Archija Weblogs

Diena nr.28:
Svētdiena, ne ar ko neatšķiras no citām dienām, bet tam drīz vien būs jāmainās. Piestāšana ir norisinājusies labvēlīgi, un bariņš nēģeru uz klāja sagaidīts. Uz kuģa ir 7 papildus cilvēki – sargi, kravas mērītājs, aģents u.c. Jēgas no viņiem nav, jo viņi visu laiku skatās TV un neko nedara. Piemēram, sargiem ir jāskatās, vai kāds neuzlien uz kuģa un ko nenozog, bet īstenībā jāskatās vai viņi paši kaut ko nezog.

Pēc ilgām prātošanām nolēmu tomēr iziet pilsētā uz 6h stundām un apskatīties to visu no iekšpuses. Jāprasa atļauja kapteinim. Mūsu saruna:
-Sveiki, ir brīvs brītiņš parunāties?
-Jā, lūdzu.
-Varu braukt ar matrožiem uz pilsētu?
-Nē.
-Kāpēc?
-(…)
-Man nauda ir, viss būs OK, uzmanīgs un nekāda alkohola utt…
-(…)
-Uz redzēšanos.

Nenormāli sapriecājos, ka ir parādījušies sakari, cītīgi izmantoju mobilo tālruni. Sarunas uz Latviju 1,5Ls minūtē izejošie un 0,3Ls ienākošie. SMS parastā cenā(cerams). Divas dienas smaida uz sejas garantēts.

Šodien ir 28. diena, tāpēc sanāk, ka četras nedēļas nav uzkāpts uz sauszemes un gandrīz mēnesis ir pavadīts jūrā.

Diena nr.29:
Kādi 95% no mums ik dienas e-pasta kastītē saņem spamu. Sākot ar cialis, viagrām utt., un beidzot ar mēstulēm, kur mums laipni paziņo, ka ir Jums ir nomiris onkulis no Nigērijas un atstājis mantojumā 10 miljonus dolāru, un, lai tos saņemtu, ir tikai jāsamaksā 999$. Triks vecs kā pasaule. Gadu gaitā esam pilnīgi iemācījušies ignorēt šādas vēstules un pēc sekundes aizmirst par tām. Daži varbūt ar šiem cilvēkiem ir čatojuši vai tamlīdzīgi, bet vai kāds ir bijis bankā Nigērijā un mēģinājis saņemt naudu? Tagad es zinu vienu cilvēku, kas to ir darījis.

Rīta pusē matrozis man parādīja lapiņu, saka, ka uz banku brauks naudas saņemšansa sakarā. No sākuma gardi smējos, bet vēlāk sāku domāt – neesmu vismaz Latvijas interneta lappusēs lasījis, ka kāds ar šādu e-pasta būtu apmeklējis Nigērijas banku, un tajā brīdī man sāka palikt interesanti.

Izrādās, ka šādi “vēstuļu nesēji” īsti populāri nav, džeki stāstīja, ka bija kaut kādās 5 bankās, un 4 no tām pret viņiem izturējās ar pilnīgu nopietnību. Piemēram uzreiz pasauc galveno menedžeri, ar kafiju pacienā un tad sāk runāt. Kas mani pārsteidza visvairāk, vienā bankā teica – jā, tik tiešām, naudu Jūs varat saņemt, bet pretendentu ir daudz, un jāstāv rindā. Lai iestātos rindā, jāsamaksā kaut kāda naudas summa.

Bankas kā tādas tur ir nedaudz atšķirīgākas no pārējām ēkām, jo jāiebrauc aiz žoga, jāiziet ieroču pārbaudes utt., turpretim visi pārējie veikali arī ir īpaši savā veidā. Teiksim, ir veikals, kur pārdod visu nozagto no konteineriem. Produktu klāsts: atsevišķas alkohola pudeles, datortehnika, pulksteņi, krekli, banāni utt. Oriģināla “Teachers” viskija pudele cenā 23$, āfrikāņu tautas tērps – 50$.

Naudas maiņas kantori parasti ir 1×1m lielas būdiņas ar kārtīgi resnām nigēriešu omēm. Daži kantori ir automašīnas ar naudas mainītājiem aizmugurē. 100$ ir 10000 Nigērijas naudiņas, tāpēc varat iedomāties cik daudz naudaszīmju parasti ir viņiem.

Diena nr.30:
Vakarnakt, kad stāvēju “nakts sardzē” notika kas dīvains, ļoti. Situācija ir tāda, tu stāvi pašā kuģa priekšgalā, apmēram 200 metrus no dzīvojamām telpām. Apkārt nevienu neredzi, tikai dzirdi n-tās motorlaivas, degvielas sūknēšanas, rūpnīcu u.c. skaņas. Biju nostāvējis sardzē jau kaut kādas 2,5h stundas, līdz pēkšņi sāka nedaudz noreibt galva. Pirms tam viss bija tiešām labi, sarunājos ar otro kadetu, kas bija atnācis parunāties, iestatīju motoristam telefonā kaut kādus uzstādījumus, un ap to brīdi nokritu gar zemi.

Sajūta tāda kā filmās, tajā brīdī, kad galvenais varonis apdullinās, rāda tādu izplūdušu bildi un viņš neko nedzird. Tāpat arī man – kaut kur peldi, piecelies kājās, wtf?! Bams atkal nokrīti. Kabatā mobilais nopīkst, bams. Parubījos vēl kādas 2 reizes, tad atgāja. Kaut arī man palīdzēja aiziet līdz dzīvojamām telpām(nesa), pats arī gāju, pie pilnīgas samaņas. Sožeriz zaļganā krāsā apsēdos uz krēsla, dzēru ūdentiņu un sēdēju, un lamājos. Vairs nav labi, mentālas problēmas pārdzīvot kaut kā var. Jūtu, ka palieku dumāks ar katru dienu, bet veselība pagaidām bija OK, bet tagad jau arī par to vairs neesmu pārliecināts. Pamodos kā vienmēr, nomazgājos, bet darbā neizgāju, iedeva brīvdienu. Ir bailīgi, ja godīgi. Piefiksēju, ka vienā no kritieniem laikam būšu sasitis galvu, nenormāli liels puns parādījies.

