Diena nr.22:
Pašā sākumā es stāstīju, ka šeit baro normāli, taču pēc darba virtuvē un padzīvošanas šeit lietas ir nedaudz mainījušās, taču, par visu pēc kārtas.

Ēšana notiek trīsreiz dienā, 7:30, 11:30 un 18:00. Rīta pusē parasti uz galda atrodās kāda putra(mannā/auzu pārslu/rīsi ar pienu) un 1 litrs piena(apmēram uz 10 cilvēkiem). Pēcāk pusdienās ir kāda zupa, gaļa, salāti un piedevas, kartupeļi vai rīsi. Vakariņās uz galda klāj visu pusdienās neapēsto, kaut ko jaunu pieceptu klāt un saldo ēdienu, kas ir auglis - ābols/bumbieris/apelsīns.

Mans ēdiens rīta pusē: tēja. Viss. Tās putras apnikās pēc pāris dienām, nekādu Kellogs’u (mājās tās pārslas gandrīz katru dienu ēdu), biezpiena, tostermaižu u.c. lietu nav. Tosteris gan tur bija, bet viņu novāca, jo pāris cilvēku(…) mēģināja sacelt ugunsgrēka trauksmi ar tostera palīdzību. Principā, pietiek ar 2 minūtēm un parastu baltmaizes šķēli. Sanāca, ja kas.

Pusdienas: Sāksim ar piedevām - rīsi. Kad sāku tīrīt kartupeļus visai ekipāžai, ar to dienu arī beidzu tos ēst. Izskatās, ka tie novākti 2003. gadā un pēdējos gadus stāvējuši mitrumā un tad kāds tos iesviedis uz kuģa. Tie nenormāli smird, katrs otrais ir gandrīz viss sapuvis, tāpēc no kartupeļiem un kartupeļu ēdieniem arī atsakos. Tāpat ir arī ar dārzeņiem, vakar redzēju ka tieši tādus pašus septiņus gadus vecus burkānus iznīcina. Gaļa - vidēji katru otro dienu ir normāli, gadās kas smaržīgs un iekārojams, gadās arī otrādi.

Vakariņās situācija ir tā pati, tātad sanāk ka vidēji ēdu reizi 24 stundās, pamazām pārvēršos par ķīnieti rijot tikai rīsus.

Ar to visu ēdināšanu ir tā - katram komandas loceklim uz ēdienu tiek izdalīti 7,5$ dienā. Agrāk, pirms gadiem 10, tas bija ļoti daudz, bet tagad cenas ir strauji kāpušas, un neko īsti kvalitatīvu un labu atļauties nevar. Padomājiet paši - kā visu iepriekšminēto trijām ēšanas reizēm ir iespējams nopirkt pa 3Ls?!

Našķēties arī īpaši daudz nesanāk. Kad pēdējo reizi biju uz sauszemes, nopirku ap 1kg konfekšu, kuras pirmajās 3 dienās tika apēstas, kas nozīmē ka man ir totāls cukura trūkums organismā. Vienīgais cukurs ko īsti es dabūju ir no izdzertās Fantas, un 6 šokolādēm pēdējo 3 nedēļu laikā(3 twix, 3 kitkat(cena 40 centi)).

Sāku es stāstīt šo, tāpēc, ka šodien nēģeri atveda veselu laivu ar gardumiem, piemēram, banānus, mango, melones, ananāsus, greipfrūtus. Sūdīgi ir tikai tas, ka visi iepriekšminētie augļi ir zaļā krāsā, izņemot meloni gan, tās ir sapuvušas. Papildus tam, laikam viņiem gadījās arī ievest kaut kādus tropu tarakānus, virtuvē šodien jau divreiz redzēju, kas noteikti nepaaugstina šo produktu kvalitāti. Jūtu, ka pateicoties darbiem un ēdu-tikai-rīsus režīmam sāku zaudēt svaru, kurš jau tā nav īpaši liels(pēdējā svēršanās reizē 65kg).

Pavāre ir kundze gados, diezgan laipna un nekādu pretenziju man nav. Šoreiz atsūtījuši normālu pavāri, un pagājušais pavārs pusceļā aizbrauca mājās, jo viņš bija diezgan bezkaunīgs. Brauca visiem augumā utt., tāpēc viņam nejauši sanāca virtuvē paklupt un atsisties ar galvu pret plīti. Un tā kaut kādas četras reizes.

Diena nr.23:
Vakardiena nemaz tik ātri nebeidzās, ko nācās saprast šorīt no rīta. Sāka vakar skaidrot, ka mans izejošo datu apjoms(par 1kb datu jāmaksā 10 centi) ir pārāk liels, un kaut kā ir jāsamazina. Radās ideja aiziet līdz vienam matrozim un Windows vidē ar maksimālo kompresiju WinRar’ā saspiest. Ienāku iekšā, šamie dzer. Teica, lai pievienojos, un daudz nedomājot to arī izdarīju. Āfrikas kandža(saukta par “blended whiskey”, zinies, nav nemaz tik traka lielos apjomos. Bet, tā kā manus epastus daudzi pārlasa(vadība/kompānija), tad šoreiz iztiksim bez stāsta garumā, un aprobežosimies tik vien ar to, ka pēc 23 dienām tauta ir sapratusi, ka neesmu nekāds nodevējs, nesūdzos, visu korekti daru un kopumā, atšķirībā no tā otra kadeta, esmu normāls pacans. Score!

Paklausījos dažādus dzīvesstāstus, nemaz tik priecīgi neizklausās. Piemēram, vienam džekiņam sieva nomirusi, tagad dzīvokli atņem, nezin ko darīt. Vēl viens īpatnējs kadrs, izrādās, jurā jau ir gandrīz gadu. GADU! Kaut kā nesanāca nomainīties, un vienkārši atsūtīja jaunu kontraktu. Saka, ka jūtās kā mājās. Un tā pusi no nakts…

Šodien vērā ņemama lieta - kaut kāda sistēma ir izgājusi no ierindas, kas tiešām nozīmē “nenormālu spīzdināšanu”. Atceramies to signālu, ko rāda pa TV, kad vēl kanāls nav sācis raidīt(vēlu vakaros/agros rītos), t.i. bildīte ar pāris krāsām un garš PĪĪĪĪ. Jau otro dienu šis pīkstiens neapstājas, un pīkst pilnīgi visur. Dažiem to sanāk veiksmīgi ignorēt, un to sadzird, tikai, kad ieklausās, bet es kaut kā pastiprināti to dzirdu, gāju pat gulēt ar mp3 atskaņotāju, uz visu skaļumu mūziku uzgriezis, lai tikai to pīkstienu nedzirdētu. Ja skaņas bieži atkārtojas, cilvēka prāts spēj tās izslēgt, piemēram, tie, kas dzīvo dzelzceļa tuvumā nekad to vilcienu nedzird. Man tā diemžēl nav, un ceru ka tas pīīīī pēc pāris dienām beigsies, jo darbojās uz nerviem kā maz neliekas.

