Stāsta pirmajā daļā es aprakstīju savus piedzīvojumus Maskavā, taču, kā jau minēju, Maskava nekādīgi nebija brauciena galamērķis, tāpēc šoreiz par diviem Krievijas nostūriem – Permas un Volgogradas pilsētām.
Perma
Perma ir attāla Krievijas pilsēta, kas atrodas Urālu kalnu rietumu pusē, netālu no Sibīrijas robežas, un spilgtākās atmiņas, kas raksturo šo vietu varētu izteikt īsi un kodolīgi: AUKSTS. Otrajā dienā termometra stabiņš gozējās -44 grādu robežās, kas nozīmē, ka ārpusē ir “really f***ing cold”. Ārā bija tik auksts, ka tiešā nozīmē sasala gaiss. Mūsu izelpā ir nedaudz ūdens molekulu, un ja tumsā elpojam prožektora priekšā, tad varēja redzēt kā šīs ūdens molekulas momentāli kristalizējas un pārvēršas “mikrosniegā”. Pilsētu mūsu brauciena laikā ieskāva bieza migla, bet īstenībā tā nebija migla – gaiss vienkārši sasala.
Priecājos, ka bija noorganizēti taksometru braucieni visai mūsu pārvietošanās shēmai, un ārā nevajadzēja atrasties ilgāk par pāris minūtēm, jo nav svarīgi cik liela drēbju kārta ir mugurā, drebināties sāc jebkurā gadījumā. Tā kā īpaši nebiju sagatavojies ekstrēmām temperatūrām, tad mugurā vilku to, kas bija līdzi. T-kreklu, pa virsu plānu džemperi, tad kreklu un žaketi. Šādā ekipējumā vari justies +/- normāli istabas temperatūrās.
Par ārpuses temperatūrām gribētos mazāk runāt, jo īsti ārpusē uzturēties nesanāca. Ne man drēbes pastaigām bija, ne arī tuvumā kāda vieta, ko apciemot. Perma ir paliela pilsēta, ar kādiem 1,5miljoniem iedzīvotāju, taču diemžēl tuvumā īsti nebija civilizācijas. Lai vairāk saprastu kā kas izskatās, varam apskatīties skatu pa viesnīcas logu. Frozen wasteland, lai neteiktu vairāk. Sirreāls aukstums, sniegs un tukšums.
Ēdieni un krievu šņabis
Kā jau kārtīgā trīszvaigžņu viesnīcā, no brokastīm parasti ir jāatsakās. Viena kafija un jāciešās līdz pusdienām. Lai arī man vajadzēja pastaigāties pa dažādiem krievu krodziņiem un izbaudīt vietējās kultūras ēdienus, diemžēl apkārt notiekošā dēļ tas nesanāca, un ēst nācās viesnīcā visu laiku. Nekas īpašs, lai tam veltītu vairāk par pāris rindiņām. Diennakts gaitā tika pielauzts viltots zaķis pīle un vista. Visi trīs iepriekšminētie ēdieni uz mata garšoja pēc vistas. Netrāpījās tas labākais pavārs. Vienīgā brīnumainā lieta – maizes vietā tika piedāvātas plānās pankūkas.
Kā delikatesi pagaršoju plānās pankūkas ar ikriem…un šņabi. Dīvainā kārtā ar Krievijas grādīgo testēšanu neaizrāvos, jo neko īpašu tajā nesaskatīju. Ruskijs Standarts tādās pašās cenās un tādos pašos apjomos kā Latvijas veikalos. Bāra piedāvājumā bija kādi 8 veidi, no kuriem nogaršoju tikai pārīti, jo nekāds baigais eksperts neesmu un diezgan lielu atšķirību nejūtu. Vispār, jo labāks ir šņabis – jo mazāk to jūt, un tā kā tika testētas tās labās pudeles, tad tie visi garšoja pēc nekā (kā tam arī ir jābūt).
Volgograda
Pēc kādas diennakts čakarēšanās pa Krievijas lidostām es ielidoju Volgogradā. Principā par šo vietu agrāk nebiju dzirdējis neko, taču man pastāstīja, ka agrākais pilsētas nosaukums ir Staļingrada, un tas jau sāka atsaukt atmiņās vēstures stundās klausīto. Daudz nē, bet pēc nelielas lasīšanas/skatīšanās gūglē lielā mērā viss bija skaidrs. Pilsēta ir salīdzinoši jauna, jo II pasaules kara laikā tā bija pilnībā iznīcināta un uzcelta no jauna. Pārsteidzoši likās, ka pilsētā vēl ir saglabājusies Padomju Savienības aura. Uz katra stūra stāv kāds piemineklis karavīriem, uz pilsētu atsaucās kā uz “varoņu pilsētu Staļingradu” un tml.
Lielveikali
Maskavā lielveikali ir ļoti līdzīgi mums pieņemtajiem (tikai 5x dārgāki), taču šajās abās pilsētās tie nedaudz atšķirās no pieņemtā. Lielveikals nesastāv no daudziem sīkiem veikaliem, bet vairāk līdzinās vienai lielai telpai ar daudz maziem kioskiem, kur kaukāza paskata kungi mēģina iesmērēt tev kaut kādus sūdus. Tāds kā tirgus zem jumta, lai vairāk neteiktu. Pat, ja vēlētos sev ko jauku iegādāties, tad roka necēlās ko tādu pirkt.
