Londona: 2. daļa
Stāsta pirmajā daļā apskatīju pāris interesantas lietas par Londonas un angļu dzīvi ikdienā, un kā jau solīts – turpinājums. Sāksim ar to vietu, kur tika pavadīta lielākā daļa no laika:
Bāri / pubi / ēdiens / dzērieni
Pirmais krogs, kuru apmeklēju, protams, bija Hard Rock Cafe London. Pirmā lieta, kas leca acīs bija serviss. Visa apkalpošana notiek mums neierastā manierē – neviens nemēģina pierakstīt jūsu pasūtījumu un atnest ēdienu, bet pret Jums tiešām izturās kā pret klientu. Sākumā pieraksta vārdu un lūdz uzgaidīt, jo ir pilns, bet piedāvā iedzert alu tepat pie bāra. Pēc pāris minūtēm pieskrien vismīle un saka “Hey Arthur, ready to eat?”. Pirmajā brīdī nenormāli apjuku, vispār nebija ko pateikt. Pēcāk jau tā likās par normu, kad pie tevis pienāk un apjautājās – “Did you like your food Arthur” un tml. Tu redzi to attieksmi, ka uz tevi neskatās kā uz sūdu, bet kā uz draugu.
Otra lieta – ēdiens. Tā kā esmu atvaļinājumā, tad īpaši ar roltonu ēšanu neaizrāvos un visu laiku pusdienoju dažādos iestādījumos. Secinājums viens – garšīgi. Kā jau tūrists, paķēru “Subway” sendviču, kas garšoja pēc parasta sendviča. Ir iespēja apēst turku kebabus, 5 paundi cenā. Pēc šī tu saproti, ka viss ko Latvijā mēģina iesmērēt ir nenormāls fuflis. Kebabs 10collu laptopa izmērā, piebāzts ar gaļu, ko normāls cilvēks nevar apēst.
Pie viņiem var arī atrast tos “All you can eat” iestādījumus, un pirmajā vakarā man parādīja tādu ķīnīzeru iestādījumu, kur pa 13 paundiem nobaudīju četras maltītes un divus desertus. Nesaku, ka liku ēdienu ar čupām (kaut arī tas nav aizliegts), jo negribēju pārēsties, bet pagaršot visu. Pagaršoju gan pīli, suši, dažādas piedevas, zupu, vistas utt. Saldajā augļi / kūkas / saldējums utt. Ja neesi ēdis visu dienu, ideāls variants, ko Latvijā vēl neviens nav pamanījies ieviest.
Pulp Fiction faniem maziņš prieciņš sirdij – var ienākt jebkurā vietā, kur pārdod burgerus un pasūtīt “Quarter pounder with cheese”. Tevi tiešām saprot un bez mazākajām emocijām pasniedz ēdienu. Manējo rēkšanu laikam nesaprata.
Ar dzeršanu ir interesantāk, jo lielākā daļa no šķirnēm / pudelēm nav redzētas, un gribās pagaršot visu, kas arī tika īstenots vairāku dienu laikā. Vietējais alus saucas “Ale”, kas īstenībā ir negaršīgs, jo angļi alu īsti nemāk ražot. Tie, kas domā, ka Cēsu alus ir alus, tiem šo nesaprast. Tie, kas ikdienā patērē Tērvetes vai ko tml. – tad visi vietējie brūvējumi garšos pēc ūdens ar rūgtuma piegaršu. Es pagaršoju kādas 10 dažādas šķirnes, un neviena no tām pat tuvu nestāvēja gardumiem no Latvijas.
Ar stiprākiem dzērieniem bija interesantāk, jo Skotija un Īrija ir tepat aiz robežas, un izvēle ir daudz plašāka un lielāka, un visu viskiju nemaz nepagaršot. Neapbruņotai acij, protams, liekas ka nepagaršot, bet kas ta man jaunam un skaistam neuzņemties šo misiju. Cenas variē no 2,5-7 paundi pa glāzīti, un lielākā daļa no tiem tika nogaršota, un viss ir atzīts par labu esam.