Vakarpusē pievienojos arī interesantai nodarbei - makšķerēšanai, kaut arī par īsti interesantu es to nevarētu nodēvēt. Man netālu no mājām ir ūdens tilpne, un makšķerēt es varētu kaut vai katru dienu, taču pāris gadu laikā nekad to neesmu darījis. Taču šeit visi jūrnieki, zivis mīl un parasti nostāv kuģa pakaļgalā ar savām makšķerēm līdz rītausmai. Es gan līdz rītam nestāvēju, pat pāris stundas ne, jo tā doma “pieskārties un nosist zivi” īsti pie sirds man neiet, taču nav nekādu pretenziju pret to ēšanu.

Bet parastas zivis te neķeras, noķēru pāris kalmārus(tāds astoņkāja un zivs krustojums) un viss. Citi gan ķēra vēl kaut kādas nezināmas zivis, kuras tiešām pēc zivīm izskatās. Kamēr makšķerēju, redzēju arī:
1) zivis ar spārniem, izlec no ūdens un pāris metrus vēsi noplanē;
2) Delfīnus. Nevis tādus Palangas delfinārijā redzamus maziņus kroplīšus, bet tādus nenormāli pārbarojušos, lielus, masīvus un resnus gabalus;
3) To zivi ar zobenu deguna vietā. Awesome;
4) Zivi- ezi. To, kas, kad piepūšas, izskatās pēc eža.

Principā, viss pa vecam, atsāku darbu virtuvē un monotoni dzīvoju savas n-tās dienas uz kuģa.

Diena nr.24:
Всё заебало.

Ārčijs, 23.07.08, plkst: 18:55
Nigērija, Lagosa

Diena nr.19:
Esmu saņēmis vienu komentāru epastu, un šodienu sāksim ar pāris jautājumiem/atbildēm.

Kapteinis:

Vai tad sērkociņi nemēdz nokrist?

Gan sērkociņi, gan šķiltavas mēdz nokrist vienlīdz bieži, taču ir viena neliela atšķirība. Var taču tā sagadīties, ka šķiltavas nokrīt uz tās “gāzes pogas”, vienlaicīgi radot dzirksteli, tādējādi radot nelielu uzliesmojumu. Protams, uz asfalta tam nav nekāda nozīme, bet šeit ik pa laikam apzināti izgaro naftas tvaikus, kas no tādas mazas liesmiņas bez problēmām aizsvilsies, radot lielu blīkšķi. Protams, tas viss ir mazliet pārspīlēti, taču ideja ir saprotama. Sērkociņi turpretim paši no sevis nekādi neaizdegsies. Viss tas ir +/- marazms, un tādas riktīgi bīstamas uzliesmojuma situācijas gadās diezgan reti, reizi nedēļā apmēram.

Mazdēls:

MOAR!!!!

4chan FTW. Un man tiešām to prikolu pietrūkst, ik pa laikam pārskatu saglabāto bilžu mapīti. Never gets old.

nuucha:

kā tur uz kuģa visi tie džeki apmierina savas .. hmm.. nu TĀS vajadzības? Vai tur nāk talkā ar? kaut kādi žurnāli???

Kā jau teicu, sieviešu šeit nav. Ja ar sievieti, nu tad tikai ieejot ostā. Man viens koju iemītnieks stāstīja, ka bijis uz kuģa, kur visa ekipāža seksuāli nogribējušies bija, parasti kādi 70% tautas gāja maukās katrā ostā. Man visi jau paveci, liela daļa precējušos, un domāju parasti kādi 5 cilvēki iet apmierināt savas vajadzības uz pilsētu. Kad biju Berlīnē, atceros, ka sieviete uz stundu maks? 200 eiro(pat neprasiet kāpēc es to zinu(nē, man nekad seksuāls kontakts ar prostitūtām nav bijis)), šeit Nigērijā - 20-35$ stundā. Vari darīt ko vēlies, un noteikti kāds no vīriem to arī izmanto.
Ja runājot par žurnāliem, nezinu, neesmu redzējis pagaidām, bet ir sanācis ko citu redzēt. Smēķēt uz kuģa var tikai pāris telpās, smēķētavā un kapteiņa kajītē(kur principā smēķē tikai viņš), un smēķētavā ir arī TV. Visiem, kam nav ko darīt, parasti tur tusējas vakaros, spēlē kārtis un skatās kino. Tad nu es iesoļoju ap septiņiem vakarā, skatos, kādi 9 cilvēki sēž un skatās brutālāko pornogrāfiju. :O - tāda bija mana sejas izteiksme. Ātrākā pīppauze ever.

ronis66:

vecie juuras vilki dushaas nemeegina iepaziities tuvaak? :D

Nē. Šeit jau nav kā cietumā kopējās dušas ar slidenām ziepēm, katrai kajītei pa dušai/tualetei pienākas, tātad nē nemēģina. Turklāt neizskatās, ka kāds te netradicionāli orientēts būtu. Kaut arī nekad nevar zināt…

hah:

nu varbuut vismaz beidzot pieaugsi!

Sen jau bija laiks, taču pēc ??…n? diez vai. Joprojām muļķības galvā.

Reinis:

Izklausās, ka tev tur ir riktīgi piegriezies.

Ar katru dienu piegriežas mazāk un mazāk, sāc jau to uztvert kā normu, bet mājās pie ierastajām lietām gribās vairāk un vairāk.

