Vienreiz pirms pāris gadiem (teiktu kādā 2005.ajā) noteiktu iemeslu dēļ es iepirkos ottreiz pārdodamo apģērbu veikalā, jeb vienkāršākā valodā runājot “humpalās”. Ja nemaldos, tad vidējā apģērbu cena bija piecdesmit santīmu robežās.

Man bieži vien sanāk staigāt pa Merķeļa ielu, īpaši sākuma daļā, kur atrodās veikals “Absolu”, no kurienes parasti skan skaļa mūzika un skatlogi nolīmēti ar daudzsološiem plakātiem “Pirmsrekonstrukcijas izpārdošana”, solot katru preci pārdot pa 5 vai 7 lati.

Katru reizi ejot garām es vienmēr nobrīnos - kā viņiem sanāk izdzīvot, nopelna maksimums 2-3 lati (pie norunas ka drēbe maksā 5 lati), un atrodas tik labā vietā, kur īres maksa mēnesī sastāda kādus 30 eiro kvadrātmetrā.

Vēl vairāk mani šodien šokēja viņu kārtējā izkārtne, kur katru preci pārdod pa 1Ls. Cik tad viņiem apģērba gabalu jāpārdod, lai paliktu biznesā šajos sarežģītajos apstākļos?

Varbūt nākamreiz saņemšos un ienākšu iekšā, bet ir diezgan bailīgi, ja godīgi.

Man galvenais bankas pakalpojums ir naudas pārskaitīšana. Pateicoties internetbankai mana dzīve tika atvieglota simtkārt, jo vairs nav jāstāv rindās stundām ilgi. Bet ar šo pakalpojumu bija neliela problēma - vajadzēja iet uz banku, lai iemaksātu naudu kontā. Pirms gada šī problēma sāka tapt risināta, jo Rīgā sāka uzstādīt naudas iemaksas automātus.

Man likās, ka ir uzstādīti 2-3 šādi bankomāti, bet es nedaudz maldījos, Rīgā jau ir uzstādīts paprāvs skaits. Pilno sarakstu skatamies šajā adresē:
http://www.swedbank.lv/docs/cdm.php

Tāpat biju arī pārsteigts ieraugot čupu paslēptu bankomātu aiz Narversen veikala Centrālajā Stacijā, bilde augstāk!

Man tiešām nav vairs ko teikt - vienkārši skatāmies LNT sižetu. Blogs, par kuru iet runa:
http://klab.lv/users/veidenbaums

Un tagad pamēģiniet viņu noķert…

Tiem, kas vēl nezin kas ir burgeru eksperiments, no sākuma došu nelielu ieskatu visā pasākumā:

Mēs esam pieraduši iekost kādu čīzburgeri McDonaldā vai grillburgeri Statoilā, bet mūsu apziņa nesniedzas tālāk par to, jo burgeri mums nav brīvi pieejami, tie ir jāmeklē, bet neviens šajā smagajā cīņā iesaistīties nespēj, tāpēc no šīs dienas turpmākos pāris mēnešus katru nedēļu dažādās vietās tiks baudīts šis amerikāņu kultūras simbols, līdz netiks atrasts pats labākais burgeris Rīgā.

Burgeri tiks vērtēti pēc astoņiem kritērijiem 20 baļļu sistēmā. Mūsu izvēlētie kritēriji bija: gaļas kvalitāte, maizes kvalitāte, citu sastāvdaļu kvalitāte, lietojamība, burgera aksesuāri (piedevas), tā cena un apkalpošana iestādījumā, burgera kopējo novērtējumu un sajūtu pēc tā notiesāšanas.

ņemts no http://archija.info/index.php/2008/10/08/1199

Otrā vieta, kuru nācās apmeklēt, bija bārs “Caramel Rouge“. Principā, apmeklējuma grafikā nākamā vieta bija “Bites Blūza Klubs”, taču atnākot tur izrādījās, ka viņiem nav burgeru maizes. Žetons par šādu godīgu atzīšanos, un ar solījumiem atgriezties devāmies uz tuvāko vietu - Karameli.

