Archija Weblogs

Diena nr.58:
Iesākumam, atbildēšu es uz pāris jautājumiem:

Lemons:

Kāds to pienu ar beigušos derīguma termiņu arī pērk? Ja nē, tad kur viņi viņu liek? Arī izgāž pāri bortam?

Piens jāpērk nav. Reisa sākumā uz apmēram 10 cilvēkiem deva 1 paciņu piena, otrajā pusē jau divas pakas dienā, pašā pēdējā nedēļā pirms termiņa beigām deva jau trīs paciņas, bet paliels kvantums vienalga palika pāri. Jāpērk ir cigaretes, alkohols, šokolāde, limonādes.

Kur liek – turpat, katru rītu izdala pa 3 pakām uz 10 cilvēkiem, negribi-nedzer, tavas problēmas, bet lielākajai daļai tautas šeit tas termiņš ir pie vienas vietas. Ja kas nepatīk, vari sūdzēties dajebkam, visiem tāpat vienalga. Man tas piens arī īpaši neinteresē, tik vien cik pie kafijas katru rītu lēju, tagad neleju, izmantoju saldo krējumu (random fakts – saldais krējums nevienam nav pieejams, bet tā kā mums ir kuģis ar krieviem pilns, un kas vien nav piesiets, ir zogams, tad es arī īsti neļauju sirdsapziņai mocīties. Piemēram, man būtu jādod katru mēnesi 400$ bonusā par to, ka strādājam bīstamā zonā, bet pieliek labi ja 200$. Pārējais viss augstāk stāvošiem bonusā ieskaitās. Cilvēki, kuri 10k $ mēnesī saņem, vēl no manis 200$ zog. Negodīgi, bet fakts. Tā kā strādāju virtuvē, izmantoju šo situāciju savā labā un našķojos, kad vien vēlos.).

Gastonz:

Solīji regulāri iet uz klāja pa kādām 5min pasauļoties, a tagad saki, ka esi tikpat balts kā izbrauci no Latvijas

Daudz kas man sākumā likās, bet beigās izrādās savādāk. Kur es varēju zināt, ka Āfrikā 3 no 4 dienām līst lietus?! Āfrikā! Tāpat arī tas iedegums dīvains, bišķi iededz, 3x ieej dušā, atkal balts ;)

Mazdēls:

obligāti gribēšu tevi satikt, lai redzētu cik ļoti esi nojūdzies.

Joprojām ceru uz to labāko, un, ka šī ir tikai pārejoša fāze, t.i. es pats esmu iesaldējis sevi 2 mēnešus tālā pagātnē, un kad atbraukšu, pamazām kļūšu es pats. Kaut kā tā ;) Pirmajā dienā tad tikai jāskatās – nekoordinētas roku kustības, nesaprotama vervelēšana, bļaušana un ārdīšanšās. Skatiens bezgalībā un dumjš smaidiņš uz sejas. (ļoti atgādina sevi pēc litra viskija).

Bet ja pa nopietnam runājot, tad būs vien kāds mini pasāciens jāsaorganizē, lai arī cik brīvi un nepiespiesti es te izsakos, tomēr ir vēl lietas, ko tikai klātienē varu teikt. Stāsts no nedaudz cita skatu punkta, tā teikt! Stāstīja man, ka tikai kāds “blogeru pikniks” esot bijis, kas izrādījās totāls “epic fail”, bet ko nu es zinu, ko stāstīja, to saku. Tāpēc kāds burziņš nevienam nenāks par ļaunu!

Tas laikam arī pagaidām viss. Šodien atkal pāris stundas piestrādāju virtuvē. Neskaitot iepriekšminētos faktus, ka sāk beigties cukurs, nav dārzeņu un augļu, šodien arī piefiksēju vēl pāris lietu zudums. Gandrīz jau vairs nav kafijas, sulas, un pats galvenais – gaļas. Visvairāk tas atspoguļojas ēdienu dažādībā, un viss, kas ir pieejams, ir zivis, kuras komandas locekļi brīvajā laikā noķer. Tagad varu ēst zivju salātus, zivs kotletes, saceptu zivi un vēl ēdienu variācijas, kurās figurē “zivs”.

Šeit jau vispār tauta satrenējusies, pamanījušies pat haizivi noķert. Haizivs īpaši liela nebija, kāda metra garumā, tikai žēl, ka no viņas jēgas nav. Vienīgā atraktīvā aktivitāte, ko visi izdomāja, bija “nofotgrafēties un palaist brīvībā”, jo ēst viņu nevar. Labi, meloju, var jau, bet čakars pārāk liels. Neskaitot to, ka nomirstot tā sāk nenormāli smirdēt pēc urīna, lielākā daļa no haizivs nemaz nav ēdama, var tikai pagatavot haizivs pleznas, kuras arī n-tās stundas jāvāra un vēl sazinkas ar tām nav jādara.

Diena nr.59:
Jau otro nakti pēc kārtas šeit līst lietus, bet pārmaiņas pēc tāds stiprāks nekā parasti. Daudz stiprāks, t.i. tāds pērkona negaiss sen nav piedzīvots, un tas atspoguļojas it īpaši, ja atrodamies jūrā. Lietus dēļ vairs nav redzamas visapkārt esošās naftas torņu uguntiņas, zibens liesmo nepārtraukti, reizi kādās 30 sekundēs, pērkons ir nenormāli stiprs, un tā dārdieni atbalsojas desmitiem jūdžu tālumā, kas nozīmē, ka katrs dārdiens ilgst kādas 10 sekundes. No sākuma es taču neiebraucu, jo pērkonu šeit nebiju piedzīvojis, un likās, ka kāds ietriecies kuģī, bet, kad tas sāka atkārtoties, tad sirds palika mierīgāka.