Par godu manai mini-kritienu sērijai īsti uz klāja man daudz nedos strādāt, uz virtuvi pārceļ. Labā ziņa – rīt iebraucam vēl vienā Nigērijas ostā, drošvien kāda nedēļa dreifēšanas jūrā, un tad uz Vāciju, brauciens 14 dienas. Tas nozīmē, ka apmēram 25. augustā būšu mājās.

Diena nr.25:
Esmu sācis piefiksēt vienu lietu – man ir sākušas parādīties garastāvokļa maiņas. Piemēram, vakar pamodos no rīta labā garastāvoklī, un pēkšņi – wham, neieredzu visu pasauli. Bonusā tam nostrādāju gandrīz 12 stundas no vietas, 2 no tām izmircis tropu lietū, un kā tas sarkanais ķirsītis kokteiļos – pēkšņā kuģa sašūpošanās uzgāza man burku acetona virsū. 3reiz iegāju dušā, bet nekādi nepalīdz, un es vienkārši sēžu un smirdu savā nodabā.

Lai arī cik slikta nebūtu bijusi vakardiena, dažas maziņas lietiņas spēj atkal apgriezt manu garastāvokli pretējā virzienā. PIemēram:
1) Pēc 25 dienām jūrā es beidzot dabūju 1 kafijas krūzīti. Nevis to “Maxwell House” šķīstošo draņķi, kuru piedāvā visiem dzert, bet tādu nopietnu pupiņu kafiju.
2) Bonusā tam, kamēr es sēdēju un baudīju savu kafijas krūzīti, pie manis pienāca 3. kapteiņa palīgs un pastāstīja, ka beigu beigās no melno zemes mēs dosimies uz Eiropu, kas nozīmē ka augusta vidū/beigās es drošvien būšu mājās.
3) Es esmu beidzis smirdēt.

Bet šī labā sajūta īsti ilgi neturās, kas nav patīkami. Paiet pāris stundas – un atkal – wham, sāc dusmoties ne no kā. Un tie, kas mani pazīst, apmēram noprot cik bieži sanāk būt dusmīgam…reizi mēnesī? Bet uz klāja gandrīz katru dienu, kas man ļoti nepatīk.

Lieta, kas mani beidz nost visvairāk – viss ir paredzams. Varat nosaukt jebkuru minūti dienas garumā un es varu pateikt ko es šajā brīdī darīšu. Diez kā dievs jūtās šādās situācijās. Būs jānopērk melna emo parūka un jāsāk graizīt vēnas. Domās, ka esmu sagājis sviestā(neizslēdzu iespēju, ka tas varētu notikties) un nosūtīs mājās. Un neviens nebrīnieties, ja nu gadījumā ziņās rāda traku jūrnieku ar bisi, kas apšāvis visus sev klāt stāvošos.

Diena nr.26:
Latvijā dzīvo 2 miljoni iedzīvotāju, un mums ir simtiem reklāmas kantoru, tāpat arī simtiem mājaslapu izstrādes/dizainēšanas biroju. Klientu maz, bet konkurence nenormāli liela, jauni biroji atveras ik dienu. Un es tagad piedāvāju ideju: ieguldīt nedaudz naudas biznesā un nākotnē…Āfrikā!

Pēdējās dienas esmu skatījies pietiekami daudz āfrikāņu TV, lai piefiksētu pāris lietas. Pirmkārt, esmu redzējis interneta adresi tikai vienā reklāmā. Salīdzināsim ar mūsu TV – gandrīz visās reklāmās parasti interneta adreses tiek iestūķētas apakšā, kas ir diezgan bezjēdzīgi, jo, manuprāt, tajās adresēs tāpat visi neienāk. Kamēr mēs aizejam līdz datoram, mēs tāpat aizmirstam tās visas adreses, un tāpat izmantojam gūgli.

Otrkārt, reklāmas pašas par sevi – izskatās, ka tik tikko šeit ir beigušies astoņdesmitie. Reklāmas pilnīgi sūkā, nav nekādas kreativitātes, moderno un stilīgo, galīgi nekā, un visi tāpat skatās, jo lielākajai daļai tautas ir vienalga ko skatīties.

Tātad, ja neko labu netaisa, tātad nav kam taisīt. Piemēram, tepat Lagosā dzīvo apmēram 20 miljoni iedzīvotāju, tikai apbēdina fakts, ka daļai no šiem iedzīvotājiem mājās nav elektrības, kur nu vēl datoru, un visa pārējā valsts dzīvo džungļos ražojot kokaīnu. Bet, kā jau mēs zinam, ir tendence tam visam diezgan strauji mainīties, kaut vai paņemot par piemēru mūsu kaimiņvalsts Maskavu.

Labi, šobrīd te tiešām varētu tādā biznesā pelnīt grašus, bet tikai pagaidām, jo kādudienu arī Āfrika sāks attīstīties, un kā Jūs domājat – dabū cilvēks internetu un visā valstī tikai viens sakarīgs portāls(kuru izveidojat Jūs), ko šis cilvēks lasīs un skatīsies katru dienu?

Stāvēju arī “pirātu sardzē”. It kā nekas nav jādara, vienkārši jāstaigā apkārt un jāskatās melnumā, taču tas spēj gan morāli, gan fiziski nogurdināt. Pirmkārt, tomēr nelielas bailes iekšās ir, ja nu liktenis lēmis, ka tieši tajā brīdī, kad tu stāvi kuģa pakaļgalā kāds nēģeris izdomā paciemoties un nogriezt pāris cilvēkus? Otrkārt, nekā nedarīšana arī nogurdina. Tas ir kā gaidīt kādu paziņu, kas kavējas, tikai ilgāk. Labi, gaidat Jūs 20, 40 minūtes, bet vai kāds ir gaid’jis 4 stundas? Bonusā tam, var klausīties izdalītajā rācijā kaut kādu filipīniešu sarunas, kas sāk nenormāli krist uz nerviem. Bet rāciju izslēgt nevar, jo ik pa laikam jākontaktējas ar tiltiņu un jāziņo par situāciju.

