Es esmu bijis Liepājā trīsreiz, bet tā pilntiesīgi Liepāju izbaudīt man nav sanācis, jo pirmoreiz Liepājā es biju diezgan sen, bet pārējās divas reizes pavadīju Pludmalē Bīč pārtija laikā (ieraksti #1 un #2). Šoreiz brauciena mērķi bija citi, t.i. nevis patusēties un braukt atpakaļ, bet redzēt Liepāju kā pienākas.
Izbraucām 9:15 rītā no Rīgas autoostas ar Autobusu (biļetes cena 5Ls), un bija solīts, ka pēc 3 stundām jau būsim Liepājā. Kā jau pieņemts mūsu valstī, solījumus neviens netur, tāpēc sanāca nedaudz aizkavēties. Labi, ne jau valsts vaina tā bija, jo mūsu autobuss iekļuva avārijā.
Kam gan citam tā var gadīties – izbraukt mini-atvaļinājumā reizi gadā un pusceļā apstāties un netikt tālāk. Bet mums paveicās – kāds laipns šoferis pieteicās pāris cilvēkus aizvest, un ilgi nedomājot pieteicām savu kandidatūru. Stundas brauciens astoņdesmito gadu Volkswāgena busā uz grīdas un beidzot esam Liepājā.
Apmetāmies Fonteina viesnīcā, kura, starp citu, man ļoti patikās. Nav taisīta kā lielākā daļa viesnīcu pēc copy-paste principa, kur visi n-tie simti numuriņu izskatās vienādi, bet katram ir individuāls piegājiens.
(bilde no
fontaine.lv)
Nometām mantas un mini-piedzīvojums varēja sākties. Iesākumam pēc garā ceļa vajadzēja iestiprināties, un pēc daudzu cilvēku ieteikumiem devāmies uz deli-snack ēstuvi, lai apēstu kādu CB.
CB pēc nostāstiem ir labākais Latvijā pieejamais burgeris, ekskluzīvi pieejams tikai Liepājā, jo citur tādu kafejnīcu nav. Paķērām pārīti un gājām krastmalā ēst.
Burgeris bija LIELISKS šī vārda vislabākajā nozīmē, iegūstot stabilo 16/20 atzīmi manā skatījumā, bet diemžēl šos rezultātus ņemt vērā nevar, jo:
1) Nebija defultās burgeru testētāju trupas;
2) Burgeris neatrodas Rīgā (un mēs taču meklējam labākos burgerus Rīgā).
Pēc nelielas maltītes iesēdāmies 3ajā autobusā un devāmies uz Karostu. Pirmais apskates objekts bija Ziemeļu mols, kurš sniedzas jūrā vairāku km garumā.
Ceļu nedaudz apgrūtināja lielais vējš, taču, kā vēlāk izrādījās, šis vēl nebija stiprs. Interesanti skatīties visapkārt, jo katrs nodarbojas ar savu lietu un nevienam netraucē. Makšķernieki dzer uz mola, veikbordisti izklaidējas savā nodabā un tūristi mierīgi pastaigājas. Pēc kādas stundas pastaigas pa molu tika pieņemts kolektīvs lēmums Ziemeļu fortus neapmeklēt, jo kurš gan tuneļus un ūdeni nav redzējis.
Vēlāk izstaigājām arī lielāko daļu no karostas, kas atgādināja tādu miermīlīgu mazpilsētu, kura iekritusi laika caurumā, un nav mainījusies 20 gadus. 5stāvu mājas, klusums, cilvēki lēnā gaitā pastaigājas un nepievērš uzmanību nekam.
Par patīkamu pārsteigumu izrādījās pa vidu starp augstceltnēm paslēpusies pareizticīgo baznīca, kas ideāli iederējās karostas vidē.
Pēc brauciena atpakaļ vēders lika par sevi manīt, tāpēc nekas cits neatlika kā meklēt ēdienu. Kā vienu no ceļojuma apskates vietām biju piefiksējis rokkafejnīcu, tāpēc pusdienvakariņas tika ieturētas tur.
Ēdiens bija garšīgs, apkalpoja ļoti laipni, un patīkams bonuss bija Igo koncerts. Vakarpusē iestādījums svienēja 6 gadu jubileju, tāpēc bija paredzēts koncerts, un mēs tikām mēģinājumā, kas sanāca kā koncerts 10 bārā sēdošajiem cilvēkiem.
