Šo mēnesi es mācījos vācu valodu vidēji sešas stundas dienā, un pārmaiņas pēc uz lekcijām gāju ar prieku un smaidu ausīs. Grūti jau tā paskaidrot, jāredz savām acīm kādā stilā te viss tiek pasniegts, jo mācoties Latvijā, nekas tāds īsti nav izbaudīts (pievērst uzmanību vārda “baudīt” lietojumam).

Pirmā rīta stunda parasti bija ļoti viegla, un īpaši tupiem (man, t.i.) viegli saprotama. Tā kā visi ir vēl +/- miegaini no iepriekšējās nakts ballītes, tad tiek spēlētas visādas interaktīvas spēles ar valodas mācīšanās piegaršu. Kurš nosauc visvairāk dzīvnieku uz Ā burta un tml.

Pēc stundas, kad visi jau atmodušies, sākās nopietnā daļa, gramatikas likumi lielākoties. Bet, kas mani joprojām pārsteidz – nebija garlaicīgi nevienā brīdī. Ar visdažādākajiem uzdevumiem un piemēriem katrā studentā tiek iededzināta tā maziņā zināšanu uguntiņa un visi cenšās no sevis izdabūt labāko.

Pēcāk ēdām pusdienas kafejnīcā, cenas principā no 1 eiro par desām līdz 3 eiro par karbonādi. Garšo atbaidoši, bet baigi daudz izvēles variantu jau nav. Devu priekšroku sviestmaižu taisīšanai mājās.

Lekciju cikla otrajā daļā katru nedēļu veltīja vairākām tēmām, piemēram, studentu dzīvei Vācijā, Eiropas Savienībai un tml. Skatījāmies filmas, kaut kādas prezentācijas no vieslektoriem utt.

Otra lieta, kas mani pārsteidza bija Vācijas pasniedzēju attieksme. Nav tādas sajūtas, ka kāds skatās uz tevi no augšas, kamēr tu lejā nervozi pīpē un domā, ka tik nesāk čurāt virsū. Šeit tu esi līdzvērtīgs pasniedzējam, un vari būt viņa draugs. Augstāk bildē no kreisās redzams es, labajā pusē mans draugs spānis Antonio, un pa vidu mūsu skolotāja Jana. Jep, skolotāja, kura nāca mums līdzi ballēties, un tīri mierīgi piedāvāja savu mājvietu Berlīnē, ja nu sanāk ciemoties kādudien.

Ļoti populāra dziesma Eiropas cilvēkos. No sākuma nepatika, bet, ja reizi dienā klausies, tad pierod

————————————————-
Pēdējais, ko gribēju pieminēt, ir tas, ka nav jau te visapkārt ķīnieši, es tikai tā smējos, publicējot bildes no sērijas “Es un ķīnietis”, mūsu Sommerdeutschkurs (vasaras-vācu-kursi) bija 45 cilvēki no 15 valstīm, kurus attiecīgi sadalīja grupās pa desmit (dažādi vācu valodas zināšanu līmeņi), un mācīja vienu mēnesi.

Šobrīd mani vācu valodas kursi ir beigušies, es pārvācos uz citu Vācijas pilsētu Elsfleth’u (par šo vēlāk), gaidu mācību sākumu un pāris nedēļas ceļoju apkārt. Stay tuned.

Realitāte ir tāda, ka Amsterdama ir pārpildīta ar ārzemju tūristiem un melnstrādniekiem, ka nav vairs ko elpot. Katrs otrais mietpilsonis ir tendēts uz naudas izkāšanu no tūristiem. Groningena turpretim ir neiecienīta tūristu lokācija, un es nekad nebūtu tur braucis, taču mans istabasbiedrs visu savu mūžu ir dzīvojis Nīderlandē, un zināja, kur mani ved. Piektdiena, kurā es apmeklēju Groningenu ir pēdējā studentu brīvā piektdiena valstī, tāpēc 50% pilsētas iedzīvotāju (pilnīgi nopietni, tur 50% ir studenti) ballējās no pirmdienas līdz svētdienai, bez apstājas. Un es iekritu tieši ballītes centrā, jo varēju tikt Studentu biedrībās u.c. vietējo ballīšu vietās. Authentic experience, tā teikt. Bet par 3 galvenajām lietām pēc kārtas.