Ģirts/tkb:

Bildes tomēr beigās sametīšu. Ne daudz, tikai tādas svarīgākās, jo dažas lietas no mana stāstītā tik tiešām ir grūti iedomāties.

bush:

man pat sāk likties, ka es arī gribētu uz kuģa. tas nozīmē, ka jāraksta vairāk negatīvais.

mēģinām tevi iegāzt? :)) Nu ir jau visādi pozitīvie momenti, ja no pareizās puses paskatās. Piemēram, vari aizbēgt no problēmām. Visām. Tavas vienīgās problēmas ir pamosties laikā un kafijpauzi nenokavēt, nekādu mācību, darba, ģimenes, attiecību, naudas u.c. problēmas netraucē. Bet nē, nemēģini, nopietni, uz krasta ir labi. Tu pat nenojaut, cik labi.

admirālis:

tu izskatās esi paņēmis līdz laptopu vai raksti uz kāda cita aparāta?

Jā, rakstu uz savējā laptopa, tad saarhivēju dokumentu, iekopēju fleškā(nezinu kā to pareizi sauc, zibatmiņa?), aiznesu uz tiltiņa(vienīgā vieta no kurienes nosūtās epasti), saglabāju tur, un divreiz dienā kapteinis [izlasa?!] nosūta epastus, kas iekrīt mana drauga epastā, un tad viņš publicē ierakstu. Vispār, bez laptopa un pleisteišona šeit vispār nebūtu ko darīt, sen jau saietu sviestā, tā spēlējos un skatos seriālus/filmas katru dienu.

Ar to arī jautājumu/atbilžu sesija beidzas, paldies par jaukajiem komentāriem, spēju novērtēt. Vispār daudzas lietas dzīvē es sāku novērtēt, bet tas jau ir cits stāsts.

Vakar jau minēju, ka Āfrikā ir lietus sezona un šodien lietusgāzes turpinās, daudz stiprākas nekā vakardien, varētu pat nodēvēt par “tropu vētru”, bet nezinu kā īsti tā izskatās, tāpēc paliksim pie “spēcīgs lietus”. Ja uz klāja iet nevar, atkal sākās tīrīšana iekšpusē (kas te norisinās jau pēdējās 4 dienas). Nostaigāju apkārt pirmo dienas daļu ar lupatiņu un logu tīrāmo. Palaist atpūsties tevi nevienam tiesības nav, tāpēc nākas nodarboties ar bezjēdzīgām lietām. Nogursti vairāk nekā kaut ko darot.

Lietus turpinājās, bet mans ģeniālais netiešais priekšnieks izdomāja, ka jānotīra viena siena ar “Metalbright’u”. Vienkārši izsakoties, tā ir spēcīga skābe, kas saēd rūsu vienā momentā un metāliska virsma paliek tīra. Šo mazo darbiņu(kuru viņš teica var paveikt 15 minūtēs), protams, nācās darīt lietū, kas visu darāmo padarīja nejēdzīgu, jo tas brīnumlīdzeklis sajaucas ar ūdeni un paliek daudz vājāks, tādējādi rūsa paliek. 3 stundas pilnīgas māžošanās ar krāsas rullīti vējā un lietū specapģērbā, t.i brillēs, ķiverē, lietusmētelī, cimdos utt. Kaut arī ekipējums ir darbam atbilstošs, tomēr ar savu bezatbildīgo attieksmi pret šo nopietno nodarbi(slidināšanās gumijas zābakos pa ūdeni) sanāca dabūt uz zoda ķīmisku apdegumu. Nedaudz šķidruma uzpilēja, uzreiz skrēju mazgāt nost, bet pēc pāris stundām tāpat nedaudz sūrst. Mēģināju likvidēt ar sārmu(ja pareizi atceros, skolā mācīja, ka sārms neitralizē skābi), bet bez īpašiem rezultātiem.

Ar šiem pēdējo nedēļu darbiem nejēdzība ir vienā cilvēkā. Mēģināšu to uzskatāmi parādīt. Sāksim ar “Chain of command” uz kuģa. Mani šefi:
Kapteinis > Vecēkais kapteiņa palīgs > bocmanis > junior deck officer(es)

Tā nu sanācis, ka nākamais aiz manīm, bocmanis, ir lohs. Es nevaru uzdrukāt, pat pastāstīt, cik dumjš viņš ir, pietrūkst vārdu. Kuģis ir sadirsts(sarūsējis, nekrāsots), un tā ir viņa vaina, jo gribot ielīst ar mūli tumšā vietā nākamajam šajā ķēdē, viņš nodarbojas ar visādu lietu spodrināšanu, ko pamana vadība, nevis ko vajadzētu darīt, lai kopskats būtu kaut cik cilvēcīgs.

Šo situāciju sarežģī fakts, ka vecākais palīgs un bocmanis ir gruzīni, un bonusā tam viņi ir arī draugi un kaimiņi. Bocmanim savi padotie būtu jāaizstāv, bet te ir otrādi, kā tik kaut ko izdari, viss pastāstās kapteiņa palīgam, un tad arī kapteinim. Kā tāda žurka, ko visi zin un redz, tāpēc parasti izvairās no sarunām viņa klātbūtnē. Piemēram, ja kāds iedzer 100 gramus(malārijas profilakse, lol), uzreiz tiek padota ziņa vadībai. Vienvārdsakot sapratāt.

Sāku domāt, ka, ja es tiktu uz cita kuģa, mana prakse varētu būt daaaudz savādāka, bet neko darīt, tāda ir dzīve.

Diena nr.20:
Katram ekipāžas loceklim ar darba sākšanos iedod tādu “Muster & Emergency Duty Card”. Tā ir parasta A4 lapa, kurā ir sarakstīti pienākumi nelaimes gadījumos uz kuģa, un ko šajos gadījumos darīt. Piemēram, ugunsgrēka, cilvēka aiz borta, naftas izplūdes, kuģa slīkšanas u.c. gadījumos. Lielākajā daļā gadījumu ir septiņi īsi un viens garš zvans, kas nozīmē, ka jāsavācas kuģa pakaļgalā un jāseko norādījumiem. Šo lapiņu gadās izmantot vienā no miljons gadījumiem, un parasti tai ir tikai informējošs raksturs, jo neviens īsti to nopietni pie sirds neņem.