Diena nr.27:
Beidzot esam ienākuši ostā. Šorīt no rīta, sagaidot paisumu sākām pamazām iekuģot ostā. Un tas ir viens no visneparastākajiem skatiem, kādus es savā mūžā esmu redzējis. Sāksim ar situāciju pilsētā vispārībā.

Lagosa ir Nigērijas pilsēta, ar apmēram 30 miljoniem iedzīvotāju(Visā valstī apmēram 140 miljoni). Vienvārdsakot – pilsētā valda haoss. Mašīnu te cilvēki var atļauties, jo tās nemaksā daudz, un benzīnu vienmēr var nozagt vai nopirkt pa lētu naudu. Jūs domājat pie mums uz ceļiem ir haoss? Iedomājaties nenormāli milzīgu pilsētu, kurā nav luksaforu, kurā nav ceļu satiksmes noteikumu vispār. Pilsētu, kuras ceļi ir katastrofālā stāvoklī. Kādi ceļi? Pareizi, ir vienkārši ar smiltīm nobērtas taciņas, ar apmēram pusmetru lielām bedrēm(ir arī asfaltēti, protams, pie tam ne tik maz kā varētu likties). Ja gribi nogriezties no ceļa, uztaurē. Sāc braukt – uztaurē…un visi tikai taurē. Draudzīgs padoms, ja kādreiz vajag gadās būt Nigērijā – nekad nemēģināt uzbraukt uz tilta. Korķis garantēts, un apkārt tūkstošiem cilvēku kaut ko mēģina pārdot/nozagt. Tāds kā Centrāltirgus, pa kuru nebeidzamā kustībā brauc auto. Pārējie iedzīvotāji dzīvo džungļos un/vai dažās lielās pilsētās. Ja negribas, lai kaut ko nozog, tad viena no drošākajām iespējām ir apjost apkārt 3 metrus augstu žogu ar dzeloņdrātīm un nolikt sargu ar M16 karabīni, tad samazinās iespēja, ka kāds Jūs apzags.

Dzīvo viņi tādās mazās būdiņās, ļoti mazās. Vienstāvu mājās, kurās bieži vien nav elektrības, nav logu, dažām nav arī jumta. Kā mums ir tās modernās “rindu mājas”, tā viņiem tas pats…tikai māju simts reizes vairāk un būvētas tās simts gadus atpakaļ. Bet ar to elektrību nav tik traki, vienmēr krustojumā var nopirkt sev dīzeļģenerātoru un ražot elektrību pats.

Bet ne visi šeit dzīvo nabadzībā. Pilsētas vidū ir tāda “saliņa”, saukta par Viktorijas salu. Sala ir apjozta ar milzīgu žogu, un kuru katru te neielaiž. Tā kā Nigērija bija Anglijas kolonija, lielākā daļa iedzīvotāju saprot angļu valodu, un cilvēki no Anglijas nodarbojas šeit ar biznesu. Tur ir veikali, restorāni, debesskrāpji, taču arī tie nav īpaši labā stāvoklī. Viens debesskrāpis ir galīgi nobombardēts, puse tikai palikusi, taču ļaudis dzīvo un strādā tajā ēkā tāpat. Protams, sabiedrības elite ar visiem oligarhiem arī ir, kā pienākas.

Tā kā ostā notiek nenormāla naudas atmazgāšana kuģiem, tad parasti to šeit ir daudz. 12 jūdžu radiusā radars rāda 130+ kuģus, kas nozīmē, ka vietējiem iedzīvotājiem ir iespēja piepelnīties. Var nopirkt/apmainīt dajebko. Sākot ar alu, suvenīriem, sievietēm, narkotikām, un beidzot ar voodoo lellēm un āfrikāņu tradicionālajiem tērpiem, un visas šīs lietas cilvēki parasti ražo paši. Bet dotu garantiju, ka to visu kontrolē mafija. Pārāk jau viņiem tās cenas līdzīgas.

Apkārt valda netīrība, visatļautība, un šī situācija netaisās laboties. Ar Nigēriju ir tā – kopumā tā varētu būt viena no pasaules bagātākajām valstīm. Te ir viss – dimanti, nenormāli daudz naftas, zelts u.c. derīgie izrakteņi, taču politiskās situācijas dēļ īsti neviens bagāts te nav.

Pēc gandrīz 2 nedēļu ilgas dreifēšanas jūrā mēs beidzot esam piestājuši krastā, un pavadīsim te vismaz 4 dienas. Es sāku jau darīt kādu nopietnāku darbu, no kura es pat redzu kaut kādu jēgu, un paralēli novēroju melnos cilvēkus un to dzīvesveidu.

Ārčijs, 26.07.08. plkst. 22:49

Diena nr.22:
Pašā sākumā es stāstīju, ka šeit baro normāli, taču pēc darba virtuvē un padzīvošanas šeit lietas ir nedaudz mainījušās, taču, par visu pēc kārtas.

Ēšana notiek trīsreiz dienā, 7:30, 11:30 un 18:00. Rīta pusē parasti uz galda atrodās kāda putra(mannā/auzu pārslu/rīsi ar pienu) un 1 litrs piena(apmēram uz 10 cilvēkiem). Pēcāk pusdienās ir kāda zupa, gaļa, salāti un piedevas, kartupeļi vai rīsi. Vakariņās uz galda klāj visu pusdienās neapēsto, kaut ko jaunu pieceptu klāt un saldo ēdienu, kas ir auglis – ābols/bumbieris/apelsīns.

