Pirmoreiz es redzēju Rammstein dzīvē pirms daudziem gadiem (nevaru atcerēties, bet es teiktu kādiem 7). Tajā laikā vēl biju maziņš puisītis un no redzētā biju stāvā sajūsmā labu laiku. Otro reizi es apzināti braucu uz Tallinu, Sakū Sūrhalli, lai redzētu Rammstein tūres koncertu. Laikapstākļi bija tādi paši, sniga sniegs, bet 6 stundu brauciens uz Tallinu noteikti bija tā vērts.

2007. gadā es apmeklēju labu daudzumu koncertu, bet zīmīgākais no tiem bija Muse, kas kopā ar Mettalicu Igaunijā un Rammstein’iem iekļuva tabulas “Top 10 skati, kurus Ārčijs ir redzējis. Ever.” augstākajās pozīcijās.

Kopš 2007. uz Rīgu vairs īsti labas grupas nebija braukušas. Varbūt bija īstenībā, un tīri iespējams ka esmu bijis koncertos, taču tas viss ir aizmirsts, jo nav iespiedies atmiņā.

Vakardien es ilgi minstinājos, līdz beidzot atteicos doties uz koncertu. Veselība piekliboja, braucu mājās. Atteikuma iemesls, kā vēlāk izrādījās, bija pavisam vienkāršs – es biju aizmirsis cik koncerti ir lieliska padarīšana. Pēdējā gada laikā esmu bijis daudz klubos, bāros un tml. velna iestādījumos, kuros parasti skan apmēram tas pats, kas pa European Hit Radio. Īsti pie sirds modernā mūzika neiet, un mani draugi uz citādākām vietām nemaz neiet, tāpēc, bija tāda sajūta – aiii, atkal to visu klausīties, iztikšu.

Taču liktenis izspēlēja labu joku, un episkas avārijas dēļ ceļš uz mājām bija nobloķēts, tāpēc neko citu, kā vien doties uz koncertu neatlika darīt. Ar nedaudz skeptiskām noskaņām ierados Arēnā Rīga, pamazām pa virsu savam sāpošajam kaklam lēnām sūcu aliņu, skatījos kas notiek apkārt, un tad man pieleca. Es patiešām biju aizmirsis cik man tas ļoti patīk.

Kaut kādā veidā ar savu lēto biļeti iečāpoju fanu sektorā (tur biļete ir pa 50% dārgāka) un viena no pēdējo gadu labākajām naktīm varēja sākties. Cik zinu, tur aizmugurē baigā spiešanās bija, bet priekšā viss bija ideāli. Nav īpaši pārbāzts, visu lieliski var redzēt, tikai jāskatās ka uzacis neapsvilina.

Pārsteidzošā kārtā, arī skaņa bija salīdzinoši laba. Nu labi, nekādu Montraux’u jau sporta hallē neuztaisīsi, bet salīdzinot ar citām reizēm – ir ok.

Par koncertu kopumā – iedvesmojoši, ticība cilvēcē atgūta, biļetes uz Roskilde jau gandrīz nopirktas (Motorhead, Muse un pusducis lielisku izpildītāju vienuviet), paskatījos kā tiek izdedzinātas 2 tonnas dīzeļdegvielas un kā traki vācieši bliež 2 stundas. Tie kas ieradās, apsveicu – Jūs redzējāt vienu no labākajiem koncertiem kāds Latvijā ir spēlēts (jā, arī Metallica nervozi maliņā pīpē un baksta bedri sniegā). Tie kas palaida garām – vasara ir gara, un vēl ir iespēja labot savu kļūdu. Taisnības labad jāuzraksta, ka īsti metālu es ikdienā neklausos un pie sirds iet kas mazliet piezemētāks, bet roku uz sirds uzliekot – viena no pēdējo gadu labākajām naktīm.

ps. Bildīte aizņemta no delfi.lv. Ja kādam gribās apskatīties kāds šovs tur notiekās, tad sk. youtube.com. Bet ticiet man, 14 collu monitorā ar iespraustām austiņām skatīties šo ir trakāk kā ņemties ar gumijas sievieti. Un šis pats šovs Maskavā pirms pāris dienām, bildītēs.

