ideja aiziet līdz vienam matrozim un Windows vidē ar maksimālo kompresiju WinRar’ā saspiest. Ienāku iekšā, šamie dzer. Teica, lai pievienojos, un daudz nedomājot to arī izdarīju. Āfrikas kandža(saukta par “blended whiskey”, zinies, nav nemaz tik traka lielos apjomos. Bet, tā kā manus epastus daudzi pārlasa(vadība/kompānija), tad šoreiz iztiksim bez stāsta garumā, un aprobežosimies tik vien ar to, ka pēc 23 dienām tauta ir sapratusi, ka neesmu nekāds nodevējs, nesūdzos, visu korekti daru un kopumā, atšķirībā no tā otra kadeta, esmu normāls pacans. Score!

Paklausījos dažādus dzīvesstāstus, nemaz tik priecīgi neizklausās. Piemēram, vienam džekiņam sieva nomirusi, tagad dzīvokli atņem, nezin ko darīt. Vēl viens īpatnējs kadrs, izrādās, jurā jau ir gandrīz gadu. GADU! Kaut kā nesanāca nomainīties, un vienkārši atsūtīja jaunu kontraktu. Saka, ka jūtās kā mājās. Un tā pusi no nakts…

Šodien vērā ņemama lieta - kaut kāda sistēma ir izgājusi no ierindas, kas tiešām nozīmē “nenormālu spīzdināšanu”. Atceramies to signālu, ko rāda pa TV, kad vēl kanāls nav sācis raidīt(vēlu vakaros/agros rītos), t.i. bildīte ar pāris krāsām un garš PĪĪĪĪ. Jau otro dienu šis pīkstiens neapstājas, un pīkst pilnīgi visur. Dažiem to sanāk veiksmīgi ignorēt, un to sadzird, tikai, kad ieklausās, bet es kaut kā pastiprināti to dzirdu, gāju pat gulēt ar mp3 atskaņotāju, uz visu skaļumu mūziku uzgriezis, lai tikai to pīkstienu nedzirdētu. Ja skaņas bieži atkārtojas, cilvēka prāts spēj tās izslēgt, piemēram, tie, kas dzīvo dzelzceļa tuvumā nekad to vilcienu nedzird. Man tā diemžēl nav, un ceru ka tas pīīīī pēc pāris dienām beigsies, jo darbojās uz nerviem kā maz neliekas.

Vakarpusē pievienojos arī interesantai nodarbei - makšķerēšanai, kaut arī par īsti interesantu es to nevarētu nodēvēt. Man netālu no mājām ir ūdens tilpne, un makšķerēt es varētu kaut vai katru dienu, taču pāris gadu laikā nekad to neesmu darījis. Taču šeit visi jūrnieki, zivis mīl un parasti nostāv kuģa pakaļgalā ar savām makšķerēm līdz rītausmai. Es gan līdz rītam nestāvēju, pat pāris stundas ne, jo tā doma “pieskārties un nosist zivi” īsti pie sirds man neiet, taču nav nekādu pretenziju pret to ēšanu.

Bet parastas zivis te neķeras, noķēru pāris kalmārus(tāds astoņkāja un zivs krustojums) un viss. Citi gan ķēra vēl kaut kādas nezināmas zivis, kuras tiešām pēc zivīm izskatās. Kamēr makšķerēju, redzēju arī:
1) zivis ar spārniem, izlec no ūdens un pāris metrus vēsi noplanē;
2) Delfīnus. Nevis tādus Palangas delfinārijā redzamus maziņus kroplīšus, bet tādus nenormāli pārbarojušos, lielus, masīvus un resnus gabalus;
3) To zivi ar zobenu deguna vietā. Awesome;
4) Zivi- ezi. To, kas, kad piepūšas, izskatās pēc eža.

Principā, viss pa vecam, atsāku darbu virtuvē un monotoni dzīvoju savas n-tās dienas uz kuģa.

Diena nr.24:
Всё заебало.

Diena nr.25:
Esmu sācis piefiksēt vienu lietu - man ir sākušas parādīties garastāvokļa maiņas. Piemēram, vakar pamodos no rīta labā garastāvoklī, un pēkšņi - wham, neieredzu visu pasauli. Bonusā tam nostrādāju gandrīz 12 stundas no vietas, 2 no tām izmircis tropu lietū, un kā tas sarkanais ķirsītis kokteiļos - pēkšņā kuģa sašūpošanās uzgāza man burku acetona virsū. 3reiz iegāju dušā, bet nekādi nepalīdz, un es vienkārši sēžu un smirdu savā nodabā.

Lai arī cik slikta nebūtu bijusi vakardiena, dažas maziņas lietiņas spēj atkal apgriezt manu garastāvokli pretējā virzienā. PIemēram:
1) Pēc 25 dienām jūrā es beidzot dabūju 1 kafijas krūzīti. Nevis to “Maxwell House” šķīstošo draņķi, kuru piedāvā visiem dzert, bet tādu nopietnu pupiņu kafiju.
2) Bonusā tam, kamēr es sēdēju un baudīju savu kafijas krūzīti, pie manis pienāca 3. kapteiņa palīgs un pastāstīja, ka beigu beigās no melno zemes mēs dosimies uz Eiropu, kas nozīmē ka augusta vidū/beigās es drošvien būšu mājās.
3) Es esmu beidzis smirdēt.

Bet šī labā sajūta īsti ilgi neturās, kas nav patīkami. Paiet pāris stundas - un atkal - wham, sāc dusmoties ne no kā. Un tie, kas mani pazīst, apmēram noprot cik bieži sanāk būt dusmīgam…reizi mēnesī? Bet uz klāja gandrīz katru dienu, kas man ļoti nepatīk.

Lieta, kas mani beidz nost visvairāk - viss ir paredzams. Varat nosaukt jebkuru minūti dienas garumā un es varu pateikt ko es šajā brīdī darīšu. Diez kā dievs jūtās šādās situācijās. Būs jānopērk melna emo parūka un jāsāk graizīt vēnas. Domās, ka esmu sagājis sviestā(neizslēdzu iespēju, ka tas varētu notikties) un nosūtīs mājās. Un neviens nebrīnieties, ja nu gadījumā ziņās rāda traku jūrnieku ar bisi, kas apšāvis visus sev klāt stāvošos.

Diena nr.26:
Latvijā dzīvo 2 miljoni iedzīvotāju, un mums ir simtiem reklāmas kantoru, tāpat arī simtiem mājaslapu izstrādes/dizainēšanas biroju. Klientu maz, bet konkurence nenormāli liela, jauni biroji atveras ik dienu. Un es tagad piedāvāju ideju: ieguldīt nedaudz naudas biznesā un nākotnē…Āfrikā!

Pēdējās dienas esmu skatījies pietiekami daudz āfrikāņu TV, lai piefiksētu pāris lietas. Pirmkārt, esmu redzējis interneta adresi tikai vienā reklāmā. Salīdzināsim ar mūsu TV - gandrīz visās reklāmās parasti interneta adreses tiek iestūķētas apakšā, kas ir diezgan bezjēdzīgi, jo, manuprāt, tajās adresēs tāpat visi neienāk. Kamēr mēs aizejam līdz datoram, mēs tāpat aizmirstam tās visas adreses, un tāpat izmantojam gūgli.

Otrkārt, reklāmas pašas par sevi - izskatās, ka tik tikko šeit ir beigušies astoņdesmitie. Reklāmas pilnīgi sūkā, nav nekādas kreativitātes, moderno un stilīgo, galīgi nekā, un visi tāpat skatās, jo lielākajai daļai tautas ir vienalga ko skatīties.

Tātad, ja neko labu netaisa, tātad nav kam taisīt. Piemēram, tepat Lagosā dzīvo apmēram 20 miljoni iedzīvotāju, tikai apbēdina fakts, ka daļai no šiem iedzīvotājiem mājās nav elektrības, kur nu vēl datoru, un visa pārējā valsts dzīvo džungļos ražojot kokaīnu. Bet, kā jau mēs zinam, ir tendence tam visam diezgan strauji mainīties, kaut vai paņemot par piemēru mūsu kaimiņvalsts Maskavu.

Labi, šobrīd te tiešām varētu tādā biznesā pelnīt grašus, bet tikai pagaidām, jo kādudienu arī Āfrika sāks attīstīties, un kā Jūs domājat - dabū cilvēks internetu un visā valstī tikai viens sakarīgs portāls(kuru izveidojat Jūs), ko šis cilvēks lasīs un skatīsies katru dienu?

Stāvēju arī “pirātu sardzē”. It kā nekas nav jādara, vienkārši jāstaigā apkārt un jāskatās melnumā, taču tas spēj gan morāli, gan fiziski nogurdināt. Pirmkārt, tomēr nelielas bailes iekšās ir, ja nu liktenis lēmis, ka tieši tajā brīdī, kad tu stāvi kuģa pakaļgalā kāds nēģeris izdomā paciemoties un nogriezt pāris cilvēkus? Otrkārt, nekā nedarīšana arī nogurdina. Tas ir kā gaidīt kādu paziņu, kas kavējas, tikai ilgāk. Labi, gaidat Jūs 20, 40 minūtes, bet vai kāds ir gaid’jis 4 stundas? Bonusā tam, var klausīties izdalītajā rācijā kaut kādu filipīniešu sarunas, kas sāk nenormāli krist uz nerviem. Bet rāciju izslēgt nevar, jo ik pa laikam jākontaktējas ar tiltiņu un jāziņo par situāciju.

Diena nr.27:
Beidzot esam ienākuši ostā. Šorīt no rīta, sagaidot paisumu sākām pamazām iekuģot ostā. Un tas ir viens no visneparastākajiem skatiem, kādus es savā mūžā esmu redzējis. Sāksim ar situāciju pilsētā vispārībā.