Pēc sūrās un grūtās darbadienas es stundiņu pirms vakariņām nolēmu nosnausties. Apgūlos, ātri aizmigu, viss labi, līdz brīdim kad manā kajītē ārkārtas gadījumu zvans sāk nenormāli rībēt. Skolas zvanu ar šo lietiņu nesalīdzināt, reizes piecas skaļāka. Sakarā ar visām bailēm no pirātiem utt., es šajā brīdī mazliet “āāāāā”. Pat ne mazliet, es tiešām pārmīzu jēgu, mentāli apdirsos un drošvien pāris mati arī nosirmoja. Ātri paķēru glābšanas vesti, jaku, kedas virsū un skrienu uz mūsu savākšanās punktu. Kamēr skrienu, pa skaļruņiem paziņo, ka tā ir tikai mācību trauksme. Pabrīdināt nevarēja, idioti, es gandrīz sirdstrieku ķēru. Aiz neko darīt (jo joprojām dreifējam jūrā, kamēr gaidām atļauju ienākt ostā) viņi nolēma simulēt “cilvēks aiz borta” trauksmi.

Pēc tam viss stresiņš kā ar roku noņemts, stāvēju nostāk un skatījos kā trīs vīri nolaižas uz glābšanas laivas ūdenī un izglābj bundžu. Pasākums, protams, vajadzīgs, jo nekad jau nevar zināt kas un kā notiksies, bet es nevarēju iedomāties, ka tādus treniņus kāds īsteno arī dzīvē. Pēc noteikumiem visādas trauksmes un komandas gatavību rīkoties negadījumos jāsimulē apmēram reizi 2 nedēļās(dažādas trauksmes - dažāds biežums, bet kopumā skaitot tā apmēram sanāk), bet es nekad nebiju domājis ka kāds tiešām tās īsteno dzīvē.

Neskaitot šo gadījumu, viss pa vecam. Ir nodzīvota trešdaļa jūrā būšanas perioda, joprojām krāsoju visu dienu, ēdu vienā un tajā pašā laikā un vēl nemāku pareģot nākotni un pārvērst ūdeni viskijā. Kurp dosimies tālāk, nezinu, bet ir trīs versijas - Āfrika, ASV, Eiropa. Ideālākais variants, protams, Eiropa, jo tad es varētu nedaudz nošmaukties un ātrāk tikt mājās.

Diena nr.21:
Es vienā no ierakstiem(tajā par manu dzimšanas dienu) stāstīju, ka reizi 14 dienās man ir brīvdiena, un šodiena bija viena no tām, un izrādās, ka pēdējā.

Sāksim stāstu ar vakardienas nakts vidu. Tā kā es zināju, ka šodien ir brīvdiena, atļāvos patusēties un parunāties ar daļu cilvēku. Bija jau pāri diviem naktī, bet es mierīgā ceļā vēl netaisījos iet gulēt, jo zināju, ka šodien ir brīvdiena. Nedaudz rēcām par to, jo noteikti man nedos pagulēt, teiksim rīta pusē bocmanis ieskries, prasīs kāpēc darbā neesmu, tāpēc laba ideja likās ieskriet pie viņa trijos naktī un pateikt, lai mani nemodina. Ideju neīstenojām, un es aizgāju gulēt.

Kā jau paredzēju, 7:30 no rīta mani pamodina. Ieskrien otrs kadets, sašutumā, ātri izstāstot stāstu, ka, ja es šodien neizeju darbā, man neskaitīs nevienu stundu no “overtime’a”.

[Overtime ir manas papildstundas. Lai apietu likumus, man dod stabilu algu un papildlaika algu, ko izmaksā, ja es strādāju sestdienās un svētdienās]

Nolamājos un aizgāju runāties ar kapteini. Sarunu nepārstāstīšu, bet tikai īsu apskatu. Vienvārdsakot, brīvdienas man pienākas pēc Latvijas Republikas, bet šeit nav Latvijas Republika. Esam īstenībā Māršalu salās(kuģis reģistrēts turp), un galvenais tiesnesis/prokurors/advokāts/diktators ir kapteinis, un, ja viņš saka – strādā, tad jāstrādā. Ja kas neapmierina, varu iesūdzēt kompanāniju tiesā utt., bet tikai krastā. Tātad, no šodienas manas brīvdienas beidzās. Bet nav tik traki, sanāk tikai viena diena mīnusā(jo 60 un vairāk dienas es TIEŠĀM negribu te atrasties).

Sāk parādīties tāda sajūta, ka esi cietumā. Celies vienā laikā, ēd vienā laikā, ej gulēt praktiski vienā laikā, strādā vienā laikā, neskaitot nelielu platību nevari nekur aiziet.

Kopumā, viss pa vecam, nēģeri vēl nevienu nomušījuši nav, neviens ods arī nav iekodis, lietus beidzies un atkal atgriežamies pie 35+ grādu temperatūras. Savu pēdējo brīvdienu pavadīju guļot un rakstot epastus.

Random ziņa, ko man te nevajadzētu drukāt, bet kāda gan starpība. Tie, kas atceras tādu ierakstu “Coffee & Lunch”(es teiktu, ka var sameklēt bloga meklētājā pēc atslēgvārdiem “lunch”). Tas ir kafijas bārs un sendviču ēstuve, kas pirms ļoti neilga laiciņa ir atvērusies(es jau biju jūrā), kas atrodas Alberta ielā, uzreiz pa kreisi no karameles (”Caramel Rouge”). Ja kāds ir bijis, taisās ieskriet, vai netaisās ieskriet, labrāt palasītu kādus viedokļus par iestādi kopumā - dizainu, ēdieniem, kafijas garšīgumu utt. Interesē viss.

Turaties, baudiet vasaru, nododiet kādu ziņu komentāros un vienkārši mīliet dzīvi.

Ārčijs @ 20.07.08. plkst. 20:36

Diena nr.16:
Āfrikā, izrādās, lietus nav tik reta parādība kā man agrāk likās. Šobrīd šeit ir lietus sezona, un starp lielo karstumu un sauli, bieži vien līst lietus, kā, piemēram, šodien. VIsi klāja darbi atceļas(neskaitot to, ka lietus laikā ārā mazgāju paklāju), un lielākā daļa nodarbju notiek iekšpusē.

