Archija Weblogs

Stāsta pirmajā daļā apskatīju pāris interesantas lietas par Londonas un angļu dzīvi ikdienā, un kā jau solīts – turpinājums. Sāksim ar to vietu, kur tika pavadīta lielākā daļa no laika:

Bāri / pubi / ēdiens / dzērieni
Pirmais krogs, kuru apmeklēju, protams, bija Hard Rock Cafe London. Pirmā lieta, kas leca acīs bija serviss. Visa apkalpošana notiek mums neierastā manierē – neviens nemēģina pierakstīt jūsu pasūtījumu un atnest ēdienu, bet pret Jums tiešām izturās kā pret klientu. Sākumā pieraksta vārdu un lūdz uzgaidīt, jo ir pilns, bet piedāvā iedzert alu tepat pie bāra. Pēc pāris minūtēm pieskrien vismīle un saka “Hey Arthur, ready to eat?”. Pirmajā brīdī nenormāli apjuku, vispār nebija ko pateikt. Pēcāk jau tā likās par normu, kad pie tevis pienāk un apjautājās – “Did you like your food Arthur” un tml. Tu redzi to attieksmi, ka uz tevi neskatās kā uz sūdu, bet kā uz draugu.

Otra lieta – ēdiens. Tā kā esmu atvaļinājumā, tad īpaši ar roltonu ēšanu neaizrāvos un visu laiku pusdienoju dažādos iestādījumos. Secinājums viens – garšīgi. Kā jau tūrists, paķēru “Subway” sendviču, kas garšoja pēc parasta sendviča. Ir iespēja apēst turku kebabus, 5 paundi cenā. Pēc šī tu saproti, ka viss ko Latvijā mēģina iesmērēt ir nenormāls fuflis. Kebabs 10collu laptopa izmērā, piebāzts ar gaļu, ko normāls cilvēks nevar apēst.

Pie viņiem var arī atrast tos “All you can eat” iestādījumus, un pirmajā vakarā man parādīja tādu ķīnīzeru iestādījumu, kur pa 13 paundiem nobaudīju četras maltītes un divus desertus. Nesaku, ka liku ēdienu ar čupām (kaut arī tas nav aizliegts), jo negribēju pārēsties, bet pagaršot visu. Pagaršoju gan pīli, suši, dažādas piedevas, zupu, vistas utt. Saldajā augļi / kūkas / saldējums utt. Ja neesi ēdis visu dienu, ideāls variants, ko Latvijā vēl neviens nav pamanījies ieviest.

Pulp Fiction faniem maziņš prieciņš sirdij – var ienākt jebkurā vietā, kur pārdod burgerus un pasūtīt “Quarter pounder with cheese”. Tevi tiešām saprot un bez mazākajām emocijām pasniedz ēdienu. Manējo rēkšanu laikam nesaprata.

Ar dzeršanu ir interesantāk, jo lielākā daļa no šķirnēm / pudelēm nav redzētas, un gribās pagaršot visu, kas arī tika īstenots vairāku dienu laikā. Vietējais alus saucas “Ale”, kas īstenībā ir negaršīgs, jo angļi alu īsti nemāk ražot. Tie, kas domā, ka Cēsu alus ir alus, tiem šo nesaprast. Tie, kas ikdienā patērē Tērvetes vai ko tml. – tad visi vietējie brūvējumi garšos pēc ūdens ar rūgtuma piegaršu. Es pagaršoju kādas 10 dažādas šķirnes, un neviena no tām pat tuvu nestāvēja gardumiem no Latvijas.

Ar stiprākiem dzērieniem bija interesantāk, jo Skotija un Īrija ir tepat aiz robežas, un izvēle ir daudz plašāka un lielāka, un visu viskiju nemaz nepagaršot. Neapbruņotai acij, protams, liekas ka nepagaršot, bet kas ta man jaunam un skaistam neuzņemties šo misiju. Cenas variē no 2,5-7 paundi pa glāzīti, un lielākā daļa no tiem tika nogaršota, un viss ir atzīts par labu esam.