Lagosa ir Nigērijas pilsēta, ar apmēram 30 miljoniem iedzīvotāju(Visā valstī apmēram 140 miljoni). Vienvārdsakot - pilsētā valda haoss. Mašīnu te cilvēki var atļauties, jo tās nemaksā daudz, un benzīnu vienmēr var nozagt vai nopirkt pa lētu naudu. Jūs domājat pie mums uz ceļiem ir haoss? Iedomājaties nenormāli milzīgu pilsētu, kurā nav luksaforu, kurā nav ceļu satiksmes noteikumu vispār. Pilsētu, kuras ceļi ir katastrofālā stāvoklī. Kādi ceļi? Pareizi, ir vienkārši ar smiltīm nobērtas taciņas, ar apmēram pusmetru lielām bedrēm(ir arī asfaltēti, protams, pie tam ne tik maz kā varētu likties). Ja gribi nogriezties no ceļa, uztaurē. Sāc braukt - uztaurē…un visi tikai taurē. Draudzīgs padoms, ja kādreiz vajag gadās būt Nigērijā - nekad nemēģināt uzbraukt uz tilta. Korķis garantēts, un apkārt tūkstošiem cilvēku kaut ko mēģina pārdot/nozagt. Tāds kā Centrāltirgus, pa kuru nebeidzamā kustībā brauc auto. Pārējie iedzīvotāji dzīvo džungļos un/vai dažās lielās pilsētās. Ja negribas, lai kaut ko nozog, tad viena no drošākajām iespējām ir apjost apkārt 3 metrus augstu žogu ar dzeloņdrātīm un nolikt sargu ar M16 karabīni, tad samazinās iespēja, ka kāds Jūs apzags.

Dzīvo viņi tādās mazās būdiņās, ļoti mazās. Vienstāvu mājās, kurās bieži vien nav elektrības, nav logu, dažām nav arī jumta. Kā mums ir tās modernās “rindu mājas”, tā viņiem tas pats…tikai māju simts reizes vairāk un būvētas tās simts gadus atpakaļ. Bet ar to elektrību nav tik traki, vienmēr krustojumā var nopirkt sev dīzeļģenerātoru un ražot elektrību pats.

Bet ne visi šeit dzīvo nabadzībā. Pilsētas vidū ir tāda “saliņa”, saukta par Viktorijas salu. Sala ir apjozta ar milzīgu žogu, un kuru katru te neielaiž. Tā kā Nigērija bija Anglijas kolonija, lielākā daļa iedzīvotāju saprot angļu valodu, un cilvēki no Anglijas nodarbojas šeit ar biznesu. Tur ir veikali, restorāni, debesskrāpji, taču arī tie nav īpaši labā stāvoklī. Viens debesskrāpis ir galīgi nobombardēts, puse tikai palikusi, taču ļaudis dzīvo un strādā tajā ēkā tāpat. Protams, sabiedrības elite ar visiem oligarhiem arī ir, kā pienākas.

Tā kā ostā notiek nenormāla naudas atmazgāšana kuģiem, tad parasti to šeit ir daudz. 12 jūdžu radiusā radars rāda 130+ kuģus, kas nozīmē, ka vietējiem iedzīvotājiem ir iespēja piepelnīties. Var nopirkt/apmainīt dajebko. Sākot ar alu, suvenīriem, sievietēm, narkotikām, un beidzot ar voodoo lellēm un āfrikāņu tradicionālajiem tērpiem, un visas šīs lietas cilvēki parasti ražo paši. Bet dotu garantiju, ka to visu kontrolē mafija. Pārāk jau viņiem tās cenas līdzīgas.

Apkārt valda netīrība, visatļautība, un šī situācija netaisās laboties. Ar Nigēriju ir tā - kopumā tā varētu būt viena no pasaules bagātākajām valstīm. Te ir viss - dimanti, nenormāli daudz naftas, zelts u.c. derīgie izrakteņi, taču politiskās situācijas dēļ īsti neviens bagāts te nav.

Pēc gandrīz 2 nedēļu ilgas dreifēšanas jūrā mēs beidzot esam piestājuši krastā, un pavadīsim te vismaz 4 dienas. Es sāku jau darīt kādu nopietnāku darbu, no kura es pat redzu kaut kādu jēgu, un paralēli novēroju melnos cilvēkus un to dzīvesveidu.

Diena nr.28:
Svētdiena, ne ar ko neatšķiras no citām dienām, bet tam drīz vien būs jāmainās. Piestāšana ir norisinājusies labvēlīgi, un bariņš nēģeru uz klāja sagaidīts. Uz kuģa ir 7 papildus cilvēki - sargi, kravas mērītājs, aģents u.c. Jēgas no viņiem nav, jo viņi visu laiku skatās TV un neko nedara. Piemēram, sargiem ir jāskatās, vai kāds neuzlien uz kuģa un ko nenozog, bet īstenībā jāskatās vai viņi paši kaut ko nezog.

Pēc ilgām prātošanām nolēmu tomēr iziet pilsētā uz 6h stundām un apskatīties to visu no iekšpuses. Jāprasa atļauja kapteinim. Mūsu saruna:
-Sveiki, ir brīvs brītiņš parunāties?
-Jā, lūdzu.
-Varu braukt ar matrožiem uz pilsētu?
-Nē.
-Kāpēc?
-(…)
-Man nauda ir, viss būs OK, uzmanīgs un nekāda alkohola utt…
-(…)
-Uz redzēšanos.

Nenormāli sapriecājos, ka ir parādījušies sakari, cītīgi izmantoju mobilo tālruni. Sarunas uz Latviju 1,5Ls minūtē izejošie un 0,3Ls ienākošie. SMS parastā cenā(cerams). Divas dienas smaida uz sejas garantēts.

Šodien ir 28. diena, tāpēc sanāk, ka četras nedēļas nav uzkāpts uz sauszemes un gandrīz mēnesis ir pavadīts jūrā.

Diena nr.29:
Kādi 95% no mums ik dienas e-pasta kastītē saņem spamu. Sākot ar cialis, viagrām utt., un beidzot ar mēstulēm, kur mums laipni paziņo, ka ir Jums ir nomiris onkulis no Nigērijas un atstājis mantojumā 10 miljonus dolāru, un, lai tos saņemtu, ir tikai jāsamaksā 999$. Triks vecs kā pasaule. Gadu gaitā esam pilnīgi iemācījušies ignorēt šādas vēstules un pēc sekundes aizmirst par tām. Daži varbūt ar šiem cilvēkiem ir čatojuši vai tamlīdzīgi, bet vai kāds ir bijis bankā Nigērijā un mēģinājis saņemt naudu? Tagad es zinu vienu cilvēku, kas to ir darījis.

Rīta pusē matrozis man parādīja lapiņu, saka, ka uz banku brauks naudas saņemšansa sakarā. No sākuma gardi smējos, bet vēlāk sāku domāt - neesmu vismaz Latvijas interneta lappusēs lasījis, ka kāds ar šādu e-pasta būtu apmeklējis Nigērijas banku, un tajā brīdī man sāka palikt interesanti.

Izrādās, ka šādi “vēstuļu nesēji” īsti populāri nav, džeki stāstīja, ka bija kaut kādās 5 bankās, un 4 no tām pret viņiem izturējās ar pilnīgu nopietnību. Piemēram uzreiz pasauc galveno menedžeri, ar kafiju pacienā un tad sāk runāt. Kas mani pārsteidza visvairāk, vienā bankā teica - jā, tik tiešām, naudu Jūs varat saņemt, bet pretendentu ir daudz, un jāstāv rindā. Lai iestātos rindā, jāsamaksā kaut kāda naudas summa.

Bankas kā tādas tur ir nedaudz atšķirīgākas no pārējām ēkām, jo jāiebrauc aiz žoga, jāiziet ieroču pārbaudes utt., turpretim visi pārējie veikali arī ir īpaši savā veidā. Teiksim, ir veikals, kur pārdod visu nozagto no konteineriem. Produktu klāsts: atsevišķas alkohola pudeles, datortehnika, pulksteņi, krekli, banāni utt. Oriģināla “Teachers” viskija pudele cenā 23$, āfrikāņu tautas tērps - 50$.

Naudas maiņas kantori parasti ir 1×1m lielas būdiņas ar kārtīgi resnām nigēriešu omēm. Daži kantori ir automašīnas ar naudas mainītājiem aizmugurē. 100$ ir 10000 Nigērijas naudiņas, tāpēc varat iedomāties cik daudz naudaszīmju parasti ir viņiem.

Diena nr.30:
Vakarnakt, kad stāvēju “nakts sardzē” notika kas dīvains, ļoti. Situācija ir tāda, tu stāvi pašā kuģa priekšgalā, apmēram 200 metrus no dzīvojamām telpām. Apkārt nevienu neredzi, tikai dzirdi n-tās motorlaivas, degvielas sūknēšanas, rūpnīcu u.c. skaņas. Biju nostāvējis sardzē jau kaut kādas 2,5h stundas, līdz pēkšņi sāka nedaudz noreibt galva. Pirms tam viss bija tiešām labi, sarunājos ar otro kadetu, kas bija atnācis parunāties, iestatīju motoristam telefonā kaut kādus uzstādījumus, un ap to brīdi nokritu gar zemi.

Sajūta tāda kā filmās, tajā brīdī, kad galvenais varonis apdullinās, rāda tādu izplūdušu bildi un viņš neko nedzird. Tāpat arī man - kaut kur peldi, piecelies kājās, wtf?! Bams atkal nokrīti. Kabatā mobilais nopīkst, bams. Parubījos vēl kādas 2 reizes, tad atgāja. Kaut arī man palīdzēja aiziet līdz dzīvojamām telpām(nesa), pats arī gāju, pie pilnīgas samaņas. Sožeriz zaļganā krāsā apsēdos uz krēsla, dzēru ūdentiņu un sēdēju, un lamājos. Vairs nav labi, mentālas problēmas pārdzīvot kaut kā var. Jūtu, ka palieku dumāks ar katru dienu, bet veselība pagaidām bija OK, bet tagad jau arī par to vairs neesmu pārliecināts. Pamodos kā vienmēr, nomazgājos, bet darbā neizgāju, iedeva brīvdienu. Ir bailīgi, ja godīgi. Piefiksēju, ka vienā no kritieniem laikam būšu sasitis galvu, nenormāli liels puns parādījies.

