Archija Weblogs

Ir otrdienas pēcpusdiena, saule beidzot nozudusi aiz mākoņiem. Mierīgi sēžu parciņā, malkoju kafiju un baigi dzīvi pārdomāju. Labi, nepārdomāju gan, jo pagaidām nekas vēl nav izmainījies, tupi sēžu un skatos uz rīdziniekiem.

Pēdējo nedēļu es te palielā skriešanā biju, bet daudz ko labdarīgu sadarīju. Piemēram, beidzot aiznesu savu fotoaparātu uz remontu, iztīriju to un vēl salaboju 17-85mm lēcu. Pilnīga laime, varu bildēt visu pēc kārtas. Piemēram, tas ir mans čemodāns. Ja kādam ir idejas kā satilpināt visu bildē redzamo koferī, gaidīšu draudzīgus padomus. Vai arī nē, jo zinu, ka pat sablendējot visu bildē redzamo viss nesalīdīs, prātoju ko man vajag un ko nevajag ņemt. Krēslu laikam atstāšu.

Tātad šī ieraksta jēga ir tāda, ka piektdien lidoju prom uz Vāciju un taisos tur pavadīt kādu laiku. Tagad, izlasot šo rindkopu, jums prātā iešaujas kāda doma.

..
..
[brīdis apdomai]
..

Ļoti labi Ārčij, man prieks par tevi, bet kur tu īsti dzīvosi? Ko tu mācīsies? Kā ar vācu valodas zināšanām? Vai šniceli un karij-desas ēdīsi, un kādi ir tavi reliģiskie uzskati. Pavisam godīgi varu atbildēt, ka es nezinu. Un pagaidām mani tas īpaši arī nerausta. Pēdējo nedēļu ir tāda sajūta, ka visi apkārtējie ir daudz vairāk uztraukušies par mani.

Šobrīd es nezinu neko par savu nākotni, bet es zinu vienu lietu – sirdī ir iestājies miers. Un to es arī īstenībā gribēju pats sev atgādināt, lasot šo rakstu pēc gada. Lai arī Rīgu jau nemaz vairs negribās pamest, zinu, ka tā visa Vācijas padarīšana ir uz labu. Un kas būs tālāk – gan jau procesā noskaidrosies.

Dārgie lasītāji, man vajag Jūsu palīdzību. Esmu izveidojis Facebook profilu IndexCafe. Īstenībā es necenšos neko spamot, ik pa laiciņam tikai iemetu kādu tiešām labu informāciju. Diez vai kādam interesētu, ja es katru dienu rakstītu par to, ka kafija kruta kafija krutakafijakruta!!!! Apmēram šādi tas viss izskatās:

Tad nu lūk, domāju arī neslikta ideja būtu šo informāciju publicēt offline’ā, uz tāfeles uzrakstīt un tml., piemēram uz manas topošās vizītkartes :) Skaisti izskatītos, ja būtu rakstīts facebook.com/indexcafe, bet izrādās, ka, kamēr nav 100 fanu, nemaz tādu adresi es nevaru dabūt.

Tāpēc, maziņš lūgums un aicinājums – nāciet facebook fanu pulciņā! Apsolos ikdienu nepiebāzt ar nevajadzīgu informāciju!

P.S. Maziņš putniņš iečukstēja ausī, ka pēc neilga laiciņa būs kafijas dienas Facebook lietotājiem pie IndexCafe :) Tikai kššš.

Pamazām gatavojoties manas mazās Vācijas tūrei, saņēmos beidzot sev salabot zobus. Pēdējoreiz pie zobārsta biju pasen. Īstenībā šādās situācijās cilvēki nelieto vārdu “pasen”, jo tas bija tik sen, ka es neatceros sava iepriekšējā zobārsta vārdu. Un izskatu arī. Aizgāju pie kādas jaunas zobārstes, kura mani informēja par 5 caurumiem, viena zoba izraušanu un higiēnas nepieciešamību. Paldies par informāciju, it kā es pats nezinātu ka no smēķēšanas un kafijas zobi bojājas ne pa jokam.

Tad nu sēžu es zobārsta krēslā un domāju, ka īstenībā nav daudz tādu profesijas pārstāvju, pie kuriem nāk klienti, un visu sadarbības laiku domā ne īpaši pozitīvas domas. No sērijas “Bzzzzzz mirsti, kaut tu nomirtu, zzzzz, drillēt patīk, es tev arī drillēšu bzzzzzzzz”. Katrs tavs apmeklētājs tevi neieredz, negrib pie tevis iet un paniski vēlās tevi mazlietiņ paspīdzināt. nav jau tā, ka sēžot zobārsta krēslā tu domā – cik gan jauks Jums bērns ir. Vai arī “es noteikti novērtētu Jūsu mākslinieciskās prasmes”. Ir vienkārši vēlēšanās ar industriālo urbi izurbt kādam smadzenēs caurumu.