Mīnuss ir tāds, ka pa šo cenu netiek ielieti tik ļoti pierastie 50gr., bet tikai 25, kas nozīmē ka jāpasūta dubultporcijas. Kad māgā jau ieņemts, tad jau droši var pasūtīt pat trīskāršas/četrkāršas porcijas, taču ieliet vairāk par 50 gramiem ir aizliegts ar likumu. Par laimi frāze “It’s legal in my country” izlīdz, un pieckārša porcija bārmenim tiek pieprasīta. Ar šausmām acīs gan no angļu puses, bet tas viss tiek kliedēts ar stāstiem par “Soviet Russia drinking”.

Angļiem cieņā arī ir tā sauktie “Pitchers”. Tie ir viegli alkoholiski kokteiļi, salieti palielā tilpnē. Repsektīvi, kādi 2 litri ar dažnedažādākajiem kokteiļiem tiek pārdoti pa 6-8 mārciņām, kas uz kopēja fona izskatās lēti. Vienīgais mīnuss – garšo kā limonāde.

Noķert tik ļoti pazīstamo zivi ar kartupeļiem frī nesanāca, bet nedomāju, ka varētu būt kaut kas īpašs. Vēl viena lieta, kas mums diezgan nepierasta – svētdienās ap 6 vakarā lielākā daļa no veikaliem un kafejnīcām vienkārši aizveras ciet. Velns ar svētdienu, jo arī piektdienās un sestdienās bāri veras ciet divos naktī. Atceramies tos trakos skolas laikus, kad nekādīgi nevarēja saņemties un uzlūgt meiteni uz deju. Un tad nu beidzot litrs alus iešauts dūšā un drosme parādījusies, bet bams – vienpadsmitos ieslēdz gaismu un visi pa mājām. Šeit ir līdzīgi, bārā simts cilvēku izklaidējas, bet divos naktī ieslēdz gaismu un visus izdzen ārā. Likumi tādi, redz.

Invalīdi
Padomju laikos pastāvēja uzskats, ka savienībā nav ne alkoholiķu, ne seksa, ne invalīdu, un man šķiet ka kaut kādā veidā zemapziņā šis uzskats pastāv vēl joprojām. Atcerieties pēdējo reizi, kad krogā ieripoja čalis ratiņkrēslos un pasūtīja kādu dzērienu? Vai arī cilvēks ar vienu roku dejoja uz deju plača? Domāju ne, jo Latvijā nav pieņemts par tādiem runāt, kur nu vēl redzēt un ar tiem iesaistīties sarunās.

Anglijā turpretim bija nedaudz savādāk, maniem draugiem viens paziņa ir ratiņkrēslā, un viņš ar mums izklaidējās visu laiku. Čalim valsts piešķir krietnu pabalstu, viņam ir auto, ar kuru var braukt tikai ar rokām, pienācīgs dzīvoklis un pabalsts ar kuru viņš var dzīvot, nevis izdzīvot. Katrā vietā ir uzbraukšana cilvēkiem ratiņkrēslos un viņus uztver par līdzīgiem. Viņš dejoja ar mums, taisot stilīgus pagriezienus krēslā, piedalījās drag-race’ā ar vienu citu čali bāra grīdā, smējās un tiešām varēja redzēt prieku cilvēka acīs.

Šajā momentā mums tiešām jāmācās attieksme no angļiem, jo padomājam – mums uzreiz sirdī ieguļas nožēla par invalīdiem, redzot tos uz ielas, bet angļi nenožēlo, viņi pieņem tos, un tas tiešām ir kruta. Viena no labākajām redzētajām lietām tur.