Par godu manai mini-kritienu sērijai īsti uz klāja man daudz nedos strādāt, uz virtuvi pārceļ. Labā ziņa - rīt iebraucam vēl vienā Nigērijas ostā, drošvien kāda nedēļa dreifēšanas jūrā, un tad uz Vāciju, brauciens 14 dienas. Tas nozīmē, ka apmēram 25. augustā būšu mājās.

Diena nr.31:
Kuģis pārvadā kravu no vienas ostas uz otru. Kad krava ir atdota, parasti tiek paņemta nākamā un kuģis atkal dodas uz kādu ostu. Taču bieži vien ir tā, ka kuģis kravu atdod, bet atpakaļ nesaņem, un jābrauc uz citu ostu, pat otrā pasaules malā, lai to saņemtu.

Kad kuģis ir pilns ar kravu(parasti piepilda 98% no tilpnēm), tas iegrimst līdz noteiktam līmenim(sauktam par ūdenslīniju). Ja kuģis ir tukšs, šī līnija paceļās par pāris metriem, un tādējādi kuģis zaudē noturību. Lai to novērstu, tiek uzsūkts apkārtesošais ūdens, saukts par balasta ūdeni, tādējādi palielinot noturību un samazinot svārstīšanos.

Ja kuģa pārgājiens nav īpaši garš, tad nav jēgas piepildīt balasta ūdens tvertnes pilnas, kas stipri atspoguļojas ikdienas darbu veikšanā uz kuģa. Šobrīd jūra ir mierīga, viļņi nav īpaši augsti, bet šūpojas trakāk nekā visu iepriekšējo laiku, ko esmu šeit pavadījis. Vairs nav droši atstāt jebkādus priekšmetus uz galda, jo pilnīgi viss - ūdens pudeles, krūzes, grāmatas pāris minūšu laikā noslīd nost. No sākuma tas īpaši neizpaudās, bet šorīt pamodos istabā, kurā izskatās, ka bijusi pamatīga ballīte. Visi priekšmeti guļ uz grīdas, krēsls apgāzts, priekšmeti no skapja izbiruši utt. Tagad jācer, ka nesāksies kārtējā tropu vētra, kas, izrādās, šeit ir diezgan bieži parādība. Parasti Āfrika iztēlē ir zeme, kurā spīd tikai saule, ir putekļains, un līdz tuvākajai ūdens iegūšanas vietai jābrauc 100km. Bet tā nav - 75% no dienām, kurās esmu bijis Āfrikā ir lijis lietus. Parasti saule cepina pāris stundas, tad pēkšņi uzglūn negaiss ar riktīgu lietu, un tad atkal saulīte.

Bet ārpuses temperatūra mani īpaši neskāra, jo virtuvē bija inventerizācija, vajadzēja pārskaitīt visus produktus, kas četrās telpās/kamerās ir atrodami. Nesteidzoties, ar apdomu, mierīgi nočakarējos visu dienu virtuvē.

Diena nr.32:
Uz kuģa klāja ir daudz dažādu iekārtu, trubu, durvju, ventiļu utt. Uz katra no šiem agregātiem ir jābūt rakstītam kas tas ir, daļai no tiem - kurā datumā ir veikta kārtējā pārbaude. Uzrakstu uzlikšana ir makten vienkāršs process - talkā tiek ņemts stencils, un ar otiņu tiek uzkrāsots šis uzraksts.

Tīri loģiska būtu situācija, ja kuģi būvējot un krāsojot šos uzrakstus uzkāsotu, un kuģa pirkuma gadījumā līdzi tiktu dota stencilu čupa, bet mūsu labākie draugi korejieši nav tik atjautīgi(vai arī vienkārši ir slinki), un šos uzrakstus līdzi nedod. Tad nu rodas darbs kadetiem un matrožiem - izgriezt šos uzrakstus, ar ko arī esmu noņēmies visu dienu. Nekādas smirdīgas virtuves, benzīna un acetona smakas, sviedru lāses pār pieri un dejas ar slotu - mierīgi ieslēdzies kajītē, uzliec sev kādu kino un paralēli graizi papīru. Darbs var šķist pietiekami monotons un garlaicīgs, un tā arī ir, bet tā ir tāda pozitīva atslodze no visa iepriekš piedzīvotā. Vēl labāka ziņa ir tāda, ka šo stencilu ir pietiekami daudz, lai es būtu aizņemts pietiekami ilgu laiku. Un es jau nesteidzos, piemēram, stencils “HFO STARBOARD TANK” ar burtiem sprīža lielumā aizņem apmēram 3 stundas mana laika. Es neesmu atsaldēts, vienkārši šeit pilnīgi viss notiek nesteidzoties - jāizdomā kā ko darīt, jāatrod burti, jāsazīmē, jāuzpīpē, jānoskatās seriāls, jāaiziet padzert tēja, jāizgriež utt. Daudzi no tiem, protams, ir bezjēdzīgi, piemēram, uz ventilatora uzraksts “ventilator”, bet es šoreiz nesūdzos, darbs atslodzei, un es labprāt to darītu turpmākās dienas.

Esam atbraukuši līdz Okaras ostai, turpat Nigērijā, un ir sācies gaidīšanas periods, lai varētu saņemt kārtējo kravu. Kā jau minēju iepriekš, tā kā melnie nav īsti aktīvi plānotāji un īpaši steidzīgi ļaudis, tad pēc manām prognozēm dreifēšana pāris desmitus jūdžu no krasta norisināsies vēl tuvākās 10 dienas.

Bet ne jau viss ir tik nesaplānots un neizdomāts kā var šķist. Piemēram, konteineru kuģiem viss ir galīgi savādāk. Uz papīra var redzēt kurā ostā kuģis ienāks pēc 3 nedēļām, ar precizitāti +/- pāris stundas. Manuprāt, pat ejot jūrā jau atpakaļceļa biļeti var nopirkt, un jau uzzināt kad varēs atgriezties pie darbiem pēc mēnešu sēdēšanas mājās. Arī naftas tankkuģiem nopietnās kompānijās ir viss diezgan labi saplānots, bet ne jau šeit. Nedēļas laikā dzirdi visus kontinentus, uz kuriem var gadīties aizbraukt, uz jautājumu “Kad ienāksim ostā?” dzirdi atbildi “Rīt” vismaz 4-5 dienas pēc kārtas, kas, piekritīsiet, nav normāli.

Diena nr.33:
Sāksim ar pāris jautājumiem/atbildēm, jo nupat saņēmu epastu ar pāris komentāriem:
bush:

Kuras būs tās lielās lietas, kuras pa kuģu līniju būsi apguvis un samācījies?

Uz šo brīdi, pēc vairāk nekā mēneša pavadījušam šajā vidē varu droši apgalvot, ka neko. Man būtu jāmācās: “Navigācijas un locijas jēdzieni, kartes koordinātes, navigācijas tehniskos līdzekļus, bākas, bojas, sardzes, manevrēšanas tehnoloģiskās shēmas ostās, kuģanoturību raksturojošie parametri, glābšanas līdzekļi, kravas izvietošanu, starptautisko pārvadājumu attīstību, ostu uzraudzības dienestus, komandas pie tauvošanās/enkurošanās operācijām utt.”. Ja šīs visas lietas saliktu pagarā sarakstā, tad “izpildīts” ķeksi es nevarētu pielikt pie ne vienas. Lai uzrakstītu prakses atskaiti, un to veiksmīgi aizstāvētu, izmantošu veco, labo un pārbaudīto plānu - dari kā māki, lai izdzīvotu. Kaut kādu informāciju varētu vākt vakarpusē, bet tici man - tam vienkārši nav spēka.

Bet ne jau visur ir tik traki, teiksim viens kadets no mana kursa(runājos pāris dienas atpakaļ) arī ir uz Latvijas kuģniecības kuģa. 4 stundas strādā, 4 stundas mācās visu šo, sestdienas/svētdienas brīvas. Viss atkarīgs no kapteiņa, un kā izskatās - man nav īpaši paveicies.

Mārcis:

1.Sazipo ar WinRAR, uzliec 11 simbolu paroli un tad neviens nelasis tavus e-pastus;
2. GPRS arī strādā?

1. Lieta ir tāda, ka man īsti uz MACa nav WinRARs. Lai darītu šādu operāciju, vajag kādu tūli, bet tā kā es nekad nebiju rarojis ar parolēm(nebija nepieciešamība), tad man nemaz tāds tūlis uz datora nav. Pāris reizes gan tādu shēmu izmantoju, bet pēc tam padomāju - kāda starpība, vai lasa vai nē? Tie kas krastā sēž ļaunākajā gadījumā aiziet uz blogu un izlasa. Un es jau arī drukāju gandrīz visu, ko es daru/nedaru, pagaidām visi ieraksti ir publicējušies.
2. Āfrika. GPRS? :)) Bet nē, nestrādā. Turklāt uz šobrīd lietojamā tālruņa nekādu parametru nav, jau biju iedomājies par tādu iespējamību, taču neīstenoju. Un sakari ir kādās 2/3 dienās no 30, tāpēc īsti es uz šādu iespēju nepaļautos.

datelus:

Veģitāriešiem tur nav ko darīt, ne? :)

Uz kuģa viens no maniem darbabiedriem ir veģetārietis, parasti ēd zupas(atsijājot gaļu), piedevas un dārzeņus. Galdā arī klāj zivi ik pēc pāris dienām(tagad biežāk, jo tauta makšķerē katru nakti), tāpēc badā drošvien nenomirtu.

lasītājs:

Tu nebiji starp tiem latviešu jūrniekiem, kurus nolaupīja Nigērijā?