Lai saprastu datorspēļu atkarību, no sākuma varētu tikt skaidrībā kas ir atkarība. Wikipēdija piedāvā šādu definīciju:

The meaning of the word addiction in the english lexicon varies according to context. A positive addiction is a beneficial habit–where the benefits outweigh the costs. A negative addiction is a detrimental habit–where the benefits are not worth the costs. A neutral addiction is a habit in which it is not clear if the organism (or species) benefits from the activity.
Examples of “negative addictions” are: drug addiction (e.g. alcoholism, nicotine addiction), problem gambling, ergomania, compulsive overeating, shopping addiction, computer addiction, pornography addiction, television addiction, etc.
Examples of “positive addictions” are: exercise, eating healthy and volunteering.
An example of a “neutral addiction” is mowing the lawn.

Tātad pastāv 3 veidu atkarības – labas, sliktas, neitrālas. Pozitīva atkarība ir ieradums, kurš neko ļaunu nenodara, piemēram, sniega tīrīšana, sportošana un kas tāds. Neitrāla atkarība ir rutīniska darbība, piemēram tējas dzeršana pirms miega. Taču šodien vairāk gribētu koncentrēties uz negatīvu atkarību, kur ieguvumi neattaisno līdzekļus. Šajā kategorijā ielien viss sliktais (un jaukais), ko vien varat iedomāties – alkohols, narkotikas, cigaretes, azartspēles utt.

Tātad, vai datorspēļu atkarība ir pozitīva/negatīva/neitrāla padarīšana? Manā skatījumā, ja datorspēles neietekmē paradumus, ikdienas dzīvi un globālu uztveri, tas nav nekas ļauns. Ja spēlētājs ir tiešām atkarīgs, tad viņa dzīves līmenis krītas, attiecības iesūkā un cilvēka pienākumi paliek nopakaļ. Es neesmu soģis, un uzskatu, ka katrs dzīvo kā grib, un nedrukāju, lai kādu aprunātu, bet nostādu tīri faktu priekšā.

Piemēram, ir sestdienas vakars. Ārā burvīgi snieg, un momentāli sniegs pārvēršas par netīru pļuru. Ir auksts, sen jau satumsis un izskan piedāvājums doties uz bāru. Šajā brīdī bieži vien aizdomājos, vai vēlos doties ārpus mājām, gludināt kreklu, tērēt naudas kvantumu izklaidei, vai tomēr vienkāršāk būtu palikt mājās, pašaudīties TV ekrāna priekšā un šonedēļ beidzot kārtīgi izgulēties. Un ticiet man, izgulēšanās ir burvīgs variants sestdienas pievakarei. Atkarība iestājas tajā brīdī, kad datorspēles sāk kontrolēt cilvēku. Ja spēlēšana aizstāj darbu, mācības, attiecības, tad dārgie draugi…your fucked.

Pirms nedaudz vairāk kā gada es aizrāvos ar tādu interesantu spēlīti kā World Of Warcraft. Teikšu godīgi, ka biju ne pa jokam atkarīgs. Darīju apmēram to, kas uzdrukāts iepriekšējās rindkopās. Vajadzēja spēlēt. Tagad esmu iegādājies sev xbox spēļu konsoli un ik pa laikam padzenāju kādu spēlīti. Procesu izbaudu ne pa jokam, un gadās ka ziedoju pāris stundas no naktsmiega, taču nekas pārdabisks nenotiek. Apnīk, un pelēko kastīti neaiztieku pāris nedēļas. Un šī ir tā līnija starp atkarību un vienkārši patiku pret spēlēm.

Kas mani tajā visā padarīšanā aizrauj – bieži vien sižeti ir daudz izplānotāki par lielāko daļu filmu, sci-fi uz katra stūra, un esmu iepazinis daudz dažādus cilvēkus no vistālākajiem Eiropas nostūriem. Izklausās dīvaini, bet nav atšķirības, vai ar kādu nepazīstamu cilvēku pārspried laikapstākļus Twitterī, vai diskutē par šūnu uzbūvi bioloģiskos organismos datorspēlē (gadījās vienreiz :) ).