Mana darbadiena skaitās 8 stundas gara, bet tā rēķinot, sanāk, ka ir 6 stundas, jo ir 2 ēšanas pauzes (katra pa pusstundai), un 3 pīppauzes(20 minūtes). Tad es šo sešu stundu laikā izslaucīju(ne mazgāju) 4 stāvus. Labi pacenšoties to var izdarīt pusstundas laikā, bet man jau maksā ne par stundām, bet par darāmo, un, ja nav nekā cita jādara…es varu izpausties. Krastā strādājot iemācies visu darīt ātri un efektīvi, šeit ir pavisam otrādi - jāatradinās no tā. Jo lēnāk dari, jo mazāk dari, bet naudas saņem tikpat daudz. Pirmajās dienās bija kā bija, bet tagad esmu iepraktizējies.

Esam nolaiduši enkuru, un tas pavēra iespēju jaunam biznesam - ik pa 20 minūtēm pie kuģa piebrauc pāris melnādaino koka laivā un tirgo viskautko. Kas nav tīri populāri Eiropas valstīs, šeit viss var arī notikt pēc maiņas principa. Salīdzinājumam - džina pudele nopērkot maksā 10$. Turpretim, šo džina pudeli var arī samainīt pret netīru botu pāri. Nav starpība kā norisinās darījums, pudele ir viena un tā pati. Nav arī starpība kādu dzērienu pirkt - džinu, viskiju, šņabi - izskatās, ka šķidrums tiek liets no vienas mucas un vienkārši tiek mainīta etiķete. Bet ne jau tikai alkoholu var iegādāties. Es nopirku Nokia N95 tālruni(jep, viss ir kārtībā) pa 200$. Čigāni paiet maliņā un sāk nervozi pīpēt, šeit ir nākamais līmenis.

Diena nr.17:
Es stāstīju par tām pirātu sardzēm. Nu lūk, ar parītdienu es arī sāku stāvēt šīs sardzes, jo mēs ieejam ostā, taču, kamēr stāvam “uz enkura”, šīs sardzes izpilda bocmanis, kas parasti ir tas cilvēks, kas nodarbina mani ar darbiem. Tā kā viņš nostāvēja visu nakti sargājot, tad pa dienu sanāk, ka viņš guļ, kas nozīmē, ka man nav tiešā priekšnieka, kas noved pie tā, ka neviens īsti nezina, ko man likt darīt, kas līdzvērtīgs tam, ka es neko nedaru. 3/4 savas dienas noblandījos apkārt neko nedarot, tukši klaiņojot, un tikai pēc pusdienām piepalīdzēju matrozim nesvarīgās lietās.

Vakar man likās, ka nekad mūžā nevarētu piespiest sevi dzert to džinu, jo ir tāda dziļa nojausma, ka oktānskaitlis tam šķidrumam ir tieši tāds pats kā benzīnam. Bet nevajadzēja ilgi domāt, jo jau trīs nedēļas neesmu garšojis nevienu stipro dzērienu. Sajaucu ar Fantu, un nebija nemaz tik traki. Pāris glāzītes izdzēru “malārijas profilaksei”(lol :) ), nolēmu paskatīties kādu seriālu un aizmigu.

Diena nr.18:
Attaisīju acis pēc 13 stundām. Nogulēju vakariņas un vispār pazudu no realitātes uz ilgu laiku dziļā miegā, beidzot bez pamošanās nakts vidū un nevarēšanas aizmigt šūpošanās dēļ. Kārtīgi izgulējos un diena varēja sākties. Vienīgais mīnuss - nokavēju vakariņas un sanāk pauze starp maltītēm 24 stundas.

Daudzi sūdzās par savu neganto dzīvi, jo viss ir tik garlaicīgs. Modinātājs, autobuss, darbs, autobuss, tv, vakariņas, miegs. Piecas dienas no vietas, tad brīvdienas. Un atkal viss no sākuma. Jēdziens “rutīna” uz kuģa iegūst jaunu jēdzienu. Nevar izvēlēties ko darbā darīt, nevar izvēlēties savas vakariņas, nevar izvēlēties tv pārraidi. Nu Jūs jau sapratāt. Dažreiz ir tā, ka nekas labs un īpašs visu dienu nenotiek, viss mierīgā rutīnā, bet dienas beigās man nav ne mazākās nojausmas kas es esmu un ko savā dzīvē gribu sasniegt. Un šodien bija viena no tām dienām.

Par godu ēdienam, uztaisīju savā “lietas, kas jāizdara, kad būšu krastā” sarakstā gardumu kategoriju. Obligāti vajag:
rums ar kolu
želejlācīši
lazanja
lulū pica
lazanja
kūpināts siers
salami ar tiem ķiplociņiem
suši
jogurts
enerģijas dzēriens(baterija/burn laikam)
makaroni ar vistu
šašliks
visīts
steiks
sky maize
sālīti riekstiņi
pringles
pupiņu kafija
tā zaļā čipšu mērce
kūpināta gaļa
saldējums
salitos ar laimu
tērvetes aliņš
Un tā ir tikai daļa no saraksta…

Izskatās, ka beidzot tā pa riktīgam iemācīšos “krāsot”. Visu dienu ar lielu krāsas spaini un otu blandījos apkārt krāsojot “relingus”(tās apmales uz kuģa), un vienu dīvainu konstrukciju(ko gan nemācēšu nosaukt). Vismaz kaut kāda jēga no visa šī pasākuma būs.

Rītdien noteikti būsim ostā, jo “pumpman”(nezinu par ko cilvēks atbild, nezinu kā drukāt latviski(nejaukt ar “pimp”)) “uzdāvāja” melnādainajiem tonnu degvielas. Iedomājamies tādu maziņu punduri, tievu pēc vella stiepjam pa 50 litriem benzīna katrā rokā. Acis kvadrātā no šāda skata, un trijatā viņiem sanāca tonnu benzīna izvest uz mazas koka laiviņas. Mērķtiecība.

Gribu mājās. Ārčijs @ 17.07.08. plkst. 20:48

Diena nr.13:
Šorīt pamodos ar labā garastāvoklī, smaidīgs, bet minūšu triju laikā man to sabojāja. Sāka braukt augumā, ko es tāds un šitāds, nepareizi visu daru utt. Man liekas, ka es esmu diezgan atbildīgs darbinieks, jo savā mūžā esmu strādājis daudzus “shit-jobs”, un kaut kā esmu jau apradis ar domu, ka, ja liek, tad dari. Lai arī cik stulbs nebūtu darāmais, tev ta kas - pavēlēja, tad dari, kaut arī rezultāts var nebūt graujošs. Šeit tā ir gandrīz katru dienu, bet es jau neko nesaku, vienkārši daru.