Šādas bailes no dārdiena man parādījās šodien, jo pa dienu, atrodoties uz klāja, kādu 2 jūrasjūdžu rādiusā riņķoja velkonis(kuģītis, kas parasti ieved/izved kuģi no ostas). Riņķo, riņķo, un pēkšņi pagriežas mūsu virzienā un iet tieši virsū. Man acis kvadrātā, skatos, ka kapteinis jau izskrējis ārā ar binokli, skatās kas notiekās. Radari sāk pīkstēt par tuvojošos objektu un iestājas visaptveroša panika. Stāvējām un nospriedām, ka pirāti tomēr nav, kaut kā pārāk lēni tas tuvojās. Izrādījās, ka taisnība, jo tas pagāja mums garām kādu 50 metru attālumā no pagaļgala, bet baidos tāpatās. Nav īstais laiks mirt, nav vēl!

Bet, ja pirāti nebūs tie, kas šeit mani nobeigs, tad vienmēr var atrast ko citu. Šodien bija uzdevums krāsot margas, bet šoreiz nevis tās, kas iet apkārt galvenajam klājam, bet tās, kur atrodas antenas. Sanāk kāpt augšup uz piekto stāvu pa mazām trepītēm, pa ceļam redzami uzraksti “high radiation area”, brīdinājuma zīmes un tml. krāsojumi. Ne jau plutoniju mēs pārvadājam, bet tur atrodas vairāki agregāti, kuri izstaro sazinkādus starus. Visbīstamākais(tieši tas, pie kura bija jākrāso) izskatās pēc sēnes, burtiskā nozīmē, tikai kādu 2,5 metru augstumā, nodrošina šī sēne pieeju satelītam. Protams, atrašanās stundiņu šajā zonā īpaši manu veselību neiespaidos, bet vairāku gadu garumā šeit strādājošiem ar bērnu masveida ražošanu es aizrauties neieteiktu. Vēl jo vairāk tāpēc, ka uz kuģa pastāvīgi ir diezgan spēcīgs magnētiskais lauks, kas iespējams veido kādas ģenētiskas mutācijas. Bet ne jau es būšu tas, kam par to spriest.

Diena nr.60:
Uz kuģa ir pieejami vairāki ūdens veidi. Pirmais ūdens būtu tas, ko ikdienā lietoju pārtikā, t.i. dzerot (dienā vidēji 2 litri tiek izlietoti). 12 pudeļu iepakojums maksā 3 eiro. Protams, dzeramais ūdens ir pieejams par brīvu, taču īsti šādu ūdeni dzert nav vēlams, jo tas ir tas pats okeāna sāļais ūdens – trīs reizes izvārīts tikai, bez jebkādām organismam vajadzīgām vielām, ļoti tuvs destilētam ūdenim. Otrais veids būtu krāna ūdens, kas pēc sastāva ir tas pats dzeramais ūdens, tikai tek no krāna, dušas, mazgāšanas šļūtenēm un tml. ierīcēm. Viss netīrais ūdens nekur tālu nenonāk, to lej pāri bortam.

Vēl ir trešais ūdens veids, aizborta ūdens, kam īsti jēgas nav, vismaz tā liekas no pirmā acu uzmetiena, bet situācija ir nedaudz savādāka. Pirmkārt, to izmanto ugunsgrēka gadījumos, vai arī tāpat – klāja mazgāšanai, jo ūdens spiediens ir desmitkārt lielāks nekā citām ierīcēm. Problēma ar šo ūdeni ir tāda, ka tas ir sāļš, un tāpat jānoskalo vēlreiz, arī pēc kārtīgas kaut kā mazgāšanas. Un šodien es atklāju vēl vienu veidu, kā šo ūdeni izmantot. Respektīvi, aizborta ūdens ir arī savienots ar vienu dušu kuģa pakaļgalā. Pēc dienas sakarsušā saulītē nevar būt nekas ideālāks par nelielu peldi šādā dušā (tas nekas, ka to drīkst izmantot tikai tādos gadījumos, ja esat pats aizdedzies un nav kur likties). Atspirdzinošs ūdens bez apstājas pārņem katru ķermeņa daļiņu, un sālīts ar jau ne pa jokam, dzert gribās vien no tā, ka nostāvēts zem šīs strūklas dažas minūtes.

Citās ziņās, viss pa vecam – mājupbraukšanas datums nezināms un atrodas tālā nākotnē, ēdiena joprojām nav, dienās strādāju, naktīs stāvu sardzēs un pa vidam guļu. Lai arī par ko es nedomātu, vienmēr šīs domas dodas vienā virzienā.

Ārčijs
29.08.08. plkst. 3:54

Diena nr.55:
Atkritumus, atrodoties jūrā, parasti daudz nedomājot met pāri bortam, taču šeit, stāvot uz enkura, tauta palikusi piesardzīgāka(jo esam diezgan tuvu krastam un ir ducis kuģu visapkārt), un plastmasu nemaz nemet ārā pāri bortam. Tā kā mēs te jau pailgu laiku stāvam, ir savākusies paliela kaudze ar miskasti, kur to liks – nodos pieņemšanas iekārtās, vai metīs ārā, kad būsim atklātā jūrā – nezinu. Parasti šo plastmasu saspiež mašīntelpā, lai tā aizņemtu mazāk vietas, bet prese ir salūzusi, un šodien bocmanis pārspēja pats sevi. Principā, šodienas skats pārspēja visu, ko vien esmu šeit redzējis. Kas tad notikās?

