Archija Weblogs

Diena nr.16:
Āfrikā, izrādās, lietus nav tik reta parādība kā man agrāk likās. Šobrīd šeit ir lietus sezona, un starp lielo karstumu un sauli, bieži vien līst lietus, kā, piemēram, šodien. VIsi klāja darbi atceļas(neskaitot to, ka lietus laikā ārā mazgāju paklāju), un lielākā daļa nodarbju notiek iekšpusē.

Mana darbadiena skaitās 8 stundas gara, bet tā rēķinot, sanāk, ka ir 6 stundas, jo ir 2 ēšanas pauzes (katra pa pusstundai), un 3 pīppauzes(20 minūtes). Tad es šo sešu stundu laikā izslaucīju(ne mazgāju) 4 stāvus. Labi pacenšoties to var izdarīt pusstundas laikā, bet man jau maksā ne par stundām, bet par darāmo, un, ja nav nekā cita jādara…es varu izpausties. Krastā strādājot iemācies visu darīt ātri un efektīvi, šeit ir pavisam otrādi – jāatradinās no tā. Jo lēnāk dari, jo mazāk dari, bet naudas saņem tikpat daudz. Pirmajās dienās bija kā bija, bet tagad esmu iepraktizējies.

Esam nolaiduši enkuru, un tas pavēra iespēju jaunam biznesam – ik pa 20 minūtēm pie kuģa piebrauc pāris melnādaino koka laivā un tirgo viskautko. Kas nav tīri populāri Eiropas valstīs, šeit viss var arī notikt pēc maiņas principa. Salīdzinājumam – džina pudele nopērkot maksā 10$. Turpretim, šo džina pudeli var arī samainīt pret netīru botu pāri. Nav starpība kā norisinās darījums, pudele ir viena un tā pati. Nav arī starpība kādu dzērienu pirkt – džinu, viskiju, šņabi – izskatās, ka šķidrums tiek liets no vienas mucas un vienkārši tiek mainīta etiķete. Bet ne jau tikai alkoholu var iegādāties. Es nopirku Nokia N95 tālruni(jep, viss ir kārtībā) pa 200$. Čigāni paiet maliņā un sāk nervozi pīpēt, šeit ir nākamais līmenis.

Diena nr.17:
Es stāstīju par tām pirātu sardzēm. Nu lūk, ar parītdienu es arī sāku stāvēt šīs sardzes, jo mēs ieejam ostā, taču, kamēr stāvam “uz enkura”, šīs sardzes izpilda bocmanis, kas parasti ir tas cilvēks, kas nodarbina mani ar darbiem. Tā kā viņš nostāvēja visu nakti sargājot, tad pa dienu sanāk, ka viņš guļ, kas nozīmē, ka man nav tiešā priekšnieka, kas noved pie tā, ka neviens īsti nezina, ko man likt darīt, kas līdzvērtīgs tam, ka es neko nedaru. 3/4 savas dienas noblandījos apkārt neko nedarot, tukši klaiņojot, un tikai pēc pusdienām piepalīdzēju matrozim nesvarīgās lietās.

Vakar man likās, ka nekad mūžā nevarētu piespiest sevi dzert to džinu, jo ir tāda dziļa nojausma, ka oktānskaitlis tam šķidrumam ir tieši tāds pats kā benzīnam. Bet nevajadzēja ilgi domāt, jo jau trīs nedēļas neesmu garšojis nevienu stipro dzērienu. Sajaucu ar Fantu, un nebija nemaz tik traki. Pāris glāzītes izdzēru “malārijas profilaksei”(lol :) ), nolēmu paskatīties kādu seriālu un aizmigu.

Diena nr.18:
Attaisīju acis pēc 13 stundām. Nogulēju vakariņas un vispār pazudu no realitātes uz ilgu laiku dziļā miegā, beidzot bez pamošanās nakts vidū un nevarēšanas aizmigt šūpošanās dēļ. Kārtīgi izgulējos un diena varēja sākties. Vienīgais mīnuss – nokavēju vakariņas un sanāk pauze starp maltītēm 24 stundas.

Daudzi sūdzās par savu neganto dzīvi, jo viss ir tik garlaicīgs. Modinātājs, autobuss, darbs, autobuss, tv, vakariņas, miegs. Piecas dienas no vietas, tad brīvdienas. Un atkal viss no sākuma. Jēdziens “rutīna” uz kuģa iegūst jaunu jēdzienu. Nevar izvēlēties ko darbā darīt, nevar izvēlēties savas vakariņas, nevar izvēlēties tv pārraidi. Nu Jūs jau sapratāt. Dažreiz ir tā, ka nekas labs un īpašs visu dienu nenotiek, viss mierīgā rutīnā, bet dienas beigās man nav ne mazākās nojausmas kas es esmu un ko savā dzīvē gribu sasniegt. Un šodien bija viena no tām dienām.

Par godu ēdienam, uztaisīju savā “lietas, kas jāizdara, kad būšu krastā” sarakstā gardumu kategoriju. Obligāti vajag:
rums ar kolu
želejlācīši
lazanja
lulū pica
lazanja
kūpināts siers
salami ar tiem ķiplociņiem
suši
jogurts
enerģijas dzēriens(baterija/burn laikam)
makaroni ar vistu
šašliks
visīts
steiks
sky maize
sālīti riekstiņi
pringles
pupiņu kafija
tā zaļā čipšu mērce
kūpināta gaļa
saldējums
salitos ar laimu
tērvetes aliņš
Un tā ir tikai daļa no saraksta…

Izskatās, ka beidzot tā pa riktīgam iemācīšos “krāsot”. Visu dienu ar lielu krāsas spaini un otu blandījos apkārt krāsojot “relingus”(tās apmales uz kuģa), un vienu dīvainu konstrukciju(ko gan nemācēšu nosaukt). Vismaz kaut kāda jēga no visa šī pasākuma būs.

Rītdien noteikti būsim ostā, jo “pumpman”(nezinu par ko cilvēks atbild, nezinu kā drukāt latviski(nejaukt ar “pimp”)) “uzdāvāja” melnādainajiem tonnu degvielas. Iedomājamies tādu maziņu punduri, tievu pēc vella stiepjam pa 50 litriem benzīna katrā rokā. Acis kvadrātā no šāda skata, un trijatā viņiem sanāca tonnu benzīna izvest uz mazas koka laiviņas. Mērķtiecība.

Gribu mājās. Ārčijs @ 17.07.08. plkst. 20:48