Archija Weblogs

Ir lietas, kuras dzīvē vienkārši nav lemts saprast. Piemēram, kas bija pirmais – ola vai vista? Vai kas ir tur augšā – Dievs, citas galaktikas, citi cilvēki..? Vai arī kā kādam ienāca prātā izdomāt “kērlingu”? Vai arī kāpēc tik daudz cilvēkiem patīk dejot klubu tuc-tuc zālēs?

Pirmkārt, varētu padomāt par tādām “sporta dejām” vai “tautu dejām”. Es pats pirms pāris gadiem apmēram pusotru gadu nogāju tautudejās. Uz jautājumu “Vai man tur patika?” nevarēšu atbildēt. Grozi kā gribi – visu, ko es daru, daru ar domu. Man ir mērķis, iemesls, lai es darītu vienu vai otru lietu/darbu. Iemesls “prieka pēc” ir pietiekami labs, lai darītu visu, kas patīk, tāpēc labāk nediskutēt par sporta deju nodarbībām.

Personīgi man bija pāris iemeslu, kāpēc es tur gāju. Daži no tiem varētu būt – haļavnijs brauciens uz Vāciju pēc noteikta perioda(nepalaida), mans dejošanas pasniedzējs bija arī bioloģijas skolotājs(nebija jēgas), mani nepaņēma korī, un visi kaut kur gāja, tāpēc pierakstījos dejošanā(tāpat kā ar mafiju, sākt ir viegli, tik vaļā – neiespējami) un iespējams vēl kaut kādi iemesli, bet noteikti nevaru teikt, ka gāju tāpēc, ka “patika”.

Bet lai jau paliek mākslinieciskās pašdarbības pulciņi, ir jau arī nopietnākas lietas, kā piemēram – dejas klubos. Cilvēki apzināti maksā naudu, lai aizietu padejot. Man klubi patīk. Mūzika lielākoties nepatīk, bet patīk vieta kā tāda. Patīk, kā cilvēki katrs mēģina atrast savu vietiņu, džeki mēģina”sakoļīt” kādu sievišķi, kā liel-krūtainas blondīnes ar 16cm gariem nagiem un praktiski kailu ķermeni kustās no vienas kājas uz otru nepārtrauktā atkrārtojumā.

Tad nu tie, kas mani pazīst jau ilgāk, noteikti zinās, cik ļoti man patīk liegi šūpoties hiphopa ritmos nelielā aplītī. Es varētu laikam uz pirkstiem saskaitīt tās reizes pēdējo 5 gadu laikā, kad bez ākstīšanās man tā tiešām ir gribējis pakustēties mūzikas ritmos. Es varu sēdēt uz skandas un smieties par visiem saldajiem, stūrītī sēdēt un malkot minerālūdeni, nepārtraukti runāties ar pilnīgi nepazīstamiem cilvēkiem, bet ne dancāt.

Bet kāpēc tāds fufels tik daudz rindiņu garumā iepriekš? Tāpēc, ka es vakar biju “viskrutākajā” vietā ever – klubā “Essential”. Esmu tur bijis vairākas reizes, bet tā “dejojis” – nekad. Vienmēr atradu kā sevi izklaidēt, bet vakar nesaprotu kas ar mani notika. Iegāju astoņdesmito gadu mūzikas zālē un dumi sāku dejot(jo visi pārējie draugi sevi izklaidēja tuc-tuc pavadībā). Un ne es kādai meitenei gribēju pielīst, ne izrādīties – vienkārši random kustības vairāku stundu garumā(4?!). Neinteresēja, vai uz plača esmu viens, vai kaut kādā barā, vai visādas maukas apkārt, vai vienkārši ārzemnieki sūc alu un skatās uz tevi. Pilnīgs pofigs uz visiem. Un laikam no malas izskatījās, ka esmu pilnīgi debīls.

Tad nu izdejojos pēc pilnas klapes, ka šodien knapi varu pastaigāt, abas kājas nenormāli sāp, it kā vakar būtu skrējis maratonskrējienā. Un pats interesantākais fakts – es nesaku, ka man tas nepatika. Bet arī nesaku, ka patika pataisīt sevi par muļķi citu priekšā. Kas būs tālāk(50cent?!), to uzzināsim tikai pēc laika.

1. Vēl viens fakts, kāpēc Latvijā dzīvot ir unikāli. Piemēram, paskatamies uz mistera Buša apsardzi. Cik tur cilvēku? Tūkstošiem mērāmi manuprāt. Un tagad uzmetam aci mūsu Vairai Vīķei Freibergai. Cik?! Neviens, manuprāt. Vakar ar savu kungu šamā tā mierīgi iekāpj forumcinemas liftā, uz kino tjīp iet. No sākuma nesapratu, vai moš atkal Privātā Dzīve ar dubultniekiem ākstās, bet ieraugot kungu viss paliek skaidrs – prezidente iet uz kino.

2. Esmu pārāk daudz safanojies par seriāliem, manuprāt. Šonakt sapnī redzēju sapņa otro sēriju, turpinājumu no vakardienas sapņa. Dīvaini. Ļoti. Nez, vai trešā daļa šonakt ar būs!?

Jau daudzreiz iepriekš esmu teicis, ka viss labais kino nāk no grāmatām. Uzraksta grāmatu, uzfilmē kino = labs rezultāts. Pirms nedaudz vairāk kā nedēļas mans paralēlkursnieks man ļoti cītīgi skaidroja, ka labākais seriāls, kas jebkad ir ticis uzfilmēts ir “Dexter”.

Deksters ir filmēts pēc noveles “Darkly Dreaming Dexter” un “Dearly Devoted Dexter”. Stāsts ir par saulainās Maiami pilsētas, policijā strādājošu, asins pētnieku. T.i. pēc slepkavības paliek asins šļakatas un tad nu viņš pēta, kā notikusi slepkavība utt. Ja ieskatamies Dekstera ikdienas dzīvē – viss ir normāli. Darbā atbalsta māsu(kura, ja kas, arī ir policiste), viņam ir draudzene(kurai ir divi bērni), un tad nu viņi dzīvojas pamazām.

Bet ja pavēršamies Dekstera nakts uzdzīvei – viss pagriežas kājām gaisā. Vienā vārdā pasakot – Deksters ir maniaks. Tēvs viņam bērnībā iemācīja ko tādu, ko ne ikviens zina – kā paslēpt slepkavības pēdas. Tad nu visus veiksmīgos, kuri apčakarējuši likumu(noslepkavojot kādu) apciemo Deksters, kurš tad likuma vārdā iepriekšminētos cilvēkus sakapā gabalos un iemet upē.

Protams, tas viss izklausās diezgan brutāli, klišejiski un neinteresanti, taču seriāls tā aizrauj, kā neviens cits nav spējis ļoti ilgā laika periodā. Tas ļauj ieskatīties slepkavnieciska cilvēka prātā, viņa emocijas, kā viņš tēlo un izliekas par normālu cilvēku, lai tikai spētu apslēpt savu kāri nogalināt.

Vēl arī dažos seriāla svarīgākajos mirkļos skan tāda atbilstoša mūzika, kas savā ziņā ir vienkārši ģeniāla. Piemēram, piedāvāju te, tagad un tūlīt, noklausīties skaņdarbu(otrā daļa trekam ir tā foršākā), kura laikā Deksters “izrēķinājās” ar kādu no upuriem.

Kopumā – Ziemas tumšajiem vakariem – ideāla skatāmviela. No seriāliem – pēdējā gada laikā – labākais jaunatklājums.

Vakar, t.i. 25.12.07, vienam draugam sasita viņa stāvošo 190. Mersedesu (sarkanu) Miera ielā 15/17, pretim “Laimas” fabrikai. Kāds ietriecās pakaļā un vienkārši aizbrauca. Es saprotu, ka īstenībā tā iespēja, ka atradīsies kāds, kas to ir redzējis, ir ļoti ļoti maza, taču, ja nu tomēr?! Piemēram, manu blogu atrada tā tante, kuras auto es notaranēju ar savu riteni.

Gribiet to vai ne, ir apkārt kārtējais gads un laiks Ziemassvētku rakstam. Iesākumam, varbūt jālasa, kas rakstīts gadu atpakaļ.

Sveiciens Z-svētkos. Īsumā – ko es gribēju te pastāstīt, par “Grinčiem”. Nezinātājiem, kas tas ir – pats īsti pastāstīt tā noteikti nevaru. Vienvārd sakot – cilvēki kuri necieš Z-svētkus, dāvaniņas un tml. amerikānismus.

Atsaucoties uz pagājušā gada noskaņu, varu secināt – esmu bišķi ta prātīgāks gada laikā palicis. Vai arī uztvere mainījusies. Pagājšgad te stāstīju, ka īstenībā šie svētki ir komercializējušies, visur visu mēģina iesmērēt pa dārgām naudām, utt. Šogad tā arī nekas nav mainījies, sniegs nav, veikalos tie paši burziņi, taču šogad man kaut kā Z-Svētki patīk.

Atgriežoties pie Grinču tēmas, kuru mūsu vidū ir padaudz(pirms pāris dienām lasīju rakstu, tikai nevaru atcerēties kur). Ok, veikalos ir komercija un vispār šie svētki nerullē, jo viss ir nodrāzts līdz pēdējai dumības pakāpei. Jā, piekrītu, veikalos cilvēku vairāk nekā vajag, bet šim faktam šogad piegāju no citas puses. Es vienkārši nerādījos veikalos. Es neesmu bijis tirdzniecības centros(neskaitot šodienu) kādas divas nedēļas, es zinu, ka tur ir viss tas tizlums, tāpēc vienkārši uz turieni neeju.

Ziemassvēktu mūzika: jā, piekrītu, tā nerrullē. BTH(jebšu Džordža Maikla dziesma) katru gadu jau noved mūs līdz nervu čupā iešanas pakāpei. Kā no tā izvairīties – vienkārši. Neslēdzam radio iekšā un klausamies uz austiņām tikai to, kas mums patīk. Viss!

Kopumā, neticu ka visi tā nevar ciest Ziemassvētkus, visiem jau gribās dāvaniņas, siltumu, mīļumu. Vot tā. Tātad, ceru ka šajās dienās to arī visi dabūsim! Skatieties nenosalstiet, neiesniedziet kupenās un jauki pavadiet atlikušās no darba brīvās dienas.

Pirmkārt, Z-svētki joprojām ir komercializēti. Un?! Katram sava uztvere, bet es varu tagad teikt pavisam oficiāli – svētki man patīk!

Otrkārt, Ziemassvētku mūzika. Vai ir palikusi labāka? Nezinu, jo neesmu radio klausījies jau ļoti ļoti sen. Vienīgi kaut kad lielveikalā biju uzķēris to “dashing through the snow”, un tīri ironijas pēc turpat iegriezu danci prieka pēc.

Treškārt, dāvanu pirkšanas! Jau iepriekš biju par to ierunājies, bet, lai iepirkumi aizņemtu vēl mazāk laika, vienkārši piezvanīju un uzprasīju ko katram vajag.

Ceturtkārt, par Grinčiem – tiem, kam Z-Svētki nepatīk. Paliekam pie ierastās nostājas, ka “neticu ka visi tā nevar ciest Ziemassvētkus, visiem jau gribās dāvaniņas, siltumu, mīļumu un tml. fīcas”. Piemēram, Cone bēdājas, ka viss fuflis. Nu tad aiznesam viņam egli, puskasti ar aliņu, piparkūkas un kādu labu filmu.

Pēdējokārt, par apsveikumiem. Nosūtiet savējiem kaut vai SMS. Novērtēs cilvēki. Atceros, pirms gadiem visi sūtīja SMS, tagad varam izdarīt vieglāk – draugos ieķeksēt visus saņēmējus un miers. Dumi. Pats saņēmu pārīti apsviekuma kartiņu(to papīrveida), un teikšu godīgi – pāri visam!

Kopumā, svētki ir sagaidīti un kā jau tikko minēju, patīk! Agrāk nenovērtēju tās piecas dienas, kurās varu dumi gulēt un ēst, bet tagad – I-D-E-Ā-L-I! Un mandarīni, un piparkūkas, un aliņš, un viss pārējais.

Secinājums viens – visas lietas, ka nepatīk – ignorējam! Vienkārši ignorējam un priecājamies par labajām! Tad nu novēlu arī pārējiem iegūt prieka noskaņu, vismaz uz kādu brītiņu.

Ar cieņu,
Ārčijs

Post Scriptum – Sniegs ar sāka snigt. Tas tā, noskaņai.