Šobrīd ik pa dienai uzspēlēju dažādas spēlītes pāris stundas, bet manā skatījumā tas nav nekas traks. Kāda starpība – vai tu skaties kino, seriālus, nosit laiku youtubē, guli vai dari ko tamlīdzīgu. Es mīlu datorspēles, and thats about it. Latvijas sabiedrība vēl ir nedaudz iepalikusi šajā ziņā, un vairums pārstāv uzskatu, ka datorspēles ir domātas maziem retardiem, kam nav viedokļu un interešu, kuri dzīvo pagrabos un sauli redz reizi nedēļā. Ir 2010. gads, un spēļu industrija jau sen ir pārņēmusi pasauli, un gan jau līdz Latvijai arī kādudienu atnāks spēlēšanas kultūra.

1) Pirms nedēļas biju uz atskaitīšanas robežas Latvijas Jūras Akadēmijā, jau ceturto reizi šogad. Pārmaiņas pēc paša nolaidības dēļ, jo nekādi nevarēju nolikt vienu eksāmenu. Tāpēc kādu laiciņu dzīvoju nelielā stresā mācību dēļ, kas bija diezgan nepierasti. Bet, kad jau vilciens bija aizgājis un tiešām jau nekādi nevarēja palikt akadēmijā, un vajadzētu gadu izlaist – kaut kā izķepurojos. Pats joprojām neesmu sapratis kā un kapēc, bet kā jau zinat – šādus jautājumus nejautā. Tiku un tiku :)

2) Kopš jaunā gada katru piektdienu/sestdienu piedzēros. Nezinu kāpēc sanāca tā, par ko galīgi nepriecājos. Nepatīk, turklāt visa tā dzeršana liekas tik bezjēdzīga padarīšana, ka pat vārdos neizteikt. Nolēmu kādu laiku nepieskārties alkoholam. Lielākais lūzumpunkts bija pirms divām nedēļām, kad klusiņām stāvēju virtuvē, sūcu pēdējās viskija paliekas un ar izplestām acīm un “kas pie velna te notiekās?!” sejas izteiksmi stāvēju kādā ASV tīņu filmas burziņā, kur uz nebēdu tika lietotas narkotikas, katrs otrais nesaprata kur viņš atrodas un principā cilvēki atklāti mīcījās turpat uz grīdas.

3) Jo vairāk skatos visapkārt uz apkārt notiekošo, jo bezjēdzīgāks viss liekas. Vienvārdsakot, esmu pazaudējis prieku dzīvē. Turpmākais plāns piebeigt mācības pēc pāris mēnešiem, tad uz gadu braucu prom uz Slovēniju, Portorož (Rožu osta) pilsētu. Maziņa kūrortpilsēta Slovēnijas D daļā, kur kādu laiku padzīvošos. Pēcāk atpakaļ, pusgadu rakstīšu diplomdarbu, kaut kur pastrādāšu un pēcāk atkal uz gadu prom. Kamēr jauns, tikmēr var vēl visādas muļķības darīt, savādāk pienāks laiks, kad tik brīvi viskautkur darboties nesanāks.

4) Nedēļu dzīvoju ar pāris latiem kabatā. Interesanta padarīšana, ja godīgi :) Pamanījos pazaudēt maku ar visiem dokumentiem. Nebūtu tas trakākais, bet man vairs nav neviena dokumenta. Aizeju uz banku pēc kartes ar CCCP laikos izdotu dzimšanas apliecību – karti nedod. Saku, ka vajag naudu, lai izgatavotu tiesības, lai varētu uzrādīt Jums, un saņemt karti. Tāds apburtais loks, lai neteiktu vairāk. Karti tā arī vēl neesmu saņēmis, internetbankai arī netieku klāt. Cirks pa rubli.

Tas tā īsumā, kas noticis pedējā mēneša laikā. Un, cerams, kas notiks nākotnē.
A.

Un tad nāk iekšā post-apokalipse, cilvēki saņem sodu par visu nepareizo, kas noticis un izdzīvojušie cīnās ar pasauli. Karš, atombumbas, kataklizmas, ozona slāņa sabrukums – nav svarīgi. Izdzīvojošie cilvēki spēj novērtēt kas ir bijis, un kam vajadzēja pievērst uzmanību. Pāris dienas atpakaļ noskatījos “Book of Eli“. Pēc sižeta nekas jau īpašs nebija, čalis gāja uz Rietumiem un jā, tas arī viss. Bet pie velna garo pastaigu, īstenībā filma bija par ticību. Ticību Dievam, lai būtu korekti.