Par laimi nē. Bet kā jau teicu, nēģeru, kas gatavi tev ik brīdi pārgriezt rīkli - pa pilnam. Katrs otrais, bezmazvai. Piemēram, runājos es ar vienu melno, kas bija uz borta. Tas saka: “nu, te krievus, filipīniešus nemīl. Redzi tās mājiņas krastā(kādu 300m attālumā). Tajā tur tumšākajā kreisajā pusē pagājšmēnes 4 filipīniešus nošāva.”

Ar tiem latviešiem bija tā, vismaz kā te runā - tas bija Dāņu kuģis, visi oficieri bija dāņi, pārējie latvieši. Dāņi daudz nedomājot samaksāja izpirkuma maksu, un viņus visus palaida brīvībā. Kā būtu mūsu kuģim - nezinu, bet diez vai tik daudz naudas uzreiz sagrabinātu. Bet tas bija turpat, tajā ostā, kurā mēs bijām. Pirmā dzirdēšana par šo no Latvijas, un tas kļuva aktuāli tikai šodien Nigērijā, neviens neko nemaz nezināja.

Tagad esam pie daudziem naftas torņiem, naktī var kādus 3-4 torņus noteikti saskatīt, pirāti šos rajonus mīl vēl vairāk nekā ostas.

Šodienas jaukā doma: Atcerieties, teicu par to cietumu? Īstenībā, nav tik traki. Mēģināšu piedāvāt citu ainu: Dārzs, jauks augļu un dārzeņu dārzs, ziltumnīca, zemnieks mierīgi strādā un ar mīlestību nobučo katru ābeles lapiņu un saldo tomātu, parušina netīros kartupeļus utt. Principā, tu šeit jūties kā dārzenis. Attīsties fiziski, garīgā attīstība(vai arī degradēšanās, kas nu kuram) vienkārši nepastāv, tāpēc jaunais definējums vārdam tankkuģis būs siltumnīca.

Joprojām pavadu savu ikdienu ar stenciliem, un nekā sevi īpaši nepilnveidoju. Lai saņemtu kravu, vēl 10 dienas jādreifē tepat starp naftas torņiem, un pēc tam…tad jau redzēs.

Diena nr.34:
Kad dzīvojos krastā, man diezgan bieži sanāca aizgulēties. Nokavēt pirmo lekciju, nogulēt autobusu, tādējādi nokavējot darbu vai tml., bet šeit uz kuģa esmu iegājis diezgan dīvainā režīmā, ka katru rītu acis atveras septiņos, un tik ātri aizmigt nesanāk, tādējādi ir laiks ieskriet dušā un pamosties pavisam. Bet pēdējās dienas esmu prātojis, kas notiktu, ja es aizgulētos. Meklēju labu dienu tam, un sagadījās, ka šodien sanāca aizgulēties…trīs minūtes. Darbs man sākās 8:00, un 8:03 viens no matrožiem jau klauvēja pie durvīm, gribot zināt, kāpēc neesmu darbā. Tāpēc pagaidām oficiāli varu apgalvot - aizgulēties un nogulēt darbu n-tās stundas šeit nav iespējams.

Tāpat, gandrīz katru rītu mostos ar domu, ka vakardien es darīju kaut ko nenormāli debīlu, un šodiena noteikti būs labāka, jo kaut ko vēl stulbāku izdomāt nav iespējams, taču man bieži vien sanāk maldīties - bocmanis spēj pārspēt pats sevi.

Piemēram, tagad ir pus četri no rīta, 3 augusts, un es tikko esmu nolicis grīdas lupatu malā. Tagad esam pirātu zonā, bet palielu gabalu no krasta, tāpēc nevajag tik daudz cilvēkus sardzē, un no trim cilvēkiem šis cipars ir sarucis līdz vienam, manīm t.i. Tad nu retards pienāk, un saka, ka jāizmazgā visi 4 piebūves stāvi, un vēl kas jāsatīra, ja paliek laiks. Mierīgā tempā ar grīdas mazgāšanu nodarbojos pēdējās trīs stundas, un pamazām taisos izdzert tēju un iet gulēt. Uz jautājumu “Aber, ja pirāti lien uz borta, es taču neredzēšu viņus?!” saņēmu godīgu atbildi “Šeit neviens nelīdīs”. Jautājumu kāpēc tad man 4 stundas pēc 10h darbadienas nakts vidū jāmazgā grīdas nemaz neprasīju. Vismaz rīt varēšu līdz pusdienlaikam gulēt. Ar katru dienu tiešām paliek arvien ļaunāk un ļaunāk.

No šodienas arī nolēmu vairs nedrukāt kuģa nāktones plānus, jo tagad mēs vairs nebraucam uz Eiropu, bet uz Indiju, un izbraukšana notiks pēc apmēram 20 dienām. Kamēr tas kuģošanas/iekraušanas/izkraušanas process nebūs sācies, neko neteikšu. Principā, no Nigērijas ir jau bijuši plāni kuģot uz Ameriku, Eiropu, Āfriku, Āziju, un nevienam līdz pēdējam brīdim skaidrības nav, tāpēc nav ko cilvēkiem smadzenes putrot.

Diena nr.35:
Parasti daudz dažādus failus, kas man nākotnē varētu likties interesanti es metu vienā mapītē. Kad es nopirku savu otro datoru, šie faili tika pārkopēti un nāca laikam līdzi. Kad pagājšgad pārgāju uz āboļdatoru, šie faili tika sazipoti un iemesti mapītē sakārtot. Tā mapīte tur stāvēja vairāk kā gadu, līdz pienāca brīdis to visu sakārtot un sašķirot.

Atrodoties uz kuģa es parasti domāju par nākotni - ko darīšu, kad atbraukšu, kādu darbu vajadzētu atrast, ko ēdīšu un tml. - vienvārdsakot - nākotnes plāni. Taču šodien, kārtojot to iepriekšminēto mapīti uzgāju 4 gadus vecām MSN messinger’a sarunām(mesindžers pirms tiem gadiem bija ļoti populārs, un tikai vēlāk skype guva virsroku). Piedāvāju Jums šodien 20 faktus par savu pagātni, ar kuriem es nelepojos, dažiem lepojos, par dažiem ir vienkārši kauns, un daži ir vienkārši dīvaini.

1) Es daudz lietoju necenzētus vārdus, gandrīz katrā sarunā bija vairāki;
2) Topa vieta iedzeršanai bija vecrīgas “Fraņču krogs”, kur varēja ienākt ar 10Ls un aizliet mūli, un pat vēl taksim nauda palika;
3) Daudz klausījos “Gustavo” daiļradi, un pat biju uz diviem viņa koncertiem;
4) Interesanta nodarbe pavasarī bija arī izīrēt laivu Rīgas kanālā un braukt zem tilta skatīties kā dzīvo bezpajumtnieki - ar savu tualeti, guļamistabu, noliktavu un dzerstiņu istabu;
5) Esmu ļoti daudzas reizes dīvainos veidos pazaudējis savu telefonu, kādas reizes 10 sava mūža laikā noteikti;
6) Es neatceros daudzas pilsētas, kurās esmu bijis. Labāk teikt tā - es nemaz neatceros, ka uz tām pilsētām būtu jelkad braucis, ir tikai miglainas un ļoti neskaidras atmiņas. Piemēram, Dagda, Rēzekne, Daugavpils, Tukums.
7) Man veicās loterijās, sanāca laimēt nedaudz naudiņas, un pat vinnēt kompaktdisku, samainot to pret saldējuma “pols” kociņu;
8) Gadi ir gājuši, bet man nav ne mazākās nojausmas kur atrodas lielākā daļa no Latvijas pilsētām uz kartes. Pilnīgs topogrāfiskais stulbums, kaut arī kartēs orientējos diezgan labi;
9) Esmu ar riteni braucis uz Ikšķili. Tas gan bija pirms tam, kad es strādāju par velokurjeru, un toreiz tas bija sasniegums;
10) Mēdzu izzust no cilvēku redzesloka uz pāris dienām nevienam neko nesakot, un tad pēkšņi parādoties. Gadās tā darīt vēl šobaltdien;
11) Nekad neatzinu savu vainu, ja varēja gadīties, ka ir iespēja novelt to uz kādu citu. No šīs īpašības laikam esmu ticis vaļā;
12) Piemita neliela kleptomānija, savācu daudzus nenozīmīgus priekšmetus visādās vietās, un pat vienubrīd bija sanācis tā, ka man viena atvilktne ir pilna ar galda priekšmetiem;
13) 2004. gada septembrī man bija ideja noskūt matus. Pēc četriem gadiem sanāca šo ieceri īstenot;
14) Es ļoti labi sapratu matemātiku, atšķirībā no šodienas, tātad biju daudz centīgāks;
15) “Pitagors kvadrātā” skaitījās smieklīgs joks;
16) Viena gada garumā gandrīz katru rītu ieturēju brokastis krogā “Ai, karamba”. Vēlāk brokastis karambā palika par ļoti retu parādību, taču karamba tika apmeklēta diezgan bieži tāpatās līdz tās slēgšanai;
17) Es neklausījos radio, praktiski vispār. Neklausos arī šodien;
18) Nekad nelauzīju un īpaši neuztraucos par mazām problēmām. Ļoti noderīga īpašība, kas man ietaupīja daudz nervu, un taupa vēl arī šodien;
19) Dažas piebildes, kas parasti bija segvārda otrajā pusē: “Autobusi rlzzz; Zem asfalta ir pludmale;Čušš;Zebras;Par sikumiem kontakteties; FUCK”, “I DO WHATEVER THE FUCK I WANT”, “Dziive iet uz priekshu, 13aa diena bez interneta, telefonu dabuuju, plaans izgaazaas”, “Vairāk kā 100km aiz muguras”, “atkal kāzas?!? tas man patīk”, “Guns don’t kill people, Smoking does!”, “pag…pag es daavnladeju”, “…with your feet in the air and your head on the ground…”. Lielāko daļu no šiem teicieniem es šodien vairs nesaprotu;
20) Ar gadiem tomēr palieku gudrāks. Uzvara!