Bocmanis izdomāja uztaisīt to presi pats, izdomājot ļoti viltīgu iekārtu. Uzliekam uz klāja vienu paleti, pa virsu tai saspiežamo materiālu, t.i. 4 maisus ar plastmasu, tad pa virsu vēl vienu paleti. Tā kā nekas nespiedās, iekārta tika papildināta ar četrām 200l mucām un atstāta uz neilgu laiciņu. Pudeles lielākoties ir aizskrūvētas, tātad no šīs saspiešanas, maigi sakot, nebija nekādas jēgas. Papildus tam apkārt radās paliela netīrība (saplīsa miskastes maisi un visas pudeles izbira pa klāju), un uzradās jauna problēma – kā no tā ūdens tikt vaļā, jo nevar jau tā dumi tonnu ūdens izgāzt uz klāja, jālej pa drusciņai. Nekas ģeniālāks par veco-labo benzīna atsūknēšanas metodi nenāca – ieliec trubiņu, iesūc, gaidi, kad ūdens izlīs. 4 maisu saspiešanas mēģinājums prasīja apmēram 5 stundas 3 cilvēku darba, tātad pavisam oficiāli varu apgalvot – debilākais, kas jebkad ir bijis. Ja vēl paspēšu, rīt noteikti aiziešu nofotografēt šo ierīci, jo kaut ko tik unikālu bieži redzēt nesanāk!

Diena nr.56:
Bocmanis beidzot saprata, ka atkritumu saspiešanas ierīce izrādījās par jauna definīciju jēdzienam “epic fail”, tāpēc ģēnijs izdomāja jaunu ierīci: “Saspiedējs v.2.0.”. Galīgi cits agregāts, respektīvi 2 plāksnes ar pagariem rokturiem. Ieliec pudeli iekšā, hdšš, un pudele saspiesta. Jā, tieši viena pudele, nevis viss maiss. Mašīntelpa visu nakti strādāja, lai šo agregātu sametinātu, un rezultāts jau ir redzams. Bet atkal parādās problēma – kuram tad jāstāv pie saspiedēja dienas 2-3, lai saspiestu visas pudeles, jo profesijas “pudeļu saspiedējs”(ir tikai “pudeļu tukšotājs”) pārstāvja uz kuģa nav, un par atkritumiem ir atbildīgs pats bocmanis. Varbūt izdomās, ka katram pa pudelei jāsaspiež? Manis pēc, bet es jau ar kāju arī to varu izdarīt. Laiks rādīs.

Pirms kādiem 10 gadiem diezgan liela kaite bija pāršalkusi Rīgas pilsētu – gandrīz katrā padomjlaiku deviņstāvu mājā dzīvoja tarakāni. Pāris gadus ar tiem cīnījās nesekmīgi, līdz katrs sapirka kaudzi līdzekļu, un lielākā daļa no tiem tika iznīdēta. Šos brīnumainos kukaiņus vairākus gadus nebiju redzējis, līdz nāca šodiena. Sākot spaidīt tos atkritumu maisus, tika ielīsts dzīļā stūrī, un paceļot vienu maisu, paprāvs bariņš ar tarakāniem sāka tekalēt pa sienu. Kā filmās, kad paceļ kaut ko, mākonis ar kukaiņiem izlien no nekurienes, un te bija tāpat. Domāju, ka tie tika ievesti uz borta ar pagājušo āfrikāņu ēdiena sūtījumu, un mēneša laikā tie smuki savairojās. Tika uzsākta cīņa ar kukaiņiem, un atbildīgais uzdevums tika uzticēts man un vienam matrozim. Protams, man nebija ne mazākās nojausmas kā tikt vaļā no āfrikāņu XXXL izmēra tarakāniem, bet nāca risinājums.

Mēs paņēmām 25litru spaini, un izveidojām speciālu tīrīšanas līdzekli. Tas sastāvēja no žurku indes, mušu indes, tarakānu indes, hlora, veļas pulvera, trauku mazgāšanas līdzekļiem (4), grīdas mazgāšanas līdzekļa, veļas pulera, acetona, metalbright’a, un vēl pāris nezināmas izcelsmes šķidrumiem, bonusā tam vēl mūsu pašu siekalām, katram gadījumam zinies. Respektīvi – viss, kas bija atrodams ķīmijas kambarī. Ja es kādu dienu nonākšu ķīmijas biznesā, šis noteikti būs tas līdzeklis, ko es ražošu, jo tas izrādījās efektīvāks nekā plānots. Ar pāris birstes vēzieniem šķidrums tika galā ar gadiem iestāvējušies netīrumiem zem miskastes mucām, nedaudz vairāk paberžot nonāca nost arī rūsa, un beigu beigās arī krāsu tīri smuki varēja dabūt nost. Pēcāk noskalojām to visu nost ar ugunsdzēšamo šļūteni, kuras ūdens spiediens ir tīri spēcīgs, lai mani diezgan vēsi nogāztu no kājām. Cerams, cīņa ir uzvarēta!

Citās ziņās, esmu atkal uzlikts nakts sardzes postenī, un visu nedēļu es dienās gulēšu, bet naktīs strādāšu. Ir beigusies astotā nedēļa, t.i. mans pilnais prakses laiks, un atlicis tikai viens uzdevums – tikt atpakaļ mājās.