Pirmā lieta: arhitektūra. Arhitektūru ar Vācijas pilsētu Vilhelmshavenu nesalīdzināt. Atšķirībā no Wilhelmshavenas, katra māja atšķirās no iepriekšējās. Katru var novērtēt, nevis kā šeit, tiek izmantots copy-paste princips.

Pilsēta ir pilna ar maziem veikaliņiem. Bet nevis lielo tīklu apģērbu līnijām (H&M, anyone?), bet ar mazām bodītēm, kur tirgo maziņus sūdiņus, kurus nevienam nekad nevajadzēs. Bet tāpat ir tāda mājīguma sajūta, grāmatas, māksla utt.

Pilsēta ir pilna ar palielu daudzumu pieminekļu, kaut ko veltītu karam pagaidām nav nācies sastapt, tīri tā māksla un tml. Pirmajā bildē esošais zemnieks ar zirgu ir kaut kas ļoti populārs pilsētā, neatceros gan kāpēc.

Diezgan pārsteidza tas, ka autobusā ir ekrāns ar autobusa pienākšanas laikiem dažādās pieturās. Pat ne jau tas, ka uzrāda laiku, bet izrēķina reālajā laikā. Cipari konstanti mainījās pa minūtei turp/atpakaļ. Rīgas satiksme, lūdzu kā nākamo punktu attīstības projektā.

Pilsētā iespējams pabraukāties ar dažādiem taksometriem. Ar auto gan nē, jo Nīderlandē automašīnas no pilsētas centriem ir vienkārši nobanotas. Ja brauc uz pilsētu ar auto, atstāj to ārpus pilsētas un brauc ar riteni. Un tā arī visi dara.

Protams, ir iespēja arī uzkāpt baznīcas tornī, ko labprāt arī vienmēr izdaru.

Kā jau te tikko minēju, pilsētā visi pārvietojas ar riteņiem. Šādas kaudzes riteņu sastopamas uz katra stūra, kādi 20% nepieslēgti. Tas tāpēc, ka daļai ir pilnīgi vienalga par savu riteni. Holandē ir 16 miljoni iedzīvotāju, bet ir reģistrēti 80 miljoni riteņu. 5 riteņi uz vienu iedzīvotāju.

Ok, ja jau Vācijas policiju biju rādījis, tad lai arī iet Nīderlandes policija.

Otrā lieta: cilvēki. Nīderlandē cilvēki ir laipni un izpalīdzīgi. Principā pirmais sastaptais cilvēks aicināja mūs uz savām mājām, ja gribam izmantot viņa virtuvi ēdiena pagatavošanai, un trīs no mums viņš bija gatavs izguldīt uz nakti. Cik bieži Jūs pilnīgiem svešiniekiem piedāvājat apmesties pie sevis uz nakti, m?

Pēc Groningenas apmeklējuma ir sajūta, ka Hitlers eksperimentēja uz Wilhelmshavenas iedzīvotājiem, jo šīs ir divas atšķirīgas pasaules. Cilvēki Nīderlandē ir pozitīvi, atvērti un gaumīgi. Modes blogerēm būtu ko darīt, tas gan.

Trešā lieta: marihuānas lietošana. Nīderlandē marihuānu ir legāli nopirkt, ir legāli pārdot, taču to nav legāli audzēt. To ir iespējams smēķēt Coffeeshop’os un mājās, taču nav atļauts smēķēt uz ielas. Atbildi, kāpēc vienīgā valsts pasaulē, kurā ir atļauta tās lietošana man nav saprotama. Simtiem valstu pateica “Ban Marihuana”, taču Holande atbildēja ar “Ai, lai jau paliek”. Īstenībā tas ir tāpēc, lai vieglāk būtu cīnīties ar nelegālajām narkotikām un vieglāk spētu kontrolēt tās.