Intourist
Atšķirībā no Permas, kur mana viesnīca atradās sasalušā nekurzemē, Volgogradā skats pa logu bija daudz patīkamāks, jo tā atradās pašā pilsētas centrā. Salīdzinājumam – Rīgā tā atrastos doma laukumā. Intourist ir gandrīz gadsimtu vecs viesnīcu tīkls, par kuru klīst dažādi nostāsti. Padomju laikos ārzemju tūristi varēja apmesties tikai šajās viesnīcās, kas nozīmē, ka katru soli varēja novērot, telefonos bija iebūvētas noklausīšanās ierīces, un drošvien kaut kur pagrabā varēja atrast kādu spīdzināšanas kameru. Jauka vēsture naktsmītnei, taču nebija jau nemaz tik briesmīgi. Vienīgi zemo temperatūru dēļ visapkārt radiatori tiek uzgriezti līdz maksimumam, kas nozīmē ka gaiss ir ļooo(o)ti sauss un man, kā cilvēkam, kas dzīvo jūras tuvumā, pēc stundas galīgi aptrūkās gaiss un naktī reizi stundā vajadzēja pamosties, lai padzertos.
Ūdens
Viena no lietām, kas mani šokēja, un nācās pirkt minerālūdeni, lai izmazgātu zobus – ūdens Volgogradā ir nenormāli hlorēts. Tik hlorēts, ka tam grūti nostāvēt blakus. Šķiet, ka ar tādu daudzumu hlora varētu iznīdēt H1N1 infekciju, ja labi pacenstos, taču to diemžēl ir ielikuši šajā ūdens apgādes sistēmā. Ja kādam ir alerģijas un dodaties uz Krieviju – šo vajadzētu paturēt prātā.
Auto iedarbināšana
Viena no lietām, kas mani pārsteidza bija krievu prasme iedarbināt auto no rīta. Tiešām, kā -45 grādu salā kaut kas startējas? Izrādās, ka atbildi nav tālu jāmeklē – auto vienkārši netiek slēgts ārā pa nakti. Bet man taksists stāstīja par gadījumu, ka esot bijis pat tā, ka šķīdums akumulatorā sasalt, un tad nu gan nesanāks. Viens no variantiem ir arī no mājas ar pagarinātāja palīdžibu ievilkt mašīnā stacionāro sildītāju.
Bonusā tam, pamanījos pabraukāties ar kāda 75. gada laiduma žiguli, kas nebija darīts tīri sen. Lai arī ko tauta neteiktu, mani vienmēr pārsteidza šīs mašīnas ilgdzīvotspēja. Ar saspraudi un diviem sitieniem pa karburatoru principā var salabot katru otro ķibeli.
Sniega tīrīšana
Rīgā es lamājos par Uškurmja nemākulību tīrīt sniegu: paaugstina auto nodokli, paaugstina ceļu nodokli, bet sniegu tāpat tīra 3 mašīnas visā pilsētā. Krievijā sniegputeņiem pilsēta ir gatava, jo sanāca novērot interesantu skatu piecos no rīta – kādas 10 (nepārspīlējot) mašīnas rindā viena pēc otras kolonnā tīra sniegu.
Problēmu tas atrisina tikai daļēji, jo korķi vienalga rodas, tāpēc ka vienmēr ir kāds idiots, kurš nav nomainījis vasaras riepas un pie mazākā pagrieziena viņu sagriež un auto ietriecas kaut kur. Dienas laikā, īpaši nebraukājoties pa pilsētu redzēju kādas 10 avārijas, tāpēc Staļingrada bija apstājusies.
Mud-based / oil-based drilling fluids
Esmu izgājis pusgada kursu ķīmijā. Ūdeņradi skābeklim man pievienot iemācīja, taču nevienam īsti neienāca prātā paskaidrot kā notiek darbība naftas urbumos. Atceros kaut ko no lasītajām lekcijām par naftu un benzīnu (kuras, ja kas, nebija tik sliktas), taču nācās nosēdēt vienu nakti un apgūt īso kursu naftas urbumu ķīmijā, lai saprastu kas pie velna ir tas, par ko visi apkārt runā. Nav jau brīžu, kad dzīvē nav pārbaudījumu, un šoreiz liekās, ka neslikti iemācījos to, ko bija jāzin.
Vispār, es zinu, ka esmu slinkojis kādu laiciņu un otrā daļa nāca nedēļām ilgi, un šoreiz nav tik daudz stāstāmā, jo brīvdienās daudz kas izlidoja no galvas. Jebkurā gadījumā – laimīgu jauno tīģergadu, neslinkojiet, atmetiet smēķēšanu un nepadodieties krīzei (jo tā jau pie visa vainīga). Varu novēlēt nākamajā gadā aizbraukt uz Krieviju un apskatīties kā viņi dzīvo, nenožēlosiet. Bet brauciet vasarā (kaut vai tāpēc, ka -40 grādu salā fotoaparāts atsaka ieslēgšanos)!