Diena nr.57:
Uz tiltiņa parasti darbojas 2 radari, kas uztver jebkādu kustību kuģa radiusā, kas nedaudz pārsniedz laivas izmērus. Radari ir arī savienoti ar datoru, un visa kustība ir arī redzama uz elektroniskas kartes. Šodien pētīju, kas tur notiekās, un pamanīju pāris interesantas lietas.

Pirmā lieta, svarīgākā no divām – ir redzami visi naftas torņi mūsu apkārtnē, un pie katra no tām stāv 1-3 kuģīši, taču pie vajadzīgā, Okaras torņa – tukšums. Otrkārt, piefiksēju tādu lietu kā kuģu nosaukumi. Uz radara tie var parādīties divos dažādos veidos(uzstādāms uz kuģa) – vai kā kuģa nosaukums vai arī kā IMO numurs(International Maritime Organization (Starptautiska jūrniecības organizācija, pelna čupu ar naudu un izdomā dažādus noteikumus)). Pamanīju arī tādu kuģīti ar nosaukumu “:) :)”, kas nozīmē, ka bariņš filipīniešu vai citu džekiņu nomainījuši tā nosaukumu. Āfrikā par to visiem ir pilnīgi vienalga, bet tiklīdz kā viņi iebrauks vērojamā zonā – vērotājiem parādīsies smaids sejā. Sešciparu skaitļa soda nauda, un kapteinis atkal atgriezīsies matroža amatā.

Par matrožiem runājot, šodien izsmējos kārtīgi. Vienam matrozim bija dots uzdevums nokrāsot trubu, ko viņš pamazām dienas gaitā pildīja. Krāso, krāso, un pienāk bocmanis, un saka: “Es aizmirsu tev pateikt, bet kāpēc tu vēl neesi to izdarījis?”. Es tiešām nokritu no kājām, viņš izdomā kaut ko īpaši atjautīgu kārtējo reizi, bet citiem tas jau ir jādara, pat neizdzirdot pavēli.

Slikta ziņa: kārtējo reizi pārcēla iekraušans datumu. Viņiem ir shēma – nedēļas sākumā pārceļ uz nedēļas beigām, bet nedēļas beigās taču viņi netaisās strādāt, un pārceļ atkal uz pirmdienu. (šeit ieliekam apgāztu 8, bezgalības figņa). Kaut arī to varēja paredzēt, un ar katru dienu cerība tikt projām no šejienes sarūk, vienalga tas nedaudz mani ik reizi sarūgtina. Jāturās pie pozitīvā, piemēram, vai daudzi no Jums svinēs jaunogadu Āfrikā? Domājams, ka ne!

Ārčijs
26.08.08. plkst. 3:26

Diena nr.52:
Tieši šajā pozīcijā, t.i. 20 jūdzes no krasta noenkurojušies mēs atrodamies jau gandrīz mēnesi, un tas sāk atspoguļoties uz cilvēku prātiem.

Pirmkārt, virtuvē sāk beigties ēdiens. Sen jau vairs nav svaigu dārzeņu un augļu. Pēdējās dienās salāti pie ēdiena ir “sīpolu salāti”. Kā tādus taisa? Sagriež sīpolu, uzlej eļļu pa virsu, samaisa. Gatavs pasniegšanai. Lai jau paliek tie augļi un dārzeņi, uz šo brīdi ir palikuši apmēram 15kg cukura, kas ir salīdzinoši maz, jo mēnesī te apēd apmēram 50kg, ir beigušās pilnīgi visas šokolādes “maģiskajā kambarī”, drīz arī beigsies kartupeļi u.c. piedevas, pienam derīguma termiņš jau cauri, bet ir 50+ litri palikuši, tāpēc ir iestājies supertaupības režīms.

Otrkārt, lielā mērā atrodoties uz enkura daudziem īsti darbs nav. Stūrmaņi vairs praktiski nedarbojas ar kartēm, jo mēs nekur nebraucam. Atbildīgais, teiksim, par ēdienu – tāpat, jo mēs neiepērkam nekādu ēdienu. Kravas iekrāvēji(pumpman un tml. zvēri) – nekādas dzīvības, jo mēs neko neiekraujam. Vecākajam palīgam vispār vairs nav ko darīt, un tad tik sāk izdomāt visādas figņas un ģeniālos plānus kā izlīdzēt tautai.

Treškārt, 6 cilvēkiem(tajā skaitā arī mani) kontrakts iet uz beigām, vai jau sen ir beidzies(cilvēki atrodas jūrā 6 un vairāk mēnešus četru vietā), un vienīgā doma ir – kā tikt mājās!

Ceturtkārt – 6 cilvēki ik dienas kaut ko krāso uz borta, tādējādi nonāk diezgan tuvā saskarsmē ar acetonu u.c. ķimikālijām, kas diezgan slikti iespaido veselību, un nekādas pretvielas(parasti virs 40 grādiem) arī nav pieejamas. Labi, var ostīt to acetonu dienu, divas, bet ja osta mēnesi no vietas – noteikti neatstāj labu iespaidu uz veselību.

Šie ir tikai daži no iemesliem, kāpēc gandrīz visi iet sviestā. Katrs savā noteiktā veidā ar tikai viņam saprotamam izdarībām, bet ticiet man – tas nav normāli. Ja šādi turpināsies vēl pāris nedēļas, tad apvienojot visus iepriekšminētos faktorus, būs jākrāso uzraksts “kolka” ciet un jānomaina ar “zoodārzs”. Bet, ir arī daži, kas jau iemācījušies stāvēt pretim visam, kas šeit notiekās, piemēram, kapteinis. Viņam vispār šeit sanāk tāds kā atvaļinājums – katru dienu brīvajā laikā makšķerē, saņem epastus, dara savu darbu. Viņu pabaro, noliek gulēt un vispār vairs nav nevienas problēmas. Atbrauks mājās – noteikti kas uzradīsies, varas nebūs un vispār jutīsies vientuļi, bet šeit: at-pū-ta!

