Nestrādā visu laiku. Mūžu nodzīvosi – nožēlosi
Man patīk drukāts materiāls. Lai arī cik skaļi es nebļautu, ka kino ir labākais izgudrojums kopš radio un nekā labāka par nomierinošu mūziku nav, tomēr dziļi sirdī vienmēr zinu, ka vislabākais ir tieši drukātais medijs – žurnāls, grāmata, raksts portālā vai kas tml.
Viena no lietām drukātā materiālā, kas man patīk, ir iespēja izlaist nevajadzīgo. Video arī var pārtīt, taču nekad nezini līdz kuram brīdim – taču žurnāla rakstu – vieglāk par vieglu. Palasi, padomā, nākamais!
No šī mēneša 150 Wired žurnāla lappusēm (Kurš, pēc n-to cilvēku domām ir labākais pasaulē) man patika viens raksts. Drīzāk pat viena doma, kura pāris vārdos izklāstās šādi – darot to “pareizo” lietu, piemēram, izvēloties strādāt atvaļinājuma vietā vai atsakoties no kāda tusiņa – laika gaitā padara mūs nelaimīgus.
Atceramies kādu izcilu pasākumu pirms gada, no kura Jūs atteicāties. Kāda laivu brauciena, dzertiņa ar draugiem vai vienalga kā. Kamēr draugi izklaidējās, Jūs sēdējāt mājās pie datora, kas tajā brīdī likās nozīmīgāks. Vai šodien būtu tāpat atteicies? Diezvai.
Bet velns ar manu subjektīvo gaumi attiecībā uz Wired rakstiem par gadžetiem, zinātni un internetu. Atšķiram mūsu pašu žurnālus/avīzes. Avīzes vispār ir skarbs piemērs, uzmetam labāk aci tvnetam un delfiem.
Šādi portāli izskatās mūsu monitoros:
Atfiltrējot reklāmas tie izskatās šādi:
Noņemot nost visu nesvarīgo informāciju, t.i. sadaļas un tml, un atstājot tikai rakstus tie izskatītos šādi:
Tātad, mēs nonākam pie “žurnāla formāta”. Nepatīk, šķir nākamo. Un tagad – pati interesantākā daļa. Noņemam nost visu sūdīgo, neinteresanto, nesvarīgo un visādi citādi nesaistošo informāciju.
Principā, mums paliek balta lapa. Un tie nav tie raksti, kurus nevēlos lasīt, jo tie ir nesaistoši tikai man. Es nesaprotu kādam necilvēcīgam robotam jābūt, lai to visu lasītu, kur nu vēl, pasarg Dievs, pirktu Dienu vai tml.
Pozitīva ziņa – esmu apņēmies to visu mainīt. Svarīgi ir tas, ka es to viesu vienkārši neignorēju, cenšos mainīt. Kā? Tas gan pēc pāris dienām.
Runājot par kuģniecību, aizgāju prom. Tas gan bija pirms raksta izlasīšanas, bet doma man bija līdzīga, ka šo darbu es noteikti nevēlētos darīt visu mūžu. Darbu, kas mani palēnām iekšēji nogalina. Bet tas nekas, meklēšu nākošo, kas ta man – jaunam un skaistam, darbu neatrast vai :)
Un jā, prātīgi būtu šo visu informāciju sadalīt vairākos rakstos, t.i. aizgāju no darba, kruts raksts Wired žurnālā un laiks mainīt Latvijas medijus, bet lai nu paliek viss vienā lielā čupā!