Pagājušajā ierakstā es teicu, ka sūdzēties nevienam netaisos par “prakses uzdevumu neizpildīšanu”, bet šodien tas visu maina. Ja liek, tad dari, bet ja sāk braukt augumā - to es nepieļaušu. Noklusēju gan, bet vēlāk pēcpusdienā veicu pāris zvanus. Sūdzēties gan nesūdzējos, teicu, ka to nedarīšu, bet darīju ko savādāku. Man ir nelielas saiknes ar ārpasauli, un, ja vajag palīdzību, tad ir kam piezvanīt. Teica, ka šo lietu nokārtos, un, cerams, ka viss turpmākajās nedēļās mainīsies uz labo pusi. Pavadīju pusi no dienas pārdomās kā īsti šo sistēmu apiet, bet man viens džeks pienāk un saka: “Nedomā, šeit viss jau ir izdomāts tavā vietā”. Pasūtīju tālāk, jo sevi apbižot es neļaušu.

Braucot uz citiem kontinentiem, jāaizpilda deklarācija uz visu tev piederošo un jānodod medikamenti otrajam kapteiņa palīgam. Cik noprotu, tev medikamenti var būt, bet Āfrika tos var nepazīt un norakstīt kā narkotikas, un iemest tevi cietumā/uzlikt naudas sodu.

Vakarā biju uz tiltiņa(vieta, kur atrodas visi radari, komunikāciju ierīces, GPS utt.). Skaties apkārt, redzi kādas divas gaismiņas tālumā. Apskaties radarā - četri kuģi. Neliels mīziens sametās, jo pirātisms ir paliela problēma. Nav kā “karību jūras pirātos”, kur Džeks Sparrovs bļauj tik “arghh”, viss ir nopietnāk, jo, kad tu ved 2-3 miljonus kravas, esi diezgan iekārojams objekts zagļu vidū.

Diena nr.14:
Esam diennakts attālumā no Nigērijas, ārā 35+ grādi, bet ne jau karstums mani baida. Pastāstīšu es Jums par pirātiem. Ir divi pirātisma veidi - sīkais pirātisms un tāds nopietāks.

Sīkie pirāti parasti uzbrūk ostā, piebrauc ar mazu laiviņu, nosūc pāris kannas benzīna un brauc prom. Vai arī populārāks variants - savāc ēdiena čupu, ūdens mucu un lien uz kuģa, kaut kur noslēpjas un cer, ka tiks līdz Eiropai. Saskatījušies amerikāņu filmas, domā, ka viņus te gaida un mīl. Paslīd lielveikalā, un uzreiz saņem miljonu dolāru kompensāciju, bet īstenībā viņi nafig nevienam nav vajadzīgi. Uz mani šis sīkais pirātisms attiecas diezgan tieši, jo man būs jāstāv “pirātu sardzes”, t.i. kaut kādas 6 stundas naktī pāris cilvēki staigā pa kuģi un spīdina lukturīšus, un skatās, lai kāds neuzrāpjas uz borta. Man stāstīja, ka pirms apmēram 1,5 mēnešiem kuģa ekipāža ar bija Nigērijā, viens džeks sēdējis kuģa priekšgalā, sargājis, un nedaudz iesnaudies. Attaisa acis, bet tur 2reiz lielāks nēģeris ar mačeti iet viņu sist nost. Nolecis no 2,5 metru augsta paaugstinājuma un skrējis pēc palīdzības, un, paldies dievam, viss labi beidzies.

Šādus sīkos zaglēnus neviens īpaši neķer, ja ierauga policija/sardze, uzreiz šauj nost. Arī viens džeks teica, ka skatījies situāciju šādu - piepeld pie borta maza laiviņa ar diviem džekiem, sargs to pamana, un vienkārši neskatoties bliež no automāta uz leju. Ja uz kuģa kāds uzlien, principā, arī ir atļauts šaut, uz borta pat ir pāris kalašņikovi un pistoles, bet žēl, ka nakts sargiem iedod tikai dunci un nūju.

Otrs pirātisma veids arī ir izplatīts, taču ne tik ļoti, tas kurš norisinās valsts līmenī. Pirāti ir diezgan bagāti, var atļauties sev ātrus kuģus(30 un vairāk mezglu ātrums(mūsējais tankkuģis peld uz 14)). Tad pirāti ar to kuģi piebrauc, loģiski, ka tiek izsaukta palīdzība un visi mēģina atsisties/slēpties, kur nu kurais. Viņi mierīgi pārsūknē naftu, paņem visu vērtīgo un brauc prom, pēc brīzā atbrauc krasta apsardzes dienests, un loģiski, ka neviena nav. Aizpilda papīrus, bet zagļus neķer. Un tā ir pilnīgi normāla situācija jūrnieku vidū.

Jebkurā gadījumā, ja paveicas, un neviens nemēģina uzlīst uz kuģa, tad vienmēr ir iespējamība, ka tevi nokodīs malārijas odi zvirbuļa lielumā un/vai cece mušas. Tagad Āfrikā sākās pavasaris un ir tieši šo odu pārošanās laiks, kas nozīmē ka viņi ir dusmīgi un viņiem vajag sūkt asinis. Hurray for me!

Diena nr.15:
Beidzot mana vergošana virtuvē beidzās, un sākot ar šo rītu nedēļas dienas pavadīšu ārpusē, tur kur nav gaisa kondincionēšanas un ēdiena cik uziet. Visu dienu ar speciāliem aparātiem* tīriju rūsu nost no margām, lai tās rītdien noklātu ar grunti un tad nokrāsotu.
*speciāls aparāts - nazis un āmurs. Domājāt būs kaut kas speciāli tam izdomāts? Yeah, right!

Šonakt piestājam netālu no Lagosas ostas, laidīsim lejā enkuru. Lagosā lielākā daļa kompāniju/uzņēmēju atmazgā naudu, tāpēc tā ir ļoti populāra osta un te visu laiku ir vidēji 100 kuģu. Osta nespēj uzņemt tik daudz, tāpēc ir jāstāv reidā, t.i. jāgaida rindā, līdz atbrīvosies vieta. Var samaksāt kukuli, tad palaiž bez rindas.

Šo problēmu mēģināja risināt, tika izdalīti kaut kādi miljoni ostas modernizācijai, bet atbildīgais par šo pārbūvi savācis visu naudu un aizbēdzis prom, tāpēc šobrīd situācija joprojām ir kā ir.