Ir piektdiena, 20. novembra rīts. Viena siena nošķir cilvēkus. Vieni pavada, citi aizbrauc, un šī siena ir lidostas pasu kontrole. Vienā pusē paliek zaglīgi čigāni un raudošas ģimenes, otrā atrodam piedzīvojumu meklētājus. Mierīgi dzeru kafijas krūzīti, Rīgas balzams brūnā pudelītē pie krūtīm un gaidu savu lidmašīnu. Cilvēku masas staigā turp/atpakaļ, uzlieku austiņās “Clash – London Calling” un smaids lūpās, jo iekšā kņudina sajūta, ka būs interesanti.

Lielajā Britānijā pavadīju 5 dienas, un šis ir neliels atskats uz to, ko redzēju. Šis varētu būt ieraksts cilvēkiem, kas izkāpj no lidmašīnas, īsti nezina kāpēc ir atbraukuši un vēl nezina kas ir kas. Lidoju ar Ryanair lidmašīnu, uz Stanstedas lidostu, lidojums ilgst apmēram 2 stundas, biļetes cena turp-atpakaļ apmēram 50Ls.

Šosejas un ceļi
Tā kā Stanstedas lidosta atrodas 30 jūdžu attālumā no Londonas, tad man nākas braukt ar autobusu vismaz 75 minūtes līdz izkāpšanas punktam Londonā. Pirmais kultūršoks – mašīnas brauc pa pretējo ielas pusi un paši šoferi arī sēž pretējā pusē. Liekas, ka pa šoseju braukt nebūtu pārāk grūti, bet pilsētā ik reizi sirds salecās, kad šoferis krustojumā griežas pretējā ielas pusē.

Es īsti nesapratu kāpēc briti lamājas par savu ceļu kvalitāti, jo tie ir tīri, līdzeni un lielā mērā taisni, bez jebkādiem pagriezieniem. Ir vairākas joslas, un blakus tām ir “lietus notekas” ar atveri ik pēc 50 metriem. Ceļmalā ir tiešām daudz ceļazīmes, brīdinot par katru pagriezienu vairākkārt. Ik pēc kādiem 100 metriem stāv telefona aparāts, un ja gadījusies ķibele, var piezvanīt palīdzības dienestiem, tādējādi uz šosejām nevajadzētu rasties nekādiem korķiem.

Angļu zeme ir arī pilna ar radariem, taču, atšķirībā no Latvijas par tiem tiek brīdināts, jo uz ceļiem zīme “samazini ātrumu, tūlīt būs radars”.

Lielveikali
Visi briti iepērkas lielākoties veikalā “Tesco”(vai arī Salisburys Saintbury’s Sainsbury’s). Tesco tur vispār milzīgs koncerns (ar tendencēm pārņemt pasauli), pārdod visu – sākot ar pārtiku, benzīnu un beidzot ar mobilajiem sakariem, t.i. lielā ļaunā koorporācija. Ēdiens apbur ar savām interesantajām paciņām, gribās visu pagaršot, ko arī centos izpildīt, lielākoties alus tirdzniecības nodaļā. Kas nedzirdēts – lielie tīkli piedāvā ēdiena piegādi mājās. Iebaksti internetā ko tev vajag, un saņem mājās.

Mēs esam redzējuši kādu superakciju “Pērc 3, maksā par 2″, taču tur tā ir aktuālāka lieta. Katra otrā prece veikalā var tikt iegādāta ar masīvām atlaidēm, ja paķer vairākus eksemplārus.

Reklāmas
Reklāma ielās ir nedaudz savādākas no mūsējām. Izmantoti tie paši plakāti, taču tamponus un LMT reklāmas ir nomainījušas “Left4dead 2″, “Assasins Creed” spēļu reklāmas (tieši 20. novembrī iznāca), anomāli daudz Top Gear visās malās, DVD, grāmatas utt. Lielu daļu Londonas reklāmu aizņemt arī mūzikli, kas tur diezgan populāra lieta esot.

