Archija Weblogs

2007. gada maijā es saņēmu vienu paciņu no ASV internetveikala 1200$ vērtībā. Saņemot uzaicinājumu, mani informēja, ka jāsamaksā nodokļos muitai 120Ls. Aizejot uz pastu, paciņu saņēmu, bet naudu no manis neprasīja. Ilgi nedomājot savācu paciņu un pamazām vilku to prom (tā bija vislielākā “paciņa” kādu es jelkad biju saņēmis).

Pēc trim mēnešiem man piezvanīja pasta darbiniece, sakot, ka neesmu nomaksājis nodokļus par saņemto paciņu, un mana atbilde skanēja apmēram tā: “Kā nesamaksāju?! Vai es varētu saņemt paciņu neiedodot naudu? Nevarētu! Bet paciņu es taču esmu saņēmis, tātad esmu samaksājis. Uz redzēšanos.”

Pagāja vēl kāds laiciņš, un zvana atkal – atkal lūdzot samaksāt, pārbaudījuši čekus vai vells sazin ko, bet manu maksājumu atraduši nav. Es gan īsti nelikos par to uztraucies, vien atcirtu, ka tas jau bijis pusgadu atpakaļ, tāpēc neatceros ko un kā maksāju.

Zvani turpinājās ar draudiem iesūdzēt mani tiesā utt., līdz mana māte-juriste piezvanīja šamajiem, un pateica apmēram to pašu, kas teikts iepriekšējās stāsta rindiņās. Lūk tad bija klusums (kurš teica, ka amatam nav nozīme un svarīgs tikai pats cilvēks. pff), līdz šis atgadījums par sevi atgādināja vēlreiz…pagājšnedēļ.

Atnāk aicinājums saņemt ierakstītu vēstuli. Tā kā es nezinu kur ir Garkalnes pasta nodaļa, tad palūdzu atnest sūtījumu man uz mājām. Sarunas laikā tika arī iegūta vērtīga informācija, ka sūtījums nācis no Citadeles ielas, tātad no muitas. Ap šo brīdi nelāgas domas šaudījās galvā, nekā laba, jo lieks iesūdzējums tiesā man par labu nenāktu. Lai arī tiesas procesu varētu vinnēt, tomēr čakarēties man vēlēšanās nebija.

Saņēmu es to vēstuli, un atnāk sekojoša informācija. “Nejaušā” kārtā par mani tika ievākta informācija, par visiem maniem nodokļu maksājumiem utt., un tika secināts, ka ir ieviesusies kļūda, t.i. esmu pārmaksājis nodokļus tālā pagātnē. Savu kļūdu viņi izlaboja, un nākamajā reizē paņēma no manis mazāk naudas. Praktiski, viņi mani tikai tā…informēja. Man jau liekas, ka pasta darbinieki uzrakstījuši kādu iesniegumu, lai mani pārbauda, taču nekas nebija atrasts, jo es taču esmu godīgs un kārtīgs pilsonis!

Stāsta morāle – ja gadās pastā nenomaksāt nodokļus un saņemt paciņu, tad nevajag arī maksāt tos tālākā nākotnē. Var rādīt visiem vidējo pirkstu, jo tā ir viņu vaina, ka nauda nav saņemta, un neko Latvijas pasts Jums izdarīt nevarēs.

Kā jau katru gadu, ar rudens atnākšanu lielākā daļa rīdzinieku dodas skatīties un baudīt Siguldas plašumus. Pie ierastajiem tūristtipa rīdziniekiem varētu pieskaitīt arī mani, tāpēc agrā sestdienas rītā ceļamērķis bija likts Sigulda. Lai paliek garais stāsts, principā es tikai bildes gribēju parādīt, bet tomēr ieteiktu ņemt vērā pāris faktus:

1) Siguldā vēl nav iestājies rudens. Visapkārt viss zaļo, un tikai retajam kokam ir dzeltenas lapas. Ja gribiet redzēt īstenu Siguldiešu rudeni – dodieties pēc 2 nedēļām, kad viss būs pārpildīts ar dzeltenoranžsarkaniem toņiem.

2) Ja gribat iekost maizītes, padzert atvēsinošu sulu vai vienkārši notīrīt rokas salvetē – neieteiktu to darīt, jo visā apkārtnē praktiski nav nevienas miskastes. Pie tāda tūristu apmeklējuma varēja jau iedomāties ik pa 500m salikt miskastes, bet nē, ar tukšu pudeli un pāris plastikāta iepakojumiem gāju kādu pusstundu, līdz tika sastapta viena no retajām miskastēm pie gūtmaņalas.