Nu lūk, ja jau esmu Holandē, tad kāpēc gan nepamēģināt uzvilkt kādu kāsīti, ja jau valsts domā, ka man tas nekaitēs. Ienākam kafijas veikaliņā, atmosfēra apkārt ir ļoti mierīga un fonā skan Black Sabbath lielākie hīti. Pie ļoti notetuvēta čalīša nopērkam zāli, 10 eur cenā. Kā ar to apieties, man nav ne mazākās nojausmas, taču mani Nīderlandes gidi izlīdz.

Kamēr viņi nodarbojas ar kāša veidošanas procesu, cilvēki nāk un iet. Nopēr kāsi, mierīgi pīpē, lasa avīzi un izbauda dienu.

Cits čalis dzer tēju, grauž kūciņu, izpīpē kāsi un aiziet prom. Nav tas neveiksminieku narkomānu ierastais iedomas objekts, vai ne?

Nepārspīlējot ar daudzumu, un mierīgi izbaudot garšu pamēģinājām gan hašišu, gan marihuānu. Nav tā, kā filmās rāda, ka smiekli nāk un saplūst pasaule vienā krāsu ripulī. Vienīgais veids, kā varu definēt šīs sajūtas, ir tādas, ka ļoti palielinās reakcijas laiks, cilvēks paliek lēnīgs un atslābinājies. Pasēdēju piecas minūtes un gāju bildēt pilsētu. Likās, ka eju kādas 5 minūtes, pagriežos atpakaļ, izrādās, ka esmu tikai kādus 500 150 metrus nogājis.

Pēcāk gājām ēst. Labs atklājums – ēdiens garšo pilnīgi savādāk un garšīgākāk nekā parasi. Apvienojot ar prāta lēnīgumu, liekas, ka ēdiens ir svarīgākā lieta pasaulē. Vienkārši izbaudi ēdienu.

Sajūtas pēc stundas pāriet, un principā var atgriezties ierastās dzīves ritmos. Pirmkārt, bērni – smēķēt marihuānu nav labi, un it īpaši smēķēt, un pēcāk rakstīt par to internetā. Otrkārt, man stāstīja, ka Nīderlandē marihuāna ir apmēram 4 reizes spēcīgāka par citām valstīm, tāpēc esiet piesardzīgi (Tā kā Alkoholā ir promiles, tāpat arī marihuānas spēcīgumu mēra kaut kādos ciparos). Treškārt, ja ziniet ko dariet un galva uz pleciem, Holandes apmeklējumā varat marihuānu tomēr pamēģināt, būs interesanti.

75% no pilsētas sastāda 2-3stāvvīgas ķieģeļu mājas, kas uz mata izskatās pēc iepriekš redzētās. Pagājšnedēļ no vienas ballītes gāju mājās gandrīz divas stundas (zinot ceļu var aiziet kādās 15 minūtēs), jo konstanti apmaldījos. Viss izskatās vienāds. Bet pirms pāris dienām mūsu grupa tika ielūgta uz rātsnamu, lai tiktos ar abiem mēriem. Viens mērs ir cilvēku izvēlētais, reprezentatīva persona, bet otrais ir darbu darītājs. Nezinu gan, kā viņš tiek savā amatā. Bet labi, vienalga, atpakaļ pie ēkas, kuras dēļ acis sāka bolīties. Iepazīstieties, Wilhelmshavenas rātsnams:

Ēka nav pārāk augsta (stāvu ziņā), bet ir masīva. Momentāli jūti, kuros gados tā ir būvēta, un kurš ir bijis pie varas grožiem. Iekšpuse ir krāsota tirkīzzilās krāsās, un griesti ir kādu 3-4 metru augstumā.