Diena nr.53:
Sāksim ar nelielu jautājumu/atbilžu sesiju:

rick’james:

kādā rakā iespējams nozagt veselu naftas torni?

nu ok, platformas jau laikam aizbuksē līdz tai vietai kur ir
oficiālais urbums. Un kā nozog? pa nakti klusām pārbuksē citur?
strādnieki turpina strādāt, tikai viņi vēl īsti nezina ka ir nozagti
kopā ar platformu :D

Nu labi, nedaudz nepareizi izteicos. Naftas torņus parasti, kad taisa, stūķē kaut kur Ziemeļos. Kad nafta izsūknēta, vai nostrādājusi jau savus 20 gadus būs, nemetīsi taču konteinerā ārā, kaut kā lietderīgi jāizmanto, un kāpēc gan tad to nepārvest uz Āfriku. Domāju, par tāda torņa uzturēšanu jāmaksā normāli nodokļi, bet šeit Āfrikā 80% tautas nezina vārda “nodokļi” nozīmi. Protams, var jau arī būt brutālāks variants – samaksāt kādam, lai tiktu pārrautas komunikācijas, teiksim – elektrība nozustu, uzrāpot ar kalašņikoviem tornī, visus nošaut un torni aizvest. Bet vispār – man nav ne mazākās nojausmas kā tas darās.

Astoņkājis:

100 000 / 8 = 12 500 / 12 = 1041$ mēnesī … tas tak ir sasodīti maz.

Protams, priekš mums 1000$ mēnesī liekās gaužām mazs cipars, bet kā, teiksim, ir Urālu kalnos dzīvojošiem? Vai no tālajiem Krievijas Čeļābinskas apgabaliem? Tur ar 100$ mēnesī vari justies ļoti komfortabli :) Ja godīgi, arī letiņiem īpaši vairāk nemaksā. Nu labi, varbūt kādas 2,5x vairāk(īsti nezinu cik bocmanis saņem), bet sadali, ka pusi no laika tu esi mājās, tad arī nemaz tik daudz nesanāk.

KAC:

uzraksti kā tika galā ar hidrotērpu incidentu :)

Ar hidrotērpu incidentu īsti netika galā vēl šobaltdien. Atrisināja visu sarunas draudzīgā ceļā – nav cigaretes, nav darba, t.i. tauta rīt neiet strādāt, jo lielākajai daļai cilvēku nemaz nebija nekāds sakars ar tiem tērpiem, un kāpēc tad viņiem jācieš?! Pārrakstīja papīrus un izdalīja katram, kas vēlējās pa blokam.

Mjāa:

Nu vecīt, prieks manīt jaunas dzīvesprieka pazīmes šitajā Tavā
ierakstā, lai veicas! :)

Dzīvesprieks? Kas tas tāds?!

Lemons:

Nēesi domājis šito visu beigu beigās publicēt kā grāmatu? Lasāmais ļoti labs un ļoti daudziem tā patiktu, kuri nesēž pie neta(vai nav nets), tāpēc arī nevar izlasīt to te!

Lai izdotu grāmatu, vajag:
1) Laiku;
2) Naudu;
Man nav ne viena, ne otra. Labi, abus varētu kaut kā sadabūt, ja labi vēlētos, bet pagaidām ideju augšgalā ir doma – izprintēt tās lapas(beigās būs domājams kādas 100 A4 lpp pierakstītas) kādos 10 eksemplāros, un palaist Jūras Akadēmijā tautās – gan kojās iedot, lai cirkulē pa istabiņām, gan vēl kādam izdalīt, lai tauta lasa. Turklāt, es nedrukāju blogu, lai pelnītu naudu, man vienkārši patīk to darīt.

Ar jautājumiem un atbildēm laikam viss. Šodienas stāstu sākšu ar to, kā tiek sūtīti mājās cilvēki no kuģiem. Parasti visu organizē personā krastā ar amata nosaukumu superintendants. Šī persona skatās, kad kuram jābrauc mājās, meklē aizvietotājus, un tad samaina jūrniekus – viens brauc mājās, otrs strādāt. Lai organizētu braukšanu mājās, katrā pilsētā strādā aģenti – cilvēki, kas organizē jūrnieku nogādāšanu līdz lidostai. Piemēram, manā gadījumā aģents sarunātu kuteri, atrbauktu pakaļ man uz kuģi, iesēdinātu kuģī, aizvestu līdz krastam, iesēdinātu taksī un aizvestu līdz lidostai, iesēdinātu lidmašīnā un saņemtu par to nesliktu atalgojumu.

Tad nu pēcpusdienā no mūsējā superintendanta atnāk vēstule: (šeit lietderīgi atgādināt vakardienas faktu, ka ar mani lidos prom vēl vismaz 6 cilvēki) “Jums daudziem cilvēkiem taču līgumi sen jau cauri, cilvēki jūrā atrodas vairāk par 6 mēnešiem, studentiem uz mācībām jābrauc utt. – kad un kā sūtam viņus mājās?” Uz to kapteiņa atbilde bija: “Eiropā sūtīsim, tagad jau viss labi, vēl pagaidīsim šeit nedaudz, viņiem jau nav nekas pret.” Šeit ir vērts pieminēt faktu, ka ļoti bieži kuģi gaida kravu Āfrikā 2 un vairāk mēnešus.