Ja tu esi ārsts-ķirurgs, tu kopumā esi tāds paraugvecis. Tu glāb dzīvības, operē cilvēku orgānus, cilvēka dzīvība ir tavās rokās un tu esi tāds sabiedrības malacis. Bet, piemēram, kurš pēc skolas beigšanas iet studēt par ginekologu? Tur cilvēkam reāli ir jāsēž uz dīvāna un jāplāno – kā es varētu iegūt nedaudz naudiņas, un sapist sev dzīvi pamatīgi. Tas ir zīmogs uz pamatīgu laiku, jo tu visu savu atlikušo mūžu skatīsies uz sieviešu vagīnām dienu no dienas, gadu no gada. Sevi un darbu neieredzi, attiecīgi arī sievu nemīli, bērniem iesist gribās un tā.

Un jā, atpakaļ pie zobārsta. Vēl es neciešu to špricēšanu. Nav jau tā kā man tā urbšana un/vai šprice sāp, vienkārši es neciešu to apziņu, kad tevi urbj vai sadur. Ir gadījies noģībt un pagļukot (pagaidām bez incidentiem), bet skatoties uz 15cm šprici man vienkārši sametas nelabi. Un tad vēl pēc apmeklējuma stundas trīs tu nejūti pusi žokļa, šlupsti un vispār neko nesaproti.

Man patīk arī frāzes “Jūsu smaganas ir nedaudz iekaisušas un dažreiz asiņo”. It kā es speciāli pavēlu savām smaganām “asiņojiet, tagad un tūlīt, aaaiziet, asiņojiet”. Dārgā zobārste – man nav nekādas kontroles par savām smaganām. Nopietni.

Bet ja kas, īstenībā mana jaunā zobārste ir riktīgi forša un jauna, klausās labu mūziku un pa tiem starplaikiem, kad viņu ieredzu, mēs ierēcam par citiem pacientiem un visu pārējo zobārstu vidi. Un vēl viņa teica, ka Colgate un Blendamed ir pārāki sūdi.

Ir agrs pirmdienas rīts, putekļaino pilsētu sāk ieskaust svelme un es prātoju, kur varētu meklēt patvērumu no 30+ grādu karstuma. Neslikta ideja bija sēdēt ForumCinemas tumšajā zālē. Tā kā biju redzējis pirmās divas krēslas daļas, turklāt visi izbļaustījās jau brīvdienās par šo filmu, nevajadzēja ilgi domāt kas un kā. Pārsteigts biju, ka kinoseanss pirmdienā ir principā izpirkts, bet ne jau par to šodien stāstīšu.

Lieta tāda, ka neviens saprātīgs prāts par šo filmu neko labu neteica. Ok, pateikšu savādāk. Lielākoties gudrie prāti filmu nolika no galvas līdz kājām, principā neredzot tur neko labu, un pat zaudējot valodu, atbildot uz jautājumu “Kā bija?”. Visu filmu gan nepameta tāda maziņa knudoņa ar jautājumu “What is this faggotry (vienīgais veids kā šis tulkojas ir “pediņisms”)”, bet tomēr aizdomājoties – šī ir viena no ģeniālākajām filmām, kas ir radīta jauno prātu kinoizvēlei, un esmu nenormāli priecīgs, ka kāds šādas filmas filmē. Kāpēc?

1) Filmas mūzika. Paskatīsimies ko piedāvā mūsdienu mūzika. Daudz jau jādrukā, tāpēc neko neteikšu, bet par piemēru ņemšu kādas populāras melnās dziedātājas dziesmu “My neck, my back”. (youtube links: http://www.youtube.com/watch?v=3J0utfYWJvg. Lai saprastu par ko šajā dziesmā ir runa, nācās dažveit ņemt talkā vārdnīcu (. Vārdi ir baigi sarežģītie, bet ņemsim talkā lipīgu piedziedājumu:

“My Neck, my back

Lick my pussy and my crack

My Neck, my back

Lick my pussy and my crack”

Tulkojumā tas skan kaut kā šādi:

Manu kaklu, manu muguru
Laizi manu vagīnu un rievu starp dibenvaigiem
Manu kaklu, manu muguru
Laizi manu vagīnu un rievu starp dibenvaigiem

Tulkošanas komisijā man nestrādāt, bet jēgu sapratāt. Turklāt šī ir tā “draudzīgā” dziesmas daļa, pantiņos ir par izsmalcinātu melno mīlestību un gariem peņiem.

Ok, populārā mūzika māca bērniem nodarboties ar seksu. Ko māca twilight mūzika? Neko sliktu, bet kino iztiek bez visādiem populāriem gabaliem, reklamē pāris nesliktas indie grupas un principā liek klausīties klaviermūziku, ģitārmūziku un tādas lietas. Slikti? Nē, lieliski!