Pati tikšanās īsti interesanta nebija, runāja kaut ko vāciski par kultūru un sadzīvi, taču tās sajūtas, kuras radās pieņemšanas telpas iekšpusē ir neaprakstāmas.

Šajā telpā momentāli var sajust, ka pirms saviem 70 gadiem visā zālē bija salikti simtiem krēslu un viens paaugstinājums. Vīrieši militārās formās sēdēja un čaloja kādu brītiņu, līdz ienāca fīrers un momentāli visi apklusa.

Ar nopietnu seju, lēnā gaitā viņš uzkāpa uz podestāla, izstiepa roku un ar spēku izteica SIEG…pēc sekundes simtdaļas visi simtie atteica HEIL. Nedaudz pateicību par žīdu iznīcināšanu, pāris medaļas vienam otram, uzslavas par kvotu izpildīšanu un sanākšana varēja beigties. Šampīti padzēra un atpakaļ pa mājām.

—————————————————–
Iepriekšējais raksts laikam beidzās, bet vajag piedrukāt nelielu lirisku atkāpi. Kad braucu uz Vāciju, katrs otrais satiktais man piekodināja, lai nekādus stulbus Hitlerjokus nespļauju ārā. Vēl jo vairāk, tie, kas bija Vāciju +/- iepazinuši, teica, lai vispār nacistu laikus nepieminot, jo varot pa seju dabūt, vai pat cietumā nonākt.

Nedēļas divas ļoti centos par to īpaši nedomāt, līdz brīdim, kad pēc pāris glāzītēm runājos ar vienu vācieti. Runājām par turkiem, ķīniešiem un šamais nevilšus izspļāva frāzi “We should use another Hitler”. Pēcāk gan pielika rokas priekšā mutei un atvainojās, bet šis bija zaļais signāls sarunai.

Izrādās, ka ir tā – vecākajām paaudzēm (70 gadīgi cilvēki) šī tēma ir tabu. Pilnīga ignorēšana, jo lielai daļai ir kauns, ka dzīvojuši tajos laikos un piedalījušies genocīdā. Tajos laikos jau tas nebija nekas nosodāms, visi kopīgi viņi bija vareni. Nebija īpašas nozīmes izcelsmes reģionam vai kam tādam, Vācija un vācieši bija varena nācija, kam būtu jādominē pār pasauli.

Sanāca kā sanāca, bet izrādās, ka ar jauno paaudzi var tīri mierīgi parunāt par šo tēmu, jo nav jau tā, ka viņi baigi kaut ko varēja iespaidot. Mierīgi pasēdējām, paspriedalējām, un vēl esmu dzīvs. Vienīgais, ko viņš teica, ir tas, ka nacistu simbolika, sveiciens, atribūti un “Mein Kampf” ir aizliegts. Kā jau minēju, var dabūt pa seju vai iesēsties cietumā.

To, ko mēs redzējām kino ar nosaukumu “atrakciju parks”, izskatījās pavisam savādāk. Desmitiem metru gari amerikāņu kalniņi (laikam tā šo sauc), klauni, kas piedāvā ar riņķīti trāpīt pa pudeli un iegūt lācīti, spilgtas gaismiņas visapkārt utt. Jēgu laikam sapratāt. Nu lūk, ko es te stāstu vispār. Stāstu to, ka sanāca apmeklēt vienu no lielākajiem Vācijas atrakciju parkiem “Heide Park”.

No sākuma raudzījos skeptiski uz domu līst augšā visādos agregātos, lai izbaudītu dažādus paātrinājumus un kritienus, dodot priekšroku jaunatrastajam Alusdārzam, taču pēc stundas sēdēšanas tomēr nolēmu pievienoties bariņam un “izbaudīt” šo visu padarīšanu.

Tīri tā ieskatam, viss parks ir draudzīgs bērniem un pārpildīts ar prieku iedvesošām figūrām un zīmējumiem.

Kā pirmo izvēlējāmies braucienu uz masīvas koka konstrukcijas, kur vienubrīdi brauciena leņķis sastāda 60 grādus. Principā, trakums pilnīgs, taču man iegalvoja, ka tieši šajā vietnē gadu gaitā nomiris neviens nav.