Mīnuss ir tāds, ka pa šo cenu netiek ielieti tik ļoti pierastie 50gr., bet tikai 25, kas nozīmē ka jāpasūta dubultporcijas. Kad māgā jau ieņemts, tad jau droši var pasūtīt pat trīskāršas/četrkāršas porcijas, taču ieliet vairāk par 50 gramiem ir aizliegts ar likumu. Par laimi frāze “It’s legal in my country” izlīdz, un pieckārša porcija bārmenim tiek pieprasīta. Ar šausmām acīs gan no angļu puses, bet tas viss tiek kliedēts ar stāstiem par “Soviet Russia drinking”.
Angļiem cieņā arī ir tā sauktie “Pitchers”. Tie ir viegli alkoholiski kokteiļi, salieti palielā tilpnē. Repsektīvi, kādi 2 litri ar dažnedažādākajiem kokteiļiem tiek pārdoti pa 6-8 mārciņām, kas uz kopēja fona izskatās lēti. Vienīgais mīnuss – garšo kā limonāde.
Noķert tik ļoti pazīstamo zivi ar kartupeļiem frī nesanāca, bet nedomāju, ka varētu būt kaut kas īpašs. Vēl viena lieta, kas mums diezgan nepierasta – svētdienās ap 6 vakarā lielākā daļa no veikaliem un kafejnīcām vienkārši aizveras ciet. Velns ar svētdienu, jo arī piektdienās un sestdienās bāri veras ciet divos naktī. Atceramies tos trakos skolas laikus, kad nekādīgi nevarēja saņemties un uzlūgt meiteni uz deju. Un tad nu beidzot litrs alus iešauts dūšā un drosme parādījusies, bet bams – vienpadsmitos ieslēdz gaismu un visi pa mājām. Šeit ir līdzīgi, bārā simts cilvēku izklaidējas, bet divos naktī ieslēdz gaismu un visus izdzen ārā. Likumi tādi, redz.
Invalīdi
Padomju laikos pastāvēja uzskats, ka savienībā nav ne alkoholiķu, ne seksa, ne invalīdu, un man šķiet ka kaut kādā veidā zemapziņā šis uzskats pastāv vēl joprojām. Atcerieties pēdējo reizi, kad krogā ieripoja čalis ratiņkrēslos un pasūtīja kādu dzērienu? Vai arī cilvēks ar vienu roku dejoja uz deju plača? Domāju ne, jo Latvijā nav pieņemts par tādiem runāt, kur nu vēl redzēt un ar tiem iesaistīties sarunās.
Anglijā turpretim bija nedaudz savādāk, maniem draugiem viens paziņa ir ratiņkrēslā, un viņš ar mums izklaidējās visu laiku. Čalim valsts piešķir krietnu pabalstu, viņam ir auto, ar kuru var braukt tikai ar rokām, pienācīgs dzīvoklis un pabalsts ar kuru viņš var dzīvot, nevis izdzīvot. Katrā vietā ir uzbraukšana cilvēkiem ratiņkrēslos un viņus uztver par līdzīgiem. Viņš dejoja ar mums, taisot stilīgus pagriezienus krēslā, piedalījās drag-race’ā ar vienu citu čali bāra grīdā, smējās un tiešām varēja redzēt prieku cilvēka acīs.
Šajā momentā mums tiešām jāmācās attieksme no angļiem, jo padomājam – mums uzreiz sirdī ieguļas nožēla par invalīdiem, redzot tos uz ielas, bet angļi nenožēlo, viņi pieņem tos, un tas tiešām ir kruta. Viena no labākajām redzētajām lietām tur.
Novemberis 30th, 2009 at 10:42
labs!
Novemberis 30th, 2009 at 10:50
Latvijā ir jānomainās vairākām paaudzēm, lai mēs sāktu domāt brīvi un atvērti. Turklāt ir jāmainās arī valdības attiksmei pret invalīdiem, uztverot tos nevis kā apgrūtinājumu, bet gan kā normālus pilsoņus, kuri ir daļa no sabiedrības.
Novemberis 30th, 2009 at 11:11
Labs skatījums, Ārčij ;)
Novemberis 30th, 2009 at 11:17
Par kababiem piekrītu. Bet Soho rajonā parasti varēja pa 3 mārciņām dabūt ~kg! lielu kebabu, kur lielākā daļa bija gaļa.