Sevi pie ticīgajiem īsti pieskaitīt nevaru, bet man patika viens citāts:

We threw things away that people kill each other over now

Šis teikums īsumā varētu aprakstīt pēdējās nedēļas emocijas. Visapkārt visi skrien pirkt dažādas mantiņas, drēbes, mašīnas un ko tml. Bet prieks un laime ir īslaicīga. Tur jau ir tā lieta, jāskatās nākotnē. Bet jādzīvo šodienā, un jāpriecājas par to, kas ir.

Filmu parastajam kino skatītājam gan neieteiktu redzēt, nekā jau tāda tur nebija. Bet ļoti patika kā tā ir uzņemta un ko mums māca..kārtējo reizi.

Iesākumam, gribētu nedaudz padalīties ar cipariņiem. Šajos piecos gaos ir tapuši 1134 ieraksti un Jūs, mani lasītāji, esat komentējuši manus rakstus 14400 reizes, tātad vidēji 12 komentāri katram rakstam. Cīņa ar spamu ir bijusi nežēlīga, un ir izdzēsti vairāk kā 100 tūkstoši komentāru (102207, lai būtu tieši). Ja visu šo informāciju izvelk no datubāzes un saliek uz A4 lapām, tad lappušu skaits sniedzas pāri 3000.

Ar apmeklējumiem ir mazliet sarežģītāk, jo neesmu kādu laiku aizrāvies ar statistikas rīkiem, tāpēc tiešu ciparu es jums nepateikšu. Bet tā nedaudz parēķinot: šo blogu ikdienā apmeklē kādi 300 cilvēki (neskaitot RSS un tml. zvērus), tātad 5 gadu laikā tas ir apmeklēts vairāk kā pusmiljonu reižu. Es pieņemu, ka dažās dienās šis cipars ir bijis mazāks un visādi roboti ir ložņājuši apkārt, taču citās tas ir uzkāpis lielāks par 20000 lasītājiem dienā.

Bet mans mērķis nebija sabakstīt cipariņus šajā ierakstā. Mērķis bija pateikt paldies saviem lasītājiem. Īpaši liels paldies tiem, kas jau n-tos gadus seko līdzi maniem skricelējumiem gadu gaitā. Es mīlu šo vietni, jo varu sēžot pie datora ekrāna atskatīties uz savu dzīvi, redzēt kā esmu audzis, kā ir mainījušās manas domas un kādas muļķības esmu darījis.

Lielākajā daļā gadījumu blogi pastāv pāris mēnešus, daži izvelk kādu gadu, bet tādu, kas apgrozās tik ilgi nav jau nemaz palicis tik daudz, un es priecājos, ka man tas ir izdevies. Pēc idejas turpmākajā nākotnē šeit nekam nebūtu jāmainās, un saturam būtu jāpaliek tieši tādam pašam – par visu man apkārt notiekošo.

Perma
Perma ir attāla Krievijas pilsēta, kas atrodas Urālu kalnu rietumu pusē, netālu no Sibīrijas robežas, un spilgtākās atmiņas, kas raksturo šo vietu varētu izteikt īsi un kodolīgi: AUKSTS. Otrajā dienā termometra stabiņš gozējās -44 grādu robežās, kas nozīmē, ka ārpusē ir “really f***ing cold”. Ārā bija tik auksts, ka tiešā nozīmē sasala gaiss. Mūsu izelpā ir nedaudz ūdens molekulu, un ja tumsā elpojam prožektora priekšā, tad varēja redzēt kā šīs ūdens molekulas momentāli kristalizējas un pārvēršas “mikrosniegā”. Pilsētu mūsu brauciena laikā ieskāva bieza migla, bet īstenībā tā nebija migla – gaiss vienkārši sasala.

Priecājos, ka bija noorganizēti taksometru braucieni visai mūsu pārvietošanās shēmai, un ārā nevajadzēja atrasties ilgāk par pāris minūtēm, jo nav svarīgi cik liela drēbju kārta ir mugurā, drebināties sāc jebkurā gadījumā. Tā kā īpaši nebiju sagatavojies ekstrēmām temperatūrām, tad mugurā vilku to, kas bija līdzi. T-kreklu, pa virsu plānu džemperi, tad kreklu un žaketi. Šādā ekipējumā vari justies +/- normāli istabas temperatūrās.

