Archija Weblogs

Vidzemes olimpiskā centra simbols – Lāsmas Kronenbergas zīmētais lauva.

Via pbs.

Šodien pirms darba apmeklēju kinoteātri, kā jau noprotat, redzēju filmu United 93.

Filma par 4 lidmašīnām 11. septembrī, bija domāta par īpašas United 93 lidmašīnas netikšanu līdz mērķim, taču tik un tā sanāca baigi laba. Var redzēt, cik bezpalīdzīgi ir cilvēki šādās situācijās, kad nekas tāds nav bijis un neviens nezin ko darīt.

nuucha iemeta interesantu flash spēlīti – vadam savu McDonalds restorānu.

Pēc idejas spēļuks viegls, ja visu laiku bankrotējat, daži padomi: lai ir 8-11 govis, 3-4 lauki(neizmantojam modifikācijas), no sākuma liekam pa 3 govīm uz lauka, vēlāk pa 2 un pa 1, lai ar “fertility” nav jānoņemas, obligāti modificējam pārtiku(liekam hormonus klāt), pārējo neaiztiekam. Dodam darbiniekiem žetonus, ja nedodam, triecam viņus nafig. Pirmo gadu pietiks ar 1 pārdevēju, pēc tam liekam 3. No reklāmām liekam McDisney(visu laiku būs pilns), no PR – politiķi ja kādu atlaižam, pārējos varam neaiztikt. Savācu 550k 40 gados, apnika spēlēt tālāk.

Iedomājamies situāciju. Iesēžos autobusā centrā ap plkst. 22.00. Cilvēku maz, vietas pietiek apsēsties. Apsēžos. Nevaru iebraukt, kas smird pēc sūdiem. Tā riktīgi. Paskatījos uz sēdekli, nekā nav, pārsēdos cituviet. Atkal smird. Brauciena laikā smaka gan parādījās, gan pazuda. Sāku pētīt bildes fotoaparātā, par smaku aizmirsu. Tuvojās galapietura, paskatos apkārt, visi pasažieri kā viens degunu iebāzuši rokās, apkaklē vai vienkārši aizspieduši ciet.

Pie apvāršņa parādījās bomzis, tad nu es iebraucu kas smird pēc sūdiem. Un vot jutu, ka ar to viss nebeigsies, un redz, nekļūdījos.

Izkāpu pieturā, šis arī kāpj ārā, pilnīgā komā. Izkāpj un turpat uz šosejas arī saļimst. Konduktore saka, lai palīdzu, es šamajam palīdzu piecelties, saku aiziesi pats? Tas saka jā, nekādu problēmu un ar nākamo soli iekrīt grāvī.

Minūtes 5 es tur stāvēju, runājos ar šamo, bet šis 2x iekrita grāvī un ar dubulto kūleni noripoja lejā pa taciņu. Sapratu, ka cilvēkam jāpalīdz, bet viņš bija tik smirdīgs, ka bail pat pieskārties. Teicu, ka palīdzēšu mantas aiznest, lai tik iet. A tas tik jā jā, es te 10 gadus staigāju visu zinu pats aiziešu. Un bams nokrīt.

Tā nu man radās ideja, aiziešu līdz mājām, paņemšu ķerru un aizvedīšu viņu kur viņam vajag. Cilvēciskā pienākuma sirdsapziņa, redz pamodās. Nebija jēgas teikt, lai paliek uz vietas, jo tik un tā izskatījās, ka šamais nekur nekustēsies. Aizgāju līdz mājai, noliku mugursomu(ko gan vēlāk nožēloju, jo tiešām grūti iztēloties smirdīgu celtnieku ķerrā(jap, beigās izrādījās ka šamais celtnieks, strādā kaimiņu namā)), paņēmu ķerru un lukturīti un gāju atpakaļ. Gājiens paliels, minūtes 10 katrā virzienā.

Un nemaz nekļūdījos, sēdēja viņš turpat, minūtes 10 vēl vajadzēja, lai pielauztu džeku, lai sēžas ķerrā. Tad nu viņš teica, ka samaksās par sava veida taksi. Iesēdināju, izrādās bļins smags, riktīgi pie tam, tāpēc ar to vešanu nu bij kā bij, pēc katriem 100m pauzīte. Un tad vēl tur tāds kalns ir, grādu 3010-15.

Un tā nu bija, redz sestdienas vakars, kurš atkal nekad nav bijis. Visvairāk škrobojos, ka nenobildēju, jo tādu lietu iztēloties ir pagrūti, bet tā tiešām notika.

Pēc vakardienas kinoapmeklējuma aizstaigāju līdz andalūzijas sunim, domāju ar Arsenāla āfterpārtijotājiem iemalkot kādu alu. Kopumā skats nīkulīgs, noslauca 2Ls par ieeju, apmeklētāju gandrīz nebija, pie tam vēl paliela daļa ārzemnieku no vietējā hoteļa “Bergs”.

Pasēdēju kādu pusstundu un gāju prom, jo arī šķirstāmie žurnāli bija beigušies. Domājat, tāpēc ka ceturtdiena, tāpēc neviena nav? Nepareizi, jo nogāju garām klubam essential pa ceļam uz mājām, kur cilvēku kā biezs. Un nevienam neinteresē – diena vai nakts, tautas kā biezs 24/7.