No kuģa ziņām - pateicoties vakardienas sardzei darbadiena ilga 4 stundas, diena paskrēja nemanot un no citām dienām pilnīgi ne ar ko neatšķīrās.

Diena nr.36:
Šodiena sākās ar diezgan priecīgu ziņu: sakarā ar to, ka pēdējās 3 nedēļas atrodamies pirātu bīstamības zonā, visiem tiek piešķirts neliels algas pielikums. Man, piemēram, tas sastādīja 20+% no algas, kas, teikšu godīgi, radīja nelielu smaidu uz sejas. Bet vispār uz kuģa diezgan daudz es nesmaidu. Krastā, satiekot dajebko, vienmēr varēja pasmieties, parunāties, kas paceļ garastāvokli. Šeit ir savādāk, smaidu uz sejas var dabūt pāris reizes dienā, jo pārējo laiku tu domā par velns sazin ko. No bēdīgajām domām es tieku vaļā divos veidos. Pirmais veids ir epasti no mājām, no kādas vitāli svarīgas personas manā mazajā piedzīvojumā. Otrā lieta ir seriāli. Skatoties tos, es spēju atslēgties no domāšanas un iedziļināties seriāla saturā, tādējādi pārtraucot depresīvo garastāvokli. Pēdējā mēneša laikā esmu noskatījies visas sezonas seriāliem “How I Met Your Mother”, “Family Guy”, “Dexter”, “Futurama”, “Office”, “Californication” un “Weeds”. Un šodien ir tā diena, kad es visus iepriekšminētos seriālus esmu noskatījies, kas mani ļoti sarūgtināja, pat nezinu ko darīšu visu atlikušo laiku. Bonusā tam, man beidzās cigaretes, un, kamēr mēs neiesim uz kādu ostu, es tās nespēju dabūt,(jo bode 2 nedēļas ir ciet) tādējādi esmu “nedaudz” nervozs.

Uz kuģa “Kolka” ir 14 degvielas tvertnes. 12 no tām ir domātas degvielas pārvadāšanai, un divas ir “Slop tanki”. Slop tanki ir domāti naftas nosēdumu un palieku glabāšanai. Piemēram, Jūs pārvadājat jēlnaftu, un nākamā krava ir benzīns. Degvielas tilpnes ir jāmazgā, un mazgāšans atliekas(nafta+ūdens) nedrīkst tā vienkārši nopludināt jūrā, tās ir jātur Slop tankā un jānodod ostu pieņemšanas iekārtās. Ja šos naftas nosēdumus izgāztu jūrā, tad draudētu paliels naudassods un cietums. Piemēram, ASV teritorijā par krūzi pilnu ar naftu draud sods 25000$ apmērā, spainis - 100000$, naftas noplūde - miljonu dolāru apmērā. Par to, lai nafta netiktu nopludināta jūrā, rūpējās dažādas organizācijas(blog search - MARPOL), un, ja godīgi, tie ir vienīgie cilvēki, kam tas rūp, jo lielākā daļa no kuģiem šos nosēdumus vienkārši izmet jūrā. Neko nesaku kā tas notiekās šeit, bet Jūs jau varat noprast.

Diena nr.37:
The cake is a lie!

Ap 2000. gadu izgāja spēlīte “Half Life”, kas bija labākais, ko spēļu industrija jebkad redzējusi. 2004. gadā izgāja spēlīte “Half life 2″, arī nopelnot godalgoto gada spēles titulu. Tālāk nāca papildinājumi Half Life 2 spēļukam, un pirms 2 gadiem bonusā Half Life 2: Episode 2 diskam nāca līdzi arī spēle “Portal”. Īsumā - Portal ir loģikas spēle, kur ar teleportācijas palīdzību jānokļūst no vienas vietas līdz otrai. Nekādas šaudīšanās, tīra puzle, kuru noteikti ir interesanti atminēt. Spēles beigās, atšķirībā no visām citām, netiek glābta pasaule vai iznīcināta ļaunā Padomju Savienība, bet Jūs saņemat torti. Labāk to visu varētu saprast, noskatoties youtubē visu, kas atrodams ar atslēgvārdiem “Portal”.

Spēles gaitā bija arī slēpņi, kuros kaut kā varēja ieteleportēties, un šajos slēpņos ik pa laikam uz sienām parādījās uzraksti “The cake is a lie”, “There is no cake”. Bija laikam domāts tā, ka kāds gadiem skraidījis pa labirintiem, sagājis sviestā mēģinot iegūt torti un drukājis nesakarīgus teikumus uz sienām. No tā brīža šie izteicieni kļuva par sava veida leģendu, jaunu frāzi, ko cilvēki izmantoja diendienā attiecībā uz dažādām dzīves situācijām.

Tā kā es šo nedēļu nodarbojos ar stencilu graizīšanu, man Kristaps pameta ideju - uztaisīt stencilu “The cake is a lie”. Daudz nedomājot tajā pašā dienā arī ķēros pie darba un pēc stundas tas bija gatavs. Šī diena, un turpmākā nedēļa iegūst jaunu jēgu - pēc iespējas vairāk uz kuģa uzpūst tādus uzrakstus. Padomājiet paši, reisa galā visiem ekipāžas locekļiem tiek piesolīta milzīga torte, un tad viņi strādā n-tos mēnešus, lai tikai to iegūtu, bet beigu beigās saejot sviestā un beidzot ticēt tortes esamībai, tādējādi aprakstos visās vietās “The Cake Is A Lie”.

No sākuma es uztaisīju maziņu, 1 collu(2.5cm) lieliem burtiem, stencilu un to uzkrāsoju virsū, bet īsti labi tas neizskatījās. Lai remdētu izsalkumu, viena no sienām izpelnījās ar otu uzrakstītu “There is no cake”, taču process turpmākās dienas netaisās apstāties. Jau esmu uztaisījis stencilu ar 4 collas(10cm) lieliem burtiem, un tagad tikai jāizdomā kur un kā šo uzrakstu uzlikt.

Diena nr.38:
Ja uz kuģa rodas kādas veselības problēmas, tad īsti labi Jums pašiem neklāsies. Piemēram, ja sāk sāpēt zobs, tad tuvākos mēnešus apmeklēt zobārstu neizdosies. Jums katru dienu izdalīs pāris sāpes nomācošās tabletes, bet tāda sīkuma dēļ jau uz krastu nebrauks. Var vien tikai paveikties un iegūt brīvu dienu ostā, un pa to laiku aiziet līdz dakterim. Draņķīgāk ir ar nopietnām kaitēm, piemēram, iekšēju asiņošanu kritienu gadījumā, lūzumiem un tml. Jūras vidū lauztu kāju neviens saārstēt nevarēs, un labākais, kas var notikt - dabūsiet pāris sāpes nomācošas tabletītes, tās pašas, kas zobu sāpju gadījumā.

Tāpat uz kuģa arī nesanāks dabūt dažādus profesiju pārstāvjus, kurus ikdienā mēs esam tik ļoti pieraduši redzēt, piemēram, frizierus. Šodien te bija “matu diena”, un kādi 5 cilvēki dabūja vienu no stilīgākajiem matu griezumiem - ar mašīnīti skūtu pauri. Un sanāca arī tā, ka es piedalījos procesā, bet šoreiz nebiju krēslā, bet pats frizierēju nost matus savam biedram.

Vēl viens diezgan interesants fakts. Pāris nedēļas atpakaļ pie krāsošanas darbiem man no otiņas ielidoja pāris pilītes krāsas ūdenī, un tas mani nedaudz šokēja, jo no mazmazītiņas neredzamas pilītes radās sarkans pleķis kāda metra rādiusā. Tas, protams, likās nenormāli stilīgi, un pēc minūtes jau speciāli kratīju otiņu, lai redzētu, kas sanāk. Tā vistiešāk var apskatīties ķimikāliju graujošo efektu - kādas 10 piles krāsas rada ļoti lielu pleķi ūdenī. Vakar situācija atkārtojās, tikai nedaudz savādākā mērogā, un mans pleķis nobālēja šī pleķa priekšā. 17,4 litri krāsas, acetona, u.c. šķidrumu ielidoja jūrā, radot vislielāko pleķi kādu es jebkad uz ūdens virsmas esmu redzējis. Vārdā nenosauktu MARPOL’a pārstāvi sirdstrieka noteikti ķertu. Sāku saprast, kāpēc piesārņojums ir globāla problēma, bet neko nepadarīsi, pavēles ir pavēles.

Diena nr.39:
Šodien kārtējo reizi ārā līst paliels tropu lietus, apkārt ir bieza migla un visi matroži u.c. darbaļaudis strādā iekšā, tīrot visu iespējamo. Tā kā ir vismaz 6 strādājošie, tad ierastie “izmazgā grīdu” un “sakārto pīpētavu” darbi diezgan ātri beidzās, tādējādi ieslīgstot galējībās kā, piemēram “tīri griestus ar logu tīrāmo līdzekli” vai “berz virtuves sienas”. Tā kā visi šie darbi ir ļoti garlaicīgi un morāli nogurdinoši, nebija arī ilgi jāgaida, lai sāktos strīdi. No vienas puses nesaprotu šos cilvēkus, kas strīdās, jo augstāk rangā esošajam vienmēr būs taisnība, taču sava patiesība arī viņiem ir. Matrozis bļauj: “Bļ*, es taču esmu matrozis, es atbraucu uz šejieni sūdos sēdēt, es gribu viss būt notraipīts ar krāsu un izsūcināts mazutā, taču ko pie velna es te daru?!”

Atcerējos arī tādu lietu, ka daži no akadēmijas paziņām, kuri bijuši jūrā vienmēr teica: “Lūk, aiziesi jūrā, kļūsi par īstu vīru.” Šodien es tam beidzu ticēt. Īsts vīrs var būt dažādi saprotams jēdziens, bet tam noteikti ir divi vispopulārākie izskaidrojumi:
1) Īsts vīrs ir Rembo/Terminatora figūras cienīgs džekiņš, kurš visu var izdarīt ar savu nenormāli lielo spēku;
2) Īsts vīrs ir ģimenes galva, apgādnieks, kas pelna naudu un gādā par savas sievas un/vai bērnu labklājību.