Pēc maltītes vajadzēja izniekot pāris stundas, un doties Fontaine kluba virzienā, kas arī veiksmīgi tika īstenots. Nogurums pēc garās dienas bija paliels, bet ne jau gulēt uz Liepāju mēs braucām, tāpēc ap kādiem pus11 ieradāmies iepriekšminētajā vietā.
Fonteins ir ļoti pozitīva vieta, lai neteiktu vairāk. Viena zāle reprezentē bāru, otra deju placi un bāra apvienojumu. Tobrīd laikam piefiksējām, ka tomēr neizskatāmies pēc vietējiem, jo mūs nopētīja gandrīz ikkatrs bāra apmeklētājs. Pasēdējām pirmajā stāvā, iedzērām viskiju un devāmies uz otru zāli, kur bija plānots regeja(jebšu ska) koncerts.
Koncerts bija foršs, kāda grupa, kuras nosaukumu tā arī nesanāca saklausīt, spēlēja lieliski, un arī pēc tam dīdžejs neļāva garlaikoties, liekot visādus Muse, Placebo un tml. gabalus.
Pārmaiņas pēc arī varēja nejusties vientuļiem Liepājā, jo sanāca satikt Tomu (no http://toms.ir.lv), Kasparu, ar kuru sanāca iepazīties pagājšgad Barcamp’ā, un arī pacēlām Rest In Piece pieminēšanas tostu ar Karambas bārmeni. Ap trijiem jau nogurums galināja nost, un pienāca laiks doties gulēt.
Nākamajā dienā ap astoņiem atverot acis Liepāja bija sagādājusi pārsteigumu – vētru ar stipru lietu, un brīžiem arī krusu. Ar nākamo acu atvēršanu lietus bija nozudis, un brīžiem starp mākoņiem arī pavīdēja saulīte.
Veicām nelielu pastaigu pa Vecliepāju, skatoties tās arhitektūru un baznīcas. Nodarbe pāris interesantām stundām.
Vēlāk gājām skatīties vienu no ceļojuma obligātās apskates punktiem – zirga pieminekli. Izrādījās gan, ka piemineklis nemaz nelīdzinās zirgam, taču tas vairs nebija būtiski. Šo vietu vajadzēja redzēt tāpēc, ka šī ir viena no retajām vietām, ko atceros bildējot sešos no rīta pagājšreiz.
Redzējām arī vēja pārņemto jūru.
Ap šo brīdi Liepāja bija izstaigāta krustām šķērsām, apetīte deva par sevi manīt, un pēc zvana manam istabasbiedram (kurš ironiskā kārtā ir no Liepājas), gājām ēst uz “Barona bumbiera” restorānu, kurš atrodās Kurzemes t/c.
Apkalpoja ļoti laipni, cenas jūtami zemākas nekā Rīgā un sajūta, ka tūlīt būs jābrauc mājās ar katru brīdi pieauga vairāk un vairāk.
Pabraukājāmies ar tramvaju un devāmies autoostas virzienā. Stunda gaidīšanas nevainagojās ar panākumiem, jo autobusa nebija, jo tas bija salūzis pa ceļam no Rīgas uz Liepāju. Vienreiz gadā aizbraukt uz Liepāju, un abi autobusi, ar kuriem tika braukts neparedzētu apstākļu dēļ neierodas galamērķī. Taču ar pusstundas kavējumu autobuss ieradās, un pēc 3,25 mokošām stundām iebraucām Rīgā.
Liepājas brauciens savā ziņā bija episks, jo:
1) Es lieliski pavadīju laiku;
2) Es brīnišķīgi atpūtos;
3) Es leģendāri izklaidējos;
4) Beidzot redzēju visu Liepāju (t.i. visas ierastās lietas – Karostu, Ziemeļmolu, Fonteinu, Rokkafē, Burgerēstuvi, VecLiepāju, jūru, to feikotā zirga pieminekli un visu pārējo).
Ja ne par pārāk lielu summu vēlaties izbaudīt brīvdienas, tad Liepāja ir īstā vieta, kurā es noteikti vēlos atgriezties!