Prasīja, vai es nevēloties iet krastā, kad būsim pietauvojušies. Teicu jā, kaut gan man stipri neieteica to darīt, jo pirms kaut kādiem mēnešiem viens pirāts uzlīdis uz krievu kuģa, krievi atraduši viņu un nosituši, tāpēc nēģeri tagad ir dusmīgi uz krieviem. Citiem vārdiem sakot - šauj neprasot jautājumus.

Vēl ziņas, kas varētu iespaidot manu braucienu - nākamā osta - atrodas tepat Āfrikā, Ganā, pēc tam nezinu uz kurieni. Lai leiki nelietu ūdeni, ziņa katastrofāla, kas nozīmē, ka būs vēl vismaz mēnesi jāsēž šajā karstumā, un mājās nemaz tik ātri netikšu.

Ārčijs @ 14.07.08. plkst. 20:05

Diena nr.10:
Dodoties jūrā, ir jāiziet pāris medkomisijas un jāiegūst pāris potes. Nezinu gan, vai esmu to stāstījis/rakstījis, bet lai paliek. Piemēram, braucot uz Āfriku ir noteikti jāiegūst dzeltenā drudža pote, jo bez tās brauciens uz šejieni var slikti beigties. Vēl skolā drošvien māca par tādu slimību “malāriju”, ko pārnēsā odi. Viss tas šķiet tāls un neizprotams, līdz vienam jaukam brīdim - kad pašam ar to nākas saskarties.

Šodien tā visiem kopīgi izdalīja tabletes “malārijas profilaksei”. Ja sakož tas nolādētais ods, ir mazāka iespējamība, ka trijās dienās nobeidzās aknas. Visvairāk izbrīnija fakts, ka daži atteicās tableti dzert, saka, ka vēl ļaunāk paliek. Es jau gan pievarot sevi noriju. Runājot, ka ir tikai divi malārijas profilakses veidi - vai nu šīs tabletes, vai katru rītu 100 gramus 40+ grādīga dzēriena izdzerot.

Daudziem sen zināms fakts, ka man ļoti nepatīk tabletes kā tādas - licencētas narkotikas. Esmu vienmēr izvairījies no to lietošanas, parasti ārstējoties ar mājās atrodamajiem līdzekļiem. Nebiju dzēris nevienu tableti/sīrupu jau vairākus gadus, līdz pirms vairāk kā gada saslimu ar tādu klepu, ko vismaz nedēļu nevarēju izārstēt, un māte labos nolūkos iedeva man pāris klepus tabletes. Neriju tās, vienkārši nēsāju kabatā, ja nu tomēr uznāk. Viendienu biju kaut kādā pasākumā, un nenormāli piedzēros, tā tiešām traki, un pārvilkos mājās, mantas izmētājot uz galda. No rīta māte modina ar nopietnu sarunu, tjīp vai es narkomāns neesot, tabletes nelietojot utt. Lūk vēl viens iemesls, kāpēc dajebkādas tabletes ir sliktas, un labāk pieturieties pie tējas ar medu un viskija.

Ja nemaldos, šodien arī iznāk iPhone 3G, un cerams pēc 50 dienām kāds jau šamos būs iemācījies atbloķēt un pa lētām naudām tirgos ebay’ā vai arī LMT jau būs sākuši tirgot ar superinterneta tarifu plānu.

Diena nr.11:
Vai es minēju, ka uz klāja var konkrēti nosauļoties? Lai nosauļotos Latvijā, vajag gulšņāt saulītē daudzas stundas n-tās dienas no vietas.Tagad esmu ekvatora tuvumā un pēdējās divas dienas esmu bijis ārpus telpām divreiz(lielāko daļu laika pavadu guļot/virtuvē), katru reizi ap 30 minūtēm. Un šodien piefiksēju, ka esmu nenormāli apdzedzis. Laikam turpināšu šīs nedaudz mokošās 30 minūšu sessijas turpmākās dienas, lai, kad atkal būs jāatgriežas uz klāja(pēc 3 dienām) stundas laikā neapdegtu tā, ka nevar pakustēties.

Kaut arī internets man nav, ar epasta starpniecību saņēmu pāris komentārus. Pirmkārt, paldies par apsveikumiem dzimšanasdienā. Otrkārt, mēģināšu atbildēt uz pāris jautājumiem:

kaste heinekena par astoņiem zaļajiem?

Var arī izvēlēties starp Amstel’u un Carlsbergu. Cenas līdzvērtīgas, no 7.5$-9$. Ir visādi brīnumi, piemēram pa 7$(vai 8, neatceros) var nopirkt bloku ar L&M cigaretēm. Pringles iepakojums laikam 80 vai 90 centi.

Sākums izklusās diezgan depresīvs. Lai turpmāk veicas vairāk!

Sākums bija diezgan depresīvs, tagad jau kaut kā apradu, labāk palikās. Gaidu Āfriku, ja paveiksies, notusēsimies tur 2 nedēļas, 2 nedēļas brauciens atpakaļ un tad jau pamazām uz māju pusi, velns ar tiem 2 mēnešiem, izdomāšu kādu labu attaisnojumu, lai nokāptu no klāja ātrāk. Negribās vēlreiz uz Āfriku bliezt.

A kā tur pieteikties var un cik maksā? Kādas prasības? Uz cik ilgu laiku tiek slēgts līgums?

1) Jebkura kompānija, kas nodarbojas ar kuģniecību. 2) Prasību kadetiem nav. 3) Līgums uz 2+/-1 mēnešiem. Vari iziet teiksim kādus motoristu kursus pa pāris mēnešiem, tad alga būs 2-3 reizes lielāka.

Nez būs kāda bilde ar no tā visas ?

Somas svara taupīšanas nolūkos lielā kamera netika ņemta līdzi, tik mazs ziepjutrauks. Tādas “es te biju” un “fakta reģistrēšana” bildes gan jau vēlāk sametīšu, palīdzēs vizualizēt manu mazo piedzīvojumu.

par to pēdējo rindkopu domā pasūdzēties?

