Archija Weblogs

Kā jau katru gadu, ar rudens atnākšanu lielākā daļa rīdzinieku dodas skatīties un baudīt Siguldas plašumus. Pie ierastajiem tūristtipa rīdziniekiem varētu pieskaitīt arī mani, tāpēc agrā sestdienas rītā ceļamērķis bija likts Sigulda. Lai paliek garais stāsts, principā es tikai bildes gribēju parādīt, bet tomēr ieteiktu ņemt vērā pāris faktus:

1) Siguldā vēl nav iestājies rudens. Visapkārt viss zaļo, un tikai retajam kokam ir dzeltenas lapas. Ja gribiet redzēt īstenu Siguldiešu rudeni – dodieties pēc 2 nedēļām, kad viss būs pārpildīts ar dzeltenoranžsarkaniem toņiem.

2) Ja gribat iekost maizītes, padzert atvēsinošu sulu vai vienkārši notīrīt rokas salvetē – neieteiktu to darīt, jo visā apkārtnē praktiski nav nevienas miskastes. Pie tāda tūristu apmeklējuma varēja jau iedomāties ik pa 500m salikt miskastes, bet nē, ar tukšu pudeli un pāris plastikāta iepakojumiem gāju kādu pusstundu, līdz tika sastapta viena no retajām miskastēm pie gūtmaņalas.

3) Gājām pa ceļu no Krimuldas uz Turaidas pili, jau n-tās stundas nostaigājuši, piekusuši, galvā domas šaudās – cik tad ilgi vēl jāiet, un šosejas vienā pusē pārsteigums – turaidas pils kalna galiņā. Atliek tikai izvēlēties – iet pa īsāko ceļu, t.i. maziņu taciņu, kas aizved tieši līdz turaidas pilij, vai arī garāko tūristveidīgo šosejas variantu. Mēs jau mīkstie neesam, un aiziet kalnā kāpšana. Visi cilvēki kā cilvēki, tikai mēs tādi dīvaini – ne no šā ne no tā uzpeldam pils vidienē. Bet, kā vēlāk izrādījās, šī taciņa bija arī naudas ietaupītāja, jo no katra apmeklētāja par ieeju Turaidas pilī paņem 3Ls.

Tas laikam arī viss, ko vēlējos bilst. Nostaigātas 8 stundas, redzēta Sigulda, Krimulda, Turaida, būts kāda kora koncertā, šauts ar loku (awesome, by the way), un tagad gadu atkal var būt miers.