Archija Weblogs

Diena nr.49:
Ir 49. diena un man ir tāda sajūta, ka es pamazām sāku zaudēt sajēgu par apkārt notiekošo. Vakar pēc ļoti garas darbadienas nenāca miegs, bija jau seši no rīta, bet acis joprojām kvadrātā – ir tikai viena doma galvā – mājas. Šādi bezmiegā guļot es pat spēju aizdomāties līdz vissīkākajām detaļām – kā iekāpšu lidmašīnā, kā lidošu, ko pasūtīšu, kā izkāpšu un kurā vietā RIX’ā izpīpēšu savu pirmo cigareti, pa kādu ceļu braukšu mājās un kurā rokā nesīšu čemodānu.

Domāju, parādība ir pārejoša, jo parasti bija tā viļņveidīgi – ir tā mājupgribēšanas sajūta, bet tad tā noplok, parādās, un atkal noplok, bet izskatās, ka šoreiz ir kas galīgi cits. Ir četri no rīta, un pēc mazāk kā 4 stundām jāceļās, lai nostrādātu kārtējo darbadienu, bet miegs kā nav tā nav.

Sanāk tā – es domāju un gremdējos atmiņās par mājām visu laiku – strādājot, ēdot tos nolāpītos rīsus, skatoties TV, un pat guļot. Sapņus par atpūtu pie dabas un Rīgas asfaltu ir nomainījuši murgi, kur parasti redzi tos sev vismīļākos, bet tālu tālu prom, aizejot bezgalībā, mājot ar roku vai mirstot.

No šīm morālajām mocībām sāc just arī fiziskas sāpes, galva plīst pušu ik brīdi. Kā tablešu nīdējs meklēju “dabīgos ārstniecības līdzekļus”, un viens džekiņš izlīdzēja ar apmēram 20 gramiem viskija. Ne litru, ne simtnieciņu, bet 20 gramus viskija mazā, izmazgātā “nestle” šokolādes trauciņā. Piejaucu tikpat daudz kolas klāt, un izbaudīju katru pilīti. Galva joprojām sāp, miega nav, un domas vēl turpat.

Diena nr.50:
Kā jau stāstīju, kuģa noturība ir atkarīga no dažādiem faktoriem, bet nemaz nevarēju iedomāties, ka tā TIK lielā mērā ir atkarīga no vēja. Kad ir nolaists enkurs, tad parasti kuģis pagriežas pret viļņiem, bet mūsējais nezinu kāpēc negriežas. Pēdējās dienās šī negriešanās atspoguļojās pastiprinātas šūpošanās veidolā. Šodien to arī ļoti iespaidoja vējš, kura pūšanas virziens sakrita ar viļņu virzienu, t.i. pret mūsējo bortu, un sanāca tā, ka šūpo trakāk nekā jebkad.

Neskaitot ierasto lietu lidošanu uz grīdas un pāris saplīsušo trauku, vairāk nemaz nevar nostāvēt uz vietas, ejot pa koridoru sitos pret sienām. Gulēt arī īpaši vieglāk nepalika. Mājās parasti aizmiegu pagriezies uz viena no sāniem, taču šeit nācās aprast ar domu, ka nu vairāk nesanāk – ir jāguļ uz muguras vai vēdera, jo tāpat pēc pāris minūtēm šūpošanās dēļ es pārveļos uz vienu vai otru pusi. Bet šodien aizmigt bija vēl grūtāk, jo pat guļot uz muguras mazākā kustība izraisīja apgriešanos uz vēdera. Beigās neizturēju un izvilku matraci no gultas, pēc tam noliku to uz grīdas perpendikulārā virzienā pret gultu(visas gultas uz kuģa vērstas vienādā virzienā – paralēli bortam_. Es zinu, ka tas nav īpaši labi, ka pusi no nakts mana galva atradās zemāk par kājām, bet tiešām ir daudz vieglāk aizmigt, ja šūpojies galvas-kāju virzienā, nevis no vieniem sāniem uz otriem.

Diena nr.51:
Šodien beidzot kāds pastāstīja kādu joku, no dzīves gan. Pirms manis, kadeta, bija arī vēl divi džekiņi. Tad nu vienā jaukā vakarā, dabūjuši aliņu un sēdējuši pīpētavā kārtis spēlējuši. Kā jau gadās ar pastiprinātu aliņa lietošanu, mūzika palika pa klusu, un tāpēc šamie izdomāja to uzgriezt skaļāk. Spiež to “+” pogu, spiež spiež, un pēkšņi čušš – visam kuģim pazūd elektrība. Šamie ne pa jokam pārbijušies skrējuši katrs uz savu kajīti slēpties un gaidīt rītu. Pamostās no rīta – tēlo, ka neko nezin. Īstenībā, izrādās, ka tieši tajā pašā mirklī mašīntelpā kaut kas sagājis grīstē, tāpēc arī elektrība pazudusi :)

Šodien arī kārtējo reizi atcēla kravas iekraušanu. Iekraušana jau ir pārcelta piecas reizes(1., 8., 11., 14. un 19. augustā), un mājās tikšanas sajūta izzūd ar katru dienu vairāk un vairāk. Nebrīnos, ka puse no pasaules grib atskaldīt/nosist visus nēģerus. Atradīsies te tūlīt tauta, kas bļaus “Rasists, rasists!”, bet lielākoties visi bļāvēji būs tie, kas nemaz tā pa nopietnam nav ar melnajiem saskārušies. Ja ar pātagu neuzsist, viņi vispār neko nedarīs, un tikai skatīsies kā jūs apšmaukt. Protams, katrs otrais baltais arī Jūs gribēs apšmaukt, bet domu, cerams, sapratāt.

Ārčijs @ 19.08.08. plkst. 22:57