Klimats
Kad braucu uz turieni, tad jau tiku brīdināts, ka iespējams līs lietus, jo šī parādība tur notiek bieži. Stereotips sevi attaisnojis pilnībā, jo no 5 dienām, visās piecās lija lietus. Kādu dienu mazāk, otru vairāk, bet fakts paliek fakts. Vienu rītu pastaigājos, spīd saule un kopumā patīkams laiks. Vienīgais mīnuss – līst lietus. Saulainā laikā!

Ar sniegu viņiem pašvaki, jo arī ziemā līst lietus. Tā kā ziemas riepu viņiem nav, ar sniega parādīšanos tiek deklarēta “snow day” un visi sēž mājās un dzer tēju ar pienu. Laimīgā kārtā tas notiek divreiz gadā.

Viena lieta, kas mani pārsteidza ir viņu attieksme pret ārā esošo temperatūru. Vienlaicīgi var redzēt cilvēkus šortos un t-kreklā, stāvot blakus cilvēkiem ziemas kažokā. Un nē, tas nav individuāls gadījums, ik pa brīdim sastopi cilvēkus ar nograutu iekšējo termometru.

Klimats tur ir daudz mitrāks, taču siltāks, jo dažas dienas nemaz jaku nevilku, bet ieblendējos bariņā velkot tikai džemperi (nepareizs gājiens, jo džemperis tomēr samirkst lietū).

Nauda
Viena lieta, kas mani pirmajās dienās diezgan daudz kretinēja ir viņu nauda. Papīrnauda vēl ir tīri OK (ar karalienes ģīmi no 60mitajiem), bet ar monētām noteikti ir tā pašvaki. Neviens brits nav iedomājies uzrakstīt uz monētas ciparu (nu labi, tas ir rakstīts, bet jāmeklē ar mikroskopu), tāpēc n-tās minūtes tiek pavadītas skatoties uz čupu ar monētām, un beigās tāpat tiek iedota bankas karte. Vai arī tiek nomurmināts kas līdzīgs “Argh, just take it all”.

Turpinājums nedaudz vēlāk, stay tuned!

Vakar, domājot par eksistenicāliem jautājumiem pusi no dienas (svarīgākais no tiem – cik ir pulkstens?), kaut kur šaudījās domas par cilvēku labumu un ļaunumu. Vai cilvēks kā tāds ir labs vai ļauns.

Vakar es biju skaidri pārliecināts, ka cilvēks savā saknē ir ļauns. Apskatoties jebkuru no personāžiem, varam secināt, ka viņi visi ir ļauni. Šlesers – valsti krāpj, šefs – savtīgas intereses naudas pelnīšanas nolūkos, draugs – idiots, kad piedzerās, kaimiņš – speciāli urbj to nolāpīto caurumu, veikalā pārdevēja – īgna pēc vella utt. Tātad, mēs vērtējam cilvēku pēc kādas no viņa darbībām. Vienas darbības dēļ, kuru mēs atceramies savu iemeslu pēc, mēs norakstam cilvēku un cilvēkus kā ļaunus. Tā kā mēs visi sava mūža laikā esam darījuši ko tādu, ko sabiedrība uzskata par ļaunu (zagšana / meli / dzeršana / zādzības / nomelnošana / u.c.), tad cilvēce by default ir ļauna.

Cilvēks jau tā kopumā ir dzīvnieks, un viņu pārņem emocijas. Varbūt kāds milzumlielā depresijā vai skumjās pēc kaut kā skaidri nedomājot izdara kaut ko dumu. Uzreiz tauta skatās- noteikti ļauns, un tad nu laboties vairs nekā, ja nu tikai atrast sirdī mīlestību pret Jēzu un visu mūžu nožēlojot grēkus.