Mans ēdiens rīta pusē: tēja. Viss. Tās putras apnikās pēc pāris dienām, nekādu Kellogs’u (mājās tās pārslas gandrīz katru dienu ēdu), biezpiena, tostermaižu u.c. lietu nav. Tosteris gan tur bija, bet viņu novāca, jo pāris cilvēku(…) mēģināja sacelt ugunsgrēka trauksmi ar tostera palīdzību. Principā, pietiek ar 2 minūtēm un parastu baltmaizes šķēli. Sanāca, ja kas.

Pusdienas: Sāksim ar piedevām – rīsi. Kad sāku tīrīt kartupeļus visai ekipāžai, ar to dienu arī beidzu tos ēst. Izskatās, ka tie novākti 2003. gadā un pēdējos gadus stāvējuši mitrumā un tad kāds tos iesviedis uz kuģa. Tie nenormāli smird, katrs otrais ir gandrīz viss sapuvis, tāpēc no kartupeļiem un kartupeļu ēdieniem arī atsakos. Tāpat ir arī ar dārzeņiem, vakar redzēju ka tieši tādus pašus septiņus gadus vecus burkānus iznīcina. Gaļa – vidēji katru otro dienu ir normāli, gadās kas smaržīgs un iekārojams, gadās arī otrādi.

Vakariņās situācija ir tā pati, tātad sanāk ka vidēji ēdu reizi 24 stundās, pamazām pārvēršos par ķīnieti rijot tikai rīsus.

Ar to visu ēdināšanu ir tā – katram komandas loceklim uz ēdienu tiek izdalīti 7,5$ dienā. Agrāk, pirms gadiem 10, tas bija ļoti daudz, bet tagad cenas ir strauji kāpušas, un neko īsti kvalitatīvu un labu atļauties nevar. Padomājiet paši – kā visu iepriekšminēto trijām ēšanas reizēm ir iespējams nopirkt pa 3Ls?!

Našķēties arī īpaši daudz nesanāk. Kad pēdējo reizi biju uz sauszemes, nopirku ap 1kg konfekšu, kuras pirmajās 3 dienās tika apēstas, kas nozīmē ka man ir totāls cukura trūkums organismā. Vienīgais cukurs ko īsti es dabūju ir no izdzertās Fantas, un 6 šokolādēm pēdējo 3 nedēļu laikā(3 twix, 3 kitkat(cena 40 centi)).

Sāku es stāstīt šo, tāpēc, ka šodien nēģeri atveda veselu laivu ar gardumiem, piemēram, banānus, mango, melones, ananāsus, greipfrūtus. Sūdīgi ir tikai tas, ka visi iepriekšminētie augļi ir zaļā krāsā, izņemot meloni gan, tās ir sapuvušas. Papildus tam, laikam viņiem gadījās arī ievest kaut kādus tropu tarakānus, virtuvē šodien jau divreiz redzēju, kas noteikti nepaaugstina šo produktu kvalitāti. Jūtu, ka pateicoties darbiem un ēdu-tikai-rīsus režīmam sāku zaudēt svaru, kurš jau tā nav īpaši liels(pēdējā svēršanās reizē 65kg).

Pavāre ir kundze gados, diezgan laipna un nekādu pretenziju man nav. Šoreiz atsūtījuši normālu pavāri, un pagājušais pavārs pusceļā aizbrauca mājās, jo viņš bija diezgan bezkaunīgs. Brauca visiem augumā utt., tāpēc viņam nejauši sanāca virtuvē paklupt un atsisties ar galvu pret plīti. Un tā kaut kādas četras reizes.

Diena nr.23:
Vakardiena nemaz tik ātri nebeidzās, ko nācās saprast šorīt no rīta. Sāka vakar skaidrot, ka mans izejošo datu apjoms(par 1kb datu jāmaksā 10 centi) ir pārāk liels, un kaut kā ir jāsamazina. Radās ideja aiziet līdz vienam matrozim un Windows vidē ar maksimālo kompresiju WinRar’ā saspiest. Ienāku iekšā, šamie dzer. Teica, lai pievienojos, un daudz nedomājot to arī izdarīju. Āfrikas kandža(saukta par “blended whiskey”, zinies, nav nemaz tik traka lielos apjomos. Bet, tā kā manus epastus daudzi pārlasa(vadība/kompānija), tad šoreiz iztiksim bez stāsta garumā, un aprobežosimies tik vien ar to, ka pēc 23 dienām tauta ir sapratusi, ka neesmu nekāds nodevējs, nesūdzos, visu korekti daru un kopumā, atšķirībā no tā otra kadeta, esmu normāls pacans. Score!

Paklausījos dažādus dzīvesstāstus, nemaz tik priecīgi neizklausās. Piemēram, vienam džekiņam sieva nomirusi, tagad dzīvokli atņem, nezin ko darīt. Vēl viens īpatnējs kadrs, izrādās, jurā jau ir gandrīz gadu. GADU! Kaut kā nesanāca nomainīties, un vienkārši atsūtīja jaunu kontraktu. Saka, ka jūtās kā mājās. Un tā pusi no nakts…

Šodien vērā ņemama lieta – kaut kāda sistēma ir izgājusi no ierindas, kas tiešām nozīmē “nenormālu spīzdināšanu”. Atceramies to signālu, ko rāda pa TV, kad vēl kanāls nav sācis raidīt(vēlu vakaros/agros rītos), t.i. bildīte ar pāris krāsām un garš PĪĪĪĪ. Jau otro dienu šis pīkstiens neapstājas, un pīkst pilnīgi visur. Dažiem to sanāk veiksmīgi ignorēt, un to sadzird, tikai, kad ieklausās, bet es kaut kā pastiprināti to dzirdu, gāju pat gulēt ar mp3 atskaņotāju, uz visu skaļumu mūziku uzgriezis, lai tikai to pīkstienu nedzirdētu. Ja skaņas bieži atkārtojas, cilvēka prāts spēj tās izslēgt, piemēram, tie, kas dzīvo dzelzceļa tuvumā nekad to vilcienu nedzird. Man tā diemžēl nav, un ceru ka tas pīīīī pēc pāris dienām beigsies, jo darbojās uz nerviem kā maz neliekas.