Tā bija viena no tām retajām situācijām manā mūžā, kad man nebija ko teikt. Parasti varu parunāties par dajebko, bet šajā situācijā bija klusums, man pietrūka vārdu ko viņam atbildēt. Kāpēc viņš tā dara es īsti pateikt nevaru, bet tā kā kapteinis skaitās kompānijas pārstāvis, tad viņš droši vien mēģina taupīt kompānijas naudu, kas attiecīgi viņam pie algas pieliks kādu bonusu par līdzekļu ietaupīšanu. Un tad nu es sapratu, ka pat, ja tu neesi slikts cilvēks, dzīve vienalga nav godīga pret tevi, bet tas nekas, es apsolu, ka nodzīvošu to kā nākas.

Diena nr.54:
Drošvien jūs domāsiet, ka, ja esmu nodzīvojis Āfrikā pusotru mēnesi, būšu nosauļojies tik brūns, ka nevarēs atšķirt no nēģera. Nepareizi – esmu tikpat balts, cik biju todien, kad izbraucu no Latvijas. Jā, šajā galā arī saule ir sačakarēta.

Pirmkārt, Āfrikā esot neesmu redzējis nevienu burvīgu dienu ar zilām debesīm un spožu sauli. Saule spīd, karstums ir, bet tā spīd caur tādu dūmaku, it kā plāniem mākoņiem.

Otrkārt, sanāk tā, ka 1 nedēļu dzīvojos tikai pa iekštelpām, 1 nedēļu ārpusē, un viss iedegums, ko es iegūstu nedēļas laikā nonāk nost. Jautāsiet kā tad tā – nevar būt, bet šeit arī iedegums ir nepareizs. Nav Latvijas brūnganais, ir kas īpašs – kā netīrumi, var mierīgi noberzt nozt 2-3 dienu laikā.

Pārējās ziņās – viss pa vecam, viena un tā pati virtuves rutīna. Going fucking insane.

Ārčijs @ 22.08.08. plkst 22:11

Diena nr.49:
Ir 49. diena un man ir tāda sajūta, ka es pamazām sāku zaudēt sajēgu par apkārt notiekošo. Vakar pēc ļoti garas darbadienas nenāca miegs, bija jau seši no rīta, bet acis joprojām kvadrātā – ir tikai viena doma galvā – mājas. Šādi bezmiegā guļot es pat spēju aizdomāties līdz vissīkākajām detaļām – kā iekāpšu lidmašīnā, kā lidošu, ko pasūtīšu, kā izkāpšu un kurā vietā RIX’ā izpīpēšu savu pirmo cigareti, pa kādu ceļu braukšu mājās un kurā rokā nesīšu čemodānu.

Domāju, parādība ir pārejoša, jo parasti bija tā viļņveidīgi – ir tā mājupgribēšanas sajūta, bet tad tā noplok, parādās, un atkal noplok, bet izskatās, ka šoreiz ir kas galīgi cits. Ir četri no rīta, un pēc mazāk kā 4 stundām jāceļās, lai nostrādātu kārtējo darbadienu, bet miegs kā nav tā nav.

Sanāk tā – es domāju un gremdējos atmiņās par mājām visu laiku – strādājot, ēdot tos nolāpītos rīsus, skatoties TV, un pat guļot. Sapņus par atpūtu pie dabas un Rīgas asfaltu ir nomainījuši murgi, kur parasti redzi tos sev vismīļākos, bet tālu tālu prom, aizejot bezgalībā, mājot ar roku vai mirstot.

No šīm morālajām mocībām sāc just arī fiziskas sāpes, galva plīst pušu ik brīdi. Kā tablešu nīdējs meklēju “dabīgos ārstniecības līdzekļus”, un viens džekiņš izlīdzēja ar apmēram 20 gramiem viskija. Ne litru, ne simtnieciņu, bet 20 gramus viskija mazā, izmazgātā “nestle” šokolādes trauciņā. Piejaucu tikpat daudz kolas klāt, un izbaudīju katru pilīti. Galva joprojām sāp, miega nav, un domas vēl turpat.

Diena nr.50:
Kā jau stāstīju, kuģa noturība ir atkarīga no dažādiem faktoriem, bet nemaz nevarēju iedomāties, ka tā TIK lielā mērā ir atkarīga no vēja. Kad ir nolaists enkurs, tad parasti kuģis pagriežas pret viļņiem, bet mūsējais nezinu kāpēc negriežas. Pēdējās dienās šī negriešanās atspoguļojās pastiprinātas šūpošanās veidolā. Šodien to arī ļoti iespaidoja vējš, kura pūšanas virziens sakrita ar viļņu virzienu, t.i. pret mūsējo bortu, un sanāca tā, ka šūpo trakāk nekā jebkad.

Neskaitot ierasto lietu lidošanu uz grīdas un pāris saplīsušo trauku, vairāk nemaz nevar nostāvēt uz vietas, ejot pa koridoru sitos pret sienām. Gulēt arī īpaši vieglāk nepalika. Mājās parasti aizmiegu pagriezies uz viena no sāniem, taču šeit nācās aprast ar domu, ka nu vairāk nesanāk – ir jāguļ uz muguras vai vēdera, jo tāpat pēc pāris minūtēm šūpošanās dēļ es pārveļos uz vienu vai otru pusi. Bet šodien aizmigt bija vēl grūtāk, jo pat guļot uz muguras mazākā kustība izraisīja apgriešanos uz vēdera. Beigās neizturēju un izvilku matraci no gultas, pēc tam noliku to uz grīdas perpendikulārā virzienā pret gultu(visas gultas uz kuģa vērstas vienādā virzienā – paralēli bortam_. Es zinu, ka tas nav īpaši labi, ka pusi no nakts mana galva atradās zemāk par kājām, bet tiešām ir daudz vieglāk aizmigt, ja šūpojies galvas-kāju virzienā, nevis no vieniem sāniem uz otriem.