Atrodoties jūrā, esmu sapratis, ka par īstu vīru te noteikti nekļūt, drīzāk par īstu sievieti. Atceroties ierasto stereotipu, ka sievietēm ir jārūpējās par bērniem un jātīra māja, ko praktiski es arī te daru - mazgāju traukus, beržu grīdas, slauku putekļus un pienesu ēdienu. No otras puses, protams, šādus tādus īstu vīru darbus sanāk darīt, kā piemēram staipīt smagus priekšmetus, gruntēt, krāsot utt. Tātad fakts, ka jūrā tu kļūsti par īstu vīru ir pilnīgi meli.

Sanāca arī parunāt ar diviem nēģeriem, kuri man beigu beigās atzinās kā tiek veidots vietējais džins/viskijs/rums/brendijs, kas ātri vien lika atskārst, ka pēdējā mēnesī pāris reizes esmu dzēris neko citu kā visparastāko benzīnu. Protams, tas ir filtrēts, attīrīts, sajaukts ar ūdeni utt., bet tomēr tas ir benzīns. Un lielākā daļa no vietējā alkohola ir no tankkuģiem zagtais benzīns, ko mēs tik cītīgi pārvadājam. Dzīvs esmu, tātad viss ir kārtībā.

Diena nr.40:
Agrāk jau biju minējis, ka parasti, ja kuģis stāv netālu no krasta(max kādas 10 jūdzes), bieži vien piebrauc nēģeri laivās, un var viņiem iemainīt kaut ko pret alkoholu/cigaretēm/narkotikām/sievietēm/citām jūrnieku pieprasītām lietām. Izrādās, no viņiem var arī nopirkt dzīvniekus!

Vēl brīnumaināks man likās tāds fakts, ka kāds to tiešām ir darījis, t.i. nopircis sev zvēru, un tas bija nekas cits kā susurs. Jep, visparastākais susļiks. Džekam 3 gadus mājās tāds nodzīvoja, stāstīja visādus “Iz susļika dzīves” stāstus, un tagad varu oficiāli apstiprināt - tas tiešām ir visstilīgākais dzīvnieks, kādu var turēt mājās. Džeks pat to susuru bija samācījis dzert alu. Attaisa pudeli, iedod, susurs aizskrien prom. Pēc minūtēm 20 pie durvīm grabināšanās un dīvainas skaņas. Atkal attaisa, iedod padzerties, susurs aizskrien. Trešo pudeli saņemot susurs vairs nav grabinājies, bet pa ceļam kaut kur nokritis :) Labākais, kas šodien noticis viennozīmīgi.

Diena nr.41:
Man beidzās cigaretes. Kaput. Stāstīju, ka tās var iegādāties pa lētām naudiņām uz kuģa, un joprojām to var darīt, ja tas kambaris ir vaļā, bet jau otro nedēļu tas ir ciet vairāku iemeslu dēļ. Parasti to taisa ciet ostās, lai svešinieki nesalien, un tas arī bija galvenais iemesls pagaidām, bet no šodienas ir uzlikts ultimāts - patiesību vai dzīvosiet bez cigaretēm(attiecīgi, arī bez alus, šokolādēm utt.). Kāpēc?

Uz kuģa katrā kajītē ir atrodama glābšanas veste, elpošanas aparāts un hidrotērps(tas sarkanais kostīms, kurā es peldējos SOLAS laikā). Kopā ir kādi 40 hidrotērpi uz kuģa, un pie pēdējās pārbaudes pāris dienas atpakaļ atklājās, ka 3 no tiem trūkst, un noteikti jāatrod vainīgais, jo katrs no tiem maksā ap 1000$. No sākuma vadība domāja, ka tos iemainījuši nēģeriem pret alkoholu, bet īstenībā tā gan nebija.

Katrs otrais šeit (pat es tajā skaitā, kaut arī man ar to nav nekāda sakara) zina, ka abi tērpi sen jau ir Latvijā, un tos nozaguši 2 džekiņi, bet neviens neko nesaka. Cieš pilnīgi visi, bet visi kā partizāni klusē un savus komandas locekļus nenodod, kas izrādījās par vislielāko šodienas pārsteigumu. Vakara pusē situācija vēl vairāk saasinājās, jo atrada uz ko novelt vainu, kaut arī saprot, ka tas nebija viņš. Tāpēc, lai nenoskaitītu no pašu algām, un tad atrada “melno aitu” un laikam mēģinās viņam kaut ko no algas noskaitīt, bet joprojām par tiem 2 zagļiem neviens neko nesaka. Joprojām brīnos, turpinu klusēt un nesmēķēt.

Diena nr.42:
Parasti uz jūrniekiem skatās kā uz bagātiem cilvēkiem, kuriem dzīvē nekā netrūkst, jūrnieki atpūšas dzerot katru dienu un ikvienam ir pa sievietei katrā pasaules ostā, t.i. visa dzīve kopumā ir viena liela izklaide. Taču realitātē tā nav, jūrniekiem ir ļoti smags darbs, mēnešiem ilgi viņi strādā bez nevienas(!!) brīvdienas, neredz kā bērni sper pirmos soļus, sāk iet skolā un paaugas, neiet uz izlaidumiem un nesvin dzimšanas dienas, un jaunogadu ģimenes/draugu lokā. Tāpat jūrniekiem arī nemaksā algas, viņi ir atbildīgi par kuģa kravu un cilvēkiem, ko tie var savainot savā darbā. Jūrnieka darbs ir nogalinoša stresa pilns. Tāpēc, nevajadzētu domāt, ka šeit ir salda dzīve, viss ir pilnīgi otrādi un naudu nevienam nedod tāpat, par katru dolāru ir jāizlej sviedru lāsīte un jāiznīcina ne mazums nervu šūnu.

[Neliela informācija, kas šeit atradās agrāk vairs nav pieejama]

Diena nr.43:
Ar šodienu man visu nedēļu būs jāstāv nakts sardze no 0:00-4:00. Nekas sarežģīts un īpaši nogurdinošs - jāstaigā pa kuģi visu nakti un jāskatās, vai kāds nelien virsū uz klāja, vai visas durvis ir ciet utt. Par godu sardzei sanāk, ka puse no dienas darba jau ir ieskaitīta, un jāceļās tikai 12mitos, un jāstrādā 4 stundas. Sardzes laikā nekas īpašs parasti nenotiek, bet tāpat ir diezgan bailīgi, sirds salecās uz katru neierasto skaņu - vai ūdens kaut kur skaļi nošļakstās, vai vaļi tālumā izelpo ūdeni caur to nāsi uz pieres vai tml. Bet ir arī patīkamie momenti - mēnessgaisma apspīd daļu okeāna, apkārt ūdens un tālumā maziņas gaismiņas, ūdens viļņojas un uz brīdi var aizmirst to visu, kas piedzīvots un vēl ir jāizcieš, var izbaudīt dabas skaistumu.

Šajā šķietami garlaicīgajā vidē it kā nekas aizraujošs nevar notikt, bet tomēr gadās. Tā kā man jāaizslēdz visas durvis, ir jāiet iekšā arī mašīntelpā. Nekad tur nebiju gājis, jo neredzēju tam jēgu, likās, ka tur viss ir netīrs, stāv pāris dīzeļģenerātoru un trīs datori, bet es stipri maldījos. Kuģim mašīntelpa ir viennozīmīgi visinteresantākā vieta, ko var redzēt uz kuģa.

Mašīntelpai ir trīs lieli stāvi, bet vēl tie atzarojas, sastādot kopējo ciparu ap 5-6 stāviem, simtiem cauruļu, desmitiem turbīnu un neskaitāmiem trepju labirintiem. Labrintiem tāpēc, ka pat ar manām ne-tik-sliktajām orientēšanās spējām izkļūšana no turienes prasīja kādas 10 minūtes. Visa telpa ir izgaismota ar spilgtiem baltas/dzeltenas krāsas prožektoriem un fonā ļoti skaļi dūc ventilators. Vēl tikai ieroču gūzmu sadabūt un filma ar Stīvenu Sigālu galvenajā lomā gatava. Nekā stilīgāka šeit noteikti neatrast.

Diena nr.44:
Sarunāju, ka savas četras stundas atstrādāšu no 14:00-18:00, tādējādi pēdējās divās dienās esmu no vietas dabūjis 8 stundas miega, kas beidzot lika justies kā cilvēkam, dzīves enerģija plūst visapkārt un garastāvoklis ir pacēlies stipri virs vidējā. Var beidzot mierīgi paēst, nomazgāties dušā, paķert pīppauzi un mierīgā tempā sākt strādāt. 2h nostrādā, un te jau arī dienas beigas klāt. Neskaitot to, ka apmēram pusi no nakts sardzes es nosēžu pīpētavā, saņemot par to sūri un grūti pelnītos dolārus, jūtos daudz vairāk apmierināts ar savu ikdienu nekā parasti.

Ja pat kaut ko liek darīt sardzes laikā, parasti nejūtos apbižots, jo nav neviena, kas čakarētu smadzenes, visi apkārt guļ un mierīgā tempā spēju visu paveikt.

Tā kā manu bankas kontu neviens nepierakstīja krastā, tad naudu saņemu “uz rokas”, kas rezuletājās ar to, ka šodien ieguvu dolāru čupiņu, ko nākotnē varēšu gudri un prātīgi notērēt!