Neiztikām bez viena Užavas alutiņa garšas uzlabošanai, un pasūtījām “burgeri”. Izvēles iespēju nebija, jo šajā iestādījumā ir pieejams tikai viens burgeris. Šoreiz arī mūsu testa grupai nāca klāt ceturtais dalībnieks Andis, kurš ir pietiekami daudz ēdis McDonaldos un tml. iestādījumos, lai spētu piedalīties mūsu burgeru svētceļojumā.

Sāksim ar vērtēšanas kritērijiem:

Gaļa: Gaļa nedaudz atgādināja ierasto kotleti, nevis burgerim cepto gaļu. Es neesmu tas cilvēks, kurš jebkad ir sūdzējies par pārlieku lielu gaļas daudzumu, taču šoreiz bija nedaudz par daudz, kas rezultējās ar to, ka vidū gaļa nav īsti izcepta. Taču pagaršojot to visas bažas tika izkliedētas, gaļa bija lieliska, ideālos daudzumos.

Maize: Maize bija salīdzinoši mīksta, bez sēkliņām, kā tikko no veikala “Rimi” plaukta. Padomājam vēl nedaudz…tā ir tieši tā pati maize, kas pārdodas Rimi veikalu plauktos.

Citas sastāvdaļas: Citu sastāvdaļu šim burgerim nebija. Burgeris sastāvēja no maizes, gaļas, salātlapas, mērcītes, un siera šķēles (kura izkūstot radīja tādu sajūtu, ka tā ir otrā mērce). Ja burgerī trūkst tomātu, nav normāls kvantums salātu vai citu sastāvdaļu, tad tas paliek sauss, un ēst tādu burgeri nav īpaši patīkami. Priecājāmies par pasūtīto alu.

Lietojamība: Šis burgeris bija viegli lietojams, un ja neskaitītu tā neproporcionālo formu, un maizes nespēju saturēties vienā gabalā, bet izjukt uz pusēm, tad tas iegūtu augstas balles, bet šobrīd ir kā ir.

Aksesuāri: Aksesuāri bija neliela saujiņa frī kartupeļu, apbērtu ar Santa-Maria garšvielām un niecīgu daudzumu gurķu.

Cena un apkalpošana: Burgera cena sastādīja 3,7Ls, kas šim noteiktajam burgerim ir atbilstoša. Apkalpošana nedaudz kliboja, bet pateicoties četru burgeru atnešanai uzreiz (nav vienam cilvēkam jāgaida, kamēr atnes viņam ēdienu, kamēr pārējie jau ēd), šajā sadaļā tika iegūti augsti vērtējumi.

Burgeris kopumā: Burgeris neieguva augstu reitingu, tāpēc, ka tas atgādināja tādu “mājas variantu”. Aizejam uz Rimi, nopērkam maizi, kotleti, salātlapu, salipinam to kopā un pasniedzam.

Kopējā sajūta: Šobrīd iegūtās balles var izskaidrot tikai ar subjektīvo viedokli, jo:
1) Es biju izsalcis, jo nebiju kādu diennakti ēdis;
2) Andim šis bija pirmais augstās klase burgeris;
3) jj’s - ???
4) Kristaps vienīgais, manuprāt, novērtēja šo burgeri atbilstoši tā īpašībām.

Tālāk reitingu tabula (šoreiz visi kopā vienā tabulā):

Saskaitot iegūtās balles, burgeris ir saņēmis 376 balles no 640 iespējamajām, t.i. desmit baļļu sistēmā tas ir nopelnījis atzīmi “5″, vai arī var teikt, ka tā efektivitātes rādītājs ir 58%.

Burgeris pēc skata izskatās šāds:

Tātad, pēc otrā burgera apēšanas ir sajūta, ka mēs esam uz pareizā ceļa, lēni, bet ar garantiju mēs dodamies pareizajā virzienā, lai noskaidrotu, kurš tad IR labākais burgeris Rīgā.