Diena nr.51:
Šodien beidzot kāds pastāstīja kādu joku, no dzīves gan. Pirms manis, kadeta, bija arī vēl divi džekiņi. Tad nu vienā jaukā vakarā, dabūjuši aliņu un sēdējuši pīpētavā kārtis spēlējuši. Kā jau gadās ar pastiprinātu aliņa lietošanu, mūzika palika pa klusu, un tāpēc šamie izdomāja to uzgriezt skaļāk. Spiež to “+” pogu, spiež spiež, un pēkšņi čušš – visam kuģim pazūd elektrība. Šamie ne pa jokam pārbijušies skrējuši katrs uz savu kajīti slēpties un gaidīt rītu. Pamostās no rīta – tēlo, ka neko nezin. Īstenībā, izrādās, ka tieši tajā pašā mirklī mašīntelpā kaut kas sagājis grīstē, tāpēc arī elektrība pazudusi :)

Šodien arī kārtējo reizi atcēla kravas iekraušanu. Iekraušana jau ir pārcelta piecas reizes(1., 8., 11., 14. un 19. augustā), un mājās tikšanas sajūta izzūd ar katru dienu vairāk un vairāk. Nebrīnos, ka puse no pasaules grib atskaldīt/nosist visus nēģerus. Atradīsies te tūlīt tauta, kas bļaus “Rasists, rasists!”, bet lielākoties visi bļāvēji būs tie, kas nemaz tā pa nopietnam nav ar melnajiem saskārušies. Ja ar pātagu neuzsist, viņi vispār neko nedarīs, un tikai skatīsies kā jūs apšmaukt. Protams, katrs otrais baltais arī Jūs gribēs apšmaukt, bet domu, cerams, sapratāt.

Ārčijs @ 19.08.08. plkst. 22:57

Diena nr.46:
Praktiski pilnīgi visi, ar ko esmu runājis zvanot/rakstot uz mājām prasa vienu un to pašu jautājumu – kad tad nu beidzot es būšu mājās, un parasti mana atbilde ir viena – es nezinu. Šāda situācija rodas nelabvēlīgu apstākļu, t.i. Okaras naftas torņa dēļ.

Mūsu šībrīža pozīcijā, kādu 10 jūras jūdžu rādiusā, ir kādi 6-7 naftas torņi. Katrs no tiem ir atzīmēts kartēs, parādās visādos uzziņas līdzekļos utt. Ar šiem torņiem viss ir skaidrs – fraktētājs(cilvēks, kurš īrē kuģi no kompānijas, lai pārvestu preci no vienas vietas uz otru) nosūta kuģi uz torni, viņi tevi jau sagaida, ātri visu iekrauj un kuģis var doties tālāk ceļā. Naftas cena, teiksim, ir 100$ par barelu un fraktētājs to kādā ostā var pārdot pa 150$ par barelu, tādējādi spējot samaksāt par kuģa īri un vēl tīri smuki nopelnīt.

Bet tā nu ir sagadījies, ka mūsējais tornis, saukts par “Okaru” ir īpašs tornis – birokrātiskā ziņā tas neeksistē. Tam nav nekādu reģistrācijas papīru, tas neparādās nevienā uzziņas līdzeklī, lielākajā daļu karšu šī torņa vispār nav (jāveic koriģēšana un pašam ar flomasteru jāzīmē iekšā(pilnīgi normāla parādība, ja kas). Fiziski, protams, tas pastāv, tālumā var redzēt tā liesmojošo galotni un uz radara tas ir redzams. Parasti šādi torņi ir nelegālas izcelsmes, kaut kur nozagti vai pārpirkti, un torņa īpašnieki parasti maksā bargas summas, lai visi pievērtu acis par šāda torņa eksistenci. Bet kāds tad citiem no šādiem torņiem labums?

Labums ir fraktētājam, jo par barelu naftas vairs nav jāmaksā 100$, bet tikai kādi 20$, un pārdot to var pa tiem pašiem 150$, tātad ir garantēta daudzas reizes lielāka peļņa, tikai būs jāsamaksā kādam “neliela” summa par nepieciešamo papīru izveidi. Tā kā īpaši legālas darbības ar iekraušanas operācijām nenotiek, tad arī īpašas kārtības nav kā tādas – kā sanāk, tā sanāk, un nevar zināt vai kuģis te nostāvēs 2, 3 vai 53 dienas (mēs jau te gaidam kravu 15 dienas). Par kuģi, protams, jebkurā ziņā ir jāmaksā, es teiktu kādi 25000$ dienā, bet tā kā peļņa ir tik nenormāli liela, tad fraktētājs var arī atļauties turēt šo kuģi gatavībā nedēļām, pat mēnešiem ilgi. Piemēram, pirms pus gada mūsu kuģis “Kolka” nostāvēja šeit Nigērijā atklātā jūrā, gaidot kravas izkraušanu, ne vairāk ne mazāk kā trīs mēnešus. Un es tiešām ceru, ka šāda situācija negrasās atkārtoties.

Lūk tāpēc arī mana atbilde uz jautājumu “Kad būsi mājās?” ir “Es nezinu”.