2) Drēbes. Modīgākie rajona niggas kā ģērbjas? +/- šādi (skat. bildi). Skatījos gūglē kaut kādas ielas bildes no galvenajiem aktieriem un ko viņi mugurā velk? Džinsas, treklus, kedas. Neko pārāk uzkrītošu, vienkārši drēbes.

3) Par mīlestību. Varbūt man tā likās, bet kaut kā tur vairākas reizes uzpeldēja doma – nekāda seksa pirms kāzām, un tev noteikti jāpaliek jaunavai. Meklē īsto mīlestību, neaizraujies ar kārdinājumiem. Kaut kas tāds. Joprojām neslikti.

Jautāsiet kāpēc viss tas mani tik ļoti rausta? Esmu kaut kādā ziņā mazāku māsu audzinošs cilvēks, un nemaz negribu, lai viņa klausās nepareizu mūziku, pērk maucīgas drēbes un nodarbojas ar alkohola/cigarešu/narkotiku lietošanu. Nav viegli, ticiet man, it īpaši tāpēc, ka sabiedrība uzspiež viskautko lietot, lai būtu stilīgam (paskatieties reklāmas). Un tā kā visas piecpadsmitgadnieces aizies uz šo filmu, nenormāli fanos par to – vecākiem vieglāk dzīvot. Tāpēc man Twilight: Eclipse nenormāli patika kā ideja, kā audzināt bērnus. Other than that – filma bija nenormāls sūds. Garš stāsts. Labāk noskatities Remember Me, par ko nesen rakstīju (lasi lasi lasi mani te).

Diena atnākusi, kad man palikuši 22 gadi. Atceros, ka tieši pirms gada sēdēju Pulkveža Brieža ielas KID restorānā, prātoju kāpēc Karamba ir aizvālēta ciet, un tajā vietā vibrē galdi. Pagājis gads, KIDā joprojām vibrē galdi (tie, kas tur ir bijuši sapratīs par ko ir runa. Ventilācijas dēļ liekas, ka ir maziņa konstanta zemestrīce), kāpēc aizvēra Karambu – joprojām nav skaidrs, un ir pagājis viens gads. Īstenībā es te slinkošu un nedaudz pakopēšu pagājušā gada ierakstu, atskatoties pagātnē. Doma bija tāda – paņemt kaut kādas jomas kopumā, ieskatīties pagātnē un paraudzīties nākotnē. Tātad – gads pagājis un kas ir mainījies.

Sāksim ar darbu – vienu no primārajām dzīves eksistences lietām. Atkal varam aizdomāties, ka īstenībā var nestrādāt un dzīt fufli visu mūžu, bet lai mēs iegūtu naudu, kura vajadzīga ēšanai, izklaidēm un visam pārējam – jāstrādā. Pēdējos pāris gados esmu paspējis būt par viesmīli, velokurjeru, paciņu piegādātāju, pārdevēju, klientu menedžeri, reklāmu dizaineri, pusbārmeni un vēl sazin ko. [..]Ko darīt nākotnē – nav ne mazākās nojausmas.

Par darbu es jau te pirms laiciņa rakstīju šeit. Domāju viena lieta, kas ir mainījusies – ir jau vismaz kaut kāda nojausma, ko varētu darīt pēc pāris gadiem. Idejas ir, bet kas un kā – baigi gari jādrukā. Laiks rādīs.

Otrais:

Vai es esmu laimīgs? Kopumā skatoties – jā esmu. Bet tas ir tāds relatīvs lielums – tāpat kā nevar piepildīt okeānu – tāpat nevar justies pilnīgi laimīgam, tā nu mēs esam uzbūvēti. Šobrīd ir labi, bet drošvien var būt tā, ka ir labāk.

Hmm, ļoti šaubīgs punkts par to laimi, laikam pagājšgad es uz visu apkārtējo pasauli raudzījos ar pozitīvāku aci. Šobrīd ir tāda sajūta, ka esmu vīlies cilvēkos kopumā. Bet jā, laimīgs gan laikam esmu.

Trešais:

[..]Šie bijuši interesanti gadi, jo kas tikai nav iepazīts, kas nav redzēts, baudīts un taustīts. Nākotne ir miglā tīta, bet mums visiem gribās to labāko. Pie tā arī paliksim – dzīvosim sev, lai pilnveidotos, kaut ko sasniegtu, mīlētu un atpūstos.

Gads pagājis godam, lai neteiktu vairāk. Šo ierakstu laikam skatīšos pēc gada un domāšu kas tad te ir noticis pēdējo divpadsmit mēnešu laikā. Šobrīd sajūta tāda, ka pasaule ir liela, un ir pēdējais laiks sākt domāt kā viņu visu varētu tā operatīvi redzēt.

Ar cieņu,
Ārčijs savā 22. dzimšanasdienā