Bet šodien es sapratu, ka:
1) Pareizu laiku var redzēt uz pirkuma čeka;
2) Cilvēks ir labs. Ja cilvēkam piedāvā izvēlēties starp ļauno un labo variantu kādā darbībā, viņš izvēlās to labo. Ja nevar saprast, kurš tad īsti ir tas labais, tad viņš izvēlas dajebko savu mērķu vadīts (uzmet monētu, izmanto kādas loģiskas darbības vai ko tādu), un ja pat kļūdās, tad nekas traks nenotiek. Kļūdīties ir cilvēcīgi, un neviens neslepkavo/nezog labas dzīves vadīts.

Kaut vai paskatoties uz sevi, vienu brīdi domāju, ka esmu ļauns. Tas tāpēc, ka nebiju aizdomājies par šo tēmu, un izvēlē starp diviem tuvāks šķita ļaunais. Bet īstenībā – nē, neesmu ļauns, es tikai esmu kļūdījies, un dažkārt no kļūdām neesmu mācījies.

There is no good or evil, only choices and cosequences.

autors nezināms mūsos

Uz citas nots, Mensona koncerts bija sūds, Meteorīts bija feiks, valsts joprojām mēģina no mums izkrāpt naudu, Bugatti Veyron nemāk peldēt, www.mainities.lv var samainīt dzimumu un cūkgripa nogalinās mūs visus.

OK, ja kāds nesaprot krieviski, vienkārši ejam garām, nav daudz ko redzēt. Palikāt, nu tad turpinam un lasam vienu no labākajiem īsstāstiem, kuru esmu lasījis pēdējā laikā. Publicēts augustā, bet aktualitāti nav zaudējis. Iztulkot nesanāks:

Человечество, в целом, делится на две части: ебущие и ебомые.
Одну, если не лучшую, то хотя бы безопасную часть, назовём мудрыми гедонистами. Другую — людьми с Активной Жызненной Позицыей (АЖП).
Вот, скажем, сделал я работу. Получил деньги, купил на них нужного, лёг на диван. Лежу. Потребляю нужное, во внутренней моей вселенной — рушатся империи и цветёт гречиха. Мне — заебись.
И тут подходит человек с огромной АЖП. Лежишь, спрашивает.
Лежу.
А хули лежишь?! Надо же двигаться! Надо удивляться! Надо поехать, надо сходить, надо увидеть, понюхать, потрогать, послушать! Надо хоть по дому вот щас нашебуршать, чтоб ещё заебачей стало! А не то всё пропало, всему пиздец!
Блядь. Я что, прихожу к тебе, нюхающему, и вещаю, мол, надо лежать? Нет ведь. Я и так вижу, что тебе пиздато. Мне совсем нет дела до того, почему тебе пиздато: мне и без этого пиздато. Хули ты, скажи мне, припёрся? Ты бы хоть поостерёгся, что ли: вдруг я заразный лежу или, может, желающий в ебало кому дать. Иди, сам собой, как солнцем, палимый, и нюхай на здоровье! До меня доебался ты зачем?!
Нет ведь. АЖП огромна, она требует экспансии, она должна расползаться, как раковая опухоль, как Соединённые Штаты Омереки, как воинствующий ислам.
И ведь всю планету поработили, ёбаные вирусы. Некуда, решительно некуда съебаться: раньше хоть полюса были, а щас и там прилетел какой-то хуй на вертолёте и флаг воткнул: здесь, мол, был Вася.
Да ёб же вашу мать.

savākts no tejienes

Pamodos es svētdienas rītā, īpaši par dzīvi nesatraucoties, ielēju sev glāzi sulas un pusaizmidis skatījos spogulī. Tajā brīdī es pamanīju vienu frīku, neskuvušos, bez apzināta mērķa un domām ko es darīšu pēc divām stundām. Līdz šim kaut kā pa dzīvi sanācis viegli iet, bez jebkādām rūpēm par apkārtējo, bez dusmām un nicinājuma. Vienā vārdā šo attieksmi varētu definēt par “meh”. Vai arī “похуй”. Bet tas nav no svara, svarīgi ir tas, ka laikam par mani nāca tāda maziņa apskaidrība, ka es tiešām gribu sasniegt kaut ko vairāk. Būt par to vis-smaržojošo čali (neuzmācoties citiem gan), un paveikt kaut ko zīmīgu. To, ko es varēšu ar lepnumu kādam pastāstīt. Jāsāk laikam ar smēķēšanas atmešanu, tā šķiet.