Vakarpusē pievienojos arī interesantai nodarbei – makšķerēšanai, kaut arī par īsti interesantu es to nevarētu nodēvēt. Man netālu no mājām ir ūdens tilpne, un makšķerēt es varētu kaut vai katru dienu, taču pāris gadu laikā nekad to neesmu darījis. Taču šeit visi jūrnieki, zivis mīl un parasti nostāv kuģa pakaļgalā ar savām makšķerēm līdz rītausmai. Es gan līdz rītam nestāvēju, pat pāris stundas ne, jo tā doma “pieskārties un nosist zivi” īsti pie sirds man neiet, taču nav nekādu pretenziju pret to ēšanu.

Bet parastas zivis te neķeras, noķēru pāris kalmārus(tāds astoņkāja un zivs krustojums) un viss. Citi gan ķēra vēl kaut kādas nezināmas zivis, kuras tiešām pēc zivīm izskatās. Kamēr makšķerēju, redzēju arī:
1) zivis ar spārniem, izlec no ūdens un pāris metrus vēsi noplanē;
2) Delfīnus. Nevis tādus Palangas delfinārijā redzamus maziņus kroplīšus, bet tādus nenormāli pārbarojušos, lielus, masīvus un resnus gabalus;
3) To zivi ar zobenu deguna vietā. Awesome;
4) Zivi- ezi. To, kas, kad piepūšas, izskatās pēc eža.

Principā, viss pa vecam, atsāku darbu virtuvē un monotoni dzīvoju savas n-tās dienas uz kuģa.

Diena nr.24:
Всё заебало.

Ārčijs, 23.07.08, plkst: 18:55
Nigērija, Lagosa

Diena nr.19:
Esmu saņēmis vienu komentāru epastu, un šodienu sāksim ar pāris jautājumiem/atbildēm.

Kapteinis:

Vai tad sērkociņi nemēdz nokrist?

Gan sērkociņi, gan šķiltavas mēdz nokrist vienlīdz bieži, taču ir viena neliela atšķirība. Var taču tā sagadīties, ka šķiltavas nokrīt uz tās “gāzes pogas”, vienlaicīgi radot dzirksteli, tādējādi radot nelielu uzliesmojumu. Protams, uz asfalta tam nav nekāda nozīme, bet šeit ik pa laikam apzināti izgaro naftas tvaikus, kas no tādas mazas liesmiņas bez problēmām aizsvilsies, radot lielu blīkšķi. Protams, tas viss ir mazliet pārspīlēti, taču ideja ir saprotama. Sērkociņi turpretim paši no sevis nekādi neaizdegsies. Viss tas ir +/- marazms, un tādas riktīgi bīstamas uzliesmojuma situācijas gadās diezgan reti, reizi nedēļā apmēram.

Mazdēls:

MOAR!!!!

4chan FTW. Un man tiešām to prikolu pietrūkst, ik pa laikam pārskatu saglabāto bilžu mapīti. Never gets old.

nuucha:

kā tur uz kuģa visi tie džeki apmierina savas .. hmm.. nu TĀS vajadzības? Vai tur nāk talkā ar? kaut kādi žurnāli???

Kā jau teicu, sieviešu šeit nav. Ja ar sievieti, nu tad tikai ieejot ostā. Man viens koju iemītnieks stāstīja, ka bijis uz kuģa, kur visa ekipāža seksuāli nogribējušies bija, parasti kādi 70% tautas gāja maukās katrā ostā. Man visi jau paveci, liela daļa precējušos, un domāju parasti kādi 5 cilvēki iet apmierināt savas vajadzības uz pilsētu. Kad biju Berlīnē, atceros, ka sieviete uz stundu maks? 200 eiro(pat neprasiet kāpēc es to zinu(nē, man nekad seksuāls kontakts ar prostitūtām nav bijis)), šeit Nigērijā – 20-35$ stundā. Vari darīt ko vēlies, un noteikti kāds no vīriem to arī izmanto.
Ja runājot par žurnāliem, nezinu, neesmu redzējis pagaidām, bet ir sanācis ko citu redzēt. Smēķēt uz kuģa var tikai pāris telpās, smēķētavā un kapteiņa kajītē(kur principā smēķē tikai viņš), un smēķētavā ir arī TV. Visiem, kam nav ko darīt, parasti tur tusējas vakaros, spēlē kārtis un skatās kino. Tad nu es iesoļoju ap septiņiem vakarā, skatos, kādi 9 cilvēki sēž un skatās brutālāko pornogrāfiju. :O – tāda bija mana sejas izteiksme. Ātrākā pīppauze ever.

ronis66:

vecie juuras vilki dushaas nemeegina iepaziities tuvaak? :D

Nē. Šeit jau nav kā cietumā kopējās dušas ar slidenām ziepēm, katrai kajītei pa dušai/tualetei pienākas, tātad nē nemēģina. Turklāt neizskatās, ka kāds te netradicionāli orientēts būtu. Kaut arī nekad nevar zināt…

hah:

nu varbuut vismaz beidzot pieaugsi!

Sen jau bija laiks, taču pēc ??…n? diez vai. Joprojām muļķības galvā.

Reinis:

Izklausās, ka tev tur ir riktīgi piegriezies.

Ar katru dienu piegriežas mazāk un mazāk, sāc jau to uztvert kā normu, bet mājās pie ierastajām lietām gribās vairāk un vairāk.

Ģirts/tkb:

Bildes tomēr beigās sametīšu. Ne daudz, tikai tādas svarīgākās, jo dažas lietas no mana stāstītā tik tiešām ir grūti iedomāties.

bush:

man pat sāk likties, ka es arī gribētu uz kuģa. tas nozīmē, ka jāraksta vairāk negatīvais.

mēģinām tevi iegāzt? :)) Nu ir jau visādi pozitīvie momenti, ja no pareizās puses paskatās. Piemēram, vari aizbēgt no problēmām. Visām. Tavas vienīgās problēmas ir pamosties laikā un kafijpauzi nenokavēt, nekādu mācību, darba, ģimenes, attiecību, naudas u.c. problēmas netraucē. Bet nē, nemēģini, nopietni, uz krasta ir labi. Tu pat nenojaut, cik labi.

admirālis:

tu izskatās esi paņēmis līdz laptopu vai raksti uz kāda cita aparāta?