Par ārpuses temperatūrām gribētos mazāk runāt, jo īsti ārpusē uzturēties nesanāca. Ne man drēbes pastaigām bija, ne arī tuvumā kāda vieta, ko apciemot. Perma ir paliela pilsēta, ar kādiem 1,5miljoniem iedzīvotāju, taču diemžēl tuvumā īsti nebija civilizācijas. Lai vairāk saprastu kā kas izskatās, varam apskatīties skatu pa viesnīcas logu. Frozen wasteland, lai neteiktu vairāk. Sirreāls aukstums, sniegs un tukšums.

Ēdieni un krievu šņabis
Kā jau kārtīgā trīszvaigžņu viesnīcā, no brokastīm parasti ir jāatsakās. Viena kafija un jāciešās līdz pusdienām. Lai arī man vajadzēja pastaigāties pa dažādiem krievu krodziņiem un izbaudīt vietējās kultūras ēdienus, diemžēl apkārt notiekošā dēļ tas nesanāca, un ēst nācās viesnīcā visu laiku. Nekas īpašs, lai tam veltītu vairāk par pāris rindiņām. Diennakts gaitā tika pielauzts viltots zaķis pīle un vista. Visi trīs iepriekšminētie ēdieni uz mata garšoja pēc vistas. Netrāpījās tas labākais pavārs. Vienīgā brīnumainā lieta – maizes vietā tika piedāvātas plānās pankūkas.

Kā delikatesi pagaršoju plānās pankūkas ar ikriem…un šņabi. Dīvainā kārtā ar Krievijas grādīgo testēšanu neaizrāvos, jo neko īpašu tajā nesaskatīju. Ruskijs Standarts tādās pašās cenās un tādos pašos apjomos kā Latvijas veikalos. Bāra piedāvājumā bija kādi 8 veidi, no kuriem nogaršoju tikai pārīti, jo nekāds baigais eksperts neesmu un diezgan lielu atšķirību nejūtu. Vispār, jo labāks ir šņabis – jo mazāk to jūt, un tā kā tika testētas tās labās pudeles, tad tie visi garšoja pēc nekā (kā tam arī ir jābūt).

Volgograda
Pēc kādas diennakts čakarēšanās pa Krievijas lidostām es ielidoju Volgogradā. Principā par šo vietu agrāk nebiju dzirdējis neko, taču man pastāstīja, ka agrākais pilsētas nosaukums ir Staļingrada, un tas jau sāka atsaukt atmiņās vēstures stundās klausīto. Daudz nē, bet pēc nelielas lasīšanas/skatīšanās gūglē lielā mērā viss bija skaidrs. Pilsēta ir salīdzinoši jauna, jo II pasaules kara laikā tā bija pilnībā iznīcināta un uzcelta no jauna. Pārsteidzoši likās, ka pilsētā vēl ir saglabājusies Padomju Savienības aura. Uz katra stūra stāv kāds piemineklis karavīriem, uz pilsētu atsaucās kā uz “varoņu pilsētu Staļingradu” un tml.

Lielveikali
Maskavā lielveikali ir ļoti līdzīgi mums pieņemtajiem (tikai 5x dārgāki), taču šajās abās pilsētās tie nedaudz atšķirās no pieņemtā. Lielveikals nesastāv no daudziem sīkiem veikaliem, bet vairāk līdzinās vienai lielai telpai ar daudz maziem kioskiem, kur kaukāza paskata kungi mēģina iesmērēt tev kaut kādus sūdus. Tāds kā tirgus zem jumta, lai vairāk neteiktu. Pat, ja vēlētos sev ko jauku iegādāties, tad roka necēlās ko tādu pirkt.

Intourist
Atšķirībā no Permas, kur mana viesnīca atradās sasalušā nekurzemē, Volgogradā skats pa logu bija daudz patīkamāks, jo tā atradās pašā pilsētas centrā. Salīdzinājumam – Rīgā tā atrastos doma laukumā. Intourist ir gandrīz gadsimtu vecs viesnīcu tīkls, par kuru klīst dažādi nostāsti. Padomju laikos ārzemju tūristi varēja apmesties tikai šajās viesnīcās, kas nozīmē, ka katru soli varēja novērot, telefonos bija iebūvētas noklausīšanās ierīces, un drošvien kaut kur pagrabā varēja atrast kādu spīdzināšanas kameru. Jauka vēsture naktsmītnei, taču nebija jau nemaz tik briesmīgi. Vienīgi zemo temperatūru dēļ visapkārt radiatori tiek uzgriezti līdz maksimumam, kas nozīmē ka gaiss ir ļooo(o)ti sauss un man, kā cilvēkam, kas dzīvo jūras tuvumā, pēc stundas galīgi aptrūkās gaiss un naktī reizi stundā vajadzēja pamosties, lai padzertos.