Tālāk kāpām dīvaina paskata agregātā, kurš pāris minūtes tevi groza uz riņķi, pakarina gaisa un liek atcerēties, kas ēsts un dzerts pusdienās.

Kā izrādījās, tas vēl īstenībā nebija nekas īpašs, jo nākamais apskates objekts bija 70 metrus garš miets, kas slejās debesīs. Tevi iesēdina krēslā, nostiprina, lēnām uzvelk augšā un pēc pāris sekundēm tupi nomet lejā. Nekas īpašs teiksiet. Varbūt tā var likties no bildēm, bet īstenībā tur augšā ir tik bailīgi, ka maz neliekas. Pamanījāmies nofilmēt pat mazu video. Un tādā balsī, ja kas, es bļāvu konstanti katrā no atrakcijām. Man tiešām bija bail.

Tālāk tika apmeklēti vēl visādi izbraucieni, kur dažādās pozās un veidos cilvēks tiek grozīts visādās pozīcijās, saņem 100km/h uzrāvienu 2.5sekundēs un tml.

Atrakciju parka apmeklējums uz visu dienu (no 8 rītā līdz 22 vakarā) maksā 36 eiro, un šī biļete dod iespēju izmantot visu pieejamo cik vien uziet. Protams, ir arī visādas izklaides ģimenei, maziem bērniem, ēdināšana/dzērieni utt., taču tam noteikti vajag ļoti daudz stundas. Tā kā laiks nebija tas visizniekojamākais resurss, tad apmeklēju tikai visu trakāko, ko kādreiz filmās sanācis redzēt.

Kā jau teicu, dienas sākumpusē raudzījos uz visu šo padarīšanu ļoooti skeptiski, un nemaz nesapratu kā kādam var patikt šādas izklaides, taču dienas beigās savas domas krasi mainīju. Skeptiķiem pat ieteiktu pamēģināt, un ja gadās paceļot pa ZiemeļVāciju, šis varētu būt viens no pieturpunktiem.

Nobeigumam pievienošu vienu ķīnietim, kurš aizmirsa novilkt brilles :)

Vakar apmeklēju Jēveras pilsētu, kur arī radās alus Jever. Pilsēta maziņa, sakopta, patīkama. Apskates vietas lieliskas, jo var redzēt baznīcas (divas) un Jēveras alusdarītavu, kas arī principā bija brauciena mērķis. Pastaigājos, pabildēju un ļoti patika.

Bildē pa kreisi ir redzama viena no baznīcām un Jēveras galvenā staigāšanas-iela. Tajā, kas pa labi nekas īpašs, vienīgi brīnījos, ka tik daudz zīmes var salikt vienā mazā kvadrātā.

Pilsētas aizstāves statuja. Varbūt.

Ielas ir pilnas ar šādām mājiņām. Varbūt bildē nemaz tik iespaidīgi neizskatās, taču, ja ielūkojas detaļās, var redzēt daudz ko interesantu.

Apmēram ar šīm pāris bildēm pilsētas apskate beidzās, jo beidzās arī pilsēta, un mēs nonākam pie vienīgās augstceltnes pilsētā – Jēveras alus rūpnīcas.

Ekskursija sākas ar senlaicīgās alusdarītavas apskati, kurā ļoti skaidrā vācu valodā pastāsta par alus brūvēšanu, kā to dara un kas te ir noticis. Diemžēl vēl nerunāju tik labi, lai kaut ko saprastu.

Ekskursijas otrajā daļā izrāda jauno rūpnīcu, kurā ražo miljoniem litrus alus. Principā, drošvien īpaši neatšķirās no citām modernām alusdarītavām, bet dažās vietās vajadzēja apstāties, ievilkt elpu un skatīties ilgi un dikti. Process, kādā iepilda alu pudelēs priecēja acis minūtes desmit.