Jā, rakstu uz savējā laptopa, tad saarhivēju dokumentu, iekopēju fleškā(nezinu kā to pareizi sauc, zibatmiņa?), aiznesu uz tiltiņa(vienīgā vieta no kurienes nosūtās epasti), saglabāju tur, un divreiz dienā kapteinis [izlasa?!] nosūta epastus, kas iekrīt mana drauga epastā, un tad viņš publicē ierakstu. Vispār, bez laptopa un pleisteišona šeit vispār nebūtu ko darīt, sen jau saietu sviestā, tā spēlējos un skatos seriālus/filmas katru dienu.

Ar to arī jautājumu/atbilžu sesija beidzas, paldies par jaukajiem komentāriem, spēju novērtēt. Vispār daudzas lietas dzīvē es sāku novērtēt, bet tas jau ir cits stāsts.

Vakar jau minēju, ka Āfrikā ir lietus sezona un šodien lietusgāzes turpinās, daudz stiprākas nekā vakardien, varētu pat nodēvēt par “tropu vētru”, bet nezinu kā īsti tā izskatās, tāpēc paliksim pie “spēcīgs lietus”. Ja uz klāja iet nevar, atkal sākās tīrīšana iekšpusē (kas te norisinās jau pēdējās 4 dienas). Nostaigāju apkārt pirmo dienas daļu ar lupatiņu un logu tīrāmo. Palaist atpūsties tevi nevienam tiesības nav, tāpēc nākas nodarboties ar bezjēdzīgām lietām. Nogursti vairāk nekā kaut ko darot.

Lietus turpinājās, bet mans ģeniālais netiešais priekšnieks izdomāja, ka jānotīra viena siena ar “Metalbright’u”. Vienkārši izsakoties, tā ir spēcīga skābe, kas saēd rūsu vienā momentā un metāliska virsma paliek tīra. Šo mazo darbiņu(kuru viņš teica var paveikt 15 minūtēs), protams, nācās darīt lietū, kas visu darāmo padarīja nejēdzīgu, jo tas brīnumlīdzeklis sajaucas ar ūdeni un paliek daudz vājāks, tādējādi rūsa paliek. 3 stundas pilnīgas māžošanās ar krāsas rullīti vējā un lietū specapģērbā, t.i brillēs, ķiverē, lietusmētelī, cimdos utt. Kaut arī ekipējums ir darbam atbilstošs, tomēr ar savu bezatbildīgo attieksmi pret šo nopietno nodarbi(slidināšanās gumijas zābakos pa ūdeni) sanāca dabūt uz zoda ķīmisku apdegumu. Nedaudz šķidruma uzpilēja, uzreiz skrēju mazgāt nost, bet pēc pāris stundām tāpat nedaudz sūrst. Mēģināju likvidēt ar sārmu(ja pareizi atceros, skolā mācīja, ka sārms neitralizē skābi), bet bez īpašiem rezultātiem.

Ar šiem pēdējo nedēļu darbiem nejēdzība ir vienā cilvēkā. Mēģināšu to uzskatāmi parādīt. Sāksim ar “Chain of command” uz kuģa. Mani šefi:
Kapteinis > Vecēkais kapteiņa palīgs > bocmanis > junior deck officer(es)

Tā nu sanācis, ka nākamais aiz manīm, bocmanis, ir lohs. Es nevaru uzdrukāt, pat pastāstīt, cik dumjš viņš ir, pietrūkst vārdu. Kuģis ir sadirsts(sarūsējis, nekrāsots), un tā ir viņa vaina, jo gribot ielīst ar mūli tumšā vietā nākamajam šajā ķēdē, viņš nodarbojas ar visādu lietu spodrināšanu, ko pamana vadība, nevis ko vajadzētu darīt, lai kopskats būtu kaut cik cilvēcīgs.

Šo situāciju sarežģī fakts, ka vecākais palīgs un bocmanis ir gruzīni, un bonusā tam viņi ir arī draugi un kaimiņi. Bocmanim savi padotie būtu jāaizstāv, bet te ir otrādi, kā tik kaut ko izdari, viss pastāstās kapteiņa palīgam, un tad arī kapteinim. Kā tāda žurka, ko visi zin un redz, tāpēc parasti izvairās no sarunām viņa klātbūtnē. Piemēram, ja kāds iedzer 100 gramus(malārijas profilakse, lol), uzreiz tiek padota ziņa vadībai. Vienvārdsakot sapratāt.

Sāku domāt, ka, ja es tiktu uz cita kuģa, mana prakse varētu būt daaaudz savādāka, bet neko darīt, tāda ir dzīve.

Diena nr.20:
Katram ekipāžas loceklim ar darba sākšanos iedod tādu “Muster & Emergency Duty Card”. Tā ir parasta A4 lapa, kurā ir sarakstīti pienākumi nelaimes gadījumos uz kuģa, un ko šajos gadījumos darīt. Piemēram, ugunsgrēka, cilvēka aiz borta, naftas izplūdes, kuģa slīkšanas u.c. gadījumos. Lielākajā daļā gadījumu ir septiņi īsi un viens garš zvans, kas nozīmē, ka jāsavācas kuģa pakaļgalā un jāseko norādījumiem. Šo lapiņu gadās izmantot vienā no miljons gadījumiem, un parasti tai ir tikai informējošs raksturs, jo neviens īsti to nopietni pie sirds neņem.