Es esmu bijis Liepājā trīsreiz, bet tā pilntiesīgi Liepāju izbaudīt man nav sanācis, jo pirmoreiz Liepājā es biju diezgan sen, bet pārējās divas reizes pavadīju Pludmalē Bīč pārtija laikā (ieraksti #1 un #2). Šoreiz brauciena mērķi bija citi, t.i. nevis patusēties un braukt atpakaļ, bet redzēt Liepāju kā pienākas.

Izbraucām 9:15 rītā no Rīgas autoostas ar Autobusu (biļetes cena 5Ls), un bija solīts, ka pēc 3 stundām jau būsim Liepājā. Kā jau pieņemts mūsu valstī, solījumus neviens netur, tāpēc sanāca nedaudz aizkavēties. Labi, ne jau valsts vaina tā bija, jo mūsu autobuss iekļuva avārijā.

Kam gan citam tā var gadīties - izbraukt mini-atvaļinājumā reizi gadā un pusceļā apstāties un netikt tālāk. Bet mums paveicās - kāds laipns šoferis pieteicās pāris cilvēkus aizvest, un ilgi nedomājot pieteicām savu kandidatūru. Stundas brauciens astoņdesmito gadu Volkswāgena busā uz grīdas un beidzot esam Liepājā.

Apmetāmies Fonteina viesnīcā, kura, starp citu, man ļoti patikās. Nav taisīta kā lielākā daļa viesnīcu pēc copy-paste principa, kur visi n-tie simti numuriņu izskatās vienādi, bet katram ir individuāls piegājiens.

Nometām mantas un mini-piedzīvojums varēja sākties. Iesākumam pēc garā ceļa vajadzēja iestiprināties, un pēc daudzu cilvēku ieteikumiem devāmies uz deli-snack ēstuvi, lai apēstu kādu CB.

CB pēc nostāstiem ir labākais Latvijā pieejamais burgeris, ekskluzīvi pieejams tikai Liepājā, jo citur tādu kafejnīcu nav. Paķērām pārīti un gājām krastmalā ēst.

Burgeris bija LIELISKS šī vārda vislabākajā nozīmē, iegūstot stabilo 16/20 atzīmi manā skatījumā, bet diemžēl šos rezultātus ņemt vērā nevar, jo:
1) Nebija defultās burgeru testētāju trupas;
2) Burgeris neatrodas Rīgā (un mēs taču meklējam labākos burgerus Rīgā).

Pēc nelielas maltītes iesēdāmies 3ajā autobusā un devāmies uz Karostu. Pirmais apskates objekts bija Ziemeļu mols, kurš sniedzas jūrā vairāku km garumā.

Ceļu nedaudz apgrūtināja lielais vējš, taču, kā vēlāk izrādījās, šis vēl nebija stiprs. Interesanti skatīties visapkārt, jo katrs nodarbojas ar savu lietu un nevienam netraucē. Makšķernieki dzer uz mola, veikbordisti izklaidējas savā nodabā un tūristi mierīgi pastaigājas. Pēc kādas stundas pastaigas pa molu tika pieņemts kolektīvs lēmums Ziemeļu fortus neapmeklēt, jo kurš gan tuneļus un ūdeni nav redzējis.

Vēlāk izstaigājām arī lielāko daļu no karostas, kas atgādināja tādu miermīlīgu mazpilsētu, kura iekritusi laika caurumā, un nav mainījusies 20 gadus. 5stāvu mājas, klusums, cilvēki lēnā gaitā pastaigājas un nepievērš uzmanību nekam.

Par patīkamu pārsteigumu izrādījās pa vidu starp augstceltnēm paslēpusies pareizticīgo baznīca, kas ideāli iederējās karostas vidē.

Pēc brauciena atpakaļ vēders lika par sevi manīt, tāpēc nekas cits neatlika kā meklēt ēdienu. Kā vienu no ceļojuma apskates vietām biju piefiksējis rokkafejnīcu, tāpēc pusdienvakariņas tika ieturētas tur.

Ēdiens bija garšīgs, apkalpoja ļoti laipni, un patīkams bonuss bija Igo koncerts. Vakarpusē iestādījums svienēja 6 gadu jubileju, tāpēc bija paredzēts koncerts, un mēs tikām mēģinājumā, kas sanāca kā koncerts 10 bārā sēdošajiem cilvēkiem.