Es zinu ka šis ir nedaudz par vēlu uzdrukāts, bet nekas, neba kādu tas rausta. Respektīvi, pirms nedēļas, t.i. pēdējā oktobra dienā mums būtu jāsvin vieni no aizokeāna cilvēku kultūras svētkiem. Tā kā postpadomju cilvēkam velns ir draudzīgāks par amerikāni un pašiem svētku papilnam (Darba svētki(1. maijs), Sieviešu diena(8.marts), Nacisma sagrāves diena(9. maijs)), tad pēdējos gados modīgi ir bijis nepakļauties ļaunajām ārpasaules kultūrām un piedzerties sestdienā tāpat, bet ne svinot kaut ko.

“Letiņam vulgaris” parasti pastāv viedoklis (par šo un visiem pārējiem pasākumiem), ka principā viņam ir pohuj. Pilnībā vienalga, sadzerties var tāpat un nav ne patikas, ne nepatikas, jo ir vienkārši pie dirsas par visu apkārt notiekošo un ko tie jaunie skraida apkārt velnamātes radziņos – nerausta. Kāds čalis domā šādi:

kiborgs41:

Man vakar bija dziļi piedrāzt uz brīvdienām vai nebrīvdienām, svētkiem vai nesvētkiem – tāpat frančos piepisos. Bet vecrīgā redzēju piecus gotus ar ragiem, cepurēm un zobiem.

Otrajai daļai ir interesantāk. Es pat biju uzracis vienu no savām diskusijām pāris gadus atpakaļ, un paķēris dažus cilvēku viedokļus, piemēram:

xoled:

Nekad neesmu sapratis, nafig pie mums te tiek atzīmēti tādi amīšu svētki.

zane:

es pis tie tizlie helovini. tie nev latviesu svetki un ari nebus neviens tak gandriz tos sudus neadzist itkai pedini….. ATEJA…..

Bet tas jau tā tikai pie mums, var uzmest aci kā tad īsti viss pasākums noris citur pasaulē!

Hei, rekur Obama ar Stormtrooperiem tusējas

Zombiju gājiens Parīzes ielās
(Bildes pa kluso nozagtas no boston.com)

Pēdējos gados pašam īsti nesanāca iedziļināties tajā visā padarīšanā, bet šogad tīri interesantas apstākļu sakritības dēļ sanāca šo visu pasākumu nosvinēt. Zvanīja koko, piedāvāja nedaudz padiskutēt par facebook.com “keis stadī” alus pavadībā, bet es solīju, ka nākšu tikai ja dabūšu lāča kostīmu. Ideja jau smieklīga un nerealizējama sestdienas vakarā, bet izrādās, ka ir kostīmu noma “Peitavas ielā 4(google it)”, kura strādā sestdienās līdz 10 vakarā(!!), un pa piečuku var dabūt lāča kostīmu uz nakti.

Īstenībā nav jau daudz ko domāt un stāstīt. Trijos vārdos izspļaujot – Best. Night. Ever. Lāča kostīmā neradās jaunas idejas sabiedrības glābšanai, un domas par šiem dīvainajiem svētkiem galvā nelīda. Viena doma – ko lācis dara lāča kostīmā? Ēd medu, rūc un kūleņojas, kā arī principā tika pavadīts šis vakars. Un tas ir tāds spēcīgs grūdiens, lai nākamgad neaizmirstu 31. oktobri un labi pavadītu laiku.