Ūdens
Viena no lietām, kas mani šokēja, un nācās pirkt minerālūdeni, lai izmazgātu zobus – ūdens Volgogradā ir nenormāli hlorēts. Tik hlorēts, ka tam grūti nostāvēt blakus. Šķiet, ka ar tādu daudzumu hlora varētu iznīdēt H1N1 infekciju, ja labi pacenstos, taču to diemžēl ir ielikuši šajā ūdens apgādes sistēmā. Ja kādam ir alerģijas un dodaties uz Krieviju – šo vajadzētu paturēt prātā.

Auto iedarbināšana
Viena no lietām, kas mani pārsteidza bija krievu prasme iedarbināt auto no rīta. Tiešām, kā -45 grādu salā kaut kas startējas? Izrādās, ka atbildi nav tālu jāmeklē – auto vienkārši netiek slēgts ārā pa nakti. Bet man taksists stāstīja par gadījumu, ka esot bijis pat tā, ka šķīdums akumulatorā sasalt, un tad nu gan nesanāks. Viens no variantiem ir arī no mājas ar pagarinātāja palīdžibu ievilkt mašīnā stacionāro sildītāju.

Bonusā tam, pamanījos pabraukāties ar kāda 75. gada laiduma žiguli, kas nebija darīts tīri sen. Lai arī ko tauta neteiktu, mani vienmēr pārsteidza šīs mašīnas ilgdzīvotspēja. Ar saspraudi un diviem sitieniem pa karburatoru principā var salabot katru otro ķibeli.

Sniega tīrīšana
Rīgā es lamājos par Uškurmja nemākulību tīrīt sniegu: paaugstina auto nodokli, paaugstina ceļu nodokli, bet sniegu tāpat tīra 3 mašīnas visā pilsētā. Krievijā sniegputeņiem pilsēta ir gatava, jo sanāca novērot interesantu skatu piecos no rīta – kādas 10 (nepārspīlējot) mašīnas rindā viena pēc otras kolonnā tīra sniegu.

Problēmu tas atrisina tikai daļēji, jo korķi vienalga rodas, tāpēc ka vienmēr ir kāds idiots, kurš nav nomainījis vasaras riepas un pie mazākā pagrieziena viņu sagriež un auto ietriecas kaut kur. Dienas laikā, īpaši nebraukājoties pa pilsētu redzēju kādas 10 avārijas, tāpēc Staļingrada bija apstājusies.

Mud-based / oil-based drilling fluids
Esmu izgājis pusgada kursu ķīmijā. Ūdeņradi skābeklim man pievienot iemācīja, taču nevienam īsti neienāca prātā paskaidrot kā notiek darbība naftas urbumos. Atceros kaut ko no lasītajām lekcijām par naftu un benzīnu (kuras, ja kas, nebija tik sliktas), taču nācās nosēdēt vienu nakti un apgūt īso kursu naftas urbumu ķīmijā, lai saprastu kas pie velna ir tas, par ko visi apkārt runā. Nav jau brīžu, kad dzīvē nav pārbaudījumu, un šoreiz liekās, ka neslikti iemācījos to, ko bija jāzin.

Vispār, es zinu, ka esmu slinkojis kādu laiciņu un otrā daļa nāca nedēļām ilgi, un šoreiz nav tik daudz stāstāmā, jo brīvdienās daudz kas izlidoja no galvas. Jebkurā gadījumā – laimīgu jauno tīģergadu, neslinkojiet, atmetiet smēķēšanu un nepadodieties krīzei (jo tā jau pie visa vainīga). Varu novēlēt nākamajā gadā aizbraukt uz Krieviju un apskatīties kā viņi dzīvo, nenožēlosiet. Bet brauciet vasarā (kaut vai tāpēc, ka -40 grādu salā fotoaparāts atsaka ieslēgšanos)!