Diena nr.47:
Uz kuģa dažādu iemeslu dēļ ik pa laikam rāda mācību filmas. Šodien Āfrikā kārtējo reizi līst paliels lietus, kamēr aizstaigā no viena kuģa galam līdz otram, tikmēr esi viscaur salijis, tāpēc ģeniālie prāti augšējos klājos izdomāja uztaisīt 2h garu viedo-mācību sessiju visiem ārā strādājošiem par dažādām aktuālām tēmām. Manis pēc – labāk sēdi un skaties kino, nevis strādā. Rādīja trīs īsfilmas – par ieiešanu/iziešanu no tvertnēm, drošību, piesārņojumu, un beigās tas viss ar blakussēdošo jūrnieku ironiju izvērtās par varen jauku pasākumu.

Pirmo kino rādīja sakarā ar ieiešanu/iziešanu no degvielas tvertnēm. Jautāsiet – kāpēc vispār jālien tajās iekšā? Atbilde būtu tāda – ja pārvadā visu laiku jēlnaftu, un tad ir pasūtījums pārvest benzīnu, tad no pirmās kravas paliek diezgan daudz nosēdumi. Tie tiek tīrīti pāris dienas ar spēcīgu silta/auksta (dažādām kravām dažāda ūdens temperatūra) ūdens strūklu, bet ir arī vietas, pie kurām šī strūkla nepiekļūst, tādējādi pārējais darbs ir veicams ar rokām. It kā nekā smieklīga, bet iedomājamies filmas sākumu: tumšā telpā ielien jūrnieks elpošanas maskā, pēkšņi izlec no stūra viens džekiņš ar kalašņikovu un sāk nenormāli šaudīties. Parāda uzrakstu – gāze ir tikpat draudīga kā psihopāts ar automātu.

Nākamā filma bija par MARPOL pirmo un piekto pielikumi, t.i. par nelielām naftas noplūdēm un atkritumu šķirošanu uz kuģa. Protams, filmā rāda modernas atkritumu nodošanas iekārtas, dedzināšanas krāsnis un tml. ierīces, bet visi tāpat zina kur šie atkritumi nonāk. Vienīgā vērtīgā informācija – pasaulē ir 100000 kuģu ar vairāk kā 2 miljoniem jūrnieku. Taču filma paveca, tāpēc šie skaitļi šodien jau būs dubultojušies.

Trešā filma bija saldais ēdiens iepriekš redzētajam – kā noteik dažādi negadījumi uz kuģa. Piemēram, parāda tādu kaulainu nēģeri ar bišķi netipiskas formas seju un jautā kas ar viņu noticis (šajā vietā parādījās varianti “uzkāpa uz krieviem piederoša kuģa” un tml.). Piedāvātie varianti – džeks iebāž galvu spainī ar skābi, vēl kaut kāds tur bija, bet īstā atbilde (protams, tas viss tiek attiecīgi amatieriski nofilmēts) – melnais aizpīpēja cigareti un atvērta tvertnes vāku vaļā. Alternatīva situācija dzīvē būtu galvas iebāzšana giljotīnē un striķīša paraušana pētniecības nolūkos. Četras tādas situācijas un visu vakaru labs garīgais garantēts.

Diena nr.48::
Uz kuģa īsti nav vietas priekam un bēdām, lielākoties sajūtas ir neitrālas. Bet jau otro dienu mans prāts mani informē, ka tam trūkst vienas noteiktas izjūtas – paģiru. Es tiešām gribu pamosties svētdienas pēcpusdienā ar klusu “aargh”, padomāt kur es esmu un kā šeit nokļuvu. Ar paskaļu blīkšķi izvelties ārā no gultas, nesaprašanā kāpēc man tā sāp kāja un kur es vakar biju. Ar domu “Es nekad nekad vairāk nelietošu alkoholiskus dzērienus” aizrāpot līdz ledusskapim un saprast, ka dievs tomēr ir – atvērt plauktā stāvošo auksto alutiņu, apģērbt to pašu smirdīgo vakardienas t-kreklu, paņemt laptopu sānos un iziet svaigā gaisā izdzert to iepriekšminēto alutiņu. Pēc tam pasēdēt nedaudz saulītē pārlasot kas jauns blogos, ierāpot dušā un tikai pēc diviem dienā ieslēgt telefonu, lai saņemtu īsziņas no sērijas “Kur tu paliki?”. Uztaisot pāris sviestmaizes un atrodot minerālūdens pudeli atcerēties vakardienas sākuma sarunu:
-Alu dzersi?
-Dzeršu.
(šeit tiek izlikta šņabja pudele uz galda)
-Tu taču prasīji, vai alu dzeršu?!
-Alu, pusīt, no rīta jādzer.

Turpinājumā parunāties skaipā, un likt ritēt dienai lēnā ritmā. Lai arī kā krastā negribas sastapties ar paģirām, šeit ir pilnīgi otrādi – ļoti gribās. Un par šādiem draudzīgiem brīžiem šeit sanāk domāt nedēļām ilgi, cerot, kad tad būs tā laime izjust šīs sajūtas vēlreiz.

Bet tā viss pa vecam, naktīs sardzes laikā pastaigājos, pagaidu kad visi aizies gulēt un tad paķeru tādu gaaru pauzīti, līdz sagaidu 4 no rīta, un eju gulēt. Tālāk pamostos, paēdu, pastrādāju, un atkal miegā pāris stundiņas, līdz nonākam cikla sākumā.

Ārčijs
17.08.08. plkst. 1:37