(attiecībā uz Jūra, ieraksts #2)
Kam? Kompānija mani ņem nevis tāpēc ka man smaids jauks, bet, lai no manis kāda jēga būtu. Kāda jēga no manis, ja es staigāju apkārt, neko nedaru un tikai skatos? Nepatīk - ej nafig. Otrais variants - Akadēmijai sūdzēties. Ā, praksē neko neredzēji…nu tad iesi vēl. Variants atkrīt. Izglītības ministrijai sūdzēties par Izglītības ministrijas nekompetento viņu pašu izdomāto prakses līgumu? Yeah, right, darīt man nav ko. Tātad atbilde - nesūdzēšos, nav kam.

Tad vēl daži jautājumi no lalala jaunkundzes(cerams, ka viņa neapvainosies). Tie gan vairāk privāti bija domāti, bet globāla mēroga, un varbūt kāds iegūs noderīgu informāciju no atbildēm.

Kāds jums Tur uz Tā kuģa cilvēksastāvs? Tautības, kādas valodas, jauni/veci, gudri/ne tik gudri?

Ir tieši 23 cilvēki, kādi 5 letiņi, liela gūzma ukraiņu, krievu un vēl pāris nezināmas nacionalitātes. Valoda praktiski viena - krievu. Visi oficieri(komandsastāvs uz kuģa) laikam jau zina angļu valodu. Lielākā daļa vecu cilvēku, vismaz priekš manis noteikti jau, esmu šeit visjaunākais. Es teiktu, ka vidēji šeit cilvēkiem ir 40+, bet, protams, ar izņēmumiem. Tie, kas sākuši darbu jūras flotē, tiem varētu būt kādi 22+, bet tādu nav daudz, jo darbs šeit - darbs uz mūžu, un lielākā daļa cilvēku nākuši no Padomju Savienības jūras flotes.

Par gudrību nemāku spriest, bet īsumā varētu pastāstīt, ka uz šo brīdi, visi, kas ietilpst komandējošajā sastāvā, ir pabeiguši jūrskolu un/vai akadēmiju, bet visi pārējie iziet kādus kursus. Bet šeit tas ir relatīvs jēdziens, jo, kā jau teicu, Padomju Savienība - citi likumi. Tā no savas galvas skatoties, ir jau te tādi “īpaši gudrie”, bet ir arī tādi pēc paskata tiešām gudri, kaut arī neesmu ar daudziem no viņiem runājies.

2)Jums tur meitenes ir?

Īsumā - nē nav. Meitenes jūras flotē ir paliels retums, turklāt nevienam īsti viņas uz kuģiem ņemt netīk. Jā, zinu - diskriminācija, bet ko darīt. Gan jau viņiem savi iemesli ir. Bet ja skatās “sieviešu dzimti”, tad vienīgā sieviete uz klāja ir pavāre, taču viņa sen jau vairs nav meitene. Akadēmijā pirmajā kursā kuģu vadības fakultātē sāka studēt kopumā kādas meitenes piecas. Vismaz tik daudz esmu pamanījis, tagad nezinu, vai visas ir palikušas.

3)Ir kādi, ar kuriem domas padomāt, izteikt bēdu/sāpi?

Tā ar kuriem par sirdslietām parunāties - nē. Esmu pat pārliecināts, ka neviens šeit tā nedara, labākais kas notiek - ar kaudzi lamuvārdu savu sāpi var izbļaut skaļumā, bet attieksme uz atbildi ir vai nu strīds, vai arī pilnīgs “ignore”. Bet vispār, var jau varbūt kādu atrast, taču man vēl tas nav izdevies, un diez vai izdosies. Piemēram, šodien es piefiksēju tādu mazmazītiņu faktu, ka es kaut ko teicu kartupelim. Tāds kropls bija, un manuprāt kaut ko tādu es arī nomurmināju. +1 tam, ka eju sviestā

4)Slikta dūša?

Pirmajās dienās, kad izgājām jūrā, bija kā bija, bet tagad jau pierasts pie konstantajām svārstībām, un, jo mazāk par tām domā, jo mazāk šūpo. Lielā divu nedēļu vēmiena arī nebija, maziņā arī ne, un tādad mīts, ka, ja nonāc uz kuģa - vienmēr vem, ir pilnīgi atspēkots. Bet man jau vēl šeit kādu laiciņu jādzīvo vēl.

Diena nr.12:
Joprojām raujos pa virtuvi, nekā īpaši nejēdzīga un/vai jēdzīga nenotiek, taču manam biedram, otram praktikantam, ir mazliet interesantāk. Pirmoreiz pa 12 dienām es tā kārtīgi izsmējos. Krastā man tas notiek biežāk, reizi 2 dienās varbūt - t.i. es smejos vēderu turēdams, līdz asarām vārtoties pa zemi. Un šodien bija tāda situācija. Mans biedrs ārā mazgā pāris trubas un metāla pleķīti zem tām. Nekā komiska, traģiska pat vairāk, jo esam kaut kur pie ekvatora, un karstums ārā nenormāls. Taču šo faktu smieklīgu padara tas, ka līst lietus. Ārā līst kārtīgs tropisks lietus, bet šamo pielikuši pie darba mazgājot klāju. Tagad gan nožēloju, ka nestaipo fotoaparātu kabatā, jo tik lielu nejēdzību reti gadās manīt.

Principā, esmu piefiksējis vēl pāris lietas attiecībā uz sevi:
1) Sāku aizmirst dažus faktus, kas mani noteikti interesēja uz sauszemes, piemēram, sava 16mitā autobusa sarakstu un tml. Vienkārši nezinu un viss.
2) Manuprāt, manī sāk parādīties tiešām kaut kādas depresijas pazīmes, visu rītu staigāju īgns un praktiski nepateicu neviena vārda, kaut arī daži ar mani runājās. Bet nekas tāds ko pāris “How I Met Your Mother” sērijas nevarētu izārstēt.

Piefiksēju arī, ka zeme ir apaļa (duh!). Vakar skatījos tālumā, pēkšņi redzi nelielu gaismiņu, tad redzi “superstructure”(dzīvojamās telpas kuģim, nezinu kā pareizi nosaukt), tad pašu kuģa korpusu. Un arī vakar vakarā skatījos - man virsū spīd saulīte, bet tālumā tāds lietusmākonis redzams - gabals no jūras izrauts, lietus siena, bet visapkārt saule. Skats fantastisks.

Bet labi, lai Jums jauki dzīvojas, gaidiet turpinājumu.
Ārčijs @ 11.09.08. plkst. 20:25