(bildes, ja kas, nav tās labākās. iekšā fotografēt (laikam) nav atļauts.)

Bet Jēveras cilvēki ir lepni par savu pilsētu, un tāpēc vārds Jever tiek sastapts uz katra stūra.

Kopumā, tas arī ir viss, ko par Jēveru var pastāstīt. Alus, ja kas, ir ūdeņains, rūgtens (tā nepatīkami rūgtens), un dzert es viņu nevienam neieteiktu. Bet garām braucot pilsētā var piestāt, alusdarītavā būs ko redzēt.

Man garšo McDonald’a pārtika. Principā reizi pa reizei es iečāpoju ieskrietuvē, pasūtu burgeri un ar laimpilnām acīm to notiesāju. Bet pašu burgera iegūšanas procesu es neieredzu. Rindā ir jāstāv vismaz 10 minūtes, kas nozīmē, ka ir laiks apskatīties apkārt esošos cilvēkus. Ar lielākiem un mazākiem puncīšiem cilvēki skatās tev virsū, aprunā, jo, pirmkārt tu aizņem viņu vietu, un viņi iegūs burgeri pēc tevis, kas jau nozīmē, ka tevi kāds neieredz. Turklāt var just tādu dīvainu enerģiju, domu apmaiņu “Jā, es zinu, ka šī pārtika sūkā un mēs abi esam neveiksminieki, jo te stāvam”.

Pienākot pie kases, var redzēt pārdevēju sejas, ko pilnībā ir ieskāvušas eļļas molekulas no frī kartupeļu taisāmā aparāta. Jo ilgāk cilvēks strādā, jo lielāka eļļas kārta ir tam uz sejas, kas nav viens no tiem patīkamākajiem skatiem. Pēc burgera apmaksāšanas sanāk uz to skatīties ar nicinājumu, dusmām.. “Ārgh es tevi neieredzu, bet fuck it, ēdīšu tāpat.” Nom nom nom nom.

Nu lūk, tāda apmēram ir mana attieksme pret McDonaldu, taču divas dienas pēc ierašanās Vācijā es sev nosolījos gada laikā nespert kāju burgeru ēstuvēs, un tikai ik pa laikam nobaudīt kādu picu vai kebabu, taču pārējā laikā nedaudz sportot un ēst pēc iespējas veselīgāk. Tas ir tāpēc, ka Vācijā visi iedzīvotāji, un it īpaši sievietes ir ar lieko svaru. Kādi 30% ir absolūti resni.

Šeit gan nevajadzētu pārprast lietas, jo resnumu kā tādu es uzskatu par normālu parādību savā ziņā. Ja organisms niķojas, un notiek nepareiza vielmaiņa, tad jau nav nekādu variantu ko īpaši var darīt, tu vienkārši paliec resns. Bet ja tu apmeklē FastFood ēstuves, tad tu pats esi vainīgs pie tā, ka tev ir liekais svars.

Vakar es apmeklēju peldbaseinu, un es redzēju kādus 8gadīgus bērnus, kuri bija smagāki par mani. Uz ielas jau pamanījos sadzīvot ar visu resnuma padarīšanu, bet peldbaseinā, kur visi ir peldkostīmos, skats ir pabriesmīgs.

Īsumā – sievietes Vācijā ir briesmīgas, un nedēļas laikā esmu redzējis kādas 10 tievas un skaistas sievietes. Pārējos pierodi ignorēt, taču daži eksemplāri vienkārši liek nošausmināties, tāpēc mīļie cilvēki – ēdiet vairāk dārzeņus un izejiet ārā paelpot svaigu gaisu, jo Jūs nevarat iedomāties, kas īsti notiek ar Vācijas cilvēkiem.

Aizmirsu arī piezīmēt, ka Vācijā esmu jau redzējis kādus 4 vai 5 Fat-Wheelchairs. Tie ir tādi aparāti, uz kuriem pārvietojās resni cilvēki, jo vairs nevar paiet, tādējādi tikai palielinot savu svaru.