Diena nr.45:
Lai arī cik daudz mīnusu nebūtu bijuši manā aizjūras ceļojumā, varu informēt, ka dažas lietas man, kā arī citiem nāk par labu. Aprīļa sākumā viens matrozis, Elviss vārdā, ieradās uz kuģa. Tā džekam nav ne vainas, visu dara korekti, bet no sākuma bija nelielas nesaprašanās starp šefību un viņu, t.i. šefība deva darbu, bet bieži vien viņš to nepildīja, bet, nevis tāpēc, ka negribēja/nevarēja, bet tāpēc, ka nesaprata, ko viņam saka, jo latviski šeit runā ļoti mazs procentuāls daudzums tautas(3-4 cilvēki). Bet viss nav tik traki kā izklausās, džeks pāris mēnešu laikā ir iemācījies runāt krieviski, kas, manuprāt, ir diezgan liels pluss. Vienīgi, tā valoda varētu būt pārlieku vulgāra.

Pirms pāris rakstiem minēju, ka agrāk es diezgan daudz lietoju lamu vārdus savās sarunās. Ar laiku biju ticis vaļā no šī netikuma, un tikai reizēm kas nelāgs varēja izsprukt ārā, bet šeit mani vecie netikumi ir atgriezušies, tāpēc, ka šeit parasti ievieto nevajadzīgus vārdus teikumos. Piemēram, teikums “Man gribās ēst” uz kuģa skanētu “Bļ** eb** vrot kā man nah** gribās rīt”. Lai arī kā es no sākuma centos tam visam pretoties, nelīdzēja, un šodien piefiksēju, ka mana valoda tik tiešām nav tāda kā gribētos. Laikam jāsāk lasīt grāmatas, lai viss atgrieztos normas līmenī.

Uzzināju arī tādu faktu - ja kopējais jūras stāžs ir lielāks par 6 gadiem, tad pēc Anglijas likumiem liecība tiesā vairs netiek ņemta vērā, t.i. cilvēks tiek uzskatīts par nepieskaitāmu. Protams, tā jau cilvēks atbild par savu rīcību, un par slepkavību tiks tiesāts, bet tāpat tas ir pilnīgs vāks, ka tā cilvēki tiek uzskatīti par jukušiem. Kaut arī nebrīnos, ir arī tādi kadri, kas gadiem ilgi nenokāpj no klāja. Viens matrozis pirms tam uz zvejas kuģa bija strādājis, teica, ka bocmanis jau 8 gadus no kuģa nav nokāpis, kontā pāri 100000$, un tuvākajā laikā arī netaisās vēl iet krastā.

Saņēmu kārtējo komentāru pastu un tātad - daži jautājumi/atbildes:
bush:

es pareizi sapratu, ka jums lika 20 litrus krāsas/acetona vnk iegāzt jūrā?

Jep.Tāpat jūrā arī nonāk visa sakaltusī/nederīgā krāsa. Protams, to īsti neafišē, ka lūk - mēs tā daram, taču lielākajā daļā kuģu tas notiek tieši tā - visu nevajadzīgo pāri bortam.

ogre:

Kkādā raidījumā redzēju, ka Āfrikā ar to šmigu vispār ir šķērmi. Benzīna un petrolejas šmiga esot vispopulārākā, bet esot kaut kāds baltajam neaptverams šķidrums, ko dzer vietējie pavisam nabadzīgie. Tas esot vispār pilnīgs pizģec.

Mārtiņš:

Aknas galvenais nenodzert.

1) To baltās krāsas šķidrumu garšoju, pēc smakas spirts, pēc garšas - kaut kas uz šnapsta pusi. Joprojām dzīvs.
2) Es te tiešām daudz nedzeru, bet pēc pāris nedēļām pilnīgā skaidrā esamības arī tas āfrikas benzīns liekas lietojams. Bet jau rakstīju, ka dabūju no konteinera zagtu viskija pudeli, tādu riktīgu, un to ar sanāca iztukšot. Vairs neko, tātad nedaudz vairāk par litru stiprā alkohola 1,5 mēnešu laikā.

Mazdēls:

a tevi nevar izmest no kuģa par tiem stenciliem?

Ja mani mestu ārā no kuģa par stencilu pūšanu, tad šonakt es visu nakti pūstu stencilus līdz pulsa zudumam. 6 nedēļas jau cauri, minimālais prakses apjoms izpildīts un tagad tikai jātinās prom no šejienes. Bet nē, ja šeit nemet ārā par konstantu dzeršanu, avārijas situāciju radīšanu un tml. lietām, tad mani mazie garadarbi nekas nopietns nav.

Taustiņklabeklis:

Vai nav piemērots laiks smēķēšanas atmešanai, starp citu?

No vienas puses - sen jau laiks, no otras - atbilde īsumā: nē. Viena no retajām lietām, kas mani tur pie pilnīga saprāta, ar iespēju no visa šitā atslēgties uz trim minūtēm. Un jā, cigaretes tomēr beigu beigās es dabūju, tika galā ar to hidrotērpu incidentu.

Diena nr.46:
Praktiski pilnīgi visi, ar ko esmu runājis zvanot/rakstot uz mājām prasa vienu un to pašu jautājumu - kad tad nu beidzot es būšu mājās, un parasti mana atbilde ir viena - es nezinu. Šāda situācija rodas nelabvēlīgu apstākļu, t.i. Okaras naftas torņa dēļ.

Mūsu šībrīža pozīcijā, kādu 10 jūras jūdžu rādiusā, ir kādi 6-7 naftas torņi. Katrs no tiem ir atzīmēts kartēs, parādās visādos uzziņas līdzekļos utt. Ar šiem torņiem viss ir skaidrs - fraktētājs(cilvēks, kurš īrē kuģi no kompānijas, lai pārvestu preci no vienas vietas uz otru) nosūta kuģi uz torni, viņi tevi jau sagaida, ātri visu iekrauj un kuģis var doties tālāk ceļā. Naftas cena, teiksim, ir 100$ par barelu un fraktētājs to kādā ostā var pārdot pa 150$ par barelu, tādējādi spējot samaksāt par kuģa īri un vēl tīri smuki nopelnīt.

Bet tā nu ir sagadījies, ka mūsējais tornis, saukts par “Okaru” ir īpašs tornis - birokrātiskā ziņā tas neeksistē. Tam nav nekādu reģistrācijas papīru, tas neparādās nevienā uzziņas līdzeklī, lielākajā daļu karšu šī torņa vispār nav (jāveic koriģēšana un pašam ar flomasteru jāzīmē iekšā(pilnīgi normāla parādība, ja kas). Fiziski, protams, tas pastāv, tālumā var redzēt tā liesmojošo galotni un uz radara tas ir redzams. Parasti šādi torņi ir nelegālas izcelsmes, kaut kur nozagti vai pārpirkti, un torņa īpašnieki parasti maksā bargas summas, lai visi pievērtu acis par šāda torņa eksistenci. Bet kāds tad citiem no šādiem torņiem labums?

Labums ir fraktētājam, jo par barelu naftas vairs nav jāmaksā 100$, bet tikai kādi 20$, un pārdot to var pa tiem pašiem 150$, tātad ir garantēta daudzas reizes lielāka peļņa, tikai būs jāsamaksā kādam “neliela” summa par nepieciešamo papīru izveidi. Tā kā īpaši legālas darbības ar iekraušanas operācijām nenotiek, tad arī īpašas kārtības nav kā tādas - kā sanāk, tā sanāk, un nevar zināt vai kuģis te nostāvēs 2, 3 vai 53 dienas (mēs jau te gaidam kravu 15 dienas). Par kuģi, protams, jebkurā ziņā ir jāmaksā, es teiktu kādi 25000$ dienā, bet tā kā peļņa ir tik nenormāli liela, tad fraktētājs var arī atļauties turēt šo kuģi gatavībā nedēļām, pat mēnešiem ilgi. Piemēram, pirms pus gada mūsu kuģis “Kolka” nostāvēja šeit Nigērijā atklātā jūrā, gaidot kravas izkraušanu, ne vairāk ne mazāk kā trīs mēnešus. Un es tiešām ceru, ka šāda situācija negrasās atkārtoties.

Lūk tāpēc arī mana atbilde uz jautājumu “Kad būsi mājās?” ir “Es nezinu”.

Diena nr.47:
Uz kuģa dažādu iemeslu dēļ ik pa laikam rāda mācību filmas. Šodien Āfrikā kārtējo reizi līst paliels lietus, kamēr aizstaigā no viena kuģa galam līdz otram, tikmēr esi viscaur salijis, tāpēc ģeniālie prāti augšējos klājos izdomāja uztaisīt 2h garu viedo-mācību sessiju visiem ārā strādājošiem par dažādām aktuālām tēmām. Manis pēc - labāk sēdi un skaties kino, nevis strādā. Rādīja trīs īsfilmas - par ieiešanu/iziešanu no tvertnēm, drošību, piesārņojumu, un beigās tas viss ar blakussēdošo jūrnieku ironiju izvērtās par varen jauku pasākumu.

Pirmo kino rādīja sakarā ar ieiešanu/iziešanu no degvielas tvertnēm. Jautāsiet - kāpēc vispār jālien tajās iekšā? Atbilde būtu tāda - ja pārvadā visu laiku jēlnaftu, un tad ir pasūtījums pārvest benzīnu, tad no pirmās kravas paliek diezgan daudz nosēdumi. Tie tiek tīrīti pāris dienas ar spēcīgu silta/auksta (dažādām kravām dažāda ūdens temperatūra) ūdens strūklu, bet ir arī vietas, pie kurām šī strūkla nepiekļūst, tādējādi pārējais darbs ir veicams ar rokām. It kā nekā smieklīga, bet iedomājamies filmas sākumu: tumšā telpā ielien jūrnieks elpošanas maskā, pēkšņi izlec no stūra viens džekiņš ar kalašņikovu un sāk nenormāli šaudīties. Parāda uzrakstu - gāze ir tikpat draudīga kā psihopāts ar automātu.

Nākamā filma bija par MARPOL pirmo un piekto pielikumi, t.i. par nelielām naftas noplūdēm un atkritumu šķirošanu uz kuģa. Protams, filmā rāda modernas atkritumu nodošanas iekārtas, dedzināšanas krāsnis un tml. ierīces, bet visi tāpat zina kur šie atkritumi nonāk. Vienīgā vērtīgā informācija - pasaulē ir 100000 kuģu ar vairāk kā 2 miljoniem jūrnieku. Taču filma paveca, tāpēc šie skaitļi šodien jau būs dubultojušies.