Un Fish&Chips tomēr vajadzēja pamēģināt. Iesaku. Mega liela fileja, kurai klāt dodas kāds puskīlo kartupeļu eļļā vārītu pārlieti ar galda etiķi.
Novemberis 30th, 2009 at 12:11
Labs apraksts, super, ka lieto vienkāršus teikumus un vārdus, viegli saprast un uztvert lasīto! Priekā!
Novemberis 30th, 2009 at 13:01
Jap, arī cik esmu bijis, vienmēr pie lielveikaliem, likās dīvaini, ka visas invalīdu stāvvietas, patiesām bija aizņemtas ar Īstiem invalīdiem, nevis kā LV – porsche un x5 invalīdenēs stāv. Subway ir viens no labākajiem kas vispār ir fastfoodā, bet tas gan jau katram kā garšo ;) Man palaimējās Yorkā vienreiz, par 5.50 Poundiem pabūt diezgan labā ķīnietī, arī, ēd cik gribi, vienīgais limits – to var darīt ne ilgāk kā 2 stundas. :P
Novemberis 30th, 2009 at 20:02
Ale gan varēji nedzer, bet gan paņemt vienkārši normālu alus, bet izgaršot sidrus gan vajadzēja – ne es, ne manējie kenti nekad nav Latvijā sidrus dzēruši, jo visi Lucky Dogi ir vienkārši fuflo, šeit, savukārt, weekeends bez alus + sidra nesākas. Jocīgi vispār lasīt ir, cik, tomēr, pie tā visa jau ir pierasts :)
Novemberis 30th, 2009 at 20:04
Sidru jau ar kaut kā malkoju, nedaudz un pamazām gan. Mūsējiem klāt nestāv, bet tāpat nav viens no maniem mīļākajiem dzērieniem
Novemberis 30th, 2009 at 23:22
Archijs, raksti ka iekš LV nav “All you can eat” iestādījums. Pats gan iekšā neesmu bijis, bet iekš Sky&More otrā stāvā kautkāds ir.
Decemberis 1st, 2009 at 2:36
Viss tāpat kā Austrālijā – tikai te nelīst.
Decemberis 2nd, 2009 at 21:21
A nu i pareizi, sidrs jau nav nekāds strēbjamais dzēriens, bet džentlmeņu brokastu ninnīte. Ibo pie šīs Dienas Svarīgākās Ēdienreizes uzņemt alu – tas ir patīkami, taču mazliet plebejiski. Avosj Strongbow vai Magners glāzīte un divi espresso, rātni dūmojot, nodrošina nepieciešamo tonusa devu visai dienai.
Decemberis 2nd, 2009 at 23:14
Nu, nezinu par to apjautāšanos, vai garšo. Te Rīgā tajā itāļu restorānā, kas Origo (El Patio laikam), man reāli besīja, kad es ēdu un man nāca klāt un jautāja, vai man garšo. Ļaujiet taču cilvēkam paēst!
Decemberis 2nd, 2009 at 23:17
Žēl ka es nedzeru un nevaru piedalities saruna par alus-sidru garšīgumu.
Bet es vel arvien nevaru sevi piespiest ieet mazpazīstama bode un pasutit kaut ko. Tads neliels varoņdarbs vienmer sanāk.
Bet ir reizes kad tas bija to vērts.
Attieksme pret civekiem šeit vispar ir savādāka.
Un man ļoti patik ka visur tev atvainojas. pat ja esi vainīgs tu. :-)
Decemberis 3rd, 2009 at 23:09
Par tiem All you can eat! nu nu! Ir gan latvijā tādi! Kā reiz jau pieminēts Sky and More. The Buffet – rekur links
http://www.skyandmore.lv/lv/restorani/?info=buffet
Decemberis 4th, 2009 at 18:06
[...] ir pēdējā un noslēdzošā stāsta daļa par manu braucienu uz Londonu (pirmā daļa un otrā daļa). Šoreiz par valsts ekonomiskajiem rādītājiem un politisko [...]