Pēc maltītes vajadzēja izniekot pāris stundas, un doties Fontaine kluba virzienā, kas arī veiksmīgi tika īstenots. Nogurums pēc garās dienas bija paliels, bet ne jau gulēt uz Liepāju mēs braucām, tāpēc ap kādiem pus11 ieradāmies iepriekšminētajā vietā.

Fonteins ir ļoti pozitīva vieta, lai neteiktu vairāk. Viena zāle reprezentē bāru, otra deju placi un bāra apvienojumu. Tobrīd laikam piefiksējām, ka tomēr neizskatāmies pēc vietējiem, jo mūs nopētīja gandrīz ikkatrs bāra apmeklētājs. Pasēdējām pirmajā stāvā, iedzērām viskiju un devāmies uz otru zāli, kur bija plānots regeja(jebšu ska) koncerts.

Koncerts bija foršs, kāda grupa, kuras nosaukumu tā arī nesanāca saklausīt, spēlēja lieliski, un arī pēc tam dīdžejs neļāva garlaikoties, liekot visādus Muse, Placebo un tml. gabalus.

Pārmaiņas pēc arī varēja nejusties vientuļiem Liepājā, jo sanāca satikt Tomu (no http://toms.ir.lv), Kasparu, ar kuru sanāca iepazīties pagājšgad Barcamp’ā, un arī pacēlām Rest In Piece pieminēšanas tostu ar Karambas bārmeni. Ap trijiem jau nogurums galināja nost, un pienāca laiks doties gulēt.

Nākamajā dienā ap astoņiem atverot acis Liepāja bija sagādājusi pārsteigumu - vētru ar stipru lietu, un brīžiem arī krusu. Ar nākamo acu atvēršanu lietus bija nozudis, un brīžiem starp mākoņiem arī pavīdēja saulīte.

Veicām nelielu pastaigu pa Vecliepāju, skatoties tās arhitektūru un baznīcas. Nodarbe pāris interesantām stundām.

Vēlāk gājām skatīties vienu no ceļojuma obligātās apskates punktiem - zirga pieminekli. Izrādījās gan, ka piemineklis nemaz nelīdzinās zirgam, taču tas vairs nebija būtiski. Šo vietu vajadzēja redzēt tāpēc, ka šī ir viena no retajām vietām, ko atceros bildējot sešos no rīta pagājšreiz.

Redzējām arī vēja pārņemto jūru.

Ap šo brīdi Liepāja bija izstaigāta krustām šķērsām, apetīte deva par sevi manīt, un pēc zvana manam istabasbiedram (kurš ironiskā kārtā ir no Liepājas), gājām ēst uz “Barona bumbiera” restorānu, kurš atrodās Kurzemes t/c.

Apkalpoja ļoti laipni, cenas jūtami zemākas nekā Rīgā un sajūta, ka tūlīt būs jābrauc mājās ar katru brīdi pieauga vairāk un vairāk.

Pabraukājāmies ar tramvaju un devāmies autoostas virzienā. Stunda gaidīšanas nevainagojās ar panākumiem, jo autobusa nebija, jo tas bija salūzis pa ceļam no Rīgas uz Liepāju. Vienreiz gadā aizbraukt uz Liepāju, un abi autobusi, ar kuriem tika braukts neparedzētu apstākļu dēļ neierodas galamērķī. Taču ar pusstundas kavējumu autobuss ieradās, un pēc 3,25 mokošām stundām iebraucām Rīgā.

Liepājas brauciens savā ziņā bija episks, jo:
1) Es lieliski pavadīju laiku;
2) Es brīnišķīgi atpūtos;
3) Es leģendāri izklaidējos;
4) Beidzot redzēju visu Liepāju (t.i. visas ierastās lietas - Karostu, Ziemeļmolu, Fonteinu, Rokkafē, Burgerēstuvi, VecLiepāju, jūru, to feikotā zirga pieminekli un visu pārējo).

Ja ne par pārāk lielu summu vēlaties izbaudīt brīvdienas, tad Liepāja ir īstā vieta, kurā es noteikti vēlos atgriezties!