Pēc sūrās un grūtās darbadienas es stundiņu pirms vakariņām nolēmu nosnausties. Apgūlos, ātri aizmigu, viss labi, līdz brīdim kad manā kajītē ārkārtas gadījumu zvans sāk nenormāli rībēt. Skolas zvanu ar šo lietiņu nesalīdzināt, reizes piecas skaļāka. Sakarā ar visām bailēm no pirātiem utt., es šajā brīdī mazliet “āāāāā”. Pat ne mazliet, es tiešām pārmīzu jēgu, mentāli apdirsos un drošvien pāris mati arī nosirmoja. Ātri paķēru glābšanas vesti, jaku, kedas virsū un skrienu uz mūsu savākšanās punktu. Kamēr skrienu, pa skaļruņiem paziņo, ka tā ir tikai mācību trauksme. Pabrīdināt nevarēja, idioti, es gandrīz sirdstrieku ķēru. Aiz neko darīt (jo joprojām dreifējam jūrā, kamēr gaidām atļauju ienākt ostā) viņi nolēma simulēt “cilvēks aiz borta” trauksmi.

Pēc tam viss stresiņš kā ar roku noņemts, stāvēju nostāk un skatījos kā trīs vīri nolaižas uz glābšanas laivas ūdenī un izglābj bundžu. Pasākums, protams, vajadzīgs, jo nekad jau nevar zināt kas un kā notiksies, bet es nevarēju iedomāties, ka tādus treniņus kāds īsteno arī dzīvē. Pēc noteikumiem visādas trauksmes un komandas gatavību rīkoties negadījumos jāsimulē apmēram reizi 2 nedēļās(dažādas trauksmes – dažāds biežums, bet kopumā skaitot tā apmēram sanāk), bet es nekad nebiju domājis ka kāds tiešām tās īsteno dzīvē.

Neskaitot šo gadījumu, viss pa vecam. Ir nodzīvota trešdaļa jūrā būšanas perioda, joprojām krāsoju visu dienu, ēdu vienā un tajā pašā laikā un vēl nemāku pareģot nākotni un pārvērst ūdeni viskijā. Kurp dosimies tālāk, nezinu, bet ir trīs versijas – Āfrika, ASV, Eiropa. Ideālākais variants, protams, Eiropa, jo tad es varētu nedaudz nošmaukties un ātrāk tikt mājās.

Diena nr.21:
Es vienā no ierakstiem(tajā par manu dzimšanas dienu) stāstīju, ka reizi 14 dienās man ir brīvdiena, un šodiena bija viena no tām, un izrādās, ka pēdējā.

Sāksim stāstu ar vakardienas nakts vidu. Tā kā es zināju, ka šodien ir brīvdiena, atļāvos patusēties un parunāties ar daļu cilvēku. Bija jau pāri diviem naktī, bet es mierīgā ceļā vēl netaisījos iet gulēt, jo zināju, ka šodien ir brīvdiena. Nedaudz rēcām par to, jo noteikti man nedos pagulēt, teiksim rīta pusē bocmanis ieskries, prasīs kāpēc darbā neesmu, tāpēc laba ideja likās ieskriet pie viņa trijos naktī un pateikt, lai mani nemodina. Ideju neīstenojām, un es aizgāju gulēt.

Kā jau paredzēju, 7:30 no rīta mani pamodina. Ieskrien otrs kadets, sašutumā, ātri izstāstot stāstu, ka, ja es šodien neizeju darbā, man neskaitīs nevienu stundu no “overtime’a”.

[Overtime ir manas papildstundas. Lai apietu likumus, man dod stabilu algu un papildlaika algu, ko izmaksā, ja es strādāju sestdienās un svētdienās]

Nolamājos un aizgāju runāties ar kapteini. Sarunu nepārstāstīšu, bet tikai īsu apskatu. Vienvārdsakot, brīvdienas man pienākas pēc Latvijas Republikas, bet šeit nav Latvijas Republika. Esam īstenībā Māršalu salās(kuģis reģistrēts turp), un galvenais tiesnesis/prokurors/advokāts/diktators ir kapteinis, un, ja viņš saka – strādā, tad jāstrādā. Ja kas neapmierina, varu iesūdzēt kompanāniju tiesā utt., bet tikai krastā. Tātad, no šodienas manas brīvdienas beidzās. Bet nav tik traki, sanāk tikai viena diena mīnusā(jo 60 un vairāk dienas es TIEŠĀM negribu te atrasties).

Sāk parādīties tāda sajūta, ka esi cietumā. Celies vienā laikā, ēd vienā laikā, ej gulēt praktiski vienā laikā, strādā vienā laikā, neskaitot nelielu platību nevari nekur aiziet.

Kopumā, viss pa vecam, nēģeri vēl nevienu nomušījuši nav, neviens ods arī nav iekodis, lietus beidzies un atkal atgriežamies pie 35+ grādu temperatūras. Savu pēdējo brīvdienu pavadīju guļot un rakstot epastus.

Random ziņa, ko man te nevajadzētu drukāt, bet kāda gan starpība. Tie, kas atceras tādu ierakstu “Coffee & Lunch”(es teiktu, ka var sameklēt bloga meklētājā pēc atslēgvārdiem “lunch”). Tas ir kafijas bārs un sendviču ēstuve, kas pirms ļoti neilga laiciņa ir atvērusies(es jau biju jūrā), kas atrodas Alberta ielā, uzreiz pa kreisi no karameles (”Caramel Rouge”). Ja kāds ir bijis, taisās ieskriet, vai netaisās ieskriet, labrāt palasītu kādus viedokļus par iestādi kopumā – dizainu, ēdieniem, kafijas garšīgumu utt. Interesē viss.

Turaties, baudiet vasaru, nododiet kādu ziņu komentāros un vienkārši mīliet dzīvi.

Ārčijs @ 20.07.08. plkst. 20:36

Diena nr.16:
Āfrikā, izrādās, lietus nav tik reta parādība kā man agrāk likās. Šobrīd šeit ir lietus sezona, un starp lielo karstumu un sauli, bieži vien līst lietus, kā, piemēram, šodien. VIsi klāja darbi atceļas(neskaitot to, ka lietus laikā ārā mazgāju paklāju), un lielākā daļa nodarbju notiek iekšpusē.