Trešā filma bija saldais ēdiens iepriekš redzētajam - kā noteik dažādi negadījumi uz kuģa. Piemēram, parāda tādu kaulainu nēģeri ar bišķi netipiskas formas seju un jautā kas ar viņu noticis (šajā vietā parādījās varianti “uzkāpa uz krieviem piederoša kuģa” un tml.). Piedāvātie varianti - džeks iebāž galvu spainī ar skābi, vēl kaut kāds tur bija, bet īstā atbilde (protams, tas viss tiek attiecīgi amatieriski nofilmēts) - melnais aizpīpēja cigareti un atvērta tvertnes vāku vaļā. Alternatīva situācija dzīvē būtu galvas iebāzšana giljotīnē un striķīša paraušana pētniecības nolūkos. Četras tādas situācijas un visu vakaru labs garīgais garantēts.

Diena nr.48::
Uz kuģa īsti nav vietas priekam un bēdām, lielākoties sajūtas ir neitrālas. Bet jau otro dienu mans prāts mani informē, ka tam trūkst vienas noteiktas izjūtas - paģiru. Es tiešām gribu pamosties svētdienas pēcpusdienā ar klusu “aargh”, padomāt kur es esmu un kā šeit nokļuvu. Ar paskaļu blīkšķi izvelties ārā no gultas, nesaprašanā kāpēc man tā sāp kāja un kur es vakar biju. Ar domu “Es nekad nekad vairāk nelietošu alkoholiskus dzērienus” aizrāpot līdz ledusskapim un saprast, ka dievs tomēr ir - atvērt plauktā stāvošo auksto alutiņu, apģērbt to pašu smirdīgo vakardienas t-kreklu, paņemt laptopu sānos un iziet svaigā gaisā izdzert to iepriekšminēto alutiņu. Pēc tam pasēdēt nedaudz saulītē pārlasot kas jauns blogos, ierāpot dušā un tikai pēc diviem dienā ieslēgt telefonu, lai saņemtu īsziņas no sērijas “Kur tu paliki?”. Uztaisot pāris sviestmaizes un atrodot minerālūdens pudeli atcerēties vakardienas sākuma sarunu:
-Alu dzersi?
-Dzeršu.
(šeit tiek izlikta šņabja pudele uz galda)
-Tu taču prasīji, vai alu dzeršu?!
-Alu, pusīt, no rīta jādzer.

Turpinājumā parunāties skaipā, un likt ritēt dienai lēnā ritmā. Lai arī kā krastā negribas sastapties ar paģirām, šeit ir pilnīgi otrādi - ļoti gribās. Un par šādiem draudzīgiem brīžiem šeit sanāk domāt nedēļām ilgi, cerot, kad tad būs tā laime izjust šīs sajūtas vēlreiz.

Bet tā viss pa vecam, naktīs sardzes laikā pastaigājos, pagaidu kad visi aizies gulēt un tad paķeru tādu gaaru pauzīti, līdz sagaidu 4 no rīta, un eju gulēt. Tālāk pamostos, paēdu, pastrādāju, un atkal miegā pāris stundiņas, līdz nonākam cikla sākumā.

Diena nr.49:
Ir 49. diena un man ir tāda sajūta, ka es pamazām sāku zaudēt sajēgu par apkārt notiekošo. Vakar pēc ļoti garas darbadienas nenāca miegs, bija jau seši no rīta, bet acis joprojām kvadrātā - ir tikai viena doma galvā - mājas. Šādi bezmiegā guļot es pat spēju aizdomāties līdz vissīkākajām detaļām - kā iekāpšu lidmašīnā, kā lidošu, ko pasūtīšu, kā izkāpšu un kurā vietā RIX’ā izpīpēšu savu pirmo cigareti, pa kādu ceļu braukšu mājās un kurā rokā nesīšu čemodānu.

Domāju, parādība ir pārejoša, jo parasti bija tā viļņveidīgi - ir tā mājupgribēšanas sajūta, bet tad tā noplok, parādās, un atkal noplok, bet izskatās, ka šoreiz ir kas galīgi cits. Ir četri no rīta, un pēc mazāk kā 4 stundām jāceļās, lai nostrādātu kārtējo darbadienu, bet miegs kā nav tā nav.

Sanāk tā - es domāju un gremdējos atmiņās par mājām visu laiku - strādājot, ēdot tos nolāpītos rīsus, skatoties TV, un pat guļot. Sapņus par atpūtu pie dabas un Rīgas asfaltu ir nomainījuši murgi, kur parasti redzi tos sev vismīļākos, bet tālu tālu prom, aizejot bezgalībā, mājot ar roku vai mirstot.

No šīm morālajām mocībām sāc just arī fiziskas sāpes, galva plīst pušu ik brīdi. Kā tablešu nīdējs meklēju “dabīgos ārstniecības līdzekļus”, un viens džekiņš izlīdzēja ar apmēram 20 gramiem viskija. Ne litru, ne simtnieciņu, bet 20 gramus viskija mazā, izmazgātā “nestle” šokolādes trauciņā. Piejaucu tikpat daudz kolas klāt, un izbaudīju katru pilīti. Galva joprojām sāp, miega nav, un domas vēl turpat.

Diena nr.50:
Kā jau stāstīju, kuģa noturība ir atkarīga no dažādiem faktoriem, bet nemaz nevarēju iedomāties, ka tā TIK lielā mērā ir atkarīga no vēja. Kad ir nolaists enkurs, tad parasti kuģis pagriežas pret viļņiem, bet mūsējais nezinu kāpēc negriežas. Pēdējās dienās šī negriešanās atspoguļojās pastiprinātas šūpošanās veidolā. Šodien to arī ļoti iespaidoja vējš, kura pūšanas virziens sakrita ar viļņu virzienu, t.i. pret mūsējo bortu, un sanāca tā, ka šūpo trakāk nekā jebkad.

Neskaitot ierasto lietu lidošanu uz grīdas un pāris saplīsušo trauku, vairāk nemaz nevar nostāvēt uz vietas, ejot pa koridoru sitos pret sienām. Gulēt arī īpaši vieglāk nepalika. Mājās parasti aizmiegu pagriezies uz viena no sāniem, taču šeit nācās aprast ar domu, ka nu vairāk nesanāk - ir jāguļ uz muguras vai vēdera, jo tāpat pēc pāris minūtēm šūpošanās dēļ es pārveļos uz vienu vai otru pusi. Bet šodien aizmigt bija vēl grūtāk, jo pat guļot uz muguras mazākā kustība izraisīja apgriešanos uz vēdera. Beigās neizturēju un izvilku matraci no gultas, pēc tam noliku to uz grīdas perpendikulārā virzienā pret gultu(visas gultas uz kuģa vērstas vienādā virzienā - paralēli bortam_. Es zinu, ka tas nav īpaši labi, ka pusi no nakts mana galva atradās zemāk par kājām, bet tiešām ir daudz vieglāk aizmigt, ja šūpojies galvas-kāju virzienā, nevis no vieniem sāniem uz otriem.

Diena nr.51:
Šodien beidzot kāds pastāstīja kādu joku, no dzīves gan. Pirms manis, kadeta, bija arī vēl divi džekiņi. Tad nu vienā jaukā vakarā, dabūjuši aliņu un sēdējuši pīpētavā kārtis spēlējuši. Kā jau gadās ar pastiprinātu aliņa lietošanu, mūzika palika pa klusu, un tāpēc šamie izdomāja to uzgriezt skaļāk. Spiež to “+” pogu, spiež spiež, un pēkšņi čušš - visam kuģim pazūd elektrība. Šamie ne pa jokam pārbijušies skrējuši katrs uz savu kajīti slēpties un gaidīt rītu. Pamostās no rīta - tēlo, ka neko nezin. Īstenībā, izrādās, ka tieši tajā pašā mirklī mašīntelpā kaut kas sagājis grīstē, tāpēc arī elektrība pazudusi :)

Šodien arī kārtējo reizi atcēla kravas iekraušanu. Iekraušana jau ir pārcelta piecas reizes(1., 8., 11., 14. un 19. augustā), un mājās tikšanas sajūta izzūd ar katru dienu vairāk un vairāk. Nebrīnos, ka puse no pasaules grib atskaldīt/nosist visus nēģerus. Atradīsies te tūlīt tauta, kas bļaus “Rasists, rasists!”, bet lielākoties visi bļāvēji būs tie, kas nemaz tā pa nopietnam nav ar melnajiem saskārušies. Ja ar pātagu neuzsist, viņi vispār neko nedarīs, un tikai skatīsies kā jūs apšmaukt. Protams, katrs otrais baltais arī Jūs gribēs apšmaukt, bet domu, cerams, sapratāt.

Diena nr.52:
Tieši šajā pozīcijā, t.i. 20 jūdzes no krasta noenkurojušies mēs atrodamies jau gandrīz mēnesi, un tas sāk atspoguļoties uz cilvēku prātiem.

Pirmkārt, virtuvē sāk beigties ēdiens. Sen jau vairs nav svaigu dārzeņu un augļu. Pēdējās dienās salāti pie ēdiena ir “sīpolu salāti”. Kā tādus taisa? Sagriež sīpolu, uzlej eļļu pa virsu, samaisa. Gatavs pasniegšanai. Lai jau paliek tie augļi un dārzeņi, uz šo brīdi ir palikuši apmēram 15kg cukura, kas ir salīdzinoši maz, jo mēnesī te apēd apmēram 50kg, ir beigušās pilnīgi visas šokolādes “maģiskajā kambarī”, drīz arī beigsies kartupeļi u.c. piedevas, pienam derīguma termiņš jau cauri, bet ir 50+ litri palikuši, tāpēc ir iestājies supertaupības režīms.

Otrkārt, lielā mērā atrodoties uz enkura daudziem īsti darbs nav. Stūrmaņi vairs praktiski neda