3) Gājām pa ceļu no Krimuldas uz Turaidas pili, jau n-tās stundas nostaigājuši, piekusuši, galvā domas šaudās – cik tad ilgi vēl jāiet, un šosejas vienā pusē pārsteigums – turaidas pils kalna galiņā. Atliek tikai izvēlēties – iet pa īsāko ceļu, t.i. maziņu taciņu, kas aizved tieši līdz turaidas pilij, vai arī garāko tūristveidīgo šosejas variantu. Mēs jau mīkstie neesam, un aiziet kalnā kāpšana. Visi cilvēki kā cilvēki, tikai mēs tādi dīvaini – ne no šā ne no tā uzpeldam pils vidienē. Bet, kā vēlāk izrādījās, šī taciņa bija arī naudas ietaupītāja, jo no katra apmeklētāja par ieeju Turaidas pilī paņem 3Ls.

Tas laikam arī viss, ko vēlējos bilst. Nostaigātas 8 stundas, redzēta Sigulda, Krimulda, Turaida, būts kāda kora koncertā, šauts ar loku (awesome, by the way), un tagad gadu atkal var būt miers.

Ja man piedāvātu izvēlēties starp sautētu dārzeņu, svaigas zivs un pilnīgi neveselīgu burgeru maltīti, mana izvēle noteikti kristu uz to pēdējo variantu. Esmu paliels kārumnieks, man garšo visvisādas konfektes, šokolādes, pie kurām var piekost “junk food’u”, piemēram frī kartupeļus, un uzdzert pa virsu pudeli ar alu. OK, īsti, alu dzerot, našķoties ar konfektēm es nemīlu, jo ir “sāļās konfektes”, t.i. čipši.

Bet ar čipšiem ir neliela problēma, tie ir pietiekami sātīgi, un ar tiem var ātri pieēsties. Turklāt, man nepatīk, ka pēc to ēšanas paliek taukaini pirksti un it kā kuņģim arī nenākot par labu. Lai paliek maliņā visi mazie mīnusi, bet ir viens lielāks – nav dažādības. Ir kādas 5 zortes, ar kurām labprāt našķojos, t.i. ādažu tomātu, Pringles sarkanie, pringles lillā krāsā, kartupeļu plāksnītes un načos. Pārējos arī ēdu, bet tie man ne tik ļoti patīk, pats jau nu noteikti nepērku.

Ar visām šīm piecām zortēm našķējoties ik pa pāris dienām, tās pēc laika sāka apnikt. Un tad nāca apskaidrība – jāpiepērk kāda mērce klāt. Pirmā prātā nāca ādažu čipšu izreklamētā, ko sajauc ar krējumu un piekož klāt. 40 santīmi izmesti vējā – neko pretīgāku izdomāt nevarēja. Tad prātā ienāca variants pašam tādu uztaisīt. Gūgle ar informāciju dalījās, bet atkal kaite – slinkums!

Jau visas cerības bija zaudētas, līdz parādījās gaismas stariņš zombiju pilnajā pilsētā – veikalā Sky importēta toksiskas krāsas mērce, kas pēc skata izskatās atbaidoša, atgādina riteņu smēri, dīvaini ož, bet ir TIK garšīga. Viennozīmīgi labākais atklājums pēdējā laikā, iesaku visiem pagaršot.

P.S. ir tādas pašas burciņas dzeltenīgā un sarkanīgā krāsā – tās labas, bet zaļā labāka!

Šobaltdien, ienākot gandrīz katrā globālā tīmekļa lapā mums ir iespēja komentēt ierakstus. Blogos drukājam atbildes autoram, delfos noliekam melus un pasakam paldies katrā no pirātiskajiem portāliem.

Augusta vidū Latvijā parādījās jaunums – blogs bez tekstveida komentēšanas iespējas. Autors ļoti pozitīvs un radošs džeks – A. Barānova kungs (ja kas, viņš bija tas, kas taisīja Ā. Webloga logo). Šajā brīdī nepārprotiet, komentāri nav “noslēgti”, vienkārši teksts ir nomainīts ar bildēm.

Neko jau īpaši svarīgu negribēju pateikt, un intervijas ar autoru, kuru Jūs principā tāpat neizlasītu, nebūs. Gribēju tikt bilst, ka ideja ir “awesome”, un cerams, ka vietne dzīvos vēl ilgus gadus!

Apmeklē ablog.lv!

Pirms trijām nedēļām man sākās mācības Latvijas Jūras akadēmijas otrajā kursā. Pirmo kursu es pabeidzu veiksmīgi, bez parādiem, aizstāvot visus studiju darbus un aizejot praksē. Tā arī neuzrakstīju, kā man gāja, un īsti vēl nemāku visu šeit notiekošo kompetenti uzrakstīt vēl šobaltdien.

Lai labāk visu paskaidrotu, un uzreiz piedāvātu salīdzinājumu ar citām mācību iestādēm, piedāvāju nedaudz papildinātu nuuchas veidotu tabulu. Sanāk tā, ka tabulu ir veidojuši 2 neatkarīgi studenti, un tas ir tikai viņu personīgais viedoklis. Ja kādam ir kas cits piebilstams, tad lūdzu, mēs nesitam par vārda brīvību.