Mana darbadiena skaitās 8 stundas gara, bet tā rēķinot, sanāk, ka ir 6 stundas, jo ir 2 ēšanas pauzes (katra pa pusstundai), un 3 pīppauzes(20 minūtes). Tad es šo sešu stundu laikā izslaucīju(ne mazgāju) 4 stāvus. Labi pacenšoties to var izdarīt pusstundas laikā, bet man jau maksā ne par stundām, bet par darāmo, un, ja nav nekā cita jādara…es varu izpausties. Krastā strādājot iemācies visu darīt ātri un efektīvi, šeit ir pavisam otrādi – jāatradinās no tā. Jo lēnāk dari, jo mazāk dari, bet naudas saņem tikpat daudz. Pirmajās dienās bija kā bija, bet tagad esmu iepraktizējies.

Esam nolaiduši enkuru, un tas pavēra iespēju jaunam biznesam – ik pa 20 minūtēm pie kuģa piebrauc pāris melnādaino koka laivā un tirgo viskautko. Kas nav tīri populāri Eiropas valstīs, šeit viss var arī notikt pēc maiņas principa. Salīdzinājumam – džina pudele nopērkot maksā 10$. Turpretim, šo džina pudeli var arī samainīt pret netīru botu pāri. Nav starpība kā norisinās darījums, pudele ir viena un tā pati. Nav arī starpība kādu dzērienu pirkt – džinu, viskiju, šņabi – izskatās, ka šķidrums tiek liets no vienas mucas un vienkārši tiek mainīta etiķete. Bet ne jau tikai alkoholu var iegādāties. Es nopirku Nokia N95 tālruni(jep, viss ir kārtībā) pa 200$. Čigāni paiet maliņā un sāk nervozi pīpēt, šeit ir nākamais līmenis.

Diena nr.17:
Es stāstīju par tām pirātu sardzēm. Nu lūk, ar parītdienu es arī sāku stāvēt šīs sardzes, jo mēs ieejam ostā, taču, kamēr stāvam “uz enkura”, šīs sardzes izpilda bocmanis, kas parasti ir tas cilvēks, kas nodarbina mani ar darbiem. Tā kā viņš nostāvēja visu nakti sargājot, tad pa dienu sanāk, ka viņš guļ, kas nozīmē, ka man nav tiešā priekšnieka, kas noved pie tā, ka neviens īsti nezina, ko man likt darīt, kas līdzvērtīgs tam, ka es neko nedaru. 3/4 savas dienas noblandījos apkārt neko nedarot, tukši klaiņojot, un tikai pēc pusdienām piepalīdzēju matrozim nesvarīgās lietās.

Vakar man likās, ka nekad mūžā nevarētu piespiest sevi dzert to džinu, jo ir tāda dziļa nojausma, ka oktānskaitlis tam šķidrumam ir tieši tāds pats kā benzīnam. Bet nevajadzēja ilgi domāt, jo jau trīs nedēļas neesmu garšojis nevienu stipro dzērienu. Sajaucu ar Fantu, un nebija nemaz tik traki. Pāris glāzītes izdzēru “malārijas profilaksei”(lol :) ), nolēmu paskatīties kādu seriālu un aizmigu.

Diena nr.18:
Attaisīju acis pēc 13 stundām. Nogulēju vakariņas un vispār pazudu no realitātes uz ilgu laiku dziļā miegā, beidzot bez pamošanās nakts vidū un nevarēšanas aizmigt šūpošanās dēļ. Kārtīgi izgulējos un diena varēja sākties. Vienīgais mīnuss – nokavēju vakariņas un sanāk pauze starp maltītēm 24 stundas.

Daudzi sūdzās par savu neganto dzīvi, jo viss ir tik garlaicīgs. Modinātājs, autobuss, darbs, autobuss, tv, vakariņas, miegs. Piecas dienas no vietas, tad brīvdienas. Un atkal viss no sākuma. Jēdziens “rutīna” uz kuģa iegūst jaunu jēdzienu. Nevar izvēlēties ko darbā darīt, nevar izvēlēties savas vakariņas, nevar izvēlēties tv pārraidi. Nu Jūs jau sapratāt. Dažreiz ir tā, ka nekas labs un īpašs visu dienu nenotiek, viss mierīgā rutīnā, bet dienas beigās man nav ne mazākās nojausmas kas es esmu un ko savā dzīvē gribu sasniegt. Un šodien bija viena no tām dienām.

Par godu ēdienam, uztaisīju savā “lietas, kas jāizdara, kad būšu krastā” sarakstā gardumu kategoriju. Obligāti vajag:
rums ar kolu
želejlācīši
lazanja
lulū pica
lazanja
kūpināts siers
salami ar tiem ķiplociņiem
suši
jogurts
enerģijas dzēriens(baterija/burn laikam)
makaroni ar vistu
šašliks
visīts
steiks
sky maize
sālīti riekstiņi
pringles
pupiņu kafija
tā zaļā čipšu mērce
kūpināta gaļa
saldējums
salitos ar laimu
tērvetes aliņš
Un tā ir tikai daļa no saraksta…

Izskatās, ka beidzot tā pa riktīgam iemācīšos “krāsot”. Visu dienu ar lielu krāsas spaini un otu blandījos apkārt krāsojot “relingus”(tās apmales uz kuģa), un vienu dīvainu konstrukciju(ko gan nemācēšu nosaukt). Vismaz kaut kāda jēga no visa šī pasākuma būs.

Rītdien noteikti būsim ostā, jo “pumpman”(nezinu par ko cilvēks atbild, nezinu kā drukāt latviski(nejaukt ar “pimp”)) “uzdāvāja” melnādainajiem tonnu degvielas. Iedomājamies tādu maziņu punduri, tievu pēc vella stiepjam pa 50 litriem benzīna katrā rokā. Acis kvadrātā no šāda skata, un trijatā viņiem sanāca tonnu benzīna izvest uz mazas koka laiviņas. Mērķtiecība.

Gribu mājās. Ārčijs @ 17.07.08. plkst. 20:48