Archija Weblogs

Novērojums – bāros/cafē/kafijvietās neviens nenāk viens. Nekad. Vismaz ne šodien ne, jo no 20 galdiņiem pie 19 sēdēja vismaz 2 cilvēki. Visi smaida, izklaidējas, iedzer. Jaukā trešdienas vakarā.

Es, protams, to fīču neiebraucu. Piemēram, es atceros vēl vasarā M. Zanders(bārdainais/Pans Kleksis) sēdēja Casablankas klubā ap pus 3 naktī, lasīja grāmatu un dzēra sarkanvīnu. Pienāk džeks un sāk gruzīt – nu ko tu te dari? Tas atbild, ka grāmatu lasa. Noskatījās uz Zanderu tas džeks tā dīvaini un aizgāja prom. Un pasakiet kāpēc nevarētu tā klubā sēdēt un lasīt grāmatu?

Tāda pati situācija šodien – sēžu viens un skatos cilvēkus. Patīk. Patīk kā runājas, smejas. Daudz labu kadru sanāktu. Žēl tikai, ka man nav fotoaparāta. Un skatos lielākoties arī tāpēc, ka laptopam palikusi baterija apmēram 7 minūtēm. Tāpat nav ko darīt, tāpēc te stūrītī sēžu un skatos.

Lielā mērā blogus(blogerus/blogosfēru/blogošanu/blogerismu/bloglietas/utt.) varētu iedalīt divās daļās no viena skatu punkta. Var jau dalīt visādi, bet šodien gribējās uzrakstīt par dalīšanu “personības blogos”.

Pirmie 50% sastāv no tiem blogeriem, kuri neslēpj savu identitāti. Jūs mierīgi varat atrast dienasgrāmatas īpašnieka vārdu, uzvārdu, draugu profilu(tātad arī bildi) un tml. lietas. Kaut vai par piemēru ņemot “Archija Weblogu“, t.i. to, kur Jūs lasat šo rakstu. Jūs varat bez piepūles apskatīt bildes, kuras esmu bildējis, kurās pats parādos, izštukot kur es dzīvoju, strādāju, mācos, ar ko nodarbojos brīvajā laikā un kas man garšo. Labi gribot varat man piezvanīt vēlā rudens vakarā un par dzīvi parunāties, ja ir vēlme.

Un vēl ir otrā kārta, tie kas slēpjas. Es pat neteiktu, ka slēpjas, bet neizpauž nekādu personīgu informāciju. Tie sēž zem sava pseidonīma, raksta ko vēlas, jo īsti neviens nevar zināt, kas un kāds šis cilvēks ir reālajā dzīvē. Tuvi cilvēki(radi/draugi/dzīvesbiedri) bez problēmām varētu atpazīt bloga īpašnieku, taču citiem šis tēlas ir anonīms.

Atklāto censoņu blogos var sameklēt daudzus plusus. Ar tādu dienasgrāmatu ir vieglāk iepazīt cilvēkus. Ik pa brīdim kāds var pienākt uz ielas apsveicināties, var iepazīt cilvēkus un iegūt jaunus draugus. Turpretim ir viens bet – nedrīkst rakstīt VISU, kas ir uz sirds. Par piemēru ņemot to pašu “Archija Weblogu”, kuru šobrīd lasa ļoti daudz manu paziņu – draugi, bijuši klasesbiedri, kursabiedri, darba kolēģi, radi, tēvs(čau visiem, ja kas) un vienkārši paziņas. Protams, tā var sekot līdzi cilvēka dzīvei, zināt, kas jauns notiekas un kā te kadram iet. Bet autoram tas uzliek papildus pienākumus. Nevar nevienu nolamāt, kad kāds to pelnījis, nevajadzētu pārāk daudz lamāties, nevar rakstīt visu pēc kārtas, kas uz sirds, jo lūk tas tur izlasīs, un pēc tam vēl apvainosies.

Tad te arī parādās anonīmo autoru priekšrocība. Viņi klaji var nolikt līdz pelītēm visus savus paziņas, stāstīt kas un kāpēc kādam nepatīk, ka tas esot cūka un cik laba esot bijusi sieviete(vīrietis) pagājšnakt. Var melot. T.i. var klaji melot par kāda personību. 13 gadīgs tīnis var drukāt par anālām attiecībām, jo viņam ir 25 gadi, veiksmīgs atkritumu pārstrādes bizness un kabriolets pie mājām.

Pēdējā laikā te biežāk klusums, nekā tad agrāk, labajos laikos, kad varēja teikt visu kas uz sirds, jo tomēr nevar visiem par visu tā uz sitiena stāstīt, jo kā jau teicu- var dabūt pa seju, zaudēt draugus, tikt pieķertam melos utt.

Pirms kāda pusgada es jutos tik ierobežots, ka izdomāju drukāt divos blogos. Es uztaisīju virtuālo identitāti zem segvārda “kalcijs“, sāku drukāt blogu, nozagu draugu portālā bildi, izdomāju “par mani” sadaļu, kas galīgi nesaistīta ar mani un kaut ko drukāju. Pēc nedēļas gan biju pieķerts by onkulis, jo nejauši e-pasta laukā biju atstājis savu adresi, un nācās melot, aizbildinoties, ka esmu pats sevis draugs. Drukāju visādas muļķības(aprobežojos ar pāris rakstiem), bet salīdzinoši īsā laikā apnika. Dienasgrāmatai nebija personības, tai nebija dvēseles, jo nebija nekāda kontakta ar lasītājiem, klaji meli par autora personību ar izdomātām lietām. Pēc brīža, loģiski, ka šo nodarbi atmetu.

Uz ko tad es tad te tik ilgi un cītīgi vedinu? Uz to, ka jābeidz slēpties. Ir interesanti lasīt par personīgām emocijām, par izjūtām un dažādām dzīves situācijām. Lai dzelzs aizkars krīt, es pastāvu par blogiem ar personību!

Ja kāds izmantos manu ideju un neticami ātrā laikā paliks bagāts, tad oficiāli man pienākas 10%. Es zinu, ka neko no tā tāpat nedabūšu, bet pateikt kaut ko tas jau man neliedz.

Manā darbadienas mītnes tuvumā ir SIA “Bolderājas” ēdnīca. Vieta fantastiska, tā teikt, jo paēst var garšīgu ēdienu pa labām naudām. Salātiņi, gaļas gabals, piedevas, mērcīte, zupa, saldais, padzerties – ne vairāk kā 3Ls. Var paņemt dajebko, bet vairāk par 3Ls nav sanācis samaksāt nekad.

Šo ēdnīcu apmeklēju pie katras iespējamības, jo tik lēti, garšīgi un visos citos veidos krutāk nevar vairs paēst nekur. Žēl, ka ēdnīca strādā tikai līdz trijiem vakarā, jo vakariņas es arī tur ietu ēst.

Lieta tāda, ka es nemāku gatavot ēst. Nu labi, daļēji māku, bet parasti man ir slinkums. Es pat neteiktu, ka nepatīk, patīk, taču taču esmu pārāk slinks, un arī ar dažādību nespīd. Lai pagatavotu garšīgu un pilnvērtīgu maltīti, uz to varētu aiziet vismaz 1 stunda(nerunājot par kartupeļiem ar mmm….kečupu). Bet vissvarīgākais faktors – sanāk dārgāk. Var grozīt kā grib, bet ārpus mājām sanāk paēst lētāk, nevis mājās. Te neiet runa par 15 cilvēku barošanu, bet viena indivīda pusdienām.

Un kur tā biznesa ideja? Tagad tika likvidēts apavu veikals Salamander(manuprāt to sauca) Vecrīgā. Paņemam un bliežam ēdnīcu vaļā. Sabiedriskajai ēdināšanai IR potenciāls, jo ēdīs visi vienmēr un visur! Nevajag tur visādus выпендрёш ar itāļu picērijām vai suši bāriem, bet ĒDNĪCU.

Jau gandrīz gadu es biju vislabākā telefona īpašnieks, kam Somi bija devuši vārdu Nokia 8910i. Telefons man patika, ļoti, jo varētu uzskatīt, ka tas bija mans mīļākais gadžets.

Patika aparāts man tāpēc, ka tas bija izturīgs, t.i. tas bija apvīts ar titāna korpusu. Gandrīz ik dienas tas pamanījās izkrist no manas kabatas, un atsisties pret grīdu, nolidot pa trepēm, bet beigu beigās tāpat saglabāt dzīvību.

Neskaitot iepriekšminēto labumu, ar to arī varēja piezvanīt. Tas gan nebija apveltīts ar veselu 0,3 megapikseļu kameru un mākslas šedevrus tas neradīja, taču īsziņu gan spēja nosūtīt un internetu pabrauzēt.

Bet pirms pāris dienām tas piedzīvoja nelāgu kritienu. Vismaz man liekas, ka tas varētu būt nelāgs kritiens, jo pats īsti faktu neatceros, taču sekas man ir skaidras – tas tūlīt tūlīt taisās nomirt. Bet panikā es nekritu, un nolēmu iepirkt jaunu tālruni. Tieši tādu pašu kā mans iepriekšējais, tikai mani apstādināja loģiskais saprāts(laikam tā to sauc). Lieta tāda, ka šis telefons maksā vairāk, nekā es to pirku pirms gada. Oficiāli iegūstam titulu – viena no retajām elektronikas precēm, kas paliek dārgāka, nevis lētāka kā pārējās 214234 lietas, ko pārdod elkors.

Bet nav jau viss tik sliktā kā izskatās, es atradu čeku un ceru salabot šo, ja ne dabūt jaunu tādu pašu modeli. Vai arī nāksies pakārties.

Šodien daudz braukājos apkārt centram vakara pus un secināju baigo lietu, ko mēs tāpat visi zinam – vakaros ar satiksmi ir vāks.

Bet ne jau mani baida tas, ka šobrīd ir vāks ar to satiksmi, mani biedē tas, ka labāk nepaliks. Vispār. Nav reāli tas izdarāms, it īpaši ja valdības krēslos sēž tādi idioti kā šobrīd. Uzlabot satiksmi nozīmē pacelt sabiedriskā transporta cenas līdz vienam latam. Cilvēki turīgāki nepaliek, bet kredītus vairāk ņem, kas rezultējas ar airāk auto Rīgas centrā, kur nekas nav darīts, kas līdzvērtīgs tam, ka no viena Brīvības ielas gala aizbraukt līdz otram prasa apmēram pusotru stundu.

Moš kā biedrs Šulcs, t.i. nafig